Berlināle, 2026. gads, pasaules pirmizrādi galvenajā konkursā piedzīvo Afganistānas talibu režīma bēgles režisores Šarbanū Sadātas / Shahrbanoo Sadat filma “Nav labu vīriešu / No Good Men” – pirmā afgāņu romantiskā komēdija, kas turklāt pilnībā tikusi uzņemta Vācijā, lai gan filmā redzami arī hroniku kadri ar Kabulas ielu ainām. Neraugoties uz filmas notikumu skarbo fonu, tās siltā dvēsele un pārdomas pēc intervijas ar režisori mani pavadīja vēl ilgu laiku. Oktobrī filma nonāk Rīgas starptautiskā kinofestivāla galvenajā konkursā.
Režisorei Sadātai šī ir trešā filma iecerētajā pentaloģijā, kur pirmās divas filmas bija Vilks un aitas / Wolf and Sheep (2016), un Bāreņu nams / The Orphanage (2019), abas pirmizrādītas Kannu kinofestivālā un abas savulaik iekļautas Riga IFF pilnmetrāžas filmu konkursā; pirms trim gadiem afgāņu režisore viesojās Rīgā un strādāja šī paša konkursa žūrijā.
Filmas Nav labu vīriešu darbība risinās 2021. gadā Afganistānā, īsu brīdi pirms tam, kad talibi pārņēma varu valstī. Galvenā varone Naru, vienīgā sieviete operatore Kabulas lielākajā televīzijas kanālā, cīnās, lai saglabātu aizbildnību pār savu trīsgadīgo dēlu pēc tam, kad aizgājusi no vīra krāpnieka. Pārliecināta, ka viņas valstī nav labu vīriešu, Naru ir pārsteigta, kad Kabulas televīzijas vadošais žurnālists Kodrats piedāvā viņai karjeras iespēju. Kamēr Naru un Kodrats aizrautīgi filmē sižetus par Kabulas pēdējām brīvības dienām, abu starpā dzimst jūtas, un Naru sāk šaubīties par sevi – vai tiešām varētu eksistēt arī tāds fenomens kā labs vīrietis?
Sadata sāka darbu pie šīs filmas jau 2019. gadā, sev neraksturīgi reflektējot par personīgo pieredzi – ko tas nozīmē, būt jaunai sievietei Kabulā. Neraksturīgi tādēļ, ka pēdējās pāris desmitgades Afganistānā, pateicoties starptautiskam finansējumam, sieviešu tiesību tēma filmās, festivālos, teātra izrādēs, koncertos, konferencēs, semināros utt. bija kļuvusi par dekoratīvu, populāru un ērtu aizsegu korupcijai, vairumam naudas pazūdot, pirms tā vispār sasniedza mērķorganizācijas. Tēma tika aizgūtnēm ekspluatēta un tās nozīme – noplicināta. Tādēļ Šarbanū nolēma pati veidot filmu par to, kāda ir sieviešu dzīves realitāte valstī.
Nākamais izaicinājums bija – nesekot klišejām, kādai jābūt Afganistānas filmai
(galvenokārt šajā valstī veidotas kara drāmas). Tā radās ideja par romantisku komēdiju – fenomenu, kādu neatrast visā Afganistānas kino vēsturē.
Šarbanū sāka rakstīt filmas scenāriju Eiropā, bet vēlāk atgriezās Kabulā, no kuras tika evakuēta 2021. gadā. Tikmēr talibu režīms steigšus bija sācis romantizēt kādreizējos laikus, apgalvojot, ka sieviešu tiesības valstī nekad nav bijušas apdraudētas; šāds vēstījums veiksmīgi sasaucās ar seksismu un patriarhālo domāšanu sabiedrībā, ģimenēs, darbavietās. Atbalsojot aktuālos notikumus, topošā filma Nav labu vīriešu pēc 12 scenārija versijām piedzīvoja transformāciju no romantiskas komēdijas par politisku romantisko komēdiju. “Es pat neesmu pārliecināta, vai šāds apakšžanrs pastāv, bet tieši tāda šī filma man patiesībā ir. Personīga, politiska, afgāņu romantiskā komēdija.”
