Ar filmu „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” šobrīd īsumā ir tā – septiņas nominācijas „Lielajam Kristapam”, apmēram 100 jau saplānoti seansi reģionu „kinopunktos”, un kinozinātnieks Agris Redovičs laižas polemikā ar kritiķu biedrību „400 sitieni”, kuras viedokļu apmaiņa bija publicēta Kino Rakstos tieši pirms mēneša. Vai tiešām šīs filmas izpratnei nozīmīgi ir skatītāja vai kinokritiķa personas kodā redzamie cipari?
Nacionālās kino balvas nomināciju saraksts liecina, ka pirmā Simtgades filma Vectēvs, kas bīstamāks par datoru pretendē ne tikai uz gada labākās filmas titulu, Lielajam Kristapam nominēti arī filmas režisors Varis Brasla, galveno lomu tēlotāji Markuss Jānis Eglītis, Mārtiņš Vilsons un Akvelīna Līvmane, arī otrā plāna aktieri Vizma Kalme un Uldis Dumpis. Tikmēr filma joprojām turpina aktīvu ekrāna dzīvi – jau vairāk nekā 45 000 skatītāju to redzējuši kinoteātros, tagad apgriezienus uzņem filmas izrādīšana plašākā „kinopunktu” tīklā, kur jau saplānoti vairāk nekā 100 seansi visdažādākajās Latvijas vietās. Arī teorētiķiem neapnīk domāt par Vectēvu... un problēmjautājumiem, ko tas uzjunda.
Agris Redovičs: - Vectēvi – tā ir īpaša suga, īpaša tautas daļa, bez viņiem Latvijas kā tādas šodien varbūt nemaz nebūtu. Tikai vectēvu spīts, šerpums, turēšanās pie savas zemes, pie gadu gaitā pārbaudītām vērtībām, pie melnibaltām, nepārprotamām morāles mērauklām un no tām izrietošā dzīvesgudrība, darbaziņa un godaprāts, noteikti godaprāts, ir tās lietas, kādēļ neesam vēl izsmērējušies gar globālās mūsdienības sienām. Zināms, ka „tādi veči netīk nevienai varai”, bet zemes spēks no tādiem vīriem nāk.
Tā nu iznācis, ka arī es dzīves gaitā esmu kļuvis par vectēvu un pat par vecvectēvu. Diemžēl šo godu līdz šim neesmu pratis pienācīgi nest, un diez vai no manis ir kaut ko vērts pārņemt pēcnākamiem. Skumji, bet ar to būtiski atšķiros no Vara Braslas filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru varoņa Pauļa Kodes (Mārtiņš Vilsons), kurš tiešām ir no īpašās vectēvu sugas, un tāds būtu vajadzīgs ikvienam mazbērnam.
Par filmu jau rakstīts daudz, gan iespiestajos izdevumos, gan interneta portālos. Šoreiz pievērsīšu uzmanību 5. septembra publikācijai tepat Kino Rakstos – Bērnu filma vecvecākiem cilvēkiem, autoru kolektīvs ir kinokritiķu grupa 400 sitieni (Sanita Grīna, Guna Stahovska, Juris Freidenbergs, Liene Linde). Savulaik, vēl Kultūras akadēmijas pasniedzēja statusā, satikos ar šiem talantīgajiem un garīgi aktīvajiem studentiem, kas tagad katrs atraduši savu vietu mūsu kino ainavā. Apvienības 400 sitieni izveidošanās solīja jaunu enerģiju mūsu kinokritikas visai gurdenajā zālājā. Dažādu iemeslu dēļ tas tā gluži neizvērsās, bet vienmēr esmu ar interesi lasījis parasti diskusiju formātā sagatavotos tekstus, kuros bieži varēja atrast negaidītu domu zibšņus, nekonvencionālus spriedumus. Ne vienmēr varēju tiem pievienoties, taču atturējos iesaistīties polemikā. Un nav jau mūsu kinokritika tik dzīvs, zaļojošs dārzs, kurā būtu jēga strīdēties par tā vai cita auga mēslošanas principiem.
