Neparasts paņēmiens dažādu jubileju svinēšanai – Kino Raksti nevis saņem dāvanas, bet izgudro dāvanu lasītājiem, sapulcinot autorus, idejas un tekstus vienreizējam un vienreizīgam izdevumam „Kino Raksti. Arhivālijas”.
Martā grāmatnīcās nonāk īpašs tematiski fokusēts žurnāls Kino Raksti. Arhivālijas, kura 106 lappusēs Kino Rakstu redakcija aicinājusi 14 autorus piedāvāt savu skatījumu uz arhīva un vēstures veidošanās tēmu loku dažādos formātos – piezīmes un intervijas, fotostāsti un apcerējumi, režisores dienasgrāmata, kinoteorija, stāsts par kādas filmas tapšanu, mākslīgā intelekta ekskurss Latvijas kinovēsturē un citi pavedieni prāta darbināšanai.
Žurnāla pieteikumā Kino Rakstu galvenā redaktore Kristīne Matīsa atšifrē izdevuma nosaukumu: „Kino Raksti. Arhivālijas. Jā, pareizi – saturnālijas, bakhanālijas, tā ir loģiskā asociācija. Saturnālijas bija septiņas dienas ilgi visas tautas svētki, bakhanālijas jau pavisam ir uzdzīve un orģijas, un tā arī mēs – rīkojam tekstu un domu lidojuma uzdzīvi, priecīgu uguņošanu visplašākajā spektrā un vislabāko autoru sabiedrībā. Kopīgā tēma „arhīvs” ir tikai atspēriena punkts, un jūs redzēsiet, cik aizraujoši dažādi to var interpretēt.”
Arhīva jēdzienu kinematogrāfiskā aspektā pēta režisores Kristīnes Želves Piezīmes par arhīvu un kanādiešu kinozinātnieces Katrīnas Raselas Ievads arhiveoloģijā; analizējot „liecību uzkrāšanās” aspektu, žurnālā iekļauta gan YouTube fenomenam veltīta jūtūberu diskusija, ko vada filozofs Rūdis Bebrišs, gan apskats par pasaules mēroga sensāciju sociālo tīklu teritorijā – režisora Ginta Zilbaloža Instagram kontu filmas Straume uzvaras gājiena laikā (pēta Antra Raugule). Par montāžas režisora profesiju, kam ir vistiešākā ietekme uz filmētā materiāla nonākšanu arhīvā, žurnālā runā divas paralēlās intervijas – Kristīne Matīsa intervē gan Latvijā pieredzējušāko montāžas režisori Maiju Selecku, gan arī jaunās paaudzes profesionāli Paulu Ločmeli.
Trīs ļoti dažādus materiālus žurnālā piedāvā trīs kinorežisores – Laila Pakalniņa bagātīgi ilustrētā fotostāstā rāda, kā no nejauši atrastām vecām fotofilmiņām piedzimusi viņas filma Es domāju par kaķi (2026), Liene Linde satriecoši atklātos dienasgrāmatas fragmentos apraksta smago izdegšanas stāstu, ko piedzīvojusi, veidojot filmu Melnais samts (2024), bet Alise Zariņa analizē aktiera ķermeni kā atmiņu arhīvu, kurā var uzkrāties arī traumatiska pieredze.
Eseju par kinokritiķa atmiņu, kurā krājas vai pazūd daudzu gadu garumā skatītas filmas, rakstījusi kinozinātniece Dita Rietuma, bet filozofs un dzejnieks Ilmārs Šlāpins apcer kino kā vienu no iedarbīgākajiem paņēmieniem nostalģijas uzjundīšanai. Kinozinātniece un žurnāla Kino Raksti līdzredaktore Elīna Reitere pēta kinokritikas attiecības ar relevances jēdzienu, tikmēr kinokritiķis un filmu programmu kurators Žulijens Nuhums Kulibali analizē kvīru kopienas reprezentāciju Latvijas kino vēsturiskajā telpā un šodienā, bet izdevuma pieaicinātās redaktores Daces Čaures raksta temats ir „zūdošās zināšanas”.
