Šķiet, ka šāgada Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma programmas kopējo noskaņu jeb moto visprecīzāk izsaka vienas filmas nosaukums – “Sadzīvot, bļāviens! / Coexistence, My Ass!” Tās latviskais tulkojums skan, manuprāt, nepiedienīgi maigi, jo sadzīvošanas un līdzāspastāvēšanas problēma, par ko ir runa lielākajā daļā darbu, liecina, ka ar to mums pasaulē tiešām ir “pilnīgā pakaļā”. Lai gan ir arī divi spoži un cerīgi izņēmumi.
Filmu apskats iedalīts nosacīti tematiskās daļās; priecāšos, ja interesentiem un potenciālajiem skatītājiem šis ieskats kļūs par sava veida orientieri filmu izvēlē.
Šī apskata titulfilmas Sadzīvot, bļāviens! (rež. Embera Fārisa, 2025, ASV, Francija), dramaturģiskais modelis veidots pēc stand-up komēdijas izrādes principiem – dažādās, cita citai sekojošās epizodes filmas ietvaros ļauj prognozējami vai pārsteidzoši mainīt tās noskaņu, miksēt jautro un smieklīgo ar nopietno un neērto, skatuvisku performanci ar intīmu un refleksijā balstītu dzīvesstāstu, nozīmīgus vēsturiskus arhīvus ar mūsdienu materiālu no Izraēlas politiskās scēnas par ebreju un arābu kopienu sadzīvošanas centieniem. Šāds fragmentācijā balstīts ritms – un tā izskatās pēc apzinātas izvēles – veiksmīgi atspoguļo politiskās pretrunas, kuras kritizē filmas galvenā varone izraēliete Noama, taču, tā kā naratīva mugurkauls ir komēdija un farss, filma ir viegli un ar aizrautību skatāma, varētu arī teikt – “dzīva”.
Jau pati galvenā varone Noama ir atradums! Viņa ir
dzirkstoša, asprātīga un provokatīva stand-up komiķe, aktīviste par mieru, trakā voukiste vai pat „komuniste”,
par kādu viņu, visticamāk, nodēvētu kāds mūsu valdības ministrs, kam mežu izciršana pa tīro šķiet tikpat normāla, kā Netanjahu valdībai Gazas iztīrīšana no palestīniešiem.
Noama ir uzaugusi unikālā kopienā Miera oāze, kurā jau desmitgadēm (iedomājieties tik!) brīvprātīgi kopā dzīvojuši, sadzīvojuši un draudzējušies ebreji un arābi. Tas noticis, pateicoties viņas vecākiem, kuri savulaik kopā ar domubiedriem izveidoja šādu kopienu – ar saknēm abās kultūrās un valodās. Dzīvesvieta un vide Noamai devusi unikālu perspektīvu un atspēriena punktu – jau kopš bērnības aktīva dalība dažādās mieru veicinošās iniciatīvās un pasākumos, pašā jaunības plaukumā jau amats Apvienoto Nāciju organizācijā, taču šobrīd par efektīvāko platformu savu ideju paušanai viņa izvēlējusies stand-up žanru, proti, komiķes-ākstes lomu, kas, cita starpā, sarunājoties ar visdažādākajām auditorijām, ļauj būt nepolitkorektai un saukt lietas īstajos vārdos. Viņas uzstāšanās laikā skatītāju oma nemitīgi svaidās no histēriskām smieklu lēkmēm līdz neērtības sajūtai un pat kaunam, jo Noama piedāvā spoguli, kas uzrāda grumbas un negludumus, atļaujas izstiept garu rādītājpirkstu un nekautrējoties kar pie lielā zvana hipokrātijas izpausmes.
Filmā atainotais Noamas dzīves nogrieznis uzņemts gan pirms, gan pēc 2023. gada 7. oktobra, tā ka joki patiešām dažbrīd iesprūst kaklā, bet šī filma ir jāskatās, jāskatās un jāmācās.
Par sakrālo, profāno un poētisko
Filma Divia (rež. Dmitro Hreško, 2025, Polija, Ukraina, Nīderlande) ir meditatīva, lēna un vizuāli smalka eseja, ar kuras palīdzību mēs bez vārdiem un skaidrojumiem plūstam pāri zemei, mežiem un ūdeņiem, skatot tos no augšas – gan dzīvos un kustīgos gleznojumos, it kā ar Dievietes acīm (Divia esot senslāvu Mēness dieviete, arī Jaunava – savvaļas un dabas aizstāve), gan grafiskos un detalizētas kartes atgādinošos rasējumos, kādus nu jau trīsarpus gadus esam ieraduši vērot no ukraiņu dronu operatoru skatu punkta. Drons neliekas traucēties un neļaujas ierobežoties kaut kādos laika rāmjos – tas bezgalīgi ilgi kavējas skaistajās ainavās un pie savvaļas zvēriem, kas no augšas labāk atrodami un ieraugāmi, līdz uztveram piedāvāto kinovalodu un ritmu, ieslīgstam vērojumā un vairs negaidām, ka varētu sākties arī vēl kas cits.