Uz projekta finansētāju komentāriem, ka romkoms ir nepiedienīga izvēle laikā, kad Afganistānā notiek dramatiski politiskie notikumi, režisore atbildēja – “Vai man ir nepieciešama atļauja izvēlēties žanru, kurā sevi izpaužu? Vai es nevaru veidot filmu par cilvēkiem, kas dzīvo Afganistānā, par cilvēkiem, kuru ikdienas dzīvē ir arī humors un vieglums? Vai būt afgānim nozīmē 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā pavadīt skumjās un raizēs? Kāpēc no afgāņu tēliem tiek prasīts, lai tie būtu viendimensionāli, nevis daudzšķautņaini raksturi kā jebkurš cits?
Man šī projekta izstrāde bija izaicinājums gan iekšējā, gan ārējā līmenī, izgāju cauri neapstrādātu emociju un traumu okeānam – personisku, sociālu un vēsturisku. Nekad mūžā neesmu tik daudz raudājusi, kā šī projekta izstrādes laikā. Es uz mēnesi atgriezos televīzijas stacijā, kur biju strādājusi piecus gadus, lai piekļūtu ziņu redakcijai un izprastu žurnālistu ikdienu un dzīvi, strādājot televīzijā. Un izskatīju tūkstošiem stundu ilgus televīzijas žurnālistu un viņu operatoru hroniku kadrus ar teroristu pašnāvnieku uzbrukumiem, sprādzieniem, šausmām.”
REŽISORI ŠARBANŪ SADĀTU INTERVĒ SONORA BROKA:
Kabulas televīzijas studija tika filmēta Vācijā, bet kā ar iespaidīgajām ielu epizodēm?
Mēs atradām galveno televīzijas studijas filmēšanas vietu Hopegartenā, Brandenburgā. Tas ir vācu filmu arhīvs, kas VDR laikā piederēja Stasi, valsts drošības dienestam. Padomju stila arhitektūra, kam līdzīga atrodama arī Afganistānā, – tāpēc, pirmo reizi to apmeklējot, man tā tiešām šķita precīzi tāda, kā Nacionālā radio un TV ēka Afganistānā. Es biju pārsteigta, jo nebiju to gaidījusi. Iepriekš zināju, ka man nāksies filmēt Vācijā un tas nozīmēs daudz kompromisu, bet jau pirmā vieta, ko apskatīju, man likās ideāla! Filmēsim šeit! Es domāju, ka rezultāts ir spilgta un pārliecinoša Kabula.
Ielu skati, ko jūs minat, ir hronikas, kuras uzņēmuši galvenokārt mani kolēģi Kabulas televīzijā, kur es strādāju no 2009.–2014. gadam, gan ne kā operatore, bet kulinārijas šova producente. Savukārt Anvars, kuru filmā redzat Kodrata lomā, gan strādāja kā ziņu producents. Mēs pazinām visus šos cilvēkus, bijām kā ļoti liela ģimene. Filmējot Nav labu vīriešu, es nodomāju, ka man šī ir arī kā mīlestības vēstule visiem tiem labajiem žurnālistiem, kuri riskē ar savu dzīvību un no sirds pārdzīvo... Strādāt kā žurnālistam Afganistānā ir emocionāli ļoti grūti. Nākas piedzīvot un pārdzīvot tik daudz teroristu, arī pašnāvnieku uzbrukumu, un viss tas asiņainais... Es esmu veģetāriete kopš 2014. gada, jo vairs nevarēju ieēst gaļu, kopš biju noskatījusies tik daudz hroniku kadru ar cilvēku atliekām. Domāju, ka tā ir tikai mana reakcija uz redzēto. Bet, kad 2021. gadā atgriezos televīzijā veikt pētījumu, sekojot vairākiem žurnālistiem četras vai piecas nedēļas, es sapratu, ka daudzi operatori ir veģetārieši tā paša iemesla dēļ. Viņi nevarēja uz gaļu pat skatīties. Viņiem tā raisa asociācijas ar cilvēka miesu.
