Igaunijas filmu nozares “karstākais produkts” šobrīd ir nevis kāda Oskaram nominēta lielfilma, bet desmit minūtes gara animācijas komēdija “Manivalds” – 18. janvārī sākas Sandensas festivāls, kur tā iekļauta īsfilmu programmā „Animation Spotlight”, jau iekarotas animācijas pasaules virsotnes Anesī, „Animafest” Zagrebā un „Anima Mundi” Brazīlijā, iegūta nominācija Kanādas Kinoakadēmijas balvai kategorijā „Labākā īsfilma”. Atbilstoši laikmetīgākajām tendencēm, „Manivalds” ir kopražojums, tikai nevis režijas ambīciju un uzņemšanas vēriena dēļ, bet gluži dabiskā ceļā – filmas komandai ir baltiešu-balkānu kodols, režisore Kintisa Lundgrēna un scenārists un producents Draško Ivezičs, pāris dzīvē un darbā. Ieva Viese abus satika pirms neilga laika Tallinā.
Igauniete Kintisa Lundgrēna un horvāts Draško Ivezičs iepazinās animācijas festivālā Animafest Zagrebā, kā paši saka, “pirms daudziem gadiem”, un tagad vada kopīgu dzīvi un kopā veido filmas. “Šobrīd tas izrādās ļoti izdevīgi – būt pārim, kur abi nodarbojas ar animāciju, bet ir no dažādām valstīm,” Kintisa smejas, turēdama latte krūzīti pie koši sarkanajām lūpām. “Ir viegli veidot filmu kā kopražojumu un saņemt tai atbalstu.”
Saruna ar Kintisu un Draško notiek ļaužu pilnā kafejnīcā Tallinas vecpilsētā, kur apkārt nerimstot čalo festivāla Black Nights kņada. Ik pa brīdim pie mūsu galdiņa piestāj kāds paziņa (“Man taču jāizkontrolē mediji!”, saka igauņu animācijas režisors Prīts Tenders.) Melno nakšu satelītfestivāls Animated Dreams, kas aizsākās pirms 19 gadiem, arvien ir nozīmīga satikšanās vieta animācijas cienītājiem no visas pasaules. Šoreiz gan animācijas sadaļa un īsfilmas, kas iepriekš tika rādītas programmā Sleepwalkers, apvienotas vienā programmā Black Night Shorts, un orientēšanās programmā brīžiem ir mulsinoša – iespējams, arī tāpēc, ka, bakstot telefona internetā “black night shorts”, ik pa brīdim sagūglēju melnas pidžamu īsbikses. Filma Manivalds iekļauta festivāla atklāšanas vakara programmā Jaunās igauņu īsfilmas.
Sarunā Kintisa un Draško labprāt ļauj ielūkoties savā tēlu pasaulē un dalās amata prasmēs, atklājot, kā animācijā izveidot ticamus spēles noteikumus un pasniegt stāstu uzrunājošā veidā. Iegrimuši stāstījumā, viņi brīžiem atgādina zvērēnus no sava universa – Kintisa koši sarkanā apģērbā un Draško ar zemo balsi, kas filmas skatītājam nu cieši saistās ar vienu no Manivalda personāžiem. Draško gan taisnojas, ka iekļuvis filmā gluži neplānoti: ”Es ierakstīju vienu versiju, kur tēloju visas balsis, kad mēs taisījām vēl tikai uzmetumu.” Taču – balss ļoti piestāvēja filmai.
Manivalds ir komiskā veidā pasniegta ģimenes drāma, varētu sacīt – novēlotas pieaugšanas stāsts, satīrisks trīsdesmitgadnieku paaudzes portrets, kas īpaši sirsnīgi pasmejas par kultūrā nodarbināto šīs grupas daļu. Darbība aizsākas neilgu brīdi pirms lapsas Manivalda trīsdesmit trešās dzimšanas dienas.