Taču “cits” filmā ienāk, un
pamazām skati iegūst mūsdienu Ukrainai piederošus vaibstus, jo ainavās, puķēs un laukos aizvien uzstājīgāk parādās kara rētas –
bumbu un raķešu izdangāti apļi, rūsējošas kaujas tehnikas atliekas, satraukti un sprādzienu iztraucēti dzīvnieki, visbeidzot arī darbīgas cilvēku figūriņas, kas parādās filmā vien ap 19. minūti. Kā tādi „meža sanitāri” viņi velk no zemes miesas ārā sprāgušo raķešu čaulas, atmīnē laukus, vāc saindēto ūdeņu analīzes. Daudz unikālu kadru, kas runā tieši un bez metaforām, – piemēram, epizode ar sapieriem, kas kā kartupeļu talkas dalībnieki lauka malā krauj kaudzēs atmīnēto mīnu bunduļus. Plūdi un Kahovkas hidroelektrostacijas dambja uzspridzināšanas sekas – beigtu zivju bari un sabombardētu zvēru muguras (vai tiešām tas varētu būt delfīns?), kas pamazām iesūcas un sapūst ūdenī, kamēr pamalē ugunsgrēki un sprādzieni turpinās.
Tas viss ar lielu, vizuāli estetizētu mietu dod mājienu par ekoloģisko katastrofu, kuras apmērus pasaule vēl pat nav sākusi apjēgt (bet Ukraina gan!), vienlaikus uzrādot šizofrēnisku sakarību – ļaunajam un postošajam mēdz būt velnišķīgi skaista un izsmalcināta seja. Knapi paspējot vien piefiksēt kārtējo Krievijas uzlidojumu un slepkavību virkni, nereti neiedomājamies, ka trīsarpus gadi šādā režīmā padara bezjēdzīgus un dzēš sakarīgās cilvēces daļas centienus pēdējās desmitgadēs uzlabot un normalizēt līdzāspastāvēšanu ar dabas vidi. Gandrīz vai jānoplāta rokas – kāda jēga šķirot atkritumus trīs dažādos spainīšos, ja te gadiem tiek mērķtiecīgi saindēti tūkstošiem kvadrātkilometru?
Brīžiem gan šķiet, ka drona kadri sāk atkārtoties un līdz ar to grūtāk noturēt uzmanību visas filmas garumā, tomēr kopumā šis ir grandiozs, lielā ekrāna cienīgs kino piedzīvojums.
Ukrainas un kara tēmu turpina filma Manu mīļo Teo / My Dear Theo – personisks un silts režisores un karotājas Alisas Kovaļenko veltījums / liecība / testaments viņas piecgadīgajam dēlam Teo, kurš pilna mēroga iebrukumam sākoties, kopā ar tēvu, franču televīzijas producentu, tiek aizsūtīts uz Franciju drošībā, kamēr mamma uzvelk bruņuvesti un brīvprātīgi dodas cīņā par savas zemes atbrīvošanu. “Citādi es nevarētu turpināt dzīvot,” viņa saka aizkadra tekstā, kas veidots kā vēstules dēlam, piepildītas ar mīlestību, ilgām, notiekošā traģismu, sava lēmuma skaidrojumiem un refleksijām. Lai Teo, viņa vienaudži un pieaugušie tagad vai kādreiz vēlāk saņemtu šos vēstījumus no režisores, kura, tāpat kā citi visdažādāko profesiju ukraiņi, bijusi spiesta „nolikt savas vieglās dienas” un uzvilkt kara drānas, lai ar savu rīcību un savām filmām liecinātu par to, kas un kā toreiz notika ar ukraiņiem, viņu miesām un dvēselēm.
Vēl pirms pilna mēroga iebrukuma Alisa uzņēma filmu Mēs neizgaisīsim (2023) par pieciem Donbasa pusaudžiem, tā savulaik tika demonstrēta BSD un Artdocfest/Riga, arī Kino Raksti par to rakstīja. Toreiz Donbasā Alisa nokļuva krievu gūstā un pārcieta visdrausmīgāko ar dzimumu saistītas seksuālas vardarbības kara noziegumu, bet pēc tam deva sev solījumu, ka lielā kara gadījumā stāsies brīvprātīgo pulkā un karos nevis ar kameru, bet ar ieroci rokā. Tagad redzam, ka
Alisa spējusi apvienot abus cīņas veidus – viņa karo, vienlaikus profesionāli un konceptuāli gudri filmējot savu kara gaitu dienasgrāmatu,
kas pārsvarā aptver atelpas brīžus kauju starpbrīžos (jo, ja karo pa īstam un cenšas neapdraudēt ne sevi, ne biedrus, tad filmēt kaujas laikā nav iespējams). Un Alisa izdzīvo – atšķirībā no lielākās daļas savu uzticamo cīņubiedru, kuru seju izteiksmīgie tuvplāni uz frontes līnijas kontrgaismā izstaro nosvērtību un pārliecību; naktsmājās viņi kā mazi bērni iemetas skolas sporta zāles vingrošanas riņķos pašūpoties, bet viņu vārdi titru sadaļā jau liecina par pievienošanos mūžīgajam “debesu simtniekam” – tā pēc Maidana notikumiem 2014. gadā ukraiņi sāka dēvēt savus kritušos brīvības un neatkarības cīnītājus.