Man bija būtiski izmantot īstus arhīva materiālus, tādus, ko ir filmējuši viņi, tam ir ļoti liela nozīme filmā. Pat ja Rietumu auditorijai tas nav saprotams, varbūt tikai sajūtu līmenī, bet cilvēkiem, kas dzīvo Kabulā, tas tiešām ir svarīgi – atpazīt ielas, redzēt, ka tās tiek parādītas pareizā secībā. Es ar to ļoti lepojos, lai gan dažus “hroniku kadrus” mēs tomēr radījām paši, no jauna piefilmējām kalnu epizodes.
Berlināles preses konferencē jūs teicāt, ka Afganistānā nav filmu skolas.
Kabulas universitātē bija Kino un teātra fakultāte, bet tad tā nošķīrās; es trīs semestrus studēju šajā fakultātē. Man jums jāpaskaidro, kā tas Afganistānā darbojas. Ja vēlas iestāties universitātē, ir jānokārto iestājeksāmens, un tikai pēc tam var izvēlēties, kurā nodaļā un ko grib studēt.
Tajā laikā slinkākie, ar zemāko atzīmi, devās studēt kino, bet es to nezināju. Patiesībā gribēju studēt fiziku.
Bet es dzīvoju Centrālajā Afganistānā, kalnos, kopā ar mammu un tēti, kas ir lauksaimnieki, un 2008. gadā ierados Kabulā, nepazīstot pilsētu, nerunājot vietējā akcentā. Es biju jaunpienācēja, bet eksāmens bija jau nākamajā dienā, un man bija steigā viss jāizdomā, kur dabūšu papīru, kur vēl kaut ko. Tāpēc ne visai veiksmīgi nokārtoju eksāmenu un nonācu kino fakultātē.
Pēc trim studiju semestriem es sapratu, ka visi mani profesori ir briesmīgi, mēs pat nezinājām, kā ieslēgt kameru, tā bija tikai laika izšķiešana. Jebkurā gadījumā viņi mani izmeta no augstskolas, jo es pateicu vienam profesoram, ka viņš ir rasists. Priecājos, ka tā notika, jo citādi man būtu jāiet prom pašai.
Jūs teicāt – es mēģināju uzņemt īstu filmu par Afganistānu.
Mani vecāki 1979. gadā bēga no Afganistānas, kur sākās karš ar PSRS, uz Irānu. Es piedzimu Irānā kā bēgle – lai gan nav loģiski tā teikt, jo man Irāna bija mājas. Tomēr man vienmēr teica, ka esmu bēgle un man jāatgriežas mājās, Afganistānā, bet es nevarēju saprast, ko tas nozīmē. Tobrīd Irānā valdīja ārkārtējs rasisms pret afgāņiem – lai gan tas pastāvēja jau agrāk un pastāv arī šodien. Irānā sabiedrība nav daudzveidīga, tur 98% no imigrantiem un bēgļiem ir afgāņi. Tātad, kad viņi runā par bēgļiem, par imigrantiem, viņi runā par afgāņiem.
Mani vecāki bija tipiski bēgļi. Tas nozīmē, ka fiziski un emocionāli viņi man nebija pieejami, jo eksistēja izdzīvošanas režīmā, cenšoties nodrošināt ģimeni. Apkārt nebija neviena pieaugušā, kas paskaidrotu, ka tas, kas ar mani notiek, ir rasisms, tāpēc es to uztvēru personīgi – nodomāju, ka esmu salauzta un ar mani kaut kas nav kārtībā. Un tad, iedomājieties, ar šo izpratni es devos uz Afganistānu, jo notika [2001. gada] 11. septembris, un mani vecāki nolēma atgriezties Afganistānā, tikai nevis uz Kabulu vai jebkuru citu pilsētu, bet uz nekurieni, kalnos, Centrālajā Afganistānā.
Man nebija ne jausmas, kas ir Afganistāna, nebiju redzējusi to pat attēlos, mani vecāki par to nekad nerunāja. Es tikai cerēju, ka vismaz Afganistānā varēšu iet skolā, jo Irānā tika paziņots, ka afgāņu skolnieki vairs to nevar darīt. Protams, es kļūdījos. Tā tiešām bija tāda sajūta, it kā iesēžoties laika mašīnā un atgriežoties vairākus gadsimtus atpakaļ laikā – kā pirmajā, otrajā mūsu ēras gadu simtenī. Tur nebija nekā, absolūti nekā. Ja jūs esat redzējuši manu filmu Vilks un aitas – tur redzams, kāds bija šis ciemats un apvidus. Bet es esmu pilsētniece, dzimusi Teherānā, es neko nemāku – ne kāpt kalnos, neko…. Tur nebija nekā, ne elektrības, ne skolas, nekā priekš manis.
