Aizejošā gada pēdējā publikācija „Kino Rakstos” ir par svarīgāko – par Latvijas kino veselību, par kopējo ainu, kādu to koncentrētā veidā redzēja Nacionālās kinobalvas "Lielais Kristaps" žūrija. Tā turklāt šogad bija starptautiska, tātad – iespēja iegūt arī mums tik nepieciešamo „skatu no malas”, noskaidrot Latvijas kino vietu un izredzes pasaules kontekstā. Publicējam žūrijas diskusiju "Latvijas kino šodien" ar publikas piedalīšanos, saruna notika festivāla noslēguma dienā, 2016. gada 12. oktobrī, kinoteātra "Splendid Palace" Mazajā zālē.
Diskusija notika angļu valodā ar sinhrono tulkojumu latviešu valodā, to vada Dr. phil. Viktors Freibergs, piedalās Marina Ažaža (rakstniece, filmu programmas kuratore Sietlas IFF, ASV), Bruno Aščuks (producents, Latvija), Zane Balčus (starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas pārstāve, Rīgas Kino muzeja vadītāja, Latvija), Toms Maksorlijs (Kanādas Filmu institūta Otavā izpilddirektors, Kanāda), Andis Mizišs (režisors, Latvija), Jānis Nords (režisors, Latvija), Jūle Mare Rozīte (filmu programmas kuratore Traibekas IFF, ASV), Irma Simanskīte (filmu ražošanas nodaļas vadītāja, Lietuvas Nacionālais kino centrs). Foto: Inese Kalniņa, Lielais Kristaps
Viktors Freibergs: - Pirmā lieta, ko es gribētu darīt, - vienkārši pateikt dažas lietas par to, par ko mēs gatavojamies runāt. Es ceru, ka saruna būs par Latvijas kino, jo tas ir viss, ko žūrija skatījusies pēdējā laikā. Es pats nekad neesmu skatījies tik daudz latviešu filmu, cik pāris pēdējās nedēļās. Un, protams, mēs nedrīkstam atklāt... Es nezinu, kas ir balvu ieguvēji, patiešām nezinu, bet arī žūrijas locekļi nedrīkst atklāt šo noslēpumu. Ja jūs atklājat noslēpumu, jums var atņemt pases un izceļošanas vīzas, un jums nāksies palikt šeit, ar administratīvu sodu šajā valstī.
Tālāk – es gribētu jūs iepazīstināt ar žūrijas dalībniekiem. Es vienkārši sekošu sarakstam, lūdzu, nedomājiet, ka kādam ir priekšroka, ja es viņu nosaucu ātrāk, tā nav.
Mūsu saruna notiek angļu valodā, jo mums ir starptautiska žūrija, un šāda iespēja ir ārkārtīgi veiksmīgs gadījums, jo citādi mēs tikai paši runātu par savu kino.
Tātad. Jūle Mare Rozīte no ASV, un es saprotu, ka jūs runājat arī latviski, vai ne? Bet tas ir OK, ja kāds no žūrijas nerunā latviski. Tālāk – Marina Ažaža no ASV, Bruno Aščuks, Zane Balčus, tad Toms Maksorlijs no Kanādas, Andis Mizišs un Jānis Nords no Latvijas, un Irma Simanskīte no Lietuvas.
Mans pirmais jautājums, protams, ir ļoti vienkāršs, bet tajā pašā laikā varbūt tas ir arī ļoti sarežģīts. Tātad - jūs esat noskatījušies mūsu filmas, turklāt šogad mēs lepojamies ar to, ka mums ir tik daudz dažādu žanru un tamlīdzīgi. Ja jūs būtu redzējuši, vai varbūt jūs tieši esat redzējuši tikai šīs filmas no Latvijas... Es gribētu lūgt katru žūrijas locekli izteikt savus novērojumus par to, kā jūs redzat kino Latvijā, kāds ir jūsu vispārējais iespaids par darbu kvalitāti. Un, lūdzu, esiet atklāti, jūs neviens nesodīs par kritiku – tā ir pat ļoti vēlama tik mazā valstī, kur visiem visi patīk, jo visi ir cits ar citu pazīstami.
Un tagad es gribētu sākt ar Irmu, lūdzu.
Irma Simanskīte: - Labdien. Pirmkārt, es gribētu pateikties jums, festivālam Lielais Kristaps, par ielūgumu. Tas ir prieks un liels gods būt par žūrijas locekli šādā svarīgā notikumā, ir prieks būt šādu skaistu cilvēku vidū, un, protams, nedēļa, kas pavadīta kinoteātrī, skatoties latviešu filmas, - tā ir dāvana no Dieva, es teiktu.
Jāatzīst, ka Latvijas kino man ir ļoti tuvs, jo mums ir kopīga vēsture, mums ir tāds pats domāšanas veids. Dažreiz man šķiet, ka es to daudz labāk jūtu, nekā saprotu. Un es varu to izskaidrot. Piemēram, puse no filmām, kas parādītas festivāla laikā, attēlo Lietuvu vai mums kopīgus vēsturiskus notikumus. Teiksim, latviešu dzejnieks Rainis devās uz Lietuvas pilsētu Paņevežu, lai Rīgā netiktu apcietināts savas politiskās darbības dēļ. Komponists Pēteris Vasks filmā stāstīja, ka viņš varējis izvairīties no armijas, jo viņam bija iespēja sākt mācīties augstskolā Lietuvā – vienkārši tur mācības sākās vēlāk, nekā Rīgas augstskolās. Viens no mūsu skaistākajiem un brīnumainākajiem vēstures notikumiem, Baltijas ceļš, bija redzams vairākās filmās šajā festivālā.
Man ir jāatzīst, ka tas pats notiek arī Lietuvas filmās. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka lietuvieši un latvieši sāk pārdomāt mūsu pagātni, un tas ir ļoti svarīgi, jo tagad to var darīt mierīgi, drošā attālumā no vēsturiskajiem notikumiem. Ir jāizdara secinājumi un jāiet uz priekšu.
Kā vienu no soļiem uz priekšu es redzu filmu Mellow Mud / Es esmu šeit – nosaukums apraksta filmu, bet tas varētu arī raksturot latviešu kino un Latvijas sabiedrību.
Es esmu šeit - tas nozīmē "skatieties uz mani!", tātad jums, filmu veidotājiem, ir jāredz lietas ap jums, sāpīgas situācijas ap jums, cilvēki ap jums, un jums tas ir jāieliek stāstos publikai. Kino ir ļoti labs un spēcīgs medijs, lai to izdarītu. Bet ir arī ļoti svarīgi, kā jūs to darāt. Te režisoram izdodas bez jebkādas sarežģītības nolikt galveno varoni tik tuvu skatītājam, ka tas nekavējoties jūt tuvību ar galvenajiem varoņiem un seko tiem. Es apsveicu Renāru Vimbu – nezinu, vai viņš ir šeit, starp klausītājiem -, viņš radījis lielisku filmu, un es teiktu – ja Latvijas kino turpinās šādā veidā, tas tiešām var konkurēt starptautiskā kontekstā.
Viktors Freibergs: - Vai es drīkstu nekavējoties iestarpināt pavisam īsu jautājumu? Jūs pieminējāt tikai vienu filmu, un izklausās tā, ka filma Es esmu šeit ir jūsu favorīts, jo ataino mūsdienu realitāti, vai tas tā ir?
Irma Simanskīte: - Jā, tas ir mans personīgais viedoklis, tā ir mana mīļākā filma, bet man jāsaka, ka visas Top-3 filmas, kas sacentās par labākās pilnmetrāžas spēlfilmas balvu, ir ļoti labas. Mums bija diezgan grūti izlemt, bet bija jāizvēlas viena.
Viktors Freibergs: - Tom, varbūt tagad jūs vēlētos padalīties iespaidos?
Toms Maksorlijs: - „Paldies, sveiks!” Tas ir viss mans vārdu krājums latviski, sorry. Paldies. Es vēlos pateikties festivālam, ka uzaicinājāt mani braukt visu šo ceļu no Kanādas, lai atkal apciemotu Rīgu. Man ir paveicies būt Rīgā trīs reizes, un es domāju, ka esmu gatavs palikt.
Šī bija izcila filmu nedēļa – dažādos stilos, dažādās tehnikās, dažādu žanru filmas. Es biju ļoti pārsteigts, mēs visi bijām pārsteigti par līmeni, par kvalitāti visās kategorijās, izcila filmu kolekcija.
Es nezinu, vai vienkārši tāds gadījies šis konkrētais gads, bet no divdesmit trim filmām, kuras redzēju, bija ļoti maz tādu, kas bija vājas, tie bija patiešām pārsteidzoši iespaidi.
Otra lieta, ko domāju es kā kanādietis, - mēs dzīvojam blakus ļoti spēcīgai valstij. Valstij, kas ir reizē lieliska un biedējoša, it sevišķi šobrīd. Tātad kanādieši vispār, īpaši angļu valodā runājošā Kanāda, ir ieinteresēti formulēt un identificēt paši sevi caur kino – vai tas ir animācijas vai dokumentālais kino, vai spēlfilma, vai eksperimentālā filma. Darbs šāda giganta ēnā, dažreiz tas ir... kanādieši mēdz būt neredzami, tāpēc mums pašiem ir jāieslēdz gaisma un jāpavērš tā uz sevi, izmantojot visus iespējamos līdzekļus. Un daudz ko no tā es sajutu arī latviešu filmās – sajutu radniecību ar šo procesu, kurā tiek konstruēts spogulis, lai, tajā ieskatoties, varētu ieraudzīt sevi. Uz mani atstāja iespaidu trīs spēlfilmas, kas bija ļoti dažādas, no vēsturiskā līdz mūsdienīgajam. Bet arī caur citām filmām bija redzams šis spogulis, turklāt diezgan iespaidīgā formā. Tātad vēlreiz jāsaka – ir ļoti vērtīgi būt šeit.