Alisas filmētie saulrieti ierakumu un nāves ēnā uzmirdz īpaši spilgti. Zaporižju, kur viņa dzimusi, Putins jau ierakstījis savā konstitūcijā un turpina uzstāt, ka grib aprīt to uz visiem laikiem. Nevienam nav skaidrs, kā un vai vispār šos murgainos pārdzīvojumu gadus un brūces jel kādreiz izdosies dziedēt. Tikmēr pēc izskata trauslā, bet drosmīgā Alisa turpina – filmēt un karot.
Grāmatā Pasaules radīšana un sakrālais laiks rumāņu rakstnieks un filozofs Mirča Eliade iezīmē telpu, kura cilvēkam ar sakrālu pieredzi nav viendabīga, drīzāk bezgalīga. “Pasaule ir uztverama kā pasaule, kā Kosmoss vien tiktāl, ciktāl tā atklājas kā sakrāla pasaule,” viņš raksta[1]. Filmā Svētais un laicīgais Pievēnos / Sacrum and Profanum in Pievėnai (rež. Giedre Beinorjūte, 2025, Lietuva, Latvija) atainotais notikums, Lieldienu nakts tradīcija Pievenai ciemā, tajā iekļaujas kā atskaites punkts, kā kaut kas konkrēts, reāls un saprotams – kā bezgalīgās telpas pārrāvums, kas ar šī atskaites punkta palīdzību ļauj to piedzīvot. Filma uzņemta labākajās Baltijas poētiskā kino tradīcijās un ir viens no abiem šī raksta ievadā minētajiem izņēmumiem.
Autoru gaumes, ritma izjūtas un citu vizuāli skaņiskā rokraksta elementu saderība ar ideju, mērķi un vidi, kā arī spēja to visu pārcelt uz ekrāna, nejaucoties dzīvei pa vidu, šajā filmā ir apbrīnojama. Režisore, pirmā kinomākslas doktore Lietuvā, ir tēsta no tā paša bluķa, kā viņas skolotāji – lietuviešu poētiskā kino klasiķi Henriks Šablevičus, Arūns Žebrūns un Jons Gricjus. Abi ar operatoru Mindaugu Survilu viņi pieder pie tās lielās un nu jau vietām par arhaisku uzskatītās kino tradīcijas, kas prot dzejot ar attēlu. Būdams biologs (tātad mīlot un protot dabu), operators demonstrē šāda veida kino nepārvērtējamo spēju pacietīgi gaidīt un acīgi pamanīt sīkāko varoņa plakstiņa notrīsēšanu vai maigi piesārtušu vaigu pēc negulētas, bet svētā darbā pavadītas nakts. Tādu spēju, manuprāt, ir iespējams uztrenēt, tikai filmējot dabā un atrodoties nepārtrauktā koncentrācijas stāvoklī zem kāda krūma vai ierakušamies sūnās arī tad, kad nekas nenotiek. Piebildīšu, ka Mindaugs savulaik režisējis un uzņēmis Senmežu / Sengirė (2017) un vēlāk, uz filmēšanas procesā piedzīvotā bāzes, nodibinājis Senmežu Aizsardzības fondu, kas cīnās par šo unikālo pasaules plaušu un faunas saglabāšanu.
Filmas Svētais un laicīgais Pievēnos sižets ir vienkāršs. Tas dokumentē maskošanās tradīciju, kas saglabājusies vēl vairs tikai vienā Lietuvas ciemā, – Lieldienu naktī ciema ļaudis pārģērbjas par “zaldātiem” un “žuļikiem” (titrus viņiem tulkojusi pati Dace Meiere, nevis ChatGPT!), un zilie, baltie, sarkanie un zaļie „zaldāti” līdz pat rīta gaismai ar spiciem koka zobentiņiem sargā uz baznīcas grīdas nolikto krustu ar Kristu, ko “žuļiki” savukārt mēģina nozagt. Tā ir mūžsenā spēkošanās pavasarim ar ziemu, labajam ar ļauno, iņam un janam, rītam ar nakti, Ukrainai ar Krieviju (laikmeta iezīmes ieskanas caur radio un TV ziņām), sakrālajam ar profāno.