Tā pagāja septiņi gadi, un es joprojām negāju skolā. Nu jau būs kādi četri gadi, kopš afgāņu meitenes nedrīkst apmeklēt skolu, un es zinu to sajūtu. Mana mamma un tētis bija tik priecīgi par atgriešanos mājās, viņiem tur bija radinieki, saimniecība. Bet man tās nebija mājas. Man bija – „… tā, kas, pie velna, notiek?! Kas notika ar manām mācībām?
Tad, jau septītajā manā Afganistānas gadā, es par ilgām pēc skolas runāju ar savu māsu, mana māsa runāja ar otru māsu, mana otra māsa runāja ar mammu, un tad mamma runāja ar tēti – tādā veidā mūsu mājsaimniecībā darbojās varas struktūra. Tēvs atļāva man iet uz zēnu skolu, kas atradās citā kalnu ielejā, – lai tur nokļūtu, trīs stundas bija jākāpj kalnos un tāpat trīs stundas jāpavada atpakaļceļā. Mani uzņēma 12. klasē, bet es biju izlaidusi astoto, devīto, desmito un vienpadsmito. Un tad, kad pēc vidusskolas nonācu Kabulā, tad iekļuvu tajā sasodītajā fakultātē.
Kino nekad agrāk nebija daļa no mana dzīvesveida. Mana ģimene vienmēr bija cīnījusies par iztiku, mums nekad nebija naudas. Mēs bijām strādnieku šķira, bēgļi. Savā dzīvē es biju redzējusi tikai dažas Bolivudas filmas. Vienīgais, ko mēs mājās varējām redzēt, bija Irānas nacionālās TV pirmais un otrais kanāls, un tur bija ļoti stingra cenzūra, kas visu pārmontēja – mainīja sižetu, pārdublēja filmas. No trīs stundu garas Bolivudas filmas pēc visu dziesmu izņemšanas atlika apmēram stunda. Tikai daudz vēlāk, kad ierados Afganistānā, es uzzināju, ka Bolivudas filmās ir dziesmas. Līdz tam ne Irānā un, protams, ne Afganistānā, es vēl nebiju bijusi kinoteātrī. Kabulā bija varbūt četri, pieci kinoteātri, bet nekādas kino apmeklējuma kultūras. Tajos rādīja kaut kādas Z kategorijas filmas no Pakistānas, tur pulcējās narkomāni, atkarīgie, bet neviena sieviete, nekad. Tie nebija īsti kinoteātri. Pati pirmā reize, kad redzēju kino, bija tikai tad, kad nonācu Francijā, rezidences programmā Cinéfondation. 2010. gadā es Parīzes Sinematēkā noskatījos Terensa Malika filmu Days of Heaven – bez mazākās nojausmas, kas ir Terenss Maliks, man vienkārši tā filma bezgala patika. Tā bija mana pirmā kino pieredze, sēžot tumšā kinozālē un skatoties filmu uz lielā ekrāna.
Pat savos trakākajos sapņos es nevarēju iedomāties nodarboties ar kino, jo man pat nevarēja būt tādi sapņi, es nezināju, ka drīkstu par kaut ko tādu sapņot, mana vienīgā vēlēšanās bija iet skolā. Mana pasaule bija ļoti maza, ļoti ierobežota. Mūsu ģimenē nebija atļauta māksla nekādā formā – piemēram, manas māsas kāzās pat nedrīkstēja atskaņot mūziku. Tāpēc es nezināju, ka varbūt gribu būt kinorežisore, – kamēr nenonācu kino fakultātē. Un pat tad man nebija tādu sapņu, es domāju – labi, lai vai kā, man vajag bakalauru, un tad es atradīšu darbu. Tāds izdzīvošanas režīms.
