Rakstīt par globāli pazīstamu, ar Holivudas filmām popularitāti iemantojušu aktieru skatuves gaitām ir specifisks uzdevums.
Jebkuriem spriedumiem un secinājumiem par konkrētā filmzvaigžņa skatuves sniegumu vienmēr būs fragmentārisma piegarša – nedzīvojam metropolē, un saskarsme ar pasaules raudzes kinoaktieriem uz skatuves šeit ir rets izņēmums. (Pirmais, kas iešaujas prātā, ir Džona Malkoviča klābūtne Dailes teātrī, taču arī tā vairāk bija saistīta ar viņa režijas vingrinājumiem – iestudējumu Leopoldštate –, nevis paša aktierspēli[1].)
Pastarpinātu klātbūtnes sajūtu nozīmīgiem teātra procesiem laiku pa laikam nodrošina izrāžu translācijas, ar ko kaut cik regulāri nodarbojas Forum Cinemas. Kā aktuāls piemērs jāmin Londonas Nacionālā teātra izrāde, Antona Čehova Tēvoča Vaņas iestudējums – režisora Saimona Stīvensa izrāde Vaņa, kurā aktieris Endrjū Skots spēlē astoņas lomas. (FC šīs izrādes translāciju piedāvāja nupat 8. aprīlī, nākamais izrādes seanss – 13. maijā). Skots ir arī viens no savas paaudzes nozīmīgākajiem un apbalvotākajiem īru kinoaktieriem, minēšu vien dažus viņa darbus – Šerloks / Sherlock (2010-2017), Riplijs / Ripley (2024), Visi mēs svešinieki / All Of Us Strangers (2023) u. c. –; kā daudzi citi Lielbritānijas aktieri, viņš profesionāli sakņojas britu teātra kultūrā.
Par britu teātri, ko izdevās piedzīvot klātienes formātā, arī turpināšu.
Antona Čehova literārais mantojums Londonā ir cieņā, par spīti ģeopolitiskajam kontekstam. Tomēr šie Čehova darbu iestudējumi pārsteidz ar pamatīgu svaigumu – ne driskas no krievu dvēseles romantizācijas un uzspīlētas laika patinas. Tas attiecas gan uz jau minēto iestudējumu Vaņa ar Endrjū Skotu, gan uz Kaijas iestudējumu, kas bija skatāms Londonas Barbican centrā no 6. marta līdz 5. aprīlim. Izrāde tika spēlēta intensīvi mēneša garumā, ar Rietumeiropas teātros ierasto sūro ritmu – katru vakaru, plus vēl vairākas dienas izrādes.
Šo Kaiju iestudējis vācu teātra režijas zvaigzne Tomass Ostermeijers, un biļetes uz to tika izgrābtas jau teju pusgadu iepriekš. Iestudējuma galvenais pārdošanas elements, protams, ir aktrise Keita Blānšeta, kuras kinokarjera komentārus neprasa – divas ASV Oskara balvas, vismaz simts lomas filmās. Kaijā viņa spēlē egocentriskās aktrises Arkadinas lomu. Un, kaut ne visas Blānšetas ekscentriskās izpausmes ir uzskatāmas par šīs izrādes spilgtākajiem brīžiem, Kaija, nenoliedzami, ir jaudīgs iestudējums, kurš spēj uzrunāt ļoti personīgi un mūsdienīgi.
Bet par visu pēc kārtas. Protams, milzīgo Barbican centra zāli ik vakaru, kaut arī ierobežotu laiku, var piepildīt tikai “izrādes ar zvaigzni” (tās britu kritiķi trāpīgi dēvē par izrādēm ar “celebrity casting”). Jāsaka gan, ka izrādes režisoru Tomasu Ostermeijeru arī droši dēvēt par zvaigzni – vismaz Eiropas teātra režijas kontekstā. Berlīnes teātrī Schaubuhne karjeru izveidojušais Ostermeijers ir starptautiski ietekmīgs vārds, kura režijas rokraksta iezīme ir arī pārsteidzoši mūsdienīgas klasikas interpretācijas. Viņa iestudētā Kaija noteikti būtu notikums arī bez Keitas Blānšetas piedalīšanās, taču tā būtu cita izrāde, ko izrādītu daudz mazākā spēles telpā, izpaliekot ažiotāžai. Blānšetas klātbūtne Kaiju padarījusi par vienu no sezonas skaļākajiem Londonas teātra notikumiem, uz kuru biļetes ķēra kā delikateses jau pērnā gada rudenī (es ar’, es ar’…).