Ak dievs, cik vienkārši, tīri un nepiespiesti rit šī burvīgā filma!
Ikdienišķās un laicīgās darbības – tērpu gādāšana, dalībnieku sarunāšana un instruktāža, ēdienkartes apspriešana nemanāmi pāraug eksistenciālā līmenī, kurā uz kopienu, tradīciju un ticību mēs raugāmies no Eliades bezgalīgās telpas viedokļa – kā uz dzīves eksistences pamatu. Un runa šeit nepavisam nav par reliģiju – no varoņu sarunu fragmentiem nojaušams, ka vairākas no jaunsavervētajām zaldātītēm (pirmo gadu piedalās arī meitenes) nav pat dievticīgas. Tā ka ne jau par to šoreiz ir stāsts, bet par to, ka ir nofilmēts cilvēku “senmežs”, kurš acīmredzot vēl kaut kur atrodams (nešaubos, ka arī Latvijā – to, piemēram, varēja redzēt Viestura Kairiša un Ginta Bērziņa filmā Pelikāns tuksnesī, 2014), – proti, senais cilvēks, kura sakrālā pasaules uztvere ikdienā labi sadzīvo ar profāno, taču vienreiz gadā tā rituāli jānosargā.
Smagi pēc naktssardzes ir nogurušo sargu plaksti, sēžoties pie cieminieku saklāto brokastu galda, bet acis ir laimīgas. Vēl viens kadrs iekrīt taisni sirdī – ilgi, ilgi klajā laukā sastindzis stāv suns. Pēc laba brīža tas salecas un mežonīgā ātrumā metas uz priekšu – tālumā samanāms pēc Lieldienu vāķēšanas nakts mājās nākošais saimnieks, vecais trompetists. Svētais ir nosargāts, var nākt mājās gulēt.
Noslēgumā ar prieku un lepnumu jāpiebilst, ka šo smalko filmu ir kopproducējusi Latvijas kompānija Mistrus Media un piesaistījusi tās tapšanai labākos no labākajiem – piemēram, komponistu Vestardu Šimkus un mūziķu grupu.
Somu piegājiens
Filmu Helsinku efekts / The Helsinki Effect (rež. Arturs Franks, 2025, Somija, Vācija, Norvēģija) uzskatu par vienu no nozīmīgākajiem šīs programmas darbiem. Šogad aprit apaļi 50 gadi kopš Eiropas Drošības un sadarbības konferences (EDSA) noslēguma dokumenta parakstīšanas Helsinkos; šis dokuments iezīmēja beigas Aukstajam karam, kas bija pārņēmis pasauli kopš tā laika, kad “lielā tautu atbrīvotāja” PSRS pēc sabiedroto uzvaras pār Hitleru Otrajā pasaules karā bija pakļāvusi sev Austrumeiropu, Baltiju un pusi no Vācijas, izknābjot arī vēl gabalu Somijas. Par šo konferenci, kas 1975. gadā un it īpaši tās sagatavošanās posmā tika vērtēta kā pretrunīga un bīstama – kā riskanta pakļaušanās Padomju Savienībai, kas par varītēm gribēja leģitimizēt savas ieņemtās teritorijas un piespiest starptautisko sabiedrību tās atzīt (“Mums vajag dokumentu!”, no atslepenotajiem un atšifrētajiem protokoliem izveidotajā un ar cieto krievu akcentu ierunātajā Brežņeva balsī filmā saka Ģenerālsekretārs); kā neiedomājama apsēšanās pie viena sarunu galda pāridarītājiem un tiem, kam nodarīts pāri; kā riskanta un pārgalvīga šaha spēle ar augstām likmēm (miers pasaulē?!), jo tīši vai ilgstoša stresa apstākļos arī netīši varētu notrīcēt virs atombumbu palaišanas mehānismiem izstieptie ģenerāļu pirksti.
Jā, par šo konferenci, kas pēkšņi tagad, pusgadsimtu vēlāk, ir atkal kļuvusi superaktuāla, jo drošība un sadarbība ne tikai Eiropā, bet arī citur pasaulē kārtējo reizi aizgājusi pa pieskari. Tāpēc ir vērts, kā to dara filmas režisors Arturs Franks, piesēsties pie digitalizēto arhīvu grēdas n-to simtu stundu garumā, lai tuvlasītu[2] vai nodarbotos ar arhiveoloģiju[3] un no garlaicīgo un nogurdinošo konferenču runu stundām izlobītu tos sīkos un izšķirošos momentus, kas toreiz pagrieza vēstures vektora asi. Filmas naratīvs ir asprātīgi veidots – ar autora (dieva) balsi aizkadrā, viņam izvēloties kadrus un pārbīdot personāžus septiņdesmito gadu uzvalkos un frizūrās, kā arī apskaņojot arhīvos redzamās milzu auditorijas ar aplausiem, kas skan kā dažu plaukstu sitieni studijā… Tas izklausās tik komiski un sintētiski, vienvārdsakot, visā šajā nopietnībā ir sava humora stīga, kas padara filmu ne tikai skatāmu, bet arī ļoti baudāmu.