Un tad, gadu vēlāk es iepazinu Ateliers Varan, kas organizē kino meistarklases – piemēram, māca par cinema verite, direct cinema. Šie ļaudis ceļo pa pasauli, dodas uz valstīm ar nabadzīgu vai pat neeksistējošu filmu nozari, kā Afganistāna, un tur rīko trīs mēnešu darbnīcas. Tas bija laiks, kad es redzēju Anjēzes Vardas filmas – ne jau uz lielā ekrāna, tikai no maza projektora. Un es patiešām iemīlēju kino, uz mums lielu iespaidu atstāja visas šīs filmas. Atceros, kā viens no maniem klasesbiedriem jautāja mūsu skolotājam Severīnam Blanšē (Séverin Blanchet, viņš gāja bojā terorista pašnāvnieka uzbrukumā gadu pēc Ateliers Varan meistarklasēm Afganistānā) – kā mēs varam radīt tādu šedevru? Un skolotājs teica: “Jūs nevarat." Jo tas ir Vardas stāsts. Bet jūs varat izveidot savu stāstu.
Nezinu, ko mans klasesbiedrs paņēma no viņa teiktā, bet man tas bija tāds atskārsmes brīdis – aha! Es sapratu, ka kino nav par tehniku. Pirms tam es domāju, piemēram, – ak, man ir vajadzīgs tāds objektīvs un man ir vajadzīga šitāda kamera, man vajag to un šito... Un daudzi cilvēki joprojām tā domā. Bet es sapratu, ka kino ir stāsti. Kā būtu, ja es pastāstītu stāstu par kalnu ciematu, kurā dzīvoju? Un sāku domāt par savu debijas filmu Vilks un aitas. [2016. gadā filma tika izrādīta Kannu kinofestivāla programmā un nominēta balvai par labāko operatora darbu, tajā pašā gadā filma tika izrādīta arī Riga IFF Pilnmetrāžas filmu konkursā. – S.B.]
Kā jums radās ideja filmā intervēt sievietes par Valentīna dienu?
Es sāku attīstīt šīs filmas projektu jau 2020. gadā, toreiz vienkārši gribēju izveidot mīlas stāstu, kas notiek mūsdienu Kabulā. Man radās plāns nointervēt 2000 sievietes un tad skatīties, kas no šīs kolāžas sanāks. Afganistānas medijos katrreiz, kad vien tika veidoti šādi sižeti, vienmēr tika aptaujāti tikai vīrieši par viņiem svarīgām tēmām. Un visi žurnālisti teica – aptaujas uz ielām ir tādas zobu sāpes! Televīzijā visi tās ienīda un parasti sūtīja uz tām kādu, kam gribēja ieriebt. Es nodomāju – šis ir tik tipisks Afganistānas stāsts! Katrreiz, kad žurnālistiem bija vajadzīga šāda aptauja, viņi vienkārši aizsūtīja vienu pašu operatoru, lai tas uzfilmē. Bet operators ar kameru nedrīkst tuvoties sievietēm, tas ir neiedomājami! Jūs gribat ar mani parunāt? Kas, pie velna?! Tas varēja beigties ar kameras sabojāšanu, cilvēki varēja kļūt vardarbīgi.
Sākot veidot savu filmu, es sapratu, ka
man ir priekšrocība, kas rodas no priekšrocību trūkuma, jo dziļi patriarhālā sabiedrībā sieviete vienmēr tiek ignorēta.
Sievietei ir pastāvīga sajūta, ka viņa ir neredzama – neviens viņu neievēro, neviens neuztver nopietni, un man tas ārkārtīgi patīk kā filmu veidotājai. Es, piemēram, pati atlasīju aktierus visām savām filmām, meklējot tēlotājus filmai Bāreņu nams, nofotografēju 20 000 bērnus – un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka esmu sieviete, kura nevienam nerūp.