Viktors Freibergs: - Un, skatoties visas šīs dažādu veidu filmas, jūs arī varbūt saskatījāt visādas ietekmes no pasaules kino, īpaši Kanādas? Tas būtu iespējams, jo ir daži Kanādas autori, kas ir ļoti modē šeit, sevišķi starp režisoriem.
Toms Maksorlijs: - Neko konkrētu. Es teiktu, ka jebkuram māksliniekam ir sava antena – komponistiem, režisoriem –, viņi daudz skatās kino, un tas iesūcas viņu filmās, bet man nav nekādu tiešu sajūtu par Kanādas ietekmi šeit. Nē, es domāju, ka redzētais tiešām bija piederīgs šejienei daudzās nozīmēs. Kā jau teicu, neatkarīgi no žanra vai filmas veida, ko mēs noskatījāmies, bija sajūta, ka notiek pašidentifikācija, turklāt diezgan izsmalcinātā veidā. Un tas, manuprāt, liecina par to, ka latviešu kino pasaulē kaut kas notiek pareizi. Vai tā ir ietekme no ārpuses, vai no iekšienes, to ir grūti pateikt.
Viktors Freibergs: - Es esmu priecīgs dzirdēt, ka kaut kas mūsu dzīvē notiek labi vismaz vienā jomā, tas ir ļoti jauki... Liels paldies, tālāk Marina – Kanādas lielais kaimiņš.
Marina Ažaža: - Jā, lielais, kauslīgais kaimiņš...
Sietlas Starptautiskajā kinofestivālā manā uzmanības lokā ir divdesmit astoņas valstis no bijušā Austrumu bloka, filmas no šī reģiona man ir īpaši tuvas, un es neskatos īpaši daudz amerikāņu kino.
Esmu bijusi daudzos festivālos, un es teiktu, ka trīs nominētās spēlfilmas ir ļoti spēcīgas, ļoti dažādas un spēcīgas. Ir daudz „gaļas uz kauliem”, bieza nozīmju masa, īsta substance,
un es piekrītu Tomam par identifikāciju – tas ir kā pusaudžu gados aiziet no vecākiem. Bet esmu šeit dzirdējusi, cik bieži cilvēki saka – mūsu mazā valsts -, un gribu aizrādīt, ka varbūt būtu labāk tā vienmēr nedomāt. Ir arī citas mazas valstis, kas ne vienmēr steidzas atgādināt cilvēkiem par to, ka ir mazas.
Kopumā filmās nebija nekā negaidīta, vismaz tēmu ziņā, bet kvalitāte izrādījās augstāka, nekā es gaidīju.
Viktors Freibergs: - Liels paldies! Tagad Zane.
Zane Balčus: - Es domāju, ka starptautiska žūrija nacionālajā festivālā ir lieliska ideja. Mēs visi dzīvojam šeit un pazīstam savus režisorus, pārzinām savas kultūras nianses un kino tradīciju, un šajā gadījumā ir atšķirība uztverē – ko mēs redzam savās filmās, un ko tajās saskata profesionāļi vai publika no citām valstīm. Vakar mums bija noslēdzošā diskusija par balvu piešķiršanu, un es domāju, ka tieši šī atšķirība radīja līdzsvaru tajā, kā sakrita mūsu viedokļi un kas no tā sanāca.
Atskatoties uz šāgada programmu, es teiktu, ka kopumā piekrītu iepriekš izteiktajam viedoklim par filmu kvalitāti, tomēr gribētos, lai dažās kategorijās konkurence būtu bijusi spēcīgāka. Piemēram, īsfilmām, gan spēles, gan dokumentālajām, bija mazāk spēcīgu sāncenšu nekā citās kategorijās.
Viktors Freibergs: - Labi, paldies. Tagad Jūle.
Jūle Mare Rozīte: - Es aizmirsu, kāds bija sākotnējais jautājums, bet iesākumā es varētu pateikt, ka...
Viktors Freibergs: - Aizmirstiet par jautājumu, dodiet mums atbildi!
Jūle Mare Rozīte: - Es domāju, ka ir daudzi veidi, kā filmas var gūt panākumus vai kalpot kādam mērķim, un ir miljoniem veidu, kā interpretēt to, kas tas īsti ir. Jūs nevarat teikt, ka Latvijas filmām īpaši neveicas pasaulē, jo – tik maza valsts (un es nedomāju to negatīvi, tikai statistiski) ir parādījusi sevi lielākos festivālos ārvalstīs, arī kinoteātros. Tāpēc es domāju – vienkārši turpiniet radīt filmas, kādas jūs radāt, un, kā jau te visi izteicās, kvalitāte, arī manuprāt, ir ļoti augsta. No Latvijā redzētajām filmām man ir palicis ļoti pozitīvs iespaids, es domāju, ka ASV kinofestivālos tās noteikti var sacensties ar filmām no pārējās pasaules.
Tomēr jāsaprot, kādā konkurences cīņā jūsu filmas tur nonāks. Mūsu [Traibekas – Red.] festivālā šķiet mazliet dīvaini, ka filmu skatīšanās tiek iedalīta trijās kategorijās. Kāds skatās tikai dokumentālās filmas, cits skatās tikai starptautisko vēstījumu, un vēl cits vērtē tikai ASV naratīvu. Es domāju, sadalījums ir savā veidā neproporcionāls, jo „starptautisks” nozīmē visu, kas nav amerikāņu, tāpēc viena ļoti plaša teritorija cīnās par pusi no programmas, bet amerikāņu filmām tiek otra puse.
Tātad, pieņemsim, viena latviešu filma konkurencē pret pārējo pasauli, un es nedomāju, ka tas ir negatīvs rezultāts, ja filma neuzvar.
Un vienmēr es domāju, ka ir daži festivāli, kas ir vairāk piemēroti konkrētām filmām, piemēram, Signes Baumanes filma Akmeņi manās kabatās ir lielisks piemērs. Tai bija pasaules pirmizrāde Karlovi Varos, kur es arī biju – kinozālē ar vietām vairāk nekā diviem tūkstošiem cilvēku, un man paveicās tikt pie vienas no pēdējām sēdvietām, bet bija vēl daudz cilvēku, kuri vēlējās iekļūt zālē un noskatīties filmu.
Nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis Ņujorkā. Un ne tāpēc, ka cilvēkiem trūktu intereses, arī tur filma noteikti būtu atradusi savu skatītāju. Tomēr Karlovi Vari ar savu statusu un mērogu daudz vairāk nāk par labu filmai, nekā iespējas, ko šajā gadījumā varētu piedāvāt festivāls ASV. Tāpēc es neuzskatu, ka to vajadzētu uztvert kā sakāvi – faktu, ka filma netika izrādīta lielā festivālā ASV. Man šķiet, ka filma ir aizgājusi savu ceļu, kas ir tai palīdzējis nest savu vārdu pasaulē. Un jūs tā varat teikt par jebkuru filmu. Man ir draugs, režisors Ņujorkā, kurš sūdzējās, ka mēs Traibekā nepaņēmām viņa īsfilmu, bet tad viņš pēkšņi tika pieņemts Toronto. Ir dažādi ceļi, pa kuriem filma var aiziet pasaulē.
No otras puses, es arī ļoti daudz skatos ASV filmas. Un, manuprāt, tas, ko mēs uzskatām par neatkarīgo kino, noteikti piedzīvo izmaiņas. Vienīgi filmām ar ļoti niecīgu budžetu kvalitāte svārstās, ir ļoti dažāda, bet neviens nespēj sacensties ar Holivudu, saprotiet, pat amerikāņu filmas nespēj sacensties ar Holivudu. Traibekas festivālā mēs demonstrējam amerikāņu neatkarīgo kino, kam varbūt arī piemīt savi trūkumi, ko mēs visi saprotam, bet mēs redzam skatījumu, kuru vēlamies atbalstīt. Ziniet, uz filmām ir iespējams paskatīties tik dažādos veidos, tām nav obligāti jābūt ideālām. Un, ja uz to paskatās no otras puses, neviena no šīm filmām arī nenonāk Latvijā. Šīs filmas neceļo, arī tās netiek pie tādas publikas, ko ir pelnījušas. Tāpēc – nav ko bēdāties, ka latviešu filmas netiek izrādītas Amerikā, jo amerikāņu neatkarīgās filmas arī nenonāk līdz Eiropai. Ir vienkārši jātic, ka filma, ko tu esi radījis, ir laba, un tad jau viss notiks, kā tam ir jānotiek.
Viktors Freibergs: - Jūs teicāt, ka Latvijas filmas tiek plaši izplatītas starptautiski, bet es neatceros pārāk daudz latviešu filmu, kas būtu izrādītas pasaules kinoteātros. Es zinu, tas ir sarežģīts jautājums - kāpēc tā? Varbūt tas ir tas pats iemesls, kāpēc neatkarīgais kino no Amerikas nenonāk šeit – jo mēs esam maza auditorija, un tās ir festivālu filmas. Un tur ir sava veida paradokss, es domāju. Tāpat notiek arī ar dažām mūsu filmām, piemēram, Man in Orange Jacket [Aika Karapetjana filma M.O.Ž. – Red.], tā bija pilnīga izgāšanās vietējās publikas acīs, bet, kad to parādīja vienā no festivāliem, es aizmirsu, kurā tieši, laikam tas bija Fantastic Fest...