Par ko tad ir filma? Faktiski tā ir par unikālo somu piegājienu – stabilo ziemeļnieku psihi, lēnās diplomātijas un dialoga mākslu (par to stāsta arī pēdējo gadu Latvijas labākajā sociāli politiskās ievirzes radio raidījumā “Brīvības bulvāris” intervētais filozofs un politikas zinātnieks Kajs Altanens). „Dialogs” izklausās vienkārši un visiem saprotami, tomēr īsta dialoga veidošana, spējot savienot diametrāli pretējus viedokļus, mazināt konfliktus un atrast ceļus, kā kaut cik sakarīgi līdzāspastāvēt ar pilnīgi pretējas dzīves uztveres pārstāvjiem, ir ļoti sarežģīta māksla. Manuprāt, vienīgais, kurš kaut ko tamlīdzīgu spētu izpildīt mūsdienu globālajā bezizejā, ir pašreizējais Somijas prezidents Aleksanders Stubs – manā uztverē šābrīža izcilākais Eiropas valstsvīrs un diplomāts; viņš savā uzrunā konferencē Helsinki + 50, kas par godu filmā atainotajam notikumam šovasar tika rīkota Somijas galvaspilsētā, citēja kādreizējo Somijas prezidentu (un vienu no filmas varoņiem) Urvo Hekonenu: “"Atzīt faktus nenozīmē samierināties ar pašreizējās situācijas bezcerīgumu."
Otra somu filma (un otrs sadzīvošanas un līdzāspastāvēšanas triumfs), kas pilnīgi par brīvu visā Latvijas teritorijā BSD foruma datumos no 2.-7. septembrim būs noskatāma portālā www.filmas.lv, ir Lieliskās govju kundzes / Fabulous Cow Ladies (rež. Mia Halme, 2025, Somija). Filma ir par „3x3 draudzenēm” – par trīs paaudžu govīm un trim viņu nosacītajām saimniecēm, veterinārārstēm, kas savas govis mīl un sukā viņām sānus un astes ne tāpēc, lai vēlāk aizvestu uz lopkautuvi un pārstrādātu desās. Tieši otrādi, viņas ir šīs govis no lopkautuves savulaik izglābušas un tagad nodrošina apstākļus, lai tās varētu dzīvoties un dauzīties pa mežu, tostarp apbērnoties kā brīviem un dzīviem dzīvniekiem pienākas. Filmu skatoties, sākumā biju skeptiska par to lopkautuvi un dzīvnieku neekspluatēšanu, bet somu piegājiens atkal izrādījies neordinārs, jo šajā filmā un kompānijā viss izvēršas pavisam citādi.
Trešo valstu meitenes
Tie, kas sekojuši līdzi foruma iepriekšējo gadu programmām, iespējams, atceras filmu Holivudgeitas bāze / Hollywoodgate (2024, apraksts šeit), kas atainoja notikumus Kabulā, Afganistānā, tūlīt pēc amerikāņu karaspēka iziešanas 2021. gadā. Tad nu lūk, filma Havas dzīve / Writing Hawa (rež. Nadžiba Nūri, Rasūls Nūri, 2024, Francija, Nīderlande, Katara, Afganistāna) sākas Kabulā pāris gadus agrāk, un tajā, atšķirībā no Holivudgeitas bāzes, ir atainota afgāņu sieviešu dzīve un sadzīve no iekšpuses. Tā ir patiešām reta iespēja mums kā ārpusniekiem ielūkoties tik slēgtā kopienā un teritorijā, kur nu vēl Taliban valdīšanas laikā, turklāt šo iespēju mums sniedz režisore Nadžiba, uzņemot filmu par savu māti, caur kuras tēlu, prizmu un skatupunktu mēs savukārt varam ielūkoties arī afgāņu kultūrā, ģimenes attiecībās un tikumos.
Filmas galvenā varone Hava savulaik 13 gadu vecumā tikusi izdota pie 30 gadus vecāka vīra – Nadžibas tēva, kurš nu jau iegrimis vairs ne tik fokusētā senilitātes pasaulē un tiek aprūpēts un apmazgāts kā mazs bērns. Uzdodot pavisam vienkāršu jautājumu, tēvs mūs momentā ieved afgāņos: “Kura vīra sieva ir tā, kas stāv manā priekšā?” To viņš prasa, demences aizmiglotām acīm lūkojoties pats uz savu sievu un vēloties noskaidrot viņas identitāti pēc “piederības”.