Turklāt Kaijā nodarbinātais aktieru ansamblis ir izcils, tajā kopā ar labiem, bet plašām kinoskatītāju masām nepazīstamiem britu aktieriem darbojās arī vēl vairāki starptautiski atpazīstami vārdi. Līdzās Keitai Blānšetai spilgti sevi apliecina jaunie – britu aktrise Emma Korina, kura plašāku atpazīstamību ieguva ar princeses Diānas lomu vienā no seriāla Kronis / The Crown (2020) sezonām, un Kodijs Smits-Makfī – aktieris no Austrālijas, kurš spilgti iespiedies atmiņā ar lomu Džeinas Kempiones filmā Suņa spēks / The Power of the Dog (2021). Emma Korina Kaijā atveido Ņinu, Smits-Makfī – Kostju, talantīgus, sevī un pasaulē apmulsušus, trauslus jauniešus. Viņu attiecību dramaturģija un aizlauztās jaunības tēma izrādē izskan ar griezīgu spēku.
Ostermeijera Kaijā nav lieku detaļu un arī izrādes scenogrāfija pārsteidz ar lakonismu – nekādas grandiozas mašinērijas, nekādu gigantisku uzbūvju, kas noēd aktieri un ļauj dekoratīvi dominēt scenogrāfijai, – vien niedru biezoknis skatuves centrā, no kura iznāk, izbrien, izskrien gandrīz visi izrādes varoņi. Tas precīzi iezīmē darbības telpu un laiku – vasara pie ezera – un nemainās abu izrādes cēlienu laikā.
Uz skatuves vēl arī vairāki atpūtas krēsli, un tā arī būtībā ir visa priekšmetiskā vide, kas tiek izmantota milzīgajā spēles telpā, ja neskaita dažus braucamrīkus, kas pilda tīri funkcionālus uzdevumus (Arkadinas & Co aizbraukšanu no īpašuma u. tml.).
Izrāde ir gara – vairāk nekā trīs stundas –, un ar šāda garuma izrādēm Blānšetas kalibra slavenības nodarbina sevi reti. Taču izrāde ir dzīva un mūsdienīga, nešķiet pat pārspīlēts Kostjas izkliegtais teksts – nekādu fondu atbalstu radošajiem cilvēkiem, kuriem pāri 40! (izrādes dramaturgi T. Ostermeijers un Dankans Makmillans Kaiju ir modernizējuši).
Jaunais austrāliešu aktieris Kostju spēlē pamatīgi – viņš ir gan mātes mīlestību un atzinību alkstošs puika, kurš vienlaikus grib būt izcils literāts un pārspēt nīsto mātes partneri, rakstnieku Trigorinu. Arī Emmas Korinas Ņina – trausla meitene, kura traucas pretī savam liktenim, iekrītot pusmūža narcisa Trigorina slazdā – ir izcils aktierdarbs. Iespējams tieši viņi abi, šie skaistie, trauslie, ambiciozie, radošie jaunie cilvēki, un viņu salauztie likteņi ir šīs konkrētās Kaijas jēdzieniskā ass. Jauno un radošo cilvēku talanta sakairinātība un vēlme apliecināties – mākslā, mīlestībā –, un tās dramatiskās, traģiskās driskas, par ko šie sapņi pārvērtušies izrādes finālā, nostrādā gandrīz kā režisora apsūdzība pusmūža dīvām un klasiķiem – mākslas aprindu elitei. To izrādē spilgti reprezentē Blānšetas Irina Arkadina un britu aktiera Toma Burkes spēlētais Aleksandrs Trigorins.