Negaidītu ilustrēto materiālu žurnāla lappusēs piedāvā fotomāksliniece Vika Eksta, kura portālā filmas.lv ilgi studējusi un fiksējusi Latvijas filmu „tipiskākos momentus” un tad tos apstrādājusi ar mākslīgā intelekta palīdzību, izveidojot pilnīgi dīvainu „nebijušo filmu” pasauli.
Žurnālu Kino Raksti. Arhivālijas veidojusi biedrība Ekrāns ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, projekta vadītāja ir Kino Rakstu producente Agnese Zeltiņa, izdevuma redaktore – Dace Čaure, tekstu redaktore – Kristīne Matīsa, žurnāla māksliniece – Ilze Kalnbērziņa-Prā.
Žurnālā publicētie raksti ir oriģināli iecerēti un radīti tieši šim izdevumam, tos nav plānots pārpublicēt portālā Kino Raksti.
Īsam ieskatam – tikai fragments no raksta, kura temats visciešāk saistīts ar digitālo vidi, – profesionāļu diskusija par YouTube fenomenu un iespējām skatīt un izmantot to arī kā arhīvu.
Es, mēs un You iekš YouTube
Sarunājas cilvēki ar pieredzi YouTube satura veidošanā, vērošanā un analizēšanā – režisors Jānis Ābele (“Cilvēks ar kameru”), influencere un bijusī YouTube satura veidotāja Amanda Doroteja Siliņa, jaunais režisors Edvards Mikāls, sociālo mediju un digitālās vides pētniece Līva Kalnača. Diskusiju vada filosofs un publicists Rūdis Bebrišs.
Rūdis Bebrišs: – Liekas, Latvijā patiesībā ārkārtīgi maz ir runāts par to, kas ir YouTube – fenomens, kas piepilda tik daudzu cilvēku ikdienas, tostarp manu; tur var atrast gan izklaidi, gan izglītības iespējas, gan abas kopā, gan arī visu ko citu. (..) Gatavojoties diskusijai, man likās interesanti, ka interneta pārlūka meklējumos par YouTube latviski liels skaits rezultātu bija studentu darbi. Līva, tu šajā panelī pārstāvi akadēmisko pusi – vai un kā par YouTube domā pētnieciskajās aprindās?
Līva Kalnača: – YouTube patiesībā ir ļoti specifisks sociālais medijs, mēs tur īsti ne ar vienu nedraudzējamies – varu piesekot tev, bet tev nav jāpieseko man. Es parakstos uz saturu, bet ne vienmēr uz cilvēku, drīzāk uz to, ko viņš sniedz. Tātad tur nav citviet raksturīgās savstarpējās mijiedarbības. Tad nu studentiem Latvijā arī ir radusies interese – kas notiek latviešu YouTube, vai mums tāds vispār ir? Gadās, protams, atsevišķi popularitātes uzplaiksnījumi – gan jau visi atceras pēkšņi slaveno puisi ar “Huļi bļoda netīra?” Bet kas, piemēram, ir Latvijas lietotājs? Agrāk tie bija pusaudži, bet 20 pastāvēšanas gados ir augušas un nomainījušās paaudzes.
Tātad, jā, YouTube nudien piedāvā interesantu pētniecisko lauku.
(..)
Jānis Ābele: – Kādreiz bija dziesma Video Killed the Radio Star, vai tagad nevarētu teikt TikTok killed YouTube?
Rūdis: – Jā, kaut kādā ziņā! Te ieskanas arī plašākas tēzes par interneta stāvokli 21. gadsimta otrajā desmitgadē, kad viss kļūst savā ziņā pretīgi standartizēts un korporatīvs…
Edvards Mikāls: – (..) Droši vien ir būtiski nošķirt, vai runājam par YouTube kopumā vai arī par Latvijas YouTube, jo tā vienmēr bijusi tikai maza daļiņa no lielās bildes. Un, ja arī var runāt par Latvijas YouTube vidi, tā gan kādreiz, gan joprojām ir tendēta uz to, kas notiek ārzemēs un citās valodās. Proti, sajūta vienmēr bijusi, ka Latvijas YouTube mēģina kaut ko citviet redzētu emulēt un atvest uz šejieni. Turklāt šķiet, ka viss drīzāk apgrozās ap konkrētām personībām un trendiem – vismaz kādreiz –, tāpēc grūti to nosaukt par kopienu, kur kaut kas tiek kopīgi veidots.