Apgādājies ar vairākām augstākajām izglītībām, bet nespējis atrast piemērotu darbu, Manivalds vada rāmu dzīvi kopā ar pensionēto māti, mākslas mīļotāju un pedantiskas kārtības ievērotāju. Abu dzīve rit paredzama un sakārtota, līdz vannasistabā sabojājas veļas mašīna. Tiek izsaukts muskuļotais meistars vilks Tomass, kura spēcīgie bicepsi sakustina ne tikai elektroierīci, bet arī rāmās attiecības lapsu ģimenē.
Vai Manivalds bija pirmā filma, kurai jūs abi kopā rakstījāt scenāriju?
Kintisa: - Nē, pirmā bija iepriekšējā filma, Dzīve ar Hermanu Rottu / Life with Herman H. Rott (2015). Ar Hermanu tas notika diezgan dabiski. Līdz tam es vienmēr strādāju vienatnē, bet, tā kā mēs esam pāris, es visu laiku stāstīju Draško savas idejas un saņēmu komentārus un kritiku. Parasti es visu pārrakstīju un atkal rādīju viņam, tā pamazām process pārvērtās par rakstīšanu kopā, jo Draško arī ieguldīja savas idejas. Ar Manivaldu mēs jau pašā sākumā izlēmām, ka darīsim tāpat. Man šķiet, ka tas darbojas, jo mēs domājam pavisam atšķirīgi.
Bez viņa manas iepriekšējās filmas ir diezgan sirreālas, tur nav īpaši daudz... jēgas.
Draško: - Es biju iepriekš strādājis ar Prītu Pjarnu, veidot stāstu es iemācījos no viņa. Un Kintisa iepazinās ar Prītu, pateicoties man – kaut gan viņa pati ir no Igaunijas, viņi nekad nebija tikušies. Man šķiet, mans darbs ar Prītu notika ļoti līdzīgi, apspriežot katru detaļu un apdomājot. Arī abās mūsu filmās viņš piedalījās, tāpēc man ir sajūta, ka mēs esam kā Prīta mācekļi. Protams, ne oficiāli studenti – mēs viņu nolīgām kā redaktoru. Man šķiet, tas lieliski nostrādāja, jo viņš mums izvirza problēmu, un tad mēs abi to risinām, apspriežam, kā atrisināt problēmu stāstā.
Filmas humors nostrādā vairākos līmeņos. Vai jūs nodalāt, kurš izdomā kāda tipa jokus stāstā, vai arī tas notiek dabiski?
Draško: - Es teiktu, ka tas ir komandas darbs. Kad tu strādā komandā, tas ir gandrīz tā, it kā tu spēlētu grupā – katrs piemet pa idejai. Šoreiz mums pievienojās arī Jeļena no Kanādas [filma ir kopražojums arī ar Kanādu. – I.V.], un viņa ir ļoti prasīga, ziniet. Viņa daudz domāja par māti. Dažās stāsta versijās mēs devām mātei diezgan neparastus uzdevumus, un tad viņa ar mums cīnījās un teica – nē, māte tā nekad nedarītu! Jeļena taču ir māte, viņa daudz labāk mācēja sajust, kā tas ir – būt Manivalda mātei.
Kintisa: - Jā, man šķiet, ka viņa tiešām saplūda ar mātes tēlu.
Draško: - Jeļenai ir dēls, kuram ir desmit gadi, man šķiet. Viņa jau zina – ja neļautu dēlam kļūt patstāvīgam, kādā brīdī viņš būtu kā Manivalds. Viņa ir ļoti gudra sieviete, turklāt, ziniet, Jeļena ir producente. Tāpēc man šķiet, bija ļoti vērtīgi viņu uzņemt mūsu komandā. Viņa piešķīra ļoti daudz dziļuma šim mātes tēlam. Tāpat arī balss aktieri. Kad mēs sākām strādāt ar aktieriem, tad viena no aktrisēm iesaistījās tēla veidošanā, un viņas ieguldījums bija lielisks. Mēs devām padomus, bet viņa teica - nē, nē, māte nekad tā nedarītu! Un tad pat trokšņu māksliniece, kura rakstīja visas skaņas un skaņu efektus, viņa arī teica - nē, nē, māte tā nestaigātu! Mēs uzklausījām aktierus, un arī viņi daļēji veidoja filmu, tāpēc man šķiet – tas viss ir komandas darbs.