Vai Blanšeta ir Kaijas spēcīgākā aktrise un viņas sniegums – izrādes nagla? Nē, nebūt nē. Blānšetas Irina Arkadina ir ekscentriska, eksaltēta, pārspīlēta un… pārspēlēta. Viņu kaitina dēls, viņas visuma centrā ir tikai viņa pati. Aktrise Arkadinu atveido kā egocentrisku, ar savu slavu, dzīves stilu, uzspēlēto jauneklīgumu un arī Trigorinu apsēstu monstru. Tomēr Blānšetas spēles stils disonē ar niansēto, reālpsiholoģisko kontekstu – partneru pamatīgi un grodi veidotajiem tēlu zīmējumiem. Maz ticams, ka Blānšeta nodarbojas ar pilnīgu pašdarbību, acīmredzot, izrādes režisoram Ostermeijeram ir bijis savs redzējums un vīzija, kāpēc viņš mudinājis Blānšetu Irinas Arkadinas lomu veidot kariķēti un pārspīlēti. Ja saruna par jaunību, tad, protams, Blānšeta izpilda špagatu un uzdejo stepu, turklāt viņa tērpta spīguļiem klātās džinsenēs un viņas tējkreklu rotā uzraksts “Arkadina”. Ja jānotur un jāved pie prāta Trigorins, tad tiek mesta pa gaisu apakšveļa un norauta blūze... Blānšeta izmanto ekscentriskus, pārspīlētus akcentus, ko gribas nodēvēt par “atrakcijām”. Tās nenoliedzami sajūsmina publiku, taču kontrastē ar niansēto, pieklusināto izrādes koptēlu zīmējumu un aktieriem, Blānšetas skatuves kolēģiem, kuri spēj radīt pārliecinošus un mūsdienīgus raksturus. Iespējams, tieši Blānšetas aktierspēles maniere uzstājīgi atgādina, ka Čehova eksistenciālu skumju cauraustās lugas, arī Kaija, ir traktējamas arī kā komēdijas. Ja tā, tad, iespējams, viss kārtībā.
Jāpiebilst, ka skatuves pieredze Keitai Blānšetai ir pamatīga, tur ar Elektras lomu viņa sāka savu karjeru 90. gadu sākuma Austrālijā (pie Elektras vēl atgriezīsimies). Viņas teātra lomu skaits sniedzas divos desmitos, starp tām arī klasikas zelta fonds – Šekspīrs, Čehovs, Ibsens, Viljamss u. c. Starp citu, viņa spēlējusi arī Ņinu Kaijas iestudējumā, kas tapa 1997. gadā Austrālijā. Tomēr pēdējos gados uz skatuves Blānšeta kāpj ne tik bieži – mana iepriekšējā pieredze ar Keitas Blānšetas skatuves sniegumu bija 2017. gadā Ņujorkā, kur viņa spēlēja A. Čehova darba Platonovs versijā – izrādē ar nosaukumu The Present, ko bija veidojis viņas dzīvesbiedrs, režisors Endrjū Aptons. Tā bija Blānšetas debija Ņujorkas Brodvejā, par kuru viņa pat bija nominēta ASV teātra balvai Tony Award. Atmiņā tas palicis, kā viduvējs iestudējums, mākslinieciskās jaudas ziņā nesalīdzināms ar aktuālo Tomasa Ostermeijera veidoto Kaiju. Un, pat ja Blānšetas virpuļošana un špagats uz Barbican skatuves var šķist pārāk pašmērķīgi, Kaija ir kļuvusi par spilgtu notikumu – arī manā pieredzē.
Protams, Kaija nav vienīgais iestudējums Londonā, kurā patlaban skatāmi populāri kino aktieri. “Kad kinozvaigznes pievēršas teātrim, ir pārāk viegli kļūt ciniskam – arī tāpēc, ka pēdējā laikā viņām ne vienmēr ir labi veicies. Pēdējo nedēļu laikā Londonas skatuves ir bijušas mājvietas vairākām mazliet neveiksmīgām klasisku lugu izrādēm, kurās piedalījušies slaveni ekrāna aktieri: Sigurnija Vīvere lugā Vētra, Rami Maleks lugā Edips un Brī Larsone lugā Elektra,” 7. martā rakstīja The New York Times, cita starpā atzinīgi novērtējot Blānšetas darbu Kaijā. Vīveres un Maleka izrādes neesmu redzējusi, taču par Brī Larsones Elektru atļaušos oponēt.