[Sauciens no publikas: „Fantastic Fest!”] Paldies, mums šeit ir gudra publika.
Tātad – tur bija pilna zāle, divi tūkstoši cilvēku. Es zinu, ka festivāls ir cita lieta, jo parasti cilvēki nenāk skatīties kino tādā skaitā. Bet vai ir iespējams atbildēt uz šo jautājumu? Es domāju – kāpēc Latvijas filmas gandrīz nemaz nenonāk kinoteātros ASV, un arī Eiropā.
Jūle Mare Rozīte: - Man nav drošas atbildes īpaši par Eiropas tirgu, bet es domāju, ka visa pasaule vienkārši sacenšas ar Holivudu, dažos reģionos – ar Bolivudu. Un tas jau ir plašāks jautājums, kāpēc skatītāji izvēlas tās filmas, nevis neatkarīgo vai Eiropas kino.
Amerikā atbilde ir ļoti skaidra, tas ir diemžēl faktos balstīts apgalvojums – cilvēkiem nepatīk lasīt subtitrus.
Ārzemju filmas kopumā tiek izplatītas ļoti nelielā apjomā, art-house kinoteātri izmirst, festivāli savā ziņā pārņem šo auditoriju. Tātad – es nedomāju, ka tā ir īpaši Latvijas problēma, tā ir kapitālistiskās pasaules problēma par to, kādu kino cilvēki grib redzēt.
Viktors Freibergs: - Liels paldies! Tagad Andis.
Andis Mizišs: - Jau tas vien, ka Lielais Kristaps ir spējīgs notikt katru gadu, ir apliecinājums, ka kino Latvijā ir dzīvs – pirmkārt, mēs spējam ražot, bet arī tas, ka Kristapa balvu kategorijās visas nominācijas ir aizpildītas, un lielākā daļa aizpildītas kvalitatīvi un ar pietiekamu konkurenci, ir apliecinājums, ka mēs ejam uz priekšu. Ja man būtu jāraksturo tas virziens, kur mēs ejam, – vakar jau žūrijas lokā diskutējām par to, ka mums vēl joprojām ir raksturīga skatīšanās atpakaļ un sevis meklēšana pagātnē; acīmredzot, tas ir ļoti svarīgi. Tomēr man ir arī milzīgs prieks par to, ka mēs skatāmies nākotnē un analizējam to situāciju, kur esam šodien, un domājam, kādi būsim. Tāpēc arī es varu izcelt filmu Es esmu šeit, kas man šķiet ļoti spēcīgs skats un analīze par to, kādi mēs šodien mentāli esam un kā mēs esam spējīgi pastāvēt un cīnīties katrs par savu izdzīvošanu.
Tomēr galvenais uzdevums mums, kino ļaudīm, un Latvijas sabiedrībai ir – atnākt uz šīm kinozālēm un viņas piepildīt. Es esmu vēl tādā ļoti īpašā noskaņojumā pašlaik, jo no rīta mums, žūrijai, bija īpašs seanss, kur vieni no pirmajiem varējām skatīties filmu Melānijas hronika – ļoti lielu un gaidītu notikumu Latvijas kino dzīvē. Un pēc divām stundām ļoti nopietnu un patiesu emociju, pēc fantastiska galvenās aktrises darba, es izgāju no Forum Cinemas zāles un tas "trako dienu" trakums, kas tur bija ārā, un tās cilvēku masas, kas gāza apkārt veikalu, - ja mēs tās masas varētu iedabūt šeit, kinozālē, tad viss būtu kārtībā. Tāpēc tas, ko es pats sev un kino ļaudīm novēlētu, ir – dabūt atpakaļ skatītāju, un man šķiet, ka ar tādu programmu, kāda bija šajā Kristapā un kāda būs nākamajos, mums ir visas cerības to arī izdarīt, jo filmas tiešām ir aizvien kvalitatīvākas un aizvien uzrunājošākas, te katrs var atrast sev to personīgo uzrunu, lai atnāktu uz kino.
Bruno Aščuks: - Ir mazliet dīvaina sajūta – šis ir nacionāls festivāls, Latvijas auditorija, bet šajā diskusijā runājam gan latviski, gan angliski, un tas arī ļoti raksturo to, kā mēs žūrijā strādājām, mainot valodas - latviešu, angļu, mēģinājām pat lietuviski sarunāties. Tāda starptautiskā žūrija patiešām ir ļoti svarīgs moments, tas mums palīdz, ka redzam, kā viņi skatās mūsu filmas un kā viņi tās saprot, jo pašiem sevi novērtēt ir diezgan grūti. Tas būtu tā kā skatīties spogulī un tad sevi tur kaut kā vērtēt, analizēt, bet tas skats no malas ir svarīgs. Man tā ir bijis no seniem laikiem, kad vēl strādāju par kinomehāniķi un rādīju filmas, un brauca pirmās ārzemju tūristu grupas uz Latviju.
Mēs viņiem rādījām latviešu kino, teiksim, tās pašas Streiča filmas, ko šobrīd tik daudz pieminam, un, kad tur lēkā Dumpis pa vagām un dzied, es domāju, kā tie ārzemnieki saprot to, tas taču ir mūsu humors un mūsu lietas...
Pirmkārt gan jāpasaka, ka mēs nevaram runāt šobrīd, nu vismaz šeit, šajā formātā, par visu Latvijas kino procesu kopumā. Kā jau Andis teica, nupat parādījusies jauna filma, ko mēs ilgi gaidījām, un vēl citas ir, kas nav iekļautas Lielajā Kristapā. Un pat festivālā es arī diemžēl nevarēju redzēt visu programmu, jo mēs fokusējāmies uz konkursu. Lai gan es esmu gandrīz visas šīs filmas redzējis, skatījos vēlreiz, otro, trešo reizi – aiz cieņas pret autoriem un arī tāpēc, lai man būtu vieglāk vispār novērtēt un salīdzināt. Un tad, kad mēs skatījāmies kopā visa žūrija, es patiešām domāju par to, kā tad tas izskatās no malas. Jāteic, ka dažos gadījumos, īpaši, ja tas saistās ar mūsu vēsturi, man liekas, bija grūti visu saprast, un kolēģi to arī teica. Vai nu tas būtu Elza un Jānis [Lindas Oltes filma Jānis. Elza. Mīlas grāmata. – Red.], vai tas ir Īvāns [Andreja Verhoustinska dokumentālā filma. - Red.], ja skatītājs nezina neko un viņam nosauc tikai vārdus – Lāčplēsis, Lembergs, Gorbunovs, vēl kaut kas... Es negribu teikt, ka tas ir slikti, mums ir jātaisa filmas pašiem priekš sevis, jo kurš cits tad to darīs. Tikai mums jāsaprot, ko mēs darām, un tas, ko Viktors jautāja par ārzemju kinoteātriem un citu izplatīšanu – vienkārši ir jāsaprot, kam mēs to filmu taisām, kur tā ir liekama, ko ar to darīt. Un visam tam, protams, ir jābūt profesionālam, interesantam, labā kvalitātē, mākslinieciskam.
Te jau par aktierfilmām daudz runāja, un tas patiešām ir labi, ka mums šogad bija spēcīgs konkurss, lai gan tas nozīmē, ka žūrijai ir grūti. Bet, teiksim, ja ņemam dokumentālās filmas, kas ir Latvijā vienmēr ļoti svarīgs kino veids ar dziļām tradīcijām, tad ļoti interesanti, ka gandrīz visas filmas, ja ne pilnīgi visas konkursā, varētu saukt par portretfilmām. Vai nu tā ir kāda viena personība, individuāls portrets, vai kolektīvs grupas portrets, kā piemēram, Prāta Vētra: Starp krastiem, vai Rīgas kungi.
Man liekas, šādos gadījumos gan autors, gan skatītājs ir ieguvējs tad, ja, protams, vispirms jau portretējamo cilvēku mērogs ir nozīmīgs, bet arī tam pretī stāv autors ar tādu pašu varēšanu. Un ir svarīgi, cik daudz parādās ne tikai konkrētais cilvēks vai situācija, bet arī tas, kam viņš iziet cauri un kas ir ap to. Piemēram, es tiešām neesmu Prāta Vētras fans nekādā ziņā un domāju, ka šīs filmas panākumi varbūt saistīti lielākoties ar mūziku, nevis ar kino, tomēr man arī kā kino tas likās ļoti interesants darbs, jo mēs filmā redzam, kādiem sarežģījumiem cilvēki var iziet cauri, un tas attiecas uz mums visiem. Tas ir svarīgi, ja tu redzi filmā kaut ko tādu, ko vari attiecināt uz sevi, jo tas ir tāds kolektīvs darbs – dažādas situācijas, draugs aiziet bojā, pašiem konflikti kaut kādi, kas notiek jebkurā situācijā, kur ir divi, trīs vai vairāk cilvēki kopā, un arī katram pašam ar sevi tie iekšējie konflikti... Tādas filmas, kurās ir šāda iespēja skatītājam kaut ko saistīt ar sevi, protams, ir tās labākās, un tad arī tie skatītāji nāk un skatās, manuprāt.
Jānis Nords: - Es centīšos neatkārtot citu teikto, kaut gan mans viedoklis vietām sakrīt ar to, ko minēja citi. Viena no lietām, ko ievēroju, ir tas, ka dažādās kategorijās kvalitāte tiešām ievērojami atšķiras. Brīžiem jutu, ka pastāv cieša sacensība, bet brīžiem... Mēs pat apspriedām variantu nepiešķirt kādu balvu, jo dažās filmās nebija pietiekami spēcīgu elementu, lai par to apbalvotu.