Kā jūs raksturotu filmu veidošanas procesu?
Kintisa: - Savām pirmajām filmām es parasti sākumā uzzīmēju kadru plānu. Šai pēdējai filmai es vispirms uzrakstīju scenāriju un pēc tam uzzīmēju kadru plānu. Tad sabildēju kaudzi bilžu, saliku tās kopā Adobe Premiere, lai paskatītos, kā tas strādā, un pēc tam sāku animēt. Es zīmēju animāciju uz papīra, diezgan maza formāta, A5, pēc tam fotografēju ar digitālo fotoaparātu, izkrāsoju ar Photoshop un atkal salieku kopā Premiere.
Tu veido visu vizuālo daļu un tēlus, visu kopā. Kā tu izdomāji zīmējumu stilu?
Kintisa: - Tas bija ļoti viegli – es vienkārši zīmēju, kā man sanāk.
Man nekad īpaši nav padevusies zīmēšana, tāpēc es zīmēju, kā man sanāk.
Sešus gadus nostrādāju reklāmas aģentūrā, zīmējot kadru plānus [storyboards]. Kad dabūju šo darbu, man riebās zīmēšana – es biju gleznotāja, bet gleznošana man vienmēr bija kaut kas pilnīgi cits, to pat nevar salīdzināt. Es vienmēr ļoti sadusmojos, ja kādam pasaku, ka esmu gleznotāja, bet viņš uzreiz jautā – ā-a, un ko tu zīmē? Bet, jā, toreiz biju galīgi bez naudas, un tad saņēmu zvanu no reklāmas aģentūras. Viņiem bija vajadzīgs kāds, kurš mācētu zīmēt, un tad man bija jāizliekas, ka man ļoti patīk zīmēt. “Jā, jā, es mīlu zīmēšanu!” Būtībā, pateicoties šim darbam, es šobrīd nodarbojos ar animāciju. Jo es pavadīju kādu gadu, izliekoties, ka man patīk zīmēt, un beigās man tas patiešām kaut kā iepatikās.
Tu to dari studijā?
Kintisa: - Es to daru savā mājas studijā. Līdz šim biju strādājusi vienatnē, man nebija nepieciešama studija, pilna ar animatoriem.
Tomēr tur ir daudz darba vienam cilvēkam.
Kintisa: - Šoreiz, pēdējām divām filmām, un mazliet arī Hermanam, es biju atradusi kādu, kurš zīmētu fonus, jo katrs fons tiek uzzīmēts sešas reizes, lai tas būtu kustībā. Es to uzzīmēju vienreiz un tad iedodu kādam citam, lai tas pārzīmētu vēl piecas reizes, tad attēls nav statisks. Ja foni nebūtu kustīgi, tad gan uzreiz varētu pamanīt, cik maz brīžiem kadrā ir animācijas!
Animēti zvērēni un cilvēciskas vājības
Tallinas festivāla atklāšanā tu minēji, ka veidojāt Manivaldu kā brīdinājumu Draško brālim par to, kas notiks, ja viņš neizvāksies no mātes dzīvokļa.
Kintisa: - Jā, tā vispār ir tāda uzjautrinoša lieta, ko mums patīk teikt... Tur ir sava daļa taisnības, un protams, es atrodu iedvesmu cilvēkos, kas ir man apkārt, bet parasti tur ir kaut kas no viena cilvēka un mazliet no cita. Šī iedvesma nekad nav pavisam tieša. Bet tā patiešām ir, ka Draško brālim tuvojas 33, un viņš vēl joprojām dzīvo ar mammu. Gribam, lai šis stāsts iedvesmotu arī ne tik jaunus cilvēkus apsvērt bīstamību šādā attiecību modelī.
