Koslika pēdējā Berlināle

„Es aizeju kā laimīgs cilvēks,” teica Dīters Kosliks (Dieter Kosslick), aizvadot 69. Berlināli, kuras vadības groži astoņpadsmit gadus bija viņa rokās. Koslika ēru īsumā varētu raksturot ar vācu kino atgriešanos festivālā, demokrātisku vaibstu piešķiršanu šķietami elitāram pasākumam un plašas publikas piesaistīšanu. Redzēsim, vai viņa leģendārā hūte nonāks Kino muzejā...

Varētu jau nu gan ļaut ilggadīgajam direktoram nosvinēt arī jubilejas, 70. festivālu – tā liekas man, Vācijas mākslinieciskās vadības līgumu sistēmu nepārzinātājai. Koslika līgums beidzas šogad maijā un, lai gan pagājušajā gadā daudzi Vācijas režisori parakstīja protesta vēstuli pret Koslika darbību, šogad, paldies dievam, skanēja ne tikai pateicības runas festivāla noslēguma ceremonijā. Žurnāls Variety godināja Kosliku 15 lappusēs ar virsrakstu Best Dieter Ever, skatītāji uz ielas stāvēja ar plakātiem „Danke, Dieter!” un pirms Zelta un Sudraba lāčiem savu Lāci dabūja arī Kosliks, kļūstot par Berlīnes Zooloģiskā dārza visvecākās lācenes Punas krusttēvu.

Dīters Kosliks 2017. gadā. Foto no Berlināles arhīva

Koslika ēru īsumā varētu raksturot ar vācu kino atgriešanos festivālā, demokrātisku vaibstu piešķiršanu šķietami elitāram pasākumam un plašas publikas piesaistīšanu. Redzēsim, vai viņa leģendārā hūte nonāks Kino muzejā... Nākamā Berlīnes kinofestivāla vadību jau dalīs Karlo Šatriāns (Carlo Chatrian) kā mākslinieciskais direktors un Mariete Risenbēka (Mariette Rissenbeek) kā izpilddirektore; Karlo nāk no Lokarno festivāla, bet Mariete līdz šim vadīja aģentūru German Films, kas rūpējas par vācu kino popularizēšanu ārvalstīs.

Kosliks var būt gandarīts – ar viņa pūlēm Vācijas kinomāksla atguvusi prestižu, divi no tā sauktās vācu skolas darbiem šogad ieguva Sudraba Lāčus

– filmas Es biju mājās, bet… / Ich war zuhause, aber… (2019) režisore Angela Šaneleka (Angela Schanelec) tika apbalvota par labāko režiju, un filmas Sistēmas grāvēja / Systemsprenger (2019) režisore Nora Fingšaita (Nora Fingscheidt) saņēma Alfrēda Bauera balvu par jaunu perspektīvu pavēršanu kinomākslā.

Remplingas skatiens

Pilnīgi neatkarīgi no tik daudz citētajiem skaitļiem un procentiem par sieviešu lielo īpatsvaru 69. Berlināles sekcijās un MeToo kustības, šis festivāls kļuva par tādu kā “augsto dziesmu” sievietei. Zelta Lācis par mūža ieguldījumu tika lieliskajai aktrisei Šarlotei Remplingai (Charlotte Rampling), kura 2006. gadā bija Berlināles žūrijas priekšsēdētāja un 2015. gadā saņēma Sudraba Lāci par lomu Endrjū Heiga (Andrew Haighs) filmā 45 gadi / 45 Years (2015).

Šarlote Remplinga filmā 45 gadi (2015)

Viņas filmu retrospektīva – 10 filmas, preses konference, tikšanās teātrī HAU1 (Hebbel am Ufer) bija iespēja desmit dienas ļauties viņas valdzinājumam (jāatzīstas, nezināju, ka Anglijā aktrises uzvārdā ietvertais „rample” jau kļuvis par darbības vārdu, kas apzīmē tieši to – kā atbruņot un pakļaut vīriešus).
Lāča pasniegšanas ceremonijā Remplingai veltītu runu itāliski nolasīja kinorežisore Liliana Kavani, kuras filma Nakts portjē / Il portiere di notte (1974) tika rādīta ceremonijas noslēgumā. Šī filma atnesa Šarlotei Remplingai pirmo lielo lomu, tik izaicinošu un pat skandalozu, ka, piemēram, slavenā kritiķe Paulīne Keila aktrisi nosodīja. (Filma par šo kritiķi Ko viņa teica: Paulīnes Keilas māksla / What She Said: The Art of Pauline Kael (2018)  tika izrādīta programmas Panorāma sekcijā Dokumenti – tā tiek rakstīta kritikas vēsture, kurā, globāli ņemot, iederas arī fakts, ka mūsu Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu pasniedza diviem kinokritiķiem – pirmo reizi!).

Preses konferencē noskaidrojās, ka tieši epizodē, kurā Remplingas varone, tērpta tikai biksēs ar bikšturiem, kas uzmesti pāri kailajām krūtīm, un SS virsnieka cepuri galvā, koncentrācijas nometnē starp vācu virsniekiem dzied „Wenn ich was wuenschen wuerde...”, jaunajai aktrisei bija jāfilmējas jau pirmajā dienā.