Filmā savijas vismaz četras sižeta līnijas, visas ir interesantas un mums, eiropiešiem, eksotiskas.
Galvenās varones Havas līnija sāk attīstīties un uzņemt apgriezienus brīdī, kad viņas seši bērni ir izauguši lieli un kļuvuši patstāvīgi, un viņa nolemj pievērsties sev – uzsākt biznesu, pucēties, sākt mācīties lasīt un rakstīt (skolā tēvs nav ļāvis iet). Šajā vietā dramaturģija aiziet nedaudz pa pelnrušķītes glow-up taku un rezultējas montāžas sekvencē, kuras ietvaros bizness sāk rullēt, nauda nāk, zināšanas aug, ārējais izskats uzlabojas, un tas viss notiek uzmundrinošas mūzikas pavadībā, bet mēs pa to laiku, ar vēstures faktiem bruņojušies, gaidām triecienu sakarā ar Taliban nākšanu pie varas.
Tomēr pirms tam Havas dzīvē un filmā ienāk Zāra – mazmeita, kas pirms 12 gadiem meitas šķiršanās dēļ tikusi atrauta no šī ģimenes spārna, bet tagad vai nu izdzīta no mājas vai aizbēgusi, jo viņai draud piespiedu laulības (atkal grib izdot pie veca vīra). Svarīga klātbūtnes loma filmā ir arī pašai režisorei un operatorei Nadžibai, kas uzaugusi Kabulā amerikāņu… nu, sauksim lietas īstajos vārdos, okupācijas laikā, kas ilga no 2001. gada 11. septembra terora akta (Dvīņu torņi Ņujorkā) līdz pat 2021. gadam, kad ASV tomēr izveda savu karaspēku no Afganistānas. Taču šajos amerikāņu invāzijas 20 gados, pateicoties Havai, Nadžiba tika pie izglītības un žurnālistes profesijas. Izskatās, ka jautājumi par sievieti un sievietes vietu sabiedrībā, ko Nadžiba ar mammu filmā apspriež, nodarbina arī viņas pašas, nevis tikai Eiropas producentus, jo filmas sākums, kad tie tiek cilāti, tapis jau 2019. gadā, kad Nadžiba vēl dzīvo Kabulā un Taliban vēl nav nācis pie varas. Kad tas nenovēršami tomēr notiek, Nadžiba ir viena no tiem bēgošajiem, ārzemju lidmašīnās kā siļķes mucā iespiestajiem, nelaimīgi laimīgajiem afgāņiem, kam izdodas / nākas atstāt dzimteni un ģimenes, – jo sievietes žurnālistes pēc šariata likumiem nevar pastāvēt. Filmu Kabulā, starp citu, pabeidz filmēt Nadžibas brālis Rasūls, kaut divas reizes par to Taliban varas vīru arestēts un piekauts.
(Kā papildinājumu šai filmai sirsnīgi iesaku rast iespēju noskatīties arī Eiropas valstu kopražojuma seriālu Kabula / Kabul (2025) sešās sērijās. Tas ir lielisks un “tuvu tekstam” stāsts par to, kā Eiropas vēstniecības evakuēja savus darbiniekus un afgāņu partnerus tajās trauksmainajās varas maiņas dienās.)
Spēcīga, sociāli asa un vienlaicīgi aizkustinoša ir filma Līgums uz deviņiem mēnešiem / 9-Month Contract (rež. Ketevana Vašagašvili, 2025, Gruzija, Bulgārija, Vācija), stāsts par likteņa pameitu Zanu, ko režisore pirmoreiz iepazinusi jau pirms 14 gadiem, – bez pajumtes, praktiski uz ielas dzīvojošu jaunu meiteni un viņas četrus gadus veco meitiņu Elenu. Toreiz Ketevanas īsfilma viņām palīdzēja tikt pie sociālās palīdzības – abas ir izdzīvojušas un pat ieguvušas mājokli –, bet ko tālāk, ja jāaudzina un jābaro bērns, bet nav ne izglītības, ne profesijas, ne atbalstošu radu, nekā?
Pēc vairākiem gadiem režisore un viņas varones satiekas atkal – nu jau vēlākā dzīves posmā, kad Elena ir izaugusi par sakarīgu un feinu pusaudzi, kas apmeklē skolu, labi mācās un gatava piepildīt mātes izsapņotos, bet nekad nerealizētos sapņus. Lai nodrošinātu šādu it kā normālu dzīves līmeni un pavērtu Elenai ceļu arī uz tālāku izglītību, nepieciešams daudz vairāk naudas, nekā Zana spēj nopelnīt veikala kasieres darbā, un Ketevana veido filmu par nākamo Zanas stratēģisko izvēli – kļūt par surogātmāti. Filmas gaitā pamazām atklājas, ka tas notiek ne jau pirmo, bet gan trešo, ceturto un pat piekto reizi, kad Zana liek lietā savu ķermeni – vienīgo, kas viņai ir pārdodams –, riskējot ar veselību un neapšaubāmi arī pusaugu meitas drošību.