Tev ir filma Kingfisher, par zivju dzenīti, kurš nespēj pats sevi pabarot un meklē kādu, kas viņu varētu barot. Vai tā arī ir tendence, ko tu redzi jūsu draugu vidē, mūsu paaudzē?
Kintisa: - Manuprāt, tā ir ļoti vienkārša, cilvēciska patiesība – būt pieaugušam ir ļoti grūti. Tas pienāk tik ātri, tev pēkšņi ir jārūpējas par sevi vai par kādu citu, bet tu vēl pat sevi nepazīsti un nezini, kā parūpēties pašam par sevi.
Es domāju, ka neviens īsti nevēlas pieaugt, es noteikti ne. Ir jauki būt neatkarīgam, turpretī strādāt deviņas stundas dienā ir tik garlaicīgi! Man bija 25, kad dabūju savu pirmo darbu, es patiešām negribēju strādāt, bet mana māte bija izputināta un pārcēlās uz citu valsti. Mēģināju arī dzīvot pavisam bez naudas, ēdu sapelējušu maizi un uzdzēru šņabi, kamēr tas sāka ietekmēt manu veselību, un es nolēmu dabūt darbu.
Manivaldam ceļu uz neatkarību palīdz ieraudzīt mūzika. Kā jūs to izdomājāt?
Kintisa: - Tas nāca dabiski, jo sākumā mēs vienkārši gribējām parādīt Manivaldu kā ļoti izglītotu, bet pārsvarā tikai lietās, kas ir diezgan bezjēdzīgas – piemēram, teorētiskā ģeogrāfija. Tas ir kā joks par to, ka mūsdienās mums ir tik daudz cilvēku ar augstāko izglītību kaut kādā kultūras jomā, bet realitātē viņiem būs ļoti maz iespēju dabūt darbu šajā laukā.
Draško: - Tā ir arī pašironija, jo mēs paši nodarbojamies ar kultūru.
Ļoti daudz cilvēku domā, ka tas, ko mēs darām, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tāpēc mēs izvēlējāmies mākslu.
Kintisa: - Klavierspēles apgūšana ir tikai viena no iespējām.. Kad mums bija kādas trīs stāsta versijas, mums kaut kā iepatikās šis klavierspēles elements, un tas kļuva aizvien nozīmīgāks. Tam bija būtiska jēga, jo vienmēr ir grūti atrast pareizo nodarbošanos, tāpēc arī tas likās pareizi, ka Manivaldam tas izdodas.
Draško: - Būtībā viņš atrod jaunas mājas. Mēs gribējām parādīt, ka viņš neatgriezīsies. Tāpēc ir svarīgi viņam piešķirt kaut ko... lai mēs zinātu, ka viņš nepārnāks, lai spēlētu čigānu mūziku kopā ar savu māti. Citādi skatītājiem visu laiku būtu jautājums – varbūt viņš vienkārši atgriezīsies rīt? Nē, piedod, māmiņ.
Manivalds ir gejs, Manivalda māte ir seksuāli aktīva sieviete pensijas vecumā, Tomass ir precēts vīrs un biseksuāls žigolo. Personāžu seksualitāte ir klātesošs elements, taču nevienā brīdī nekļūst par stāsta fokusu.
Kintisa: - Mums bija svarīgi parādīt Manivalda homoseksualitāti vai viņa māti kā seksuāli brīvdomīgu personu, bet nepadarīt to par ko īpašu, ne pavisam normālu. Es domāju, ka būt gejam vai būt seksuāli aktīvai vecākai sievietei ir pavisam normāli, tad kāpēc lai pret to izturētos kā īpaši?
Manivalda pasaule Eža skapī
Vai filmas tēli uzsāka savu dzīvi kā komiksu varoņi?
Kintisa: - Tas sākās tā - man vajadzēja izstādi, bet nebija neviena zīmējuma, tāpēc es vienkārši sāku kaut ko zīmēt, un šie tēli parādījās paši no sevis.