Traģiskais stāsts par neiespējamo mīlestību, sadomazohistisko kaislību starp koncentrācijas nometnē ieslodzīto un viņas toreizējo pazemotāju, kas paradoksālā veidā atdzimst pēc daudziem gadiem Vīnē, pavēra Remplingai ceļu uz daudzām spožām lomām pie Vudija Alena, Sidneja Lumeta, Nagisa Ošimas 80. gados.
Taču jau agrāk viņu bija atklājis Lukīno Viskonti – 1946. gadā Anglijā dzimusī aktrise 60. gados piedalījās vairākās filmās kā modele un Londonas Royal Court Theatre aktieru kursu absolvente; vienā no šīm filmām (Georgy Girl, 1967) Viskonti ieraudzīja Remplingu un uzaicināja viņu spēlēt lomu Dievu mijkrēslī / La caduta degli dei (1969). Tieši itāļu kino meistars devis viņai titulu The Look – īpašais Remplingas acu skatiens, kas aiz smagajiem plakstiņiem spēj izteikt tādu jūtu gammu, fascinē, valdzina un mulsina līdz šai dienai.

Šarlote Remplinga filmā Dievu mijkrēslis (1969)

Šarlote Remplinga – Skatiens / Charlotte Rampling – The Look (2011) ir nosaukums arī Andželīnas Makarones filmai – aktrises pašportretam caur citiem. No objekta viņa pati kļuvusi par filmas subjektu – uzņemta Londonā, Parīzē un Ņujorkā, sarunās ar labiem draugiem, fotogrāfiem, kas viņu portretējuši (arī aktrise pati fotografē), rakstnieku Polu Osteru un dēlu, režisoru Bārnabiju Sautkombu (Barnaby Southcombe). Aktrise stāsta par savām svarīgākajām filmām (ierakstu studijā aktrise iedzied savu Nakts portjē „Wenn ich...”, kas man skanēja galvā visas nākamās dienas) un svarīgām tēmām – iekāre, tabu, mīlestība, nāve.

Reti kurai, pat starp visskaistākajām aktrisēm, izdodas tik veiksmīga karjera jau pēc piecdesmit kā Šarlotei Remplingai – kad 90. gados viņa jau domāja aiziet no kino pavisam, nāca tikšanās ar jauniņo Fransuā Ozonu,

divas lomas pie viņa (tai skaitā filmā Zem smiltīm / Sous le sable (2000), kas pieder pie Remplingai tuvākajām) un tad jau arī pie citiem režisoriem. Retrospektīvu noslēdza Andrea Palaoro darbs Hanna / Hannah (2017), kurš atnesa Remplingai Venēcijas festivāla Volpi kausu. Dzīves nomāktās, arvien vientuļākās Hannas lomā redzam aktrisi bez grima, viņas reālajā vecumā, arī atkailinātu – un ar tik minimāliem līdzekļiem radītajā tēlā katra šūna pauž šīs būtnes atsvešinātību un neizteikto apslāpēto izmisumu, kas tikai vienā epizodē emocionāli izlaužas uz āru.

„Kā aktrise es esmu jūtu nesēja, un tās es nododu pasaulei. Tas, ko es gribu teikt, ir manas filmas. Jūs zināt ļoti daudz par mani,” aktrise teica pārpildītajā HAU1 teātrī. Novecošanu viņa pieskaita pie dzīves piedzīvojumiem, un aktrisei vēl daudz kas priekšā, gēni to sola – viņas tēvs nodzīvoja līdz 100 gadiem...

Berlināles direktors Dīters Kosliks, aktrise Šarlote Remplinga un režisore Liliana Kavani.

Eleganta, skaista, noslēpumaina, ar savu dziļo skatienu un jauko smaidu Šarlote Remplinga saņēma Zelta Lāci par mūža ieguldījumu.

Māksliniece Varda

Savas filmas subjekts un objekts vienlaikus ir arī franču jaunā viļņa „vecmāmiņa” Anjēze Varda (dzimusi 1928. gadā). Filma Varda par Anjēzi / Varda By Agnes (2019) tika izrādīta ārpuskonkursa skatē.

Varda, papildinājusi savu Sorbonas filoloģijas, psiholoģijas un mākslas zinātnes izglītību ar fotogrāfijas studijām, pastrādājusi par teātra un reportāžu fotogrāfi, 1955. gadā debitēja ar filmu Ponkūra / La pointe courte (1955), bet kinovēsturē iegājusi ar savu Kleo no 5 līdz 7 / Cléo de 5 à 7 (1692). 1965. gada Berlinālē saņēmusi žūrijas Grand Prix par savu filmu Laime / Le Bonheur, vēlāk veltījusi vairākas filmas savam 1990. gadā mūžībā aizgājušajam dzīvesbiedram, mūziklu autoram Žakam Demī (Jacques Demy).