Tomēr ir pāris interesantas lietas, kas parādās filmās. Izpildījuma kvalitāte un ieturētais stils ir tādā līmenī jau vairākus gadus – filmas vismaz izskatās, kā filmām būtu jāizskatās, tas vairs nav amatieriski. Ir labas gaismas, labs skaņas dizains, var droši teikt, ka viss kopumā izskatās pēc Eiropas līmeņa kino. Izskatās, esam tikuši pāri tam līmenim, kad mums bija tikai kaut kas tāds, kas tikai izskatās pēc kaut kā... Un tas ir labi, es teiktu. Bet pieeja un tematika dažreiz izraisa tādu sajūtu, ka... Ziniet, viena lieta ir, ka filmas ir ļoti, ļoti atšķirīgas. Piemēram, ja kāds man lūgtu, lai iedodu viņam vienu filmu no šāgada Lielā Kristapa, būtu ļoti grūti iedot tikai vienu, jo tematiski un estētiski tās ir diezgan radikāli atšķirīgas, un man liekas – parādot tikai vienu, varētu sagrozīt iespaidu par to, kas patiesībā bija kopējā piedāvājumā.
Paskatoties kritiski, es uzskatu, ka Latvijas kino ir tendence nedaudz pārspīlēt savu nozīmi un kaut kā pārprasti uztvert pārlieku nopietnu attieksmi pret tematiku kā labu zīmi – filma, lūk, ir par lielām un svarīgām tēmām! Un, ja tā ir ļoti svarīga tēma, par to nedrīkst pasmaidīt – tātad tā noteikti būs ļoti laba un ļoti nopietna filma. It kā starp nopietnību un kvalitāti būtu vienādības zīme. Tā ir Latvijas kino iezīme, šī te pašsvarīguma apziņa un ļoti, ļoti nopietns skatījums uz lietām. „Šis ir, lūk, tā. Un šis ir tā! Un tagad visi mazliet patrīcēsim...”
Mums ir nepieciešama izaugsme, un es domāju, ka spēja pasmieties pašiem par sevi ir kas tāds, ko iegūst ar briedumu.
Tas dažreiz prasa ļoti daudz pašpārliecības, kuras reizēm mūsu mazajai nācijai pietrūkst. Un tas ir iemesls, kāpēc mēs bieži kļūstam pārlieku nopietni.
Par jautājumu, kāpēc latviešu filmas tiek tik ļoti maz izplatītas ārzemēs. Ziniet, kad es biju Ņujorkā, mūsu filmas rādīja mazos art-house kinoteātros, un tās nekad neiekļūs lielo multipleksu apritē, par to nav vērts pat sapņot. Eiropā, jūs, iespējams, varat redzēt mēnesī vienu vai divas franču filmas kādā vācu kinoteātrī, bet tomēr – Jūle jau norādīja, ka Eiropas filmas netiek plaši izplatītas citās valstīs, un tas nav tikai Latvijas fenomens, šī parādība ir daudz plašāka. Tomēr mums ir arī jāatzīst, ka Latvijai būtu nepieciešams saņemt kādu no galvenajām balvām Kannās un Berlīnē, vai kādā citā no lielajiem festivāliem, lai varētu kaut vai sapņot par mūsu filmu izplatīšanu ārvalstīs.
Viktors Freibergs: - Es te varētu iestarpināt nelielu komentāru. Pilnīgi piekrītu tam, ka dažkārt filmas patiešām ir veidotas ar tādu kā pašsvarīguma apziņu, un tas patiešām nogalina sižeta dabiskumu, kas mēdz būt arī pārāk sarežģīti savīts. Diezgan bieži arī dialogi, kā es ievēroju dažās īsfilmās, mēdz būt apkaunojoši briesmīgi. Es nebiju žūrijā, bet, ja es būtu tur bijis, es nepiešķirtu balvu nevienai no īsfilmām, jo man tās šķita briesmīgas. Un īsmetrāžas dokumentālās filmas arī bija tuvu tam, lai gan dokumentālā kino tradīcija Latvijā ir ļoti spēcīga. Es nerunāju par pilnmetrāžas dokumentālajām filmām, kas piedāvā ļoti plašu klāstu, biju ļoti apmierināts ar dažiem sasniegumiem.
Un es pateikšu vēl vienu sliktu lietu. Varbūt ir labi atskatīties vēsturē, neesmu pārliecināts, un tas, iespējams, ir vēl viens jautājums, ko es arī vēlētos uzdot, varbūt publikai ir kādas piezīmes vai jautājumi... Bet – mēs vienmēr pieturamies divām lietām, kas mani patiešām kaitina.
Viena doma ir – mūsu vēsture ir tik unikāla, ka neviens to nevar saprast. Ja jūs sākat no šādas pozīcijas, man šķiet, nav iespējams radīt filmu, ko vispār kāds varētu saprast.
Un otra lieta ir tā, ka dažreiz... es atvainojos par rupju vārdu, ir sūdīga filma, bet tad uzrodas arguments (un man to ir jautājuši daudzreiz) – bet vai jūs nedomājat, ka tā ir pietiekami laba Latvijai? Es domāju, ka šāda attieksme nogalina tiekšanos pēc lielākiem sasniegumiem, un es uzskatu, ka nevajadzētu pieņemt šādu attieksmi pret jebkuru latviešu filmu un uztvert to kā mērvienību.
Pirms mēs turpinām, varbūt ir kādi jautājumi no publikas, varbūt kādi komentāri. Šis ir demokrātisks pasākums, un mēs esam brīvā valstī, šobrīd... Es neredzu paceltas rokas, un tas mani arī neizbrīna. Bet, varbūt vēl daži komentāri, pirms es uzdodu vēl vienu jautājumu? No žūrijas. Jā, lūdzu!
Jūle Mare Rozīte: - Tā ir klasiska situācija – ja cilvēki jūtas nedroši, viņi rīkojas pašpārliecināti, ar sava svarīguma apziņu. Un es nezinu, kā atbrīvoties no nedrošības, ja nu vienīgi – tikai turpināt strādāt un turpināt uzlabot savas prasmes. Un nejusties nedroši. Tas ir viss, ko es gribēju teikt.
Paaugstināta pašapziņa, tas ir saistīts ar nedrošību. Bet esiet lepni par to, ko jūs esat darījuši!
Viktors Freibergs: - Nu, jā, tam es piekrītu, protams. Un, ja režisors ir radījis diezgan sliktu filmu, tas nenozīmē, ka viņam vajadzētu pārtraukt uzņemt filmas. Pat Ingmārs Bergmans ir uzņēmis filmas, kas ir diezgan sliktas, un daudzi citi režisori – es ceru, ka neviens netiks aizvainots, bet domāju, ka Gaja Madina The Keyhole bija ļoti slikta filma, turpretī The Forbidden Room jau ir daudz interesantāka. Tāpēc, ja viņš būtu pārtraucis uzņemt filmas pēc Keyhole, tas būtu liels zaudējums.
Otrs jautājums, kas tika jau pieminēts, ir tas, ka, manuprāt, filmās ir pārāk daudz vēstures. Un tur būs pārāk daudz vēstures arī turpmāk. Es zinu, ka mums ir jāatskatās uz pagātni, bet... kā lai to paskaidro, varbūt man var palīdzēt klātesošie režisori, un man šķiet, ka es redzu kādu arī publikā... Bet es neskriešu jums klāt, neuztraucieties. Tā, tagad es pazaudēju savu domu... kādas man varbūt nemaz nebija. Bet es vienalga domāju, ka vēsturiskas filmas ir savā ziņā samērā droša teritorija, jo pagātne ir pagātne. Bet, runājot par mūsdienu realitātes attēlošanu – Andis minēja iepirkšanās dienas, un es nezinu, vai mūsu ārzemju viesi to saprot. Mums te ir Stockmann, un viņiem ir tādas Trakās dienas, kad viss ir divreiz lētāks un visi iet pa ielu ar dzelteniem plastmasas maisiņiem. Nestaigājiet ar dzeltenu maisiņu Rīgā šajās dienās, lūdzu! Pretējā gadījumā jūs visi uzskatīs par patērētāju, patēriņa kultūras virsotni.
Tātad – es domāju, ka pagātne ir samērā droša teritorija, bet mums ir tik daudz kā šodien darāma un pētāma gan politikā, gan sociālajā aspektā. Labi, mums ir Es esmu šeit, kas skar šīs tēmas, bet šī filma noteikti nepieder maniem favorītiem.
Jūle Mare Rozīte: - Es domāju, tas ir tikai dabiski, ka valstis piedzīvo periodu, kurā tās izpēta savu pagātni. Jo īpaši pēc Otrā pasaules kara gandrīz visas valstis pārdzīvoja šo posmu, no jauna definējot savu identitāti vai pārformulējot to – piemēram, jūs zināt, amerikāņi pārdefinēja to, ka viņi uzvarēja karu.
Es domāju, ka visas valstis iet tam cauri, Latvijai tas vienkārši tika aizkavēts par piecdesmit gadiem, tāpēc jūs darāt to tagad.
Un es domāju, ka tas ir pilnīgi normāli. Cik ilgi šis periods turpināsies, to man ir grūti pateikt, bet ir interesanti, ka tas notiek, un es nedomāju, ka tā ir negatīva tendence. Tomēr, protams, kā jau mēs visi esam pieminējuši, varbūt tā rodas filmas, kas ir vairāk paredzētas vietējai publikai, un tām nav obligāti jānonāk ārzemēs.