Šoreiz situācija ir mazliet citāda. Vairāku jaunās Vara Braslas filmas pozīciju vērtējums mums ir stipri atšķirīgs. Bet, tā kā pēc gadu skaita esmu režisora un scenārista laikabiedrs, bet 400 sitieni savukārt tuvāki filmas Oskara (Markuss Jānis Eglītis) mammai Sandrai (Alise Polačenko), man spītīgi gribas pierādīt, ka mūsu lūkojums atšķiras nevis tāpēc, ka atšķiras mūsu personas kodu cipari, bet tāpēc, ka tik dažāds ir vējojums baudas kārpiņās...
Filma startējusi tā saukto ģimenes filmu kategorijā, kas nodrošinājis Latvijas mērogiem gluži pieklājīgu auditoriju – NKC ziņo, ka kinoteātros vien jau bijuši vairāk nekā 40 000 skatītāju, nu nāks klāt vēl kāds pulks no perifērijas kultūras namiem. (Nebūtu nemaz slikti, ja NKC mājas lapā regulāri varētu sekot filmu apmeklētības reitingiem, vismaz par Jaunlatvijas filmām. Tas taču nevar būt komercnoslēpums?).
Vectēvs no specifiskām bērnu filmām atšķiras ar to, ka bērniem nav izprotama ne visu notikumu jēga, ne attiecības, joki un vēstures pieminējumi.
Bet prieku gūst gan lielie, gan mazie. Atceros, kad vedu savu jaunāko dēlu uz kino, viņš neprata vēl lasīt subtitrus, bet mēs tīri jauki pēc tam pārrunājām redzēto. Daudz ko puisis gribēja zināt, un man patika skaidrot. Tas nāk prātā, lasot 400 sitienu aizrādījumu – filma nedrīkstot paļauties uz to, ka vecāki pēc tam visu izskaidros.
Žēl Modrīša...
Kritiķe Sanita Grīna: „Vispār jau bērnu filmās shēma ir diezgan vienkārša – ir labie un sliktie, sliktie kaut ko nodara labajiem, pēc tam sliktie tiek sodīti. Savukārt labie sākumā šaubās par savām spējām uzvarēt sliktos, pēc tam piedzīvo transformāciju un izaugsmi, un tas viņiem ļauj sliktos pieveikt. Bet šeit sanāca tā, ka vienīgais spilgti iezīmētais sliktais tēls – deputāts Modris Kalnākāpējs (Mārtiņš Meiers) – vienkārši pats vienā brīdī atnāca un atzinās, ka „es, lūk, biju plānojis jums ko sliktu nodarīt”. Bez jebkādas motivācijas, kas viņam liktu šo atzīšanos izdarīt.”
Jāpiekrīt, šī ir visai neskaidra epizode, kas ļauj minēt. Varbūt tas ir mēģinājums parādīt, ka vienkrāsaini liekulīgajā pašlabuma meklētājā Modrītī vēl iemājo arī kāds sirdsapziņas stiebrs. Varbūt tieši to savulaik centusies iedēstīt gaišprātīgā skolotāja, Vectēva sieva Irma Kode (Akvelīna Līvmane). Tālākie notikumi, kad deputāts Kalnākāpējs pēc skolotājas zvana atsauc savu aizvainojuma niknumā rakstīto iesniegumu policijai, pēc kura „trakajam Kodem” draudēja tiesa un krietns naudas sods, apstiprina pieņēmumu par sirdsapziņas mošanos.