Elektra ar amerikāņu aktrisi Brī Lārsoni galvenajā lomā – aktrises debija Londonas teātrī – līdz 12. aprīlim skatāma izmēros daudz pieticīgākajā The Duke Theatre. Aktrises kontā ir gan Oskars par filmu Istaba / The Room (2015), gan lomas Marvel blokbāsteros Kapteine Mārvela / Captain Marvel (2019), gan spilgta loma labā seriālā – Apple TV veidotajā Ķīmijas stundas / The Lessons of Chemistry u. c. Londonas teātra ainavā Elektra izceļas ar kompaktu, precīzu, eksperimentālu formu – nieka 1 stunda un 15 minūtes, kurā izdodas ietilpināt antīkās traģēdijas mērogu.
Lārsones Elektra ir autsaidere, panks – džinsos, snīkeros un T-kreklā ģērbta būtne ar ezītī apcirptiem matiem, kura ir kategoriska savā naidā – pret māti, pret sava tēva slepkavu. Elektra tiek izspēlēta kā muzikāli dramatisks priekšnesums uz teju kailas skatuves, kurā vairumu tekstu aktieri raida publikā, savukārt grieķu kora funkcijas pilda vokālistu ansamblis. Elektras / Lārsones izteiktos tekstus pastiprina akustiski efekti, kurus pati aktrise ieslēdz un izslēdz, gluži tāpat kā krāsas pulverizatoru, kas izšķiež krāsu traipus uz skatuves aizkaru un grieķu kora, precīzāk ansambļa, dalībnieču stilizētajām togām. Droši vien zīmju valodas burtiskā tulkošana – par naida, atriebes un kaislību atstātajām pēdām – ir lieka, jo noplicinoša. Elektras mātes Klitaimnēstras lomā astoņdesmit gadu vecumā spilgta ir amerikāņu aktrise Stokarda Čenninga, kura filmējusies kopā ar Džonu Travoltu savulaik populārajā filmā Breolīns / Grease (1978) u. c.
Arī Lārsones Elektra, kas izpelnījusies arī ļoti pozitīvas recenzijas britu presē, noslēdz savu dzīves ciklu Londonā, tā tūlīt jau būs kļuvusi par ierakstu teātra vēsturē. “Tas ir izteiksmīgs iestudējums, spraigs, uzlādēts un svaigs, ar koncentrētu galvenās lomas atveidotāju – slavenību kastings ir vairāk nekā veiksmīgs. Lārsone šajā izrādē biedējoši mirdz,” – tā Elektru raksturojis izdevums The Guardian.
Londonas teātra dzīve ir piesātināta, arī izrādes ar atpazīstamiem kinoaktieriem galvenajās lomās nav retums. Savukārt pāri okeānam, Ņujorkā, rekordus uzstāda Džordža Klūnija benefice – izrāde Ar labu nakti un visu labu, kas tiek spēlēta Winter Garden teātrī. Ja atminaties, reiz bija laba, pamatīga, melnbalta filma ar tādu pat nosaukumu Good Night, And Good Luck (2005), kuru režisēja pats Džordžs Klūnijs. Filma bija veltīta Klūnija tēvam, savulaik žurnālistam, un tās galvenais varonis bija Amerikas 50. gadu žurnālistikas leģenda Eduards R. Marrovs, kurš konfrontēja bēdīgi slaveno politiķi Džozefu Makkartiju; Klūnijs pats filmā spēlēja TV producentu.
Teātra izrādē, kas elektrizē Ņujorkas publiku (un tūristus), Džordžs Klūnijs ir pārņēmis galveno – žurnālista Eduarda R. Marrova lomu. 100 minūtes bez starpbrīža, dienas un vakara izrādes – slodze ir pamatīga. Kā ziņo The Hollywood Reporter, iestudējums jau uzstādījis Brodveja rekordus pat pirms tā pirmizrādes 3. aprīlī. Līdz pirmizrādes datumam nospēlētās izrādes nedēļas garumā (pre-show) kasē jau ienesušas 3,3 miljonus ASV dolāru. Klūnija izrāde ir pārspējusi vēl vienu Brodveja jaunumu – Otello / Othello ar Denzelu Vašingtonu un Džeiku Gilenholu galvenajās lomās, kas nedēļas laikā nopelnījusi 2,8 miljonus ASV dolāru.
Lūk, vēl viens apliecinājums slavenību kāstinga efektam. Ne visi šie iestudējumi kļūst par jēgpilnu, mākslinieciski augstvērtīgu teātra pieredzi, bet gadās arī veiksmes stāsti – spilgtas “izrādes ar slavenību”.