Interese par šīsdienas aktualitātēm sākas tikai pēc tam. Tikai tādās valstīs kā Zviedrija, kur ir bijis miers tik ilgi, ka viņi var atļauties... Vai, piemēram, Austrija – Haneke un Zeidls ir labi piemēri. Un režisors, kura vārdu es ātrumā neatceros, filmas nosaukums ar balodi, kurš sēdēja uz zara... zviedru... Rojs Andersons, jā. Tie visi ir lieliski piemēri, kā ārkārtīgi kritiski parādīt savu valstu pašreizējo politisko situāciju. Es domāju, arī jūsu valstī ir jābūt bijušai sava veida stabilitātei un kādu laiku pat gandrīz stagnācijai stabilitātē, kad kļūst gluži nomācoši no tā, cik stabils viss ir. Tad jūs varat sākt to kritizēt, bet šobrīd Latvija vēl nav līdz tam nonākusi, un es nedomāju, ka tā ir problēma, tas ir tikai lietu stāvoklis šajā brīdī.
Un līdz ar to jau vēsturiskas filmas nepārstāj uzņemt, arī tēmas joprojām ir – piemēram, Zviedrijā šobrīd ir filma, kuru demonstrēja Venēcijā, Sāmu asinis / Sami blood [oriģinālā Sameblod, režisores Amandas Kernelas (1986) debija pilnmetrāžā. – Red.], par sāmu tautu Zviedrijas ziemeļos, vēsturiska filma par trīsdesmitajiem gadiem.
Es nekad iepriekš neesmu redzējusi filmu par šo tēmu, tā paceļ vēsturisku jautājumu, kas nekad, nekad nav ticis apspriests Zviedrijā – es mācījos skolā Zviedrijā, taču man nekad nemācīja neko par sāmiem. Un tā, es domāju, katrai valstij joprojām ir savi vēstures jautājumi, savi stāsti, kas vēl nav līdz galam izstāstīti. Tas ir jāizrunā un jāparāda, un tad jūs varat iet tālāk un sākt runāt par citām lietām, bet tas prasa laiku. Es domāju, filmas var patiešām palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar šīm lietām, domāt par tām, parādīt to skolās, bet tas ir pārejas periods un ceļš interesantā virzienā, tāpēc es nevarētu teikt, ka tā ir problēma.
Zane Balčus: - Latvijā radīto spēlfilmu kontekstā, manuprāt, būtu vērtīgāk apskatīt plašāku laika periodu – ja mēs palūkotos pēdējo piecu gadu perspektīvā un domātu arī par filmām, kas šobrīd ir tapšanas stadijā, tad vēsturiskās un mūsdienu tematikas balanss ir daudz samērīgāks, nekā tas izskatās šobrīd, lūkojoties uz šāgada Kristapa nominācijām. Un es domāju, ka veids, kādā mēs skatāmies uz vēsturi, iespējams, mazliet mainās. Šobrīd parādās filmas, kas atskatās uz ne tik seniem vēstures notikumiem, piemēram, Paradīze '89 [Madaras Dišleres filma programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. – Red.] kas šobrīd top, atskatās uz astoņdesmito gadu beigām, kas mūsdienu jauniešiem jau šķiet diezgan tālu pagātnē.
Tāda ir arī filma, kas tika demonstrēta šeit, Senekas diena [Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kopražojums, režisors Kristijons Vildžūns. – Red.], tā skar dažas mūsdienu problēmas, kā arī 1989. gadu. Tātad, es domāju, runājot par vēsturi, mēs vienmēr varam atrast mirkļus, kas mums dod jaunu skatījumu, mums daudz kas ir jāpārskata vēlreiz, iespējams, jāmēģina saprast kaut ko par sevi, vai mums, kā teica Jūle, ir jāpārrunā šīs lietas vairāk, bet es domāju, ka vienmēr būs kāda interese par vēstures notikumiem, vai tie ir attālāki laikā, vai arī tuvāki mūsdienu pasaulei.
Viktors Freibergs: - Labi, varbūt ir kādi jautājumi no publikas šajā brīdī? Jā, lūdzu!
Sergejs Musatovs: - Sveicināti! Paldies par diskusiju. Mans vārds ir Sergejs, es esmu no projekta Kinoblogeri un no neatkarīgā filmu festivāla Spektrs. Es domāju, Latvijā mums ir daudz labu filmu, tiešām labas filmas, gan mūsdienu tematikā, gan vēsturiskās, bet tās ir, tā teikt, vairāk neatkarīgās filmas vai art-house filmas, vai festivālu filmas,
bet mums nav īpaši daudz mainstream filmu plašam skatītāju lokam, tāpat kā mums nav komēdiju, mums nav asa sižeta filmu, mums nav zinātniskās fantastikas, mums tikko bija pirmā šausmu filma pēdējo desmit vai divdesmit gadu laikā...
divdesmit gadu, man šķiet. Es gribētu zināt, vai jūs domājat, ka tā ir problēma, un, ja tā ir, kā jūs ierosināt šo problēmu risināt? Paldies.
Viktors Freibergs: - Pirms kāds sniedz atbildi, es varētu teikt, ka mums bija īsfilmu kategorijā darbs Vienreiz lietojamā vai kaut kā tamlīdzīgi... jā, Vienreizējā [režisors Daniils Silovs, nominācija balvai Labākā spēles īsfilma. – Red.], kas ir savā ziņā sci-fi, bet es uzskatu, ka būtu labāk, ja mums šādas filmas nebūtu, tāpēc... (Smiekli zālē.) Jā, tas nav labākais zinātniskās fantastikas piemērs, atvainojiet. Jautājums bija žūrijai, lūdzu.
Bruno Aščuks: - Labi, es centīšos atbildēt. Es arī varbūt gribētu redzēt vairāk filmu par mūsdienām, bet, kā jau Toms teica sākumā, katram māksliniekam ir savas antenas, un mēs nevaram tā vienkārši pateikt kādam – tev vajadzētu radīt filmu par mūsdienām! Tas ir ļoti individuāli, varbūt tas atspoguļo to, kā autori jūtas, un to, ko viņi patiesībā vēlētos darīt; varbūt režisoriem nav iekšējas nepieciešamības pēc šādām filmām. Diemžēl tas viss ir saistīts ar finanšu situāciju un ir no tās atkarīgs – ja iznāk viena vai divas pilnmetrāžas filmas gadā un režisors nezina, kad vēl būs iespēja strādāt pie nākamās filmas, viņš cenšas tur ielikt visu, ko domā, šajā vienā filmā, un tas ir iemesls, kāpēc mums ir tik daudz filmu, ko mēs saucam par autorkino vai art-house. Protams, līmenis šobrīd aug, un balansu spētu ietekmēt atbalsta institūcijas – Nacionālais kino centrs, Kultūrkapitāla fonds –, ja ir dažādi pieteikumi, eksperti var izdarīt izvēli par labu līdzsvaram.
Bet tomēr situācija varētu būt diezgan sarežģīta. Mēs kā žūrija šobrīd nedrīkstam izpaust rezultātus, bet es arī piekrītu, ka īsfilmu kategorijā ir ne īpaši spēcīgi darbi. Un tā bija mūsu dilemma, ko darīt – nedot balvu vispār vai dot balvu par labāko, kas mums ir. Un var arī gadīties situācija, kad jums ir divas ļoti labas vēsturiskās filmas, un viena ne tik laba, bet par mūsdienām, - tas ir atkal jūsu lēmums, ko izvēlēties.
Protams, tā arī ir problēma, ka mums īsti nav izplatītāju, ne tikai ārzemēs, bet pat Latvijā – mēs nevaram parādīt latviešu filmas. Bet žanra filmām, protams, vajag vairāk kinoteātru un plašāku publiku, pretējā gadījumā tas nedarbojas.
Jānis Nords: - Atbildot uz jūsu jautājumu, vai tā ir problēma, ka mums nav vairāk sci-fi, komēdiju, detektīvu un citu žanru filmu, es domāju – jā, tā ir problēma, un kā to risināt, tas ir liels jautājums. Jo būtībā tas ir jautājums par apgrozījumu, par to, cik cilvēku strādā industrijā. Es nezinu precīzu statistiku, bet, ja atskatāmies uz padomju periodu, kad strādāja Rīgas kinostudija, tad esmu piefiksējis dažus gadus, kad, piemēram, iznāk septiņas vai astoņas spēlfilmas. Ja jums ir šāda statistika, septiņas vai astoņas filmas gadā, tad piecu gadu laikā katru gadu jūs varat saņemt vienu labu filmu, pēc tam ik pēc trim gadiem varat saņemt vienu lielisku filmu, un būs arī žanru daudzveidība.
Bet tas nevar notikt, ja jums ir, piemēram viena vai divas filmas gadā – tad ir jāgaida varbūt piecpadsmit gadus, un būs viena lieliska filma. Turklāt jūs nevarat īsti gaidīt konkrētu žanru – kas būs, tas būs.
Vēl ir jautājums par scenāristiem – kurš Latvijā ir gatavs uzrakstīt žanra filmu? Tas ir sarežģīti, tas ir daudz grūtāk, jo līmenis, kuru jāsasniedz, ja skatās uz piemēriem visapkārt, ir ārkārtīgi augsts. Tas prasa iemaņas un pieredzi, kā arī industriju, kas audzinātu pieredzes bagātus indivīdus, kuri spēj uzrakstīt scenāriju šādām filmām. Un tālāk ir jautājums, vai to var pārdot kādā sistemātiskā un metodiskā veidā tik mazā nozarē, kāda tā mums ir šeit. Es par to neesmu drošs.