Vietējā deputāta un, cik var spriest, lēmējvarai pietiekami tuvu stāvošā Modra Kalnākāpēja tēls, manuprāt, iezīmēts pārmēru vienkrāsaini tizls. Nav šaubu, ka arī tik glumu tipu netrūkst ļaudīs, kas savu dzīvi būvē uz vēlētos amatos gūstamajiem labumiem. Hameleonisms ne vienam vien palīdzējis virzīties uz augšu pa karjeras kāpnēm. Taču nav saprotams, kāpēc deputāta kādreizējā skolotāja neredz to, kas no Modrīša pirmā uznāciena ir skaidrs skatītājiem un arī viņas daudz pieredzējušajam vīram. Nez vai filmas veidotāji nav pārcentušies, laistot negatīvo krāsu. Jāpiekrīt 400 sitieniem, ka tikai repojot Kalnākāpējā pavīd dabiskums.
Tomēr nekādi nevar piekrist pārmetumiem, ka „visi politiķi taču nav tādi”. Sanita Grīna: „Es atsakos nekritiski pieņemt, ka politiķi un policisti visi ir uz vienu roku un pret vienkāršajiem cilvēkiem, jo tā vienkārši nav patiesība.” Uz to savukārt gribu atgādināt, ka jebkurā iekārtā, jebkurā valsts pārvaldes sistēmā politiķu primārās rūpes ir par varas saglabāšanu, nevis par tautas labklājību. Par to taču mēs katru dienu varam pārliecināties.
Sanita Grīna gan norāda, ka „šobrīd politikā ienāk paaudze, pie kuras pieder arī filmā attēlotais deputāts, – trīsdesmitgadnieki, četrdesmitgadnieki, kuri nāk ar jaunām idejām, ar ārzemju izglītību, ar sapratni par to, kā lietas vajadzētu mūsdienās darīt.” Un to filmas autori, viņasprāt, mūsu dzīvē nav pamanījuši.
Atļaušos piezīmēt, ka filmā nekur neizskan vispārinājums, ka tādi, lūk, ir visi deputāti. Bet to, ka starp jaunajiem politiķiem ir arī tādi, „pašsaprotami samaitāti”, to taču neviens nenoliegs.
Varbūt Modrītis pat nav īsti ļauns, tikai naivs un lētticīgs, un savtīgi negodīgs. Viņš veikli izštukojis gājienu ar Pauļa Kodes zemi – būs labums pašam, būs Kodem nauda, un ezermala tiks mūsdienīgi apgūta. Palīdzējis arī skolu pārdot, labums pašam un citiem, jo bērnu, kas mācītos, vairs apkārtnē nav. Uz nākotnes labumiem orientētajam pašvaldības deputātam prātiņš tomēr izrādījies par īsu, tāpēc arī viņš savos darījumos iekrīt. Žēl puiša...
Ir vai nav stereotips
Patvaļīgu vispārinājumu kritiķu kopa izdarījusi arī attiecībā uz pašvaldības policistu Gunti Ozolu (Lauris Dzelzītis). Liene Linde, piemēram, pat izbrīnīta, kāpēc šai lomai izvēlēts jaunās paaudzes pārstāvis – it kā policijas darbā ņemtu vārgus sirmgalvjus. Droši vien, ka tādi nav visi policisti, bet jāteic, ka man Laura Dzelzīša varonis šķiet visai simpātiski komisks. Padomājiet, viņš stingri notur savu funkcionālo intonāciju, mierīgi un balsi nepaceļot, veic savu pienākumu, sastāda kārtējo protokolu; cilvēki jau sen viens otru pazīst, bet neviens pašcieņu nezaudē. Trīs policista uznācieni, tie ir trīs pamanāmi scenārista iepinumi filmas audumā.