(..)
Līva: – Varu tikai papildināt, ka tas ir Latvijas liktenis jebkurā sociālajā medijā – ja kāds Latvijā dzīvojošs satura veidotājs ir gribējis sasniegt plašāku publiku, tad jālieto cita valoda, parasti angļu vai krievu. (..) Jā, ar videoklipu latviešu valodā ir iespējams kļūt populāram Latvijas vidē, bet ārpus tās nokļūt gan neizdosies. Taču, lūk, man ļoti patika, ko jūs teicāt – gribējāt taisīt video sev. Par to jau arī YouTube sākotnēji iestājās – par pašizpausmi, par iespēju parastajam lietotājam kaut ko veidot. Sākums ir vienkāršajā cilvēkā, kas grib uzfilmēt video.
Rūdis: – Tas taču ir nosaukumā – YouTube.
Edvards: – Jā, ieejas slieksnis ir ļoti zems – tā arī ir lielākā YouTube priekšrocība. Pusaudžiem nekas neliedz ar draugiem jokoties kameras priekšā, un tas ir skaisti. Un otra lieta – neierobežota failu uzturēšana bez maksas.
(..)
Amanda Doroteja Siliņa: – Man liekas, ka tā vienkārši varēja piesaistīt cilvēkus, kas nesaprata materiālu angļu vai krievu valodā. Es, piemēram, taisīju true crime video – izdarīju izpēti, paskatījos citus video, sapratu, kā tas darāms, un to pašu izdarīju latviski, saviem vārdiem un ar savu stāstījumu. Vai tā bija oriģināla ideja? – nē. Bet, ja man jautā, kāpēc es to darīju un kāpēc no citiem iedvesmojos, tad teiktu, ka piedāvāju iepazīties ar saturu, ko, iespējams, viņi citādi nemaz neredzētu.
Sākumā, šķiet, tas tiešām bija variants, kā vieglāk varēja izsisties, – taisot kaut ko mums, latviešiem, kuru nav nemaz tik daudz. Kad kāds uztaisa ko smieklīgu, to ir viegli tālāk pārsūtīt.
Edvards: – Turklāt pietiek ar, nezinu, 50 000 skatījumu, lai kulturālais nospiedums būtu milzīgs – video kļūst visiem zināms, un uz to var atsaukties gadiem.
Rūdis: – (..) Kas šeit ir interesanti un ko tikpat labi varētu vaicāt citu sociālo mediju sakarā – kādas ir YouTube attiecības ar saturu, ko aizsargā autortiesības? Tātad gan vienkārši citiem piederošu darbu augšupielāde, gan parodijas, gan pārizmantošana citos nolūkos, gan pelēkā zona tam visam pa vidu. Varbūt tas kaut kādā ziņā problematizē domu par arhīvu?
Edvards: – Par šo ilgi esmu domājis, jo, taisnību sakot, tas nedaudz krīt uz nerviem: varētu taču uzlikt kādu fona dziesmu 50 skatījumu videoklipam latviski – neviens no tā neuzpelnās. Bet tādi nu ir noteikumi, un sistēma to visu uzķer. Un tomēr – ir taču TikTok, par ko mūždien var jautāt, cik lielā mērā tas ir būvēts uz citu satura – īpaši mūzikas – lietošanas savos video. Un tur ne tikai viss ir šķietami labi, bet lielās ierakstu kompānijas pat ir ieinteresētas to izmantot kā mārketinga rīku. Kad tika veidota YouTube autortiesību sistēma, liekas, ka uz šo raudzījās kā uz lielu problēmu, bet laiki ir mainījušies.
(..)
Līva: – Tuvojoties kino tēmai – skaidrs, ka nozare izmanto YouTube kā visplašāko reklāmas platformu. Redzam rullīšus, promocijas video, aizkadru klipus un visu citu, ko paši filmu veidotāji radījuši un izplatījuši tieši YouTube. Un te var piesaukt to, kas nesen notika ar Emīliju Peresu – autori paši vietnē neko nepublicēja, tāpēc redzējām skatītāju filmētus klipus ar telefoniem kinoteātros, kas netika viegli atrasti un izdzēsti tieši tāpēc, ka tas ir sava veida oriģinālsaturs.