Jā, Manivalds bija viens no galvenajiem tēliem. Un truši, tie, kuri bija grupā. Es uzzīmēju dažas bildītes un ieliku tās Facebook lapā ar nosaukumu Manivald and the Absinth Rabbits. Tā šobrīd nav pārāk aktīva lapa, bet tur bija gan Manivalds, gan truši, gan Kaķēns – kaķu sieviete no Hermana.
Draško: - Jā, komiksa versijā tas kaķis patiesībā bija mājdzīvnieks, bet, kad veidojām filmu, kļuva par cilvēku. Mums bija smieklīga problēma ar Hermanu, maza aina, kur viņš nopērk kaķu barību kaķim, un tad Prīts jautā – paga, jūs izturaties pret šo kaķi kā pret cilvēcisku būtni, bet tad pēkšņi kā pret mājdzīvnieku, tas nav loģiski! Jā, tiešām taisnība! Mēs pavisam aizmirsām, ka tas būs neloģiski, jo šis kaķis sākumā bija kā mājdzīvnieks.
Kintisa: - Tā sanāca ļoti smieklīga aina, jo tas bija tiešām pazemojoši kaķim, kad Hermans deva viņam kaķu barību.
Draško: - Bet pēc tam mēs sapratām, ka viņam ir taisnība, jo tad, ja tu gribi ar to spēlēties, šādiem dzīvniekiem ir jāparādās jau filmas sākumā un tas var nostrādāt. Šī aina bija jau tuvu pie beigām, tas bija jau par vēlu un šķita dīvaini. Mums bija jāizlemj – vēl ko pārveidot vai atteikties no šīs idejas.
Piemēram, seriālā Bojack Horseman jau no paša sākuma priekšstatus lauž – šī būs pasaule ar dzīvniekiem, kuri uzvedas kā cilvēki, bet tur būs arī tādi dzīvnieki kā govis, kas ir, jūs saprotat, dzīvnieki, viņi ir dumji, bet… Tas piešķir šim seriālam dziļumu. Šī vienkāršā ideja.
Arī fabulās, piemēram, vienmēr ir šī jauktās realitātes pieeja – lai pastāstītu mums kaut ko par cilvēkiem, tiek izmantoti ļoti atpazīstami dzīvnieku elementi. Tāpēc mēs varam varbūt kaut kā distancēties no tā un tad padomāt par kādu dzīves gudrību.
Mēs dzirdējām, ka nākamais Manivalda solis varētu būt TV seriāls?
Kintisa: - Jā, mēs jau kādu laiku attīstām šo ideju, bet galvenā problēma ir to finansēt. Tāpēc, ka tas ir domāts pieaugušajiem, un nav viegli panākt, lai Eiropas TV kanāli dotu kam tādam naudu.
Draško: - Viņi neko tādu nesponsorē.
Kintisa: - Jā, tikai bērniem domātos. Eiropā jūs neatradīsiet tādu projektu kā Simpsoni, un tas ir ļoti dīvaini – Simpsoni taču ir ļoti populāri, bet Eiropā neviens nedara neko tamlīdzīgu. Rodas sajūta – baidās, ka tas nenostrādās. Parasti, ja tiek piešķirts finansējums komēdijai, tai jābūt aktierfilmai. Izņemot varbūt BBC – man šķiet, BBC vienmēr ir izņēmums, jo viņiem ir plašāka auditorija, angļu valodā runājošie.
Seriāla pieteikumā sakāt, ka Manivalds atrod domubiedrus bārā Eža skapis. Kas tie būs par domubiedriem?