Pavisam dīvains šķiet 400 sitienu sarunas uzbrauciens krievu tēmas risinājumam, kas filmā skarta gandrīz garāmejot. Vectēvs savā auto piebrauc pie bijušās skolas, lai parādītu vecāsmātes kādreizējo darbavietu. Skolā notiek pārbūves darbi. Faktiski vectēvs ir iebraucis būvlaukumā, svešā teritorijā. Gluži dabiski, ka strādnieks ne visai laipni prasa, ko vajag. Un prasa krieviski, jo, visticamāk, skolas jaunie īpašnieki nav nekādi latvju bāleliņi. Bet Sanitai Grīnai liekas, ka „šis ir izteikts stereotips par “sliktajiem krieviem”, kas ir strādnieki un rupji uzbrauc krieviski, un par “labajiem krieviem", kā dakteris, kurš ir iemācījies valodu.” Liene Linde: „Un šis atspoguļojums pavisam noteikti ir kas tāds, ko es gribu pārmest filmas veidotājiem. (..) Es jutos viņu vietā aizvainota.” Mīļie jaunie ļaudis, bezgala aizkustinošs ir jūsu paustais jūtīgums. Ak, nabaga krievtautieši!..
Tomēr filmas noskaņa ir visnotaļ gaiša. Nedienas pārejošas, kaites izslimojamas, nesaprašanās pārvaramas. Nu nav te ļaunums sazēlis tik ļoti, ka apdraudētu dzīves gaitu. Tāds gaišs „Latvijas stūrītis”. Un nav ko brīnēties, ka Pauls Kode negrib šķirties no savas zemes. Pat par lielu naudu nē. Tāda ir šo veču daba – turēties un kopt savu senču zemi, kas, pārdzīvojusi kolhozu varošanas laikus, tagad atgūta zaļo un ir kārdinājums mēslgāžiem un citiem dīkdieņiem. Gribētos, lai man bērnībā būtu bijis tāds Vectēvs, gribētos, lai es pats būtu tāds vectēvs, bet, kas nu nav, tas nav.
Oponentiem no 400 sitieniem Vectēvs gan diez ko nepatīk. Liene Linde, piemēram, saka: „Vectēva tēls man lielos vilcienos it nemaz nešķita simpātisks. Jau no pirmajām filmas minūtēm viņš tiek pozicionēts kā seksistisku aizspriedumu pilns paštaisns vecis, kurš uzbrūk bērnam ar viskaitīgākajiem tekstiem, ko var viņam pateikt. (..) Vārdu sakot, Vectēva tēls man šķita visai nepatīkams un nebūt ne paraugs.”
Visi nominētie
Ulda Janča kamera šoreiz ir visai apvaldīta. Viņš izvairās no kopplāniem, no jūsmas par saulrietos mirdzošajām ainavām, biežāk tā ir diezgan bezkaislīga reportāža par notikumu norisi. Ieturot šādu vizuālā vēstījuma manieri visā filmas garumā, tiek iegūta estētiska viengabalainība, vienots stils, kas vienmēr ir pozitīvi vērtējams. Vērīgi portretējumi, dialogu filmējumi sabalsoti ar Oskara fiksētajiem selfijiem, par kuriem filmas veidotāji izpelnījušies 400 sitienu uzslavu. Sanita Grīna: „Jā, tas man patika – vismaz kaut kas no modernās dzīves, kas netiek nosodīts, bet izmantots kā labs dramaturģisks paņēmiens.” Vērīgā kritiķu kopa pamanījusi arī zināmu neveiklību, izspēlējot Oskara „bailes no zosīm”. Tam jāpiekrīt, bet kopiespaidu tas nebojā.
Neaizmirstama ir smeldze bijušā ārsta, ķirurga Jāņa Egles (Uldis Dumpis) acīs, pēdējo reizi uzlūkojot savu māju pirms aizbraukšanas uz „nabagmāju”, kā pansionātu dēvē Pauls Kode, kuram dakteris kādreiz salicis kauliņus kopā. Smeldzīga ir arī epizode ar ārsta īpašo seifu, kurā glabātos dzērienu traukus iztukšojušas dzīvesbiedres Birutas pateicīgās klasesbiedrenes savā kārtējā salidojumā, par ko vēsta seifā atrastā zīmīte: 26. augustā, 1996. gadā. „Pēc mēneša Biruta aizgāja.” Pagājuši jau 20 gadi, bet sirds sāp vēl joprojām. Jā, tas nav stāstiņš bērnu filmai, bet mēs daudz uzzinām par dakteri. Lakonisks, bet ietilpīgs brīdis.