Cits gadījums – burtiski pirms mēneša sastapos ar jautājumu, kāpēc YouTube animācijas filmu Kaķīša dzirnavas (1993) var noskatīties krievu valodā, bet ne latviski. Iemesls ir autortiesības – latviešu valodā šis videoklips (patiesībā filma) nedrīkst būt brīvpieejā, savukārt pret krievu valodā ieskaņoto nevar attiecināt tos pašus noteikumus, un tā nu videoklips tur ir jau deviņus gadus. Tātad – atkal kāds atrada veidu, kā apiet noteikumus.
(..)
Rūdis: – Ieskanas pāris interesanti spriedzes momenti. Ne velti piesaucāt citu sociālo mediju piemēru – saziņa internetā kaut kādā ziņā balstās tajā, ka dalāmies ar saturu, kas bieži vien ir kāda cita radošais vai intelektuālais īpašums. Cik gan daudz interneta joku ir tapuši no dziesmu pievienošanas vai filmu klipu izvilkšanas, lai arī principā tā darīt nedrīkst. Un tad ir arī spriedze starp īpašnieka publicētu saturu un to pašu saturu, ko īpašnieka vietā publicējis kāds cits.
Mūsdienās nereti saturs vispār ir pieejams tikai tāpēc, ka kāds lietotājs izdomājis pārkāpt noteikumus.
(..)
Turpinot domu par YouTube kā brīvas pašdarbības vidi ar minimālu ieejas barjeru – daži dati. Masačūsetsas Universitātē 2023. gadā tika veikts liels pētījums[1], un viņu toreiz provizoriskās aplēses liecina, ka 2024. gadā YouTube varētu būt bijuši 15 miljardi videoklipu, tātad tagad – vēl par pāris miljardiem vairāk. Bet! – visu videoklipu vidējais skatījumu skaits ir 41, no visiem klipiem 4% skatīti nav nekad, 74% nav neviena komentāra, 89% – neviena tīkšķa. Tātad tā daļa, kas vispār sasniedz skatītājus un kas veido mūsu priekšstatu par to, kas ir YouTube, patiesībā ir ārkārtīgi maza. Kā ar šo faktu sadzīvot?
Jānis: – Es teiktu, ka YouTube pats vainīgs. Agrāk algoritms strādāja tā, ka meklētājā varēja ierakstīt jebko un rezultāti uzrādītu jebkuru kanālu, kas atbilst tēmai un atslēgvārdiem. Turpretī kopš, šķiet, 2018. gada spēkā ir princips, ka pirmie uzrādās lielie kanāli un ziņu profili, un varbūt tikai pašās beigās gadās kāds videoklips ar 0 skatījumiem.
(..)
Rūdis: – Parunāsim par to nosacīti pretējo galējību – tā sauktajām kultūras pērlēm. (..) Vismaz manos skolas gados roku uz aktualitāšu pulsa varēja turēt, sekojot līdzi, piemēram, Pētera dzīvei, Samontēts Degpunktā, animatoram LVMOG, kas darīja dīvainas lietas, un citiem. YouTube bija visiem zināmie interneta joki (..), kas sasniedza milzum lielu auditoriju. Tas viss YouTube pagaidām joprojām ir. Tad nu jautājums – vai mums vajadzētu domāt, ko ar šīm lietām iesākt? Vai šos videoklipus vajadzētu saglabāt, vai tas maz ir arhivējams materiāls, kam ir jēga tikt saglabātam? Apzinos, ka tas skan ārkārtīgi dīvaini, bet nevar noliegt, ka šie videoklipi sasnieguši daudzus cilvēkus, iespaidojuši daudzu lietotāju bērnību un atstājuši kulturālu nospiedumu.
Edvards: – Kontrkultūra kanonā taču nekad nenokļūst, vai tad ne? Bet, protams, piemēri, ko tu nosauci, ir lieliski. Man arī būtu interesanti zināt, vai YouTube joprojām ir kādi centrālie kanāli, kur apgrozās lielie joki, tomēr man ir aizdomas, ka tā vienkārši bija tā laikmeta un kādu desmit gadu intervāla iezīme. Šie videoklipi un kanāli ir laika liecinieki, nevis kaut kas tāds, kas raksturo visu Latvijas YouTube vidi. Un to ir ne tikai neiespējami reproducēt, bet arī grūti vērtēt – es domāju, ka nevar pateikt, vai tas bija vai nebija kas labs. Tas vienkārši toreiz bija, un bija stipri.