Tā ka pamatā tas ir jautājums par spilgtu un apdāvinātu cilvēku dalību tajā, ko mēs saucam par kino industriju Latvijā, lai kas tas arī būtu. Es uzskatu, ka pie vainas ir cilvēku trūkums, mums vienkārši pietrūkst cilvēku, kuri ir gatavi darīt šo darbu, radīt dažādu žanru filmas. Jūs nevarat gaidīt, ka viens režisors, kurš nodarbojas ar viena veida kino, pēkšņi būs gatavs uzņemt komēdiju vai asa sižeta filmu, tas vienkārši tā nenotiek. Tur ir vajadzīgs pavisam cits domāšanas veids. Tā ir liela problēma, manuprāt, un man nešķiet, ka ir pieejams kāds tūlītējs risinājums.
Zane Balčus: - Jā, es arī gribēju piebilst, ka jautājums par žanru filmām ir medijos nupat aktualizēts, tas izskanēja intervijās Lielā Kristapa sakarā, bet es domāju, ka tas nav īsti viegli atbildams. Piekrītu, ka to visdrīzāk ietekmē neliela cilvēku grupa, kuri rada kino vai spēj radīt kino, bet, manuprāt, daudz kas ir atkarīgs arī no režisora un scenārija autora personīgajām interesēm. Tas nav kas tāds, par ko var tā vienkārši pateikt – labi, tu tagad būsi tas, kurš nākamgad taisa komēdiju. Neviens nevar kādu piespiest darboties konkrētā žanrā, ja viņš pats tam nav gatavs. Tāpēc es domāju, ka tas ir jautājums bez noteiktas atbildes.
Viktors Freibergs: - Bruno vēlas uzzināt par situāciju Lietuvā. Es arī, bet tas bija viņa jautājums.
Irma Simanskīte: - Nu, patiesībā mums ir tāda pati situācija. Nav komēdiju, nav žanra kino. [Replika no malas: „Bet jums ir sci-fi!”] Jā, viena filma. Piecu vai sešu gadu laikā. Tātad, jā – pilnīgi tās pašas problēmas un atbildes, kas te jau izskanēja.
Viktors Freibergs: - Es domāju, ka uzrakstīt komēdiju un uzfilmēt komēdiju ir briesmīgi grūts darbs. Es mīlu komēdijas, bet varu pateikt, ka ir desmit līdz piecpadsmit komēdiju visā kino vēsturē – nu labi, mazliet vairāk -, kas man šķiet gan labas filmas, gan labas komēdijas. Un es piekrītu Zanei, ka nav iespējams pateikt kādam – lūdzu, uzraksti komēdiju. Tas būtu tāpat, kā ja man kāds lūgtu, lai uztaisu filmu, - es drīzāk padarītu sev galu, tas ir pilnīgi neiespējami! Tam ir jānāk no manis, cilvēkam pašam ir jāvēlas kaut ko radīt, jo bez tā... nu, tas ir acīmredzami.
Varbūt, Marina vai Tom, jūs vēlētos ko teikt...
Toms Maksorlijs: - Nu, es teiktu, ka tieši tas ir pats Kanādā. Lai būtu žanrs, ir nepieciešama radošā fabrika, ir nepieciešama studiju sistēma, kas ražo daudzas filmas katru gadu. No turienes nāk žanru kino – atkārtošanās, montāžas līnijas darbs. Tāda ir Holivudas vēsture, Bolivudas vēsture, arī franču kino vēsture – ir nepieciešams noteikts ražošanas apjoms ik gadu, lai tajā parādītos žanri.
Kanādā nav studiju sistēmas, mums nekad tādas nav bijis. Kanādas kino tiek saukts par ''neredzamo kino'' - tas pastāv, bet neviens to neredz. Un tā lielā mērā ir patiesība, varbūt ne tik ļoti vairs mūsdienās, kad tehnoloģiju platformas spēj piegādāt kustīgu attēlu ikvienam. Bet 97% no mūsu ekrāniem ir piepildīti ar Holivudas filmām, droši vien tāpat ir arī šeit, es nezinu. Un nav nekādu kvotu. Tātad mums ir nozare, kas būtībā, mazliet marginalizējot, ražo filmas par Kanādu.
Režisori, kuri strādā ar mazu budžetu, parasti ir autori un režisori reizē, viņi paši raksta savus scenārijus un nerada žanru kino.
Kanādā tā ir mazliet vairāk, mums ir mazliet vairāk ražošanas pieredzes jau iepriekš. Ja ražo trīsdesmit filmas gadā, iznāk varbūt kādas divas, kas it kā ir žanra filmas. Tas ir apjoma jautājums, kā teica Jānis. Un ražošanas modelis ir atšķirīgs – mums ir valsts atbalstīts kino, tā nav privātu studiju sistēma, tātad savā ziņā ir atšķirīgi iemesli filmu tapšanai.
Jā, pastāv līdzība ar Latviju, ar Lietuvu droši vien arī. Es dzīvoju pasaulē lielākajā mazajā valstī. Un mums ir ļoti maz filmu, ko varētu saukt par "žanru". Cilvēki, piemēram, Deivids Kronenbergs, sāk ar žanru filmām un tad pāriet uz mākslas kino. Ja atceramies viņa karjeru, Kronenbergs sāka, uzņemot šausmu-slasher filmas, bet tagad viņa kino ķermeņi vairs nesadalās gabalos, tās ir vairāk mākslas filmas.
Jūle Mare Rozīte: - Es iedomājos par vēl vienu komentāru, jo man šķiet, ka līdzīga situācija ir arī ASV neatkarīgajā kino, no kurienes nāk daudz interesantu jaunu vēsmu.
Ir sarežģītāk ar zinātnisko fantastiku vai asa sižeta filmām, jo tur ir nepieciešams lielāks budžets, vairāk tehnoloģiju un augstāka produkta kvalitāte, taču komēdijai, it īpaši jaunā tipa, kādu es to redzu, jauna teritorija, kurā pārbaudīt savas prasmes, ir web-sērijas.
Neesmu pārliecināta, vai tas eksistē tādā pašā mērā Eiropā, bet Amerikā tā ir izplatīta metode, šīs mini-sērijas kļūst par televīzijas seriāliem. Piemēram, mana draudzene, Ingrida Jungermann, viņa sāka ar interneta sērijām un tagad veido seriālu, viņa izveidoja vienu komēdiju un tagad taisa otru, pilnmetrāžas filmu. Vienīgais veids, kā viņa padarīja savu vārdu pazīstamu, ir popularitāte, ko viņa ieguva ar web-sērijām. Un, protams, šajā gadījumā, vai jums tas izdodas, vai nē, ir mazāk riska, jūs vienkārši sēžat mājās un rakstāt kaut ko. Broad City [[1]], piemēram, sākās kā interneta sērijas, kuras atrada savu sponsoru.
Es zinu arī vienu vietējo, Latvijas piemēru, ko sauc Pētera dzīve [sērijas ŠEIT, intervija ar autoru Dāvi Andersonu ŠEIT. - Red.), man tas šķiet patiesi smieklīgi. Vai autoram būtu jākļūst par pilnmetrāžas filmu režisoru, es nezinu, bet tur ir ieguldīts daudz darba, cilvēks vienkārši praktizē savu prasmi mājās.
Tāpēc es domāju – nav obligāti nepieciešams finansējums no milzīga filmu centra, cits ceļš ir, ja pietiekami daudz cilvēku sāk skatīties tavu darbu, un ja tu esi pietiekami gudrs un zini, ko ar to iesākt, un, ja to mazliet iebīda pareizajā virzienā... Un aizvien vairāk festivālu mūsdienās sāk skatīties šajā virzienā, Traibekā ir vesela sadaļa, kur ir tikai web-sērijas, un šo sadaļu mēs veidojam arvien lielāku un oficiālāku katru gadu, jo mums ir jāskatās šajā virzienā, ja vēlamies atrast jaunus talantus. Mēs nevienu nefinansējam, mēs tikai palīdzam nest viņa vārdu pasaulē. Un, cerams, ka tas veicina citu žanru attīstību pasaulē, kas nav tikai Holivuda.
Viktors Freibergs: - Šajā brīdī es jautāju vēlreiz, vai ir jautājumi no publikas. O! Ļoti labi, ļoti labi... Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi!
Sanita Grīna: - Sveicināti! Mans vārds ir Sanita Grīna, es esmu kinokritiķe un esmu arī strādājusi festivālos tepat Latvijā un dažādās filmu studijās. Mans jautājums ir domāts vairāk ārvalstu viesiem, tas varbūt sasaucas arī ar šo jautājumu, kāpēc ir daži žanri, kuru latviešu kino trūkst.
Es piekrītu daudzām lietām, kas tika pateiktas, piemēram, par nopietnību Latvijas kino, par pašsvarīguma apziņu vai pašapziņas trūkumu un tā tālāk.
Man dažreiz ir nācies runāt ar dažiem cilvēkiem šeit Latvijā, gan no kino vides, gan ārpus tās, - viņi ir patiesi norūpējušies par iespaida atstāšanu, par to, lai ar filmām radītu pasaulei pareizo iespaidu par Latviju. Tas ir, cilvēki ir norūpējušies, kā mūsu filmas parāda mūs un vai tās parāda mūs pareizi.
Es nezinu, ko viņi domā ar pareizu Latvijas attēlojumu, bet tādas sarunas ir bijušas bieži, dažreiz pat sava veida konflikti. Tātad mans jautājums ir - vai jūs, skatoties latviešu filmas, izdarāt kādus secinājumus par Latviju kā valsti; vai jums, noskatoties šīs filmas, radās kāds iespaids, vai arī jūs skatāties filmas ar pavisam citām domām.