Ārkārtīgi aizkustinošās, sirsnīgās un mīlestības pilnās Zanas un Elenas attiecības filmā ir manāmas ik uz soļa, to nevar nospēlēt kamerai vien. Tās piešķir tīru un gaiši optimistisku noti visai šai beztiesiskumā grimstošajai bēdu ielejai – par spīti grūtajiem apstākļiem, Zana izskatās pēc labākās mātes pasaulē. Vienlaicīgi Gruzijas surogātmāšu līnijas atsegums nodemonstrē visai daiļrunīgu šīs valsts pašreizējo sociālpolitisko ainu, bet pavisam liels pārsteigums atklājas filmas beigās, kad saskaitām, cik tad īsti Zanai ir gadu un parēķinām atpakaļ…
Tematiski autsaideru klāstam atbilst arī varones filmā Meitenes neraud / Girls Don’t Cry (rež. Zigrida Klausmane, Lina Lužīte, 2025, Vācija) . Šī ir kaleidoskopa tipa filma, kuras centrā ir pusauga meitenes no sešām dažādām pasaules malām un ar sešām dažādām pazīmēm, kas apliecina viņu neiederību meinstrīmā. Meiteņu sadzīvošana un līdzāspastāvēšana ar citiem sabiedrības locekļiem ir raiba un izaicinājumiem bagāta. Nansija Tanzānijā 14 gadu vecumā bijusi spiesta bēgt no mājām, jo ģimene viņu grib apgraizīt – tādu meiteni vieglāk izdot pie vīra, tikai tādas, sakropļotas un bez iespējas jebkad dzīvē izjust seksuālu baudu, grib potenciālie precinieki (šajā gadījumā lasi – pircēji), jo tā tiek nodrošināts, ka sievas būs viņiem mūžam piesietas un uzticīgas – nav jau kur skriet, nav jau uz ko tiekties. Savukārt Selēna ir transvestīte no Čīles; viņa, atšķirībā no Nansijas, dzīvo pārtikušā un saprotošā ģimenē, un ar savu citādību drīzāk lepojas, nekā to slēpj. Vēl ir Nīna – romu meitene, kas kādunakt brutāli izrauta no gultas, deportēta no Vācijas uz Serbiju un nometināta romu ciematā, kas izskatās pēc geto. Vēl ir Sinai – korejiete, BMX čempione, kas atšķiras no savām vienaudzēm ar to, ka neinteresējas par krāsošanos un pucēšanos, koncentrējoties uz sportu vien.
Visas viņas ir stipras un drosmīgas meitenes, paaudze, kas tā vai citādi neļauj sev darīt pāri. Visā filmas laikā vienīgā, kas tomēr atļaujas apraudāties, ir Šēlana – iezīdu meitene no Irākas; viņas ģimene Irākā nepatika Islāma valsts kaujiniekiem, tādēļ bija spiesta bēgt uz Vāciju, bet Vācijā viņa nepatīk daļai vietējo, jo vasarās kļūst brūnāka kā citas meitenes, bet viņas tēvs un brāļi eksistē tikai fotogrāfiju rindā pie sienas. Šēlana perfekti runā vāciski un par visu vari cenšas iedzīvoties, tomēr ir diezgan skaidrs, ka šajā zemē viņa vienmēr būs imigrante, tāpat kā visas viņas draudzenes, arī imigrantes…
Imigrants ir arī režisors Ardžuns, kura filmu Vēstules no Vilka ielas / Letters from Wolf Street (rež. Ardžuns Talvars, 2025, Polija, Vācija) es uztvēru kā tādu “apgrieztā koloniālisma” ievirzes darbu ar izejas punktu, kurš ir pat ļoti labs, – izsvērts un personisks indiešu imigranta skatījums uz Poliju, Varšavu, ar iešaurinājumu uz Vilku ielu, kurā viņš dzīvo. Filma ir līdzdalības tipa panorāma, tajā autors līdzdarbojas kā personāžs – ārzemnieks, kurš vēlas integrēties; caur viņa pieredzi, acīm un objektīvu mēs skatām Polijas mūsdienu realitāti (“sabiedrība pārmaiņu procesā” – tā izskan filmā). Ardžuns nav no tiem indiešiem, par kuriem vienā (un reizēm skaļā) mūsu sabiedrības daļā valda stereotipisks uzskats kā par neizglītotiem un tumšiem Bolt / Wolt kurjeriem; Ardžuns ir prestižajā Lodzas filmu skolā izskolojies kinematogrāfists, kurš Polijā ieradies pirms desmit gadiem ar mērķi kļūt par mākslinieku. Turklāt man patīk motivācija, ar kādu viņš šo izvēli pamato filmā, – doties pasaulē laimi meklēt, bet ne uz tām populārajām valstīm, un saņemt savas jaunības mācības un belzienus aukstajā un neviesmīlīgajā Austrumeiropā. Viņam ir bieza āda, viņš uzspļauj grūtībām un rasistiskas ievirzes nievām, ar kurām neizbēgami nākas saskarties, kaut arī Ardžuns perfekti iemācījies poļu valodu un visu filmas aizkadra tekstu tajā arī norunā.