Tāpēc es nodomāju, ka varu panākt, lai afgāņu sievietes man uzticētos, kad es viņas uzrunāšu. Jo tas būs patiesi un nāks no sirds – es mīlu cilvēkus, man tiešām ir interesanti klausīties, un to var redzēt, vai ne? Arī aktieru atlases procesā man ir svarīgi šos cilvēkus satikt, nodibināt acu kontaktu. Es nekad nedaru to telefoniski, tas nav cilvēcisks kontakts. Kā sieviete es varu sazināties ar citām sievietēm un lūgt viņas piedalīties filmā. Tikmēr vīrieši Afganistānas sabiedrībā nezina, kā uzvesties, kā sarunāties ar sievieti kā ar vienlīdzīgu. Dažreiz tas ir ļoti smieklīgi, jo tas nav tāpēc, ka viņi būtu slikti cilvēki, tas ir tikai tāpēc, ka viņi nav tā audzināti, sabiedrība viņus nav tam gatavojusi. Tāpēc dažreiz, kad viņi tuvojas man, tādi skarbie čaļi, tad pēkšņi sāk izturēties pret mani kā pret bērnu un saka: “Ak tu gribi uzņemt filmu? Nu jā, tu to varētu darīt, bet es varu to izdarīt tavā vietā!” Un mani tas ļoti uzjautrina, jo man ir vienalga, kā pret mani izturēsies, es tikai gribu uzņemt savu filmu.
Šī ir pirmā reize, kad mēs jūs redzam kā aktrisi filmā?
Starptautiskā līmenī jā.
Tam jābūt divtik izaicinoši – būt abās kameras pusēs. Kāda bija jūsu aktierspēles tehnika, pieeja lomai?
Nebija nekādas tehnikas, vienkārši adrenalīns. Daudz adrenalīna. Jo es nekad nedomāju, ka spēlēšu filmā, biju pat pārliecināta, ka tas nekad nenotiks, – es taču jums stāstīju par savu bērnības pieredzi Irānā un Afganistānā, par to, kā es uzaugu. Tagad es jau esmu tikusi tam pāri. Dzīvojot patriarhālā sabiedrībā, pieredzot rasismu un visas šīs briesmīgās lietas, to var uztvert personīgi un justies tā, it kā es būtu nepietiekama, nepareiza, man ir noteikti jādara šis vai tas, lai cilvēki mani varētu mīlēt un pieņemt… Visas šīs bailes un nedrošība, tas ir tikai cilvēcīgi. Irānā mani sauca par afgānieti, bet, kad ierados Afganistānā, pēkšņi kļuvu par irānieti, un visi man teica – atgriezies Irānā! Tā nu es visus šos 20 gadus, kamēr biju Afganistānā, integrējos un lauzu visas robežas, jo tik ļoti vēlējos tikt pieņemta; es pat teicu, ka gribu uzņemt autentisku afgāņu filmu, lai afgāņu tauta mani iemīlētu un pieņemtu kā savu mākslinieci. Es tiešām tik ļoti vēlējos saņemt šo atzinību – bet, protams, tā kā es esmu sieviete, nevienam tas vispār nav svarīgi.
Visu šo iemeslu dēļ man vienmēr bija milzīga nedrošība, ka es būtu briesmīgi slikta aktrise. Un, ja es tā jutīšos kameras priekšā, tad arī pārējā pasaule to redzēs un teiks, ka esmu briesmīgi slikta. Tāpēc domāju, ka tas nekad, nekad nenotiks. Naru lomai jau biju izvēlējusies citu sievieti, bet viņa pameta projektu trīs nedēļas pirms filmēšanas – pēc tam, kad divus gadus jau bija intensīvi iesaistīta projektā. Mēs atkal sākām atlasi, bet tas bija traks process. Es saņēmu dažādus ierakstus no visas pasaules, bet daudzas sievietes teica: “Man patīk Naru, es esmu kā Naru, bet nevaru filmēties skūpstīšanās ainā un epizodē ar seksa rotaļlietu. Ja tās tiks izņemtas, tad es to varēšu izdarīt…” Tad es nodomāju – esmu tikusi cenzēta visu savu dzīvi, bet netaisos cenzēt pati sevi.
Vēl citas sievietes, kas bija gatavas filmēties, nāca no afgāņu bēgļu ģimeņu otrās vai trešās paaudzes, viņas neprata labi runāt afgāniski un nekad nebija dzīvojušas Afganistānā. Bet tas ir svarīgi, jo Naru ir sieviete, kas dzīvojusi šajā pilsētā. Pat ja viņa to skaļi nesaka, auditorija redz viņas neapmierinātību, viņas dusmas, var saprast, ka šī sieviete zina, par ko runā. Bet no sievietēm, kas nav dzīvojušas Afganistānā, šo sajūtu es nesaņēmu.