Kintisa: - Lielākā daļa tēlu mums jau ir pazīstama. Manivalds un Hermans, un Absinta truši. Bet tur būs arī Ezis, kuru mēs redzējām uz pavisam īsu brīdi. Tas ir tas pats bārs no filmas par Hermanu, kad Hermans iet iedzert pēc strīda ar Kaķēnu, bārs Eža skapis. Tā īpašnieks ir Ezis, viņš ir precējies ar ļoti konservatīvu lāceni, bet slepeni pārģērbjas sieviešu drēbēs. Viņa sieva Brunhilde nezina neko par sieviešu drēbēm un nezina arī to, ka tas patiesībā ir geju bārs. Hermanis arī nezina. Hermanim ar Brunhildi sāksies neliela mīlas afēra.
Tur būs arī cauna Ivo, izdedzis biznesmenis un kaislīgs bāru kauslis. Viņš vada sektu, sauktu Trīsstūris, kurā pats ir vienīgais dalībnieks.
Draško: - Bet viss vēl var mainīties, šobrīd tas ir ļoti agrā izstrādes posmā, tāpēc var izrādīties, ka visi šie tēli procesā tiks pilnībā izmainīti.
Kintisa: - Arī vilks Tomass ir daļa no vides. Viņa stāsts vēl turpināsies.
Tātad viņi ar Manivaldu atkal satiksies?
Kintisa: - Jā.
Draško: - Mēs veidojam jaunu filmu, kur vilks būs galvenais varonis. Šobrīd gribam izpētīt ideju, ka Tomass ir žigolo. Mēs gribam pievērsties idejai, kad tu pārdod savu ķermeni seksam. Tas arī padara šo tēlu skaidrāku, jo valda tendence nosodīt prostitūciju, un man tas šķiet nepareizi. Labi, viņi ir izdarījuši izvēli, bet tā joprojām ir viņu pašu izvēle. Ja tu pilnībā nosodi šo profesiju, tas nozīmē, ka tu neredzi problēmu kopumā. Un dažās valstīs, kur tas ir legalizēts, tas patiesībā ir palīdzējis samazināt cilvēku tirdzniecību, un tāpēc man šķiet, ka šī problēma ir daudz sarežģītāka, nekā mēs to redzam ikdienā.
Tāpēc man šķiet, ka, izmantojot tēlu, kurš izlemj pievienoties seksa industrijai, mēs varam parādīt vismaz dažas no problēmām. Varbūt mēs paliksim pie šī viena tēla, bet varbūt mēs atklāsim vēl citas noklusētas tēmas.
Kintisa: - Jā, mums vēl nav scenārija.
Draško: - Nav viegli pateikt, kas notiks filmā, jo mēs paši vēl nemaz nezinām, un tā ir daļa no gaidīšanas prieka - uzzināt, kas notiks tālāk. Manuprāt, tas dod motivāciju.
Jo tad, ja tu jau zini visu stāstu, tad paliek gandrīz vai tikai tehniskā darba daļa. Novest to visu līdz ekrānam. Bet, ja tu nezini īpaši daudz, tad ir tā, ka tev pašam vēl ir atklājēja prieks, un tas ir interesanti.
Ko jūs noslēgumā vēlētos pateikt skatītājiem, kas vēl tikai atklās jūsu filmu?
Kintisa: - Tiem, kas nav redzējuši Manivaldu? “Pametiet vecāku mājas”? (Smejas.) Noskatieties filmu!
Draško: - Es gribu iedrošināt cilvēkus skatīties īsfilmas un veltīt tām vairāk laika – varbūt jūs būsiet pārsteigti! Ne vienmēr ir jāapmeklē kinoteātris, lai noskatītos jaunāko Holivudas grāvēju. Man šķiet, ka īsfilmas kļūst aizvien populārākas, mēs dzīvojam tieši īsfilmām piemērotā laikā. Tāpēc es vēlos iedvesmot ikvienu interneta lietotāju veltīt tam savu laiku, varbūt jūs sastapsiet kādu brīnumu – Vimeo platformā vai pat vienkārši Facebook, kur cilvēki dalās ar dažādām lietām, īpaši studenti ar saviem darbiem. Manuprāt, tā mūsdienās ir ļoti atvērta kultūra.