Izvēlētajam žanram nav ne vainas, ir arī veiksmīgas dramaturģiskās līknes iezīmes – piemēram, jau visai agri ieviestais un vēlāk periodiski atgādinātais stāsts par draugu, ar kuru kopā pirms 10 gadiem atbraukuši no Indijas, bet… viņa vairs nav. Tas uztur intrigu praktiski visas filmas garumā, un beigās vienā vai otrā veidā gribētos arī saprast, kas un kā tad īsti ar draugu noticis un kā tas papildina filmas vēstījumu. Diemžēl šī intriga tā arī nogrimst bez īsta izvērsuma un paliek puskomunicētā mājienā. Šis ir viens no filmas trūkumiem. Otrs ir spēcīgas vizualitātes trūkums. Grūti saprast kā cilvēks, kas Lodzas filmskolā studējis operatora mākslu, var filmēt tik prasti.
Attēlam nepiemīt pat modernie hipsteru stilīgās “nebildes” vaibsti.
Sevišķi tas krīt acīs, kad tiek iemontēti fragmenti no citas, 90. gadu sākumā tapušas poļu filmas, no kuras pietiek ar dažiem kadriem, lai ieraudzītu izsmalcinātu vizuālo valodu, kas apspēlē gaismu, faktūras, kadra dziļumu un kompozīciju.
No veiksmēm – konstanti jūtama varoņa / autora atvešinātība no filmētās vides. Viņš cenšas un cenšas, bet tuvāk par pieklājīgas sarunas līmeni īsti netiek. Konceptuāli tas strādā, tomēr esmu spiesta to piedomāt ar prātu, jo, skatoties filmu, rodas virskārtas apmuļļāšanas iespaids.
Man patika Mo – Ardžuna studiju biedrene no Ķīnas, ar kuru viņš nejauši vai jauši sastopas, filmējot avīžkioska pārdevēju. Mo uz laiku kļūst par viņa kompanjoni – skaņu operatori un vēlāk arī ārzemnieka, pašam Ardžunam līdzīga sabiedrības autsaidera tēlu, kas tomēr neiztur un sabrūk zem sociālā spiediena – pamet neienesīgo dokumentālista darbu un aiziet strādāt “sistēmā”, kur var nopelnīt algu. Mo ir forša, un viņa pasaka brīnišķīgu frāzi, kuras dēļ faktiski ir vērts skatīties šo filmu. Proti, vaicāta, kā viņa gribētu dzīvot šajā svešajā valstī, kā tikt uztverta un vai jūtas integrēta poļu sabiedrībā, Mo saka: “Es gribētu būt laipna un jauka pret cilvēkiem un gribētu, lai cilvēki mani pieņem / akceptē, bet tai pat laikā es gribētu būt… dumpiniece.” Nē, nu skaidrs, ka jauna kinorežisore grib būt dumpiniece, kā gan citādi lai veselīgi grieztos pasaule! Bet kur nu, kas tev deva – ja esi ķīniete Austrumeiropā, kur jau tāpat uz tevi skatās iešķībi, tad kāda tur vēl dumpiniece?! Esi tik laipna un paklusē.
Visbeidzot gribu piebilst, ka varat mierīgi aizmirst par visām kritiskajām piezīmēm, ko esmu šeit sarakstījusi. Filmas Vēstules no Vilka ielas pirmizrāde notika šāgada Berlinālē, kur tā tika demonstrēta pilnā 700 cilvēku zālē, un režisors festivālā piedalījās “jauno talantu” kategorijā. Līdztekus Berlinālei Ardžuna Talvara filmas esot piedalījušās arī festivālos Dok Leipzig, Visions du Reel, FID Marseille, Tampere, Big Sky, rakstīts viņa mājaslapā.
Ar šo es gribēju teikt, ka kino vienmēr jāskatās un jāvērtē pašiem, pat uz draugu viedokļiem nevar paļauties, jo mēs kā cilvēki – gan kinoveidotāji, gan skatītāji – esam tik dažādi un atšķirīgi. Tāpēc vienīgais, kā mēs varam līdzāspastāvēt, ir – mēģināt sadzīvot, my ass!