Pirmajā filmēšanas dienā man bija īsa saruna ar producentu, un es teicu – pamēģināsim! Citādi nav variantu atrast īsto meiteni lomai, jo skūpsta aina vienmēr paliks scenārijā un seksa rotaļlietas aina tur vienmēr būs. Pamēģināsim divas dienas un, ja tas nederēs, atliksim visu, līdz atradīsim aktierus.
Todien es filmējos tādā kā autopilota noskaņojumā, jo Kabulā cilvēki vienkārši reaģē uz lietām. Piemēram, kad es strādāju televīzijā, mūs uz darbu veda televīzijas autobuss un, kad tika ieslēgts radio, tur skanēja: "Labrīt, Kabulas ļaudis, ceram, ka jums būs labs rīts! Šodien drošības izlūkošana ziņo, ka pilsētā ir pieci teroristi pašnāvnieki. Mēs nezinām, kur viņi ir, bet esiet uzmanīgi. Uz redzēšanos.” Jūs saprotat, ko es domāju? Cilvēki vienkārši dzīvo pilsētā, kur jebkurā brīdī kaut kas var notikt, un tās var būt arī dzīves beigas. Tāpēc es un daudzi citi cilvēki, kas dzīvo šādā izdzīvošanas režīmā, to pat neapzinās. To saprot tikai tad, kad pamet šo valsti – cilvēks atbrauc uz Vāciju, tad uz citu vietu, un tad visu laiku slimo. Kad es runāju ar afgāņu aktieriem, viņi vienmēr jautā – kas vainas Vācijai? Kopš esam Vācijā, mēs visu laiku slimojam! Nē, tā nav Vācijas vaina, tās ir visas līdzi atvestās traumas. Afganistānā visi ir laimīgi – piemēram, terorista pašnāvnieka uzbrukumā zaudē desmit cilvēkus no ģimenes, un joprojām turpina iet ballēties.
Tātad, es atgriežos pie tā autopilota noskaņojuma – lai kas arī notiktu, es to pieņemšu. Un brīnums notika, kad pirmo reizi ieraudzīju sevi videoierakstā. Mēs uzfilmējām pirmo dubli, tad es aizskrēju aiz kameras, ieraudzīju sevi videoierakstā, un ar mani notika kaut kas pārsteidzošs. Es pirmo reizi burtiski ieraudzīju sevi.
No filmas preses mapes:
Uz jautājumu, vai Šarbanū uztrauc tas, kā Taliban kustība uzņems viņas filmu, viņa skaļi smejas – nedomājot, ka Taliban kustībai ir laiks un interese vai pat jebkāda iespēja noskatīties viņas filmu. “Es domāju un ceru, ka vienīgais, ko mana filma var darīt, ir – uzsākt sarunu. Pat ja tā nebūs patīkama saruna.
Un vēl es gribu novērtēt visus labos vīriešus Afganistānā – vīriešus, kuri neizmanto visas privilēģijas, ko viņiem piedāvā patriarhālā sabiedrība. Vīriešus, kuri – lai kādi būtu apstākļi un lai kas notiktu – turpina atbalstīt sievietes viņu dzīvēs un būt viņām blakus. Realitāte ir tāda, ka šādā sabiedrībā ir ārkārtīgi grūti būt labam vīrietim. Tādus vīriešus iebiedē un izsmej, viņu vīrišķība tiek apšaubīta. Es tikai vēlos šiem vīriešiem pateikt – es jūs redzu, es jūs apbrīnoju un cienu.
Filma Nav labu vīriešu ir veltīta visiem labajiem vīriešiem un sievietēm pasaulē, bet īpaši maniem labajiem cilvēkiem Afganistānā. Es šo filmu radīju ar mīlestību – cerībā, ka mēs kopā varēsim spert soli tālāk. Es mīlu Afganistānu, bet man nepatīk, kāda tā ir tagad. Tai ir jāmainās, un es gribu dot savu ieguldījumu šajās pozitīvajās pārmaiņās.”
Filmas Nav labu vīriešu seanss trešdien, 21. oktobrī, 18:30 Splendid Palace Straumes zālē