Irma Simanskīte: - Personīgi es skatos profesionāli, tas nozīmē to, ka es skatos filmu un saprotu, ka tā ir filma, es nedomāju par Latviju, vai tas ir pareizi vai nē. Tas ir profesionāļa skatījums, tāpēc tā varbūt nav labākā atbilde jums, varbūt vajadzētu jautāt cilvēkiem, kuri neskatās tik daudz filmu.
Toms Maksorlijs: - Mums Kanādā ir teiciens - būt kanādietim nozīmē vienmēr atvainoties. Es nezinu, kāda tam ir nozīme šajā brīdī, bet... Es domāju, ka šis ir ļoti sens jautājums, bet vienkārši pieņemsim - vai kāds domā, ka Zviedrija ir Ingmāra Bergmana filma? Vai Zviedrija ir pilna nelaimīgu cilvēku? Varbūt tas tā ir, es nezinu. Bet Zviedrija ir arī ABBA, jūs zināt, Zviedrija ir hokejisti...
Es piekrītu tam, ko Irma teica – mēs to redzam kā profesionāļi. Bet es domāju, ka kultūra runā savā balsī. Un tas ir tas, ko es meklēju. Vai tā ir tumša un biedējoša balss, un briesmīga, vai svinīga un nopietna balss, vai arī priecīga. Es domāju – jūsu balsīs ir daudzveidība, ir vairāki Latvijas tēli, mēs noteikti esam to redzējuši šo sešu dienu laikā.
Lieliskais kanādiešu režisors Žans Pjērs Lefevrs teica, runājot par tumšo un nopietno filmās, - radīt filmu par izmisumu jau ir cerības pazīme.
Tātad, pat ja portrets ir tumšs, tas ir latviešu mākslinieka darbs par kaut ko, ar nolūku to uzlabot, es pieņemu. Tāpēc – neuztraucieties par to. Don't worry, be happy! Tā varbūt nav atbilde, bet tas ir interesanti, jo Kanādā arī ir šādas diskusijas filmu nozarē, par to, kādu Kanādas tēlu mēs rādām pārējai pasaulei – dīvaini un vientuļi cilvēki, kam visu laiku ir sekss pa telefonu! Kas tad ir mūsu valsts? Filmās taču vajadzētu būt dzīvniekiem un tīram ūdenim! Nu labi, jums var būt sekss pa telefonu, kamēr jūs atrodaties jaukā ezerā...
Es uzskatu, ka tāda diskusija nepalīdz risināt šo problēmu, paskatīsimies uz to no šāda viedokļa. Es daudz strādāju ar vēstniecībām Otavā, mums ir filmotēka, un reizēm kāda oficiāla vēstniecība satraucas – vai šī filma liks mums izskatīties slikti? Nē, tā liks jums izskatīties labi, jo jūs parādāt izcilu mākslas darbu no savas valsts! Filma var būt kritiska pret valsti, bet tā ir mūsu visu valsts.
Tātad tas ir galvenais – nedomāt par to pārāk daudz.
Marina Ažaža: - Es nevarētu piekrist Tomam vēl vairāk, es domāju, ka jūs to pateicāt ļoti labi. Es arī domāju, ka nav vienas receptes filmas radīšanai – kāda veida filmas mums vajadzētu rādīt pārējai pasaulei? Nē, jūs radāt filmu, kas nāk no jūsu dvēseles dziļumiem vai prāta dziļumiem, kur jūs saskatāt savu vīziju. Jums nav jādomā par to, ko varētu darīt, lai filma būtu veiksmīga citur pasaulē. Es domāju, ka reālas filmas, kas skar cilvēkus, nāk no cilvēka iekšējās kaislības. Un nevis no kādas receptes.
Viktors Freibergs: - Jūle, un jūs?
Jūle Mare Rozīte: - Es jau zinu, kādi ir latvieši, tāpēc man nav nepieciešams skatīties filmas! (Smejas.)
Viktors Freibergs: - Es pilnībā piekrītu - piemēram, par Bergmanu un zviedriem, arī es ceru, ka viņi nav tādi kā... Bet Ingmārs Bergmans ir ģēnijs. Es domāju, kad mēs skatāmies filmas, mēs patiesībā nespriežam, vismaz es nespriestu par visu tautu pēc tā, kāds ir Latvijas, Lietuvas, Kanādas kino. Tāpat, ja es redzētu vienu Edgara Raita filmu, melno komēdiju (man patīk melnās komēdijas, un tā ir viena no labākajām komēdijām, ko esmu redzējis, to sauc Hot Fuzz), es padomātu – tie briti ir traki! Nu, varbūt viņi ir traki tagad, pēc Brexit, bet tas ir cits gadījums...
Manuprāt, pašos pamatos, visa saknē jau no paša sākuma ir tas, ka centieni „mēģināt uztaisīt filmu” nogalina filmu, līdzko tu sāc domāt, ko pārējā pasaule par tevi padomās...
Protams, man viegli tā teikt; ir daudz sarežģītāk, ja esi režisors, jo viņiem tomēr uzbrūk, kritizē. Un tā ir vēl viena problēma šajā valstī, jo kritika nav pieņemama, kinokritika šajā valstī dažreiz nozīmē pateikt tikai jaukas lietas par filmām, kas uzņemtas. Ir tapusi vēl viena briesmīga filma, bet tu tā nesaki, tu pasaki režisoram - man patīk tava filma! Un pēc tam ej parunāt ar saviem draugiem un saki - vai jūs redzējāt to briesmīgo filmu?! Es domāju, ka tas ir šausmīgi – liekulība nogalina mākslu, tas izklausās ļoti banāli, bet tā tas ir.
Vai ir vēl kādi jautājumi? Mēs jau tuvojamies beigām, publikai vēl ir iespēja uzdot vienu jautājumu. Šeit ir mikrofons.
Andris Ozols: - Mans vārds ir Andris Ozols, es esmu valsts iestādes [Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA). – Red.] vadītājs, tas jau izklausās pietiekami garlaicīgi... Tā ir liela uzņēmējdarbības atbalsta vienība valstī, un mēs sniedzam atbalstu arī radošajai industrijai. Es negribēju neko jautāt, bet tagad, klausoties, kā jūs visi atbildējāt uz Sergeja jautājumu par tirgus iespējām filmu nozarē Latvijā, man radās jautājums – par jūsu prognozēm, un prognozēm no komerciālā viedokļa. Gadījumā, ja kāds no filmu nozares atnāk dažreiz, laiku pa laikam, pie valdības un prasa zināma veida atbalstu, tad pretprasība ir, lai jūs veicināt ne tikai sabiedrības domāšanu, bet lai tam būtu arī komerciāla vērtība nozarē un jūs būtu paveicis labu darbu valsts zīmola labā.
Tomēr, kad žūrija atbildēja uz Sergeja jautājumu, es jutu, ka gaisā virmo jautājums – kurš ir gatavs to darīt? Mēs esam maza tauta, mēs izmirstam, demogrāfijas rādītāji ir slikti, cilvēki emigrē un talantu trūkst... Es tikai gribētu, lai jūs kaut kā prognozētu - vai filmu uzņemšanai Latvijā ir reāla komerciāla vērtība? Mēs atbalstām Latvijas kino industrijas dalību Kannu kinofestivālā, mēs arī uzskatām, ka animācijas filmas var dot noteiktu ekonomisko labumu. Bet kā jūs komentētu to, ko es tikko teicu, ja mana doma ir pietiekami skaidra – tur nevajadzētu būt dubultai morālei, ja kāds zvejo naudu un apgalvo, ka filmu nozarē ir milzīgs komerciālais potenciāls, ne tikai izglītības potenciāls vai ietekme uz vietējo sabiedrību, ko nedrīkstētu ietekmēt Holivuda. No otras puses, kad runa ir par reālu rīcību, tad atkal ir – ak mans Dievs, ko jūs sagaidāt? Mēs taču esam sīki, mazi, un drīz izmirsim... Tas ir mans jautājums. Paldies.
Viktors Freibergs: - Es neesmu pārliecināts, ka sapratu jautājumu, bet... Prognozes?
Jūle Mare Rozīte: - To vienmēr ir grūti paredzēt, un es domāju - ja reiz jūs atbalstāt, tad jūs dodat naudu, un rezultāts būs tāds, kāds tas ir. Mēs visi esam runājuši par šo filmu izplatīšanas aspektu, un es domāju, tas ir neprognozējams jebkurā valstī. Es nedomāju, ka jebkurš varētu dot kādas garantijas, diemžēl...
Es gan nestrādāju izplatīšanā, tāpēc es nezinu, man ir ļoti grūti prognozēt dažādu filmu popularitāti. Es domāju, ka dažos no aspektiem, par ko mēs jau esam runājuši šeit, mēs jau atbildējām uz šiem jautājumiem. Varbūt noderīgi tas ir tūrisma attīstībai, ja cilvēki no filmām uzzina, kas ir Latvija, bet to savukārt ir grūti izmērīt, manuprāt.
Andris Ozols: - Lūdzu atvainot, es nebiju pārliecināts, vai mans jautājums ir pietiekami skaidrs, un tagad es sapratu, ka tas acīmredzot nav bijis pietiekami skaidrs. Protams, nevar paredzēt kāda vietējā ģēnija piedzimšanu filmu nozarē, kas palīdzētu mainīt kopainu kā Larss fon Trīrs Dānijā, piemēram, bet kādi ir jūsu novērojumi par to, kā notiek attīstība Latvijā šobrīd?