Līva: – Jau kopš brīža, kad pirmoreiz parādījās mēmes, viena no manām pētnieciskajām interesēm ir bijusi par to, vai mēmes uztveram kā kultūras artefaktus, kas līdz ar to būtu kaut kā jāsaglabā. Un, manuprāt, tām būtu nepieciešams savs arhīvs. Tā ir laikmeta liecība un, tiklīdz kāda mēme iziet ārpus sava tīkla, tā ietekmē kādas sabiedrības daļas ikdienas prakses un komunikāciju.
Tas, protams, nenozīmē, ka mums tagad vajadzētu lejupielādēt visu YouTube un to noglabāt serveros, mēmes izprintēt un turēt grāmatās, bet jautājums par apkopošanu ir vietā.
Es negribu to gluži nosaukt par jaunu kultūras laikmetu, bet nevar noliegt, ka tieši no interneta šobrīd lielākoties rodas kultūras nospiedumi. Mēmes, piemēram, ir izteikti paaudžu nosacīts fenomens – senākas mēmes bieži vien jaunākiem cilvēkiem vispār nebūs pazīstamas, un tāpat arī otrādi. Tāpēc, pētniecisku nolūku vadīta, es būtu par to, ka vajag iespēju atskatīties, kas ir izdzīvojis, pazudis, turpinājies. Viralitātes būtība ir tāda, ka mēme var būt populāra uz īsāku vai garāku brīdi, bet tā katrā ziņā paspēj atstāt nospiedumu.
Rūdis: – Un es tiešām uzsvērtu, ka iespaids ietiecas dziļi sabiedrības ikdienā. Sarunājoties ar vienas paaudzes cilvēkiem, joki un kultūratsauces joprojām uzpeld. Man pat ir aizdomas, ka vārds “huļi” iegājās latviešu valodā tieši slavenā videoklipa dēļ.
Jānis: – Bet kā izskatītos šāda mēmju bibliotēka?
Līva: – Mans labais piemērs būtu knowyourmeme.com, kur var paskatīties, kā katra mēme ir evolucionējusi, ar ko tā sākās un tādā garā. Bet skaidrs, ka tā ir ļoti maza daļa no visa, un arī šis portāls pastāv tikai pašu lietotāju entuziasma dēļ. Šī kaut kādā ziņā ir pašas interneta sabiedrības atbildība – kopīgi izdomāt, vai un kā ko tādu veidot. Bet arhīvs ir nenoliedzami vērtīgs.
Edvards: – Te gan ir kaut kas drusku jocīgs. Šādi joki ir mirklīgi, bet no arhīva tie tiks nodoti kādam, kam tie vispār nav vajadzīgi, jo viņam taču vajag sava laika mirklīgos jokus… Skaidrs, ka es arī gribētu, lai mans laiciņš nepazūd un lai uz to varu atskatīties, – tiktāl arhīvu gribas –, bet mēmju saburzāmība un spēja pazust mēslainē arī šķiet svarīga sastāvdaļa.
Amanda: – Ja spriežam pēc analoģijas ar citu kultūras veidu vēsturi, tur arī droši vien pagāja labs laiks, kamēr attiecīgās nozares saprata, ko ar savu pagātni iesākt. YouTube divdesmit gadu vēsture patiesībā ir īsa, ja to saprot kā kaut ko iepriekš nebijušu. Un tāpat arhivēšanai nav pareizu vai nepareizu norāžu – kādam atliek iesākt, bet vērtību novērtēt varēsim tikai pēc gadiem. Tikpat labi tas varētu nebūt tieši YouTube arhīvs, bet vienkārši sociālo mediju fenomenu, interneta kultūras kartējums. Varam sākt kaut vai ar to, ka mums ir „gada vārdi” un „nevārdi”, – varbūt jāpievieno jauna kategorija?
(..)