Cita jaudīga epizode redzama slimnīcā, kur visi trīs – aktrise Vizma Kalme (kaimiņiene palātā), scenārists un režisors – sniedz asprātīgu priekšnesumu, par ko klusi nosmej arī slimības gultā nonākusī Irma Kode.
Labi vārdi jāteic par bērniem – Markusu Jāni Eglīti (Oskars) un sirsnīgo kaimiņmeiteni Olgu (Eva Ozola).
Kā jau parasti Braslas filmās, viņi ir atraisīti un dabiski. Režisoriski precīzi izspēlēta ir Oskara un Vectēva pakāpeniskā tuvināšanās filmas gaitā. Un nav jau tā, ka Vectēvs nīstu „mūsdienu tehnoloģijas”, nesaprastu vajadzību pēc datora, tikai Pauļa Kodes ikdienā tam ir stipri pakārtota nozīme. Bet Oskara asprātīgo interneta sludinājumu par deputāta Kalnākāpēja Kaķu skolu Vectēvs spēj novērtēt.
Kopkorim vajadzīga balss
400 sitieni filmu kopumā novērtējuši visai skarbi. Tāds pagātnes vērtībās vērsts „lupatdeķis”, „sašūts gan no tādiem tautiskiem gabaliņiem, no košiem gabaliem, no kaut kādiem veciem dvieļiem un vēl mazliet klāt no jauna sintētiska auduma, kas nopirkts uz atlaidēm.” Protams, labi, ka vecmeistariem bijusi iespēja izpausties, un ko gan vairāk no tik veciem ļaudīm var gaidīt... Šerpi teikts. Ko lai dara, domu brīvību neviens nevar atņemt, taču esmu tiešām priecīgs, ka mums ir Vectēvs, kas bīstamāks par datoru. Sirsnīgs, aizkustinošs stāsts.
Latvijā vienmēr bijis vairāk kinorežisoru, nekā filmēšanas iespēju.
To rāda arī šis – pēckrīzes, pirms-simtgades laiks. Bez šaubām, jaunajiem jādod iespēja strādāt. Bet tāpēc jau nav jānostumj malā pieredzējuši mākslinieki, kas grib un spēj vēl pilnvērtīgi darboties.
Varis Brasla vienā ziņā ir unikāla parādība latviešu kino mākslā – viņš nav uzņēmis nevienu vāju, nevarīgu filmu, pat vismākslotākajos scenārijos pratis ielikt dzīvības dvesmu. Un darbā ar bērniem viņam vispār nav konkurentu. Tāpēc tik skumji, ka vairāk nekā 10 gadus meistaram nācās gaidīt uz iespēju strādāt. Gadu no gada NKC ekspertiem tika iesniegts filmas projekts pēc Gunāra Janovska romāna Sōla motīviem. Dramatisks, izjusts stāsts. Taču priekšroka tika dota citiem. Likās jau, ka Braslu filmēšanas laukumā vairs neredzēsim. Labi, ka Simtgade tuvojas un bērnu filmu ievajadzējās...
2004. gadā Kino Rakstos, kas toreiz vēl bija papīra formātā, Varis Brasla intervijā man teica: „Esmu atguvis pārliecību – kāds ķinis man vēl noteikti būs.” Toreiz režisors bija tikko pabeidzis Ūdensbumbu resnajam runcim. Gaidīt nācās desmit gadus. Kaut nu „nākamais ķinis” pienāktu ātrāk! Mūsu kultūras kopkoris lāgā neskan bez Vara Braslas kino balss.