Vai ir redzams filmu nozares komerciālais potenciāls, vai arī kino ir jāatbalsta tikai ar mērķi padarīt sabiedrību labāku? Es nevaru savu jautājumu padarīt vēl saprotamāku...
Jānis Nords: - Ir patiešām grūti saprast, ko jūs domājat ar komerciālo potenciālu. Vai jūs domājat to, ka filmas nopelna tik, cik tajās ieguldīts? Es uzskatu, ka tas ir matemātiski neiespējami, demogrāfisku iemeslu dēļ...
Andris Ozols: - Jautājums ir sarežģītāks, jo, piemēram, komerciāls potenciāls šajā valstī ir reizē arī valsts zīmola parādīšana, vai arī mūsu talantu parādīšana. Un, piemēram, ja kāds sagaida miljonus no valsts, bet nerada komerciālo potenciālu... Labi, es domāju, ka esmu pārsniedzis savu laiku šim jautājumam, lūdzu atvainot. Vienkārši es domāju par valsts uzņēmējdarbības plānošanu tā, lai radošā industrija būtu arī ienākumu avots. Piemēram, mūzikas industrija Lielbritānijā rada vairāk nekā 4% no IKP, un tas ir kaut kas izmērāms un taustāms. Jautājums ir – vai filmu nozare jāuztver tikai kā niša, kam intelektuālā valstī ir jābūt un tikai tāpēc tā jāatbalsta? Vai nav ciniski to uzskatīt tikai par ekonomisko labumu, tiešām tīri izmērīt valsts ienākumus, ne tikai pārdodot tehnisko nodrošinājumu, bet arī Ādažos uzņemot filmu japāņiem...
Jo, kad jūs piedalāties Kannu kinofestivālā vai citos festivālos, filmu nozare apgalvo, ka mums ir talanti – ne tikai tehnikas nodrošināšanā vai kostīmu dizainā ārzemniekiem, bet arī mums kā valstij, Latvijai, ir potenciāls radīt labas filmas, kuras var pārdot miljonos. Un tā pārdošana miljonos nenotiek. Tas ir mans jautājums – vai tas kādreiz vispār varētu notikt?
Jānis Nords: - Cerams, ka tā būs. Par to mēs runājām sākumā, par to, kā nodrošināt latviešu kino eksportu un izplatīšanu, lai latviešu filmas tiktu izrādītas kinoteātros. Par to, vai tās drīz pelnīs miljonus – varam tikai cerēt, ka tā būs. Bet, jūs zināt, tas ir pārdrošs pieņēmums. Tas būtībā ir jautājums, kad Latvija būs gatava radīt kases grāvēju, ko piedāvāt tirgū. Tas būtu finansiāls veiksmes stāsts, bet pat lielās Eiropas filmas, pat Larss fon Trīrs, kuru jūs pieminējāt, - es neesmu drošs, ka viņš nopelna miljonus, pat ne tuvu tam. Es nedomāju, ka citās valstīs ir daudz kultūras nozaru, kas nerada pilnīgi nekādus ienākumus, bet es arī nedomāju, ka tās tuvākajā laikā varētu radīt ārkārtīgi lielus ienākumus. Mēs varētu runāt par to ilgi, bet ir dažādi faktori, kāpēc tas tā ir.
Viens no tiem ir – kur ir tirgus? Kurš to visu pirks?
Bruno Aščuks: - Ja jūs jautājat par Kannu kinofestivālu, vai mums vajadzētu piedalīties, vai nē, protams, kā Tomass teica, es negribētu tā visu laiku justies - atvainojiet, mēs esam latvieši, mēs esam maziņi un nabagi, Kannas nav priekš mums. Es domāju, tas ir labi, ka jūs [LIAA. – Red.] atbalstāt filmu nozari, jo festivālos var satikt producentus, veidot kopražojumus. Domājot par nākotni, kā es to redzu, - protams, to ir ļoti grūti paredzēt, bet, kā jau mēs redzējām dažās filmās, kopražojumi un sadarbība jau funkcionē, un tam vajadzētu notikt dabiski, ne tikai pēcapstrādē vai tamlīdzīgi, bet tiešām vajadzētu kopā radīt stāstus, un tas palīdzētu arī filmu izplatīšanā.
Vēl viena lieta ir jaunās tehnoloģijas – tagad vairs nav tik dārgi un sarežģīti uztaisīt filmu. Ir dažas problēmas, bet tik un tā mēs varam darīt to daudz lētāk, un nākamais jautājums ir, kā izmantot šīs tehnoloģijas, digitālo mārketingu, sociālos tīklus un visas šīs lietas, kā filmas labāk izplatīt. Protams, ieguldījums nekad nenāks atpakaļ kā nauda, bet es domāju – ir ļoti labi, ka visā Eiropā valstis atbalsta filmu nozari un, kā dzirdējām, pat Kanādā.
Viktors Freibergs: - Es gan negribu runāt par nākotni, vienīgais, ko es par to zinu, ir – visi reiz nomirs, izņemot varbūt kino industriju. Tagad es gribētu lūgt žūriju – varbūt jūs vēlētos piebilst kaut ko, daži no jums runāja mazāk. Andis bija ļoti kluss, varbūt iegrimis domās par kādu jaunu komēdiju nākotnē... Zane?
Zane Balčus: - Es domāju, būtu jānošķir tās lietas, ko mēs uztveram kā komerciālo potenciālu. Pirmkārt, protams, ir nepieciešams radīt Latvijas tēlu ārzemēs, un tas ir iespējams ar kino palīdzību, bet arī vietējā līmenī... Tas ir grūti, es nezinu, vai tiešām ir iespējams prognozēt, kā tas notiks, kā lietas attīstīsies tuvākajā nākotnē, bet es teiktu, ka arī komerciāli mēs nekad nebūsim īsti veiksmīgi tikai ar vietējo tirgu. Kā Jānis jau teica, mums jābūt reālistiskiem, zinot, cik daudz iedzīvotāju ir Latvijā un cik daudz ienākumu mēs, iespējams, varam gaidīt. Tomēr es domāju, tas ir normāli, ja valstij ir vismaz vietējais kases grāvējs, mēs pat varam nosaukt piemērus – teiksim, Rīgas sargi vai Sapņu komanda 1935, vēlāk, iespējams, tāds būs arī Nameja gredzens, kas tagad ir ražošanā. Tas ir arī sava veida bizness un daļa no industrijas, kurai mums vajadzētu sekot, bet tas ir normāli, ka tas būs tikai viens segments filmu nozares attīstībā Latvijā.
Runājot par starptautisko līmeni, es piekrītu, ka ir nepieciešama sadarbība, lai tiešām darbotos kopražojumi starp valstīm, jo tad ir garantija, ka filmu noskatīsies vismaz daļa publikas ne tikai vienā valstī, kur filma tiek ražota, bet arī vismaz vēl vienā valstī.
Andris Ozols: - Priecājos, ka jūs pieminējāt šīs lietas, jo biju gaidījis mazliet plašāku atbildi – es domāju ne tikai labumu no iekasētās naudas, bet, piemēram, to, ka Vudija Allena filma Vikija, Kristīna, Barselona ir radījusi arī ievērojamu tūristu pieplūdumu Barselonā. Vai arī Reiz Brigē... Tas, protams, ir mazliet dīvains un cinisks veids, kā izmērīt filmas vērtību; ir dažādi mehānismi un, protams, tie nav ļoti sintētiski. Es tikai tiešām domāju ieguvumu pilnā nozīmē – arī lielu labumu valstij, atpazīstamību, tas pat varētu būt kāds ārzemnieks, kas atnāk un izdara to.
Piemēram, tagad Apvienotajos Arābu Emirātos Abu-Dabi visi ir laimīgi, ka Fast and Furious 7. daļa, lai arī nav tur filmēta, attēlo notikumus pie viņiem. Un viņi maksā daudz naudas šai filmai, lai parādītu, ka tas notiek tur, pie viņiem, jo viņi uzskata, ka tas ir ieguvums, kas izmērāms miljonos.
Es negribēju sabojāt jūsu sarunu par nišas kino un specifiskām filmām, es tikai tiešām gribēju kaut kā savienot šīs lietas, domājot par to, vai runāšana un domāšana par šiem jautājumiem rada vairāk pievienotās vērtības. Pat animācijas filma Zelta zirgs, piemēram, ja tas būtu Zelta zirgs Rīgas stikla kalnā, varētu skanēt kā uzaicinājums. Šādas lietas ne vienmēr maksā naudu, tas dažreiz vienkārši ir domāšanas veids, kā jūs varat radīt lielāku labumu savai valstij. Bet es runāju pārāk daudz. Liels paldies!
Viktors Freibergs: - Ja nav steidzamu komentāru, es vienkārši varētu pabeigt, sakot – protams, mums varētu būt grāvēji, un neatkarīgi no filmas kvalitātes, vienkārši ļaujiet cilvēkiem nākt uz kino. Es tomēr gribētu pabeigt ar citātu, ko tikko atcerējos, no Oskara Vailda – viņš teica, ka mākslai nevajadzētu mēģināt būt populārai, bet tai vajadzētu likt cilvēkiem vairāk interesēties par mākslu. Un mums vienmēr, cerams, šajā valstī būs tādas filmas. Tas izklausās tik banāli, esmu pārsteigts par sevi, bet tik un tā – paldies par piedalīšanos diskusijā, tagad tālāk mēs trīcēsim satraukumā, gaidot rezultātus vakarā, kad [Lielā Kristapa noslēguma ceremonijā] uzzināsim, kuri tad būs ieguvuši balvas. Liels paldies, un paldies arī publikai par piedalīšanos.