Pēc analogā kino beigām viņa savdabīgi ierauga pasauli caur digitālo kameru. Filma Varda par Anjēzi ir aizraujošs, dziļi personisks, dokumentāls un reizē atraktīvs, pat teatrāls, nekonvencionāls vēstījums par viņas radošo mūžu. Mazā, sirsnīgā dāma ar divkrāsaino matu cepurīti – Anjēze Varda – viesojās Rīgā Eiropas kinobalvas pasniegšanas laikā, vēl nesen mūsu kinoteātru repertuārā bija viņas filma Sejas, ciemi / Faces Places (2017).

Kadrs no Anjēzes Vardas filmas "Sejas, ciemi" (2017)

20. gadsimtā Varda varētu sevi saukt par režisori, bet tagad, 21. gadsimtā, viņa intervijās saka: „esmu māksliniece”, jo jau kopš 2003. gada piedalās ar savām instalācijām izstādēs un pat Venēcijas biennālē. Māksliniece, kas nekad nav bijusi tehniska, bet tikai spontāni ļāvusies savam kino instinktam. Jau cienījamā vecumā saņēmusi gandrīz visus iespējamos apbalvojumus par savu ieguldījumu kinomākslā (mājās esot divi skapji pilni ar tiem), Varda nejūtas kā meistars un sauc savu daiļradi tikai par kino rakstīšanu (“cine-writing”), tā atgādinot nesen mūžībā aizgājušo Jonas Mekas. Šogad Anjēzei Vardai pasniedza īpašo festivāla pateicības balvu – Berlināles Kameru.

Pieteikums no Maķedonijas

“Lācis ir, viņa vārds ir Petrunija” – tā kāda vācu kolēģe apspēlēja Maķedonijas režisores Teonas Strugaras Mitevskas filmu Dievs eksistē, viņas vārds ir Petrunija  / Gospod postoi, imeto i’e Petrunija (2019), pareģojot tai kādu no festivāla balvām.

Kadrs no filmas "Dievs eksistē, viņas vārds ir Petrunija" (2019)

Lielā žūrija gan diemžēl un nepelnīti filmai neiedeva neko, toties divas neatkarīgās žūrijas – Ekumēniskā un Gilde – atzina to par labāko. Pirmā – ne jau tāpēc, ka nosaukumā minēts Dievs, kā varētu domāt, bet gan ar motivāciju „mūsdienīga līdzība par to, kā beztiesīga jauna sieviete spēj nostāties pret sociālām un baznīcas tradīcijām, rodot iekšēju spēku atbrīvoties no institūciju konvencijām un atklājot, ka Dievs ir viņā pašā”. Arī Screen International un Berliner Morgenpost kritiķi vērtēja maķedoniešu filmu visaugstāk.

Gan saturiski, gan aktierspēles un kinovalodas ziņā šī filma trāpa desmitniekā (šeit – krustā), runājot par kliedzošu un joprojām pastāvošu nevienlīdzību. Kad Petrunija, apaļīga bezdarbniece pāri trīsdesmit un diplomēta vēsturniece, atceļā no stulbas darba intervijas spontāni ielec aukstā ūdenī un satver vietējās Baznīcas galvas iemesto krustu – viss sākas... Televīzija, sašutušie veči, policija, virsmācītājs. Pēc senas tradīcijas Zvaigznes dienā arhibīskaps met vētrainā upes ūdenī krustu, puskaili vīrieši lec upē, un, kas krustu noķer, būšot laimīgs visu nākošo gadu. Te uzrodas kaut kāda sieviete puķainā kleitā un visu izjauc…

Neprofesionālā tēlotāja Zorisa Nuševa Petrunijas lomā iztur pret sevi vērsto spiedienu, morālus un pat fiziskus uzbrukumus ar apbrīnojamu pašcieņu un pat mieru. Un iziet no šīs spēles uz augstām likmēm kā jauns cilvēks, kā uzvarētāja. Filma asprātīgi un pat ar smalku humoru parāda aktuālo tēmu par patriarhālās sabiedrības fasādi un būtību, ļaujot nojaust, ka

cerību var sniegt tikai cilvēki, kas spēj iznākt no institūciju un ideoloģijas ēnas, iznākt savā gaismā.

Režisore Mitevska nav kaut kāda nezināma mazās Maķedonijas autore – jau ar grafiķes izglītību viņa studējusi Ņujorkas Tisch School, viņas darbs Esmu no Titova Veles / Jas sum od Titov Veles (2007) saņēmis daudz balvu dažādos festivālos, arī Berlinālē bijušas vairākas viņas filmas. Kopā ar brāli Vuku un māsu Labinu viņa vada producēšanas kompāniju Sisters and Brothers Mitevski.

Žūrijas izvēle

Tā kā 69. Berlināles žūrija franču aktrises Žiljetes Binošas vadībā Zelta Lāci piešķīra Izraēlas režisora Nadava Lapida filmai Sinonīmi / Synonymes (2019), nevaru atstāt to bez ievērības.

Jauns cilvēks Joavs ierodas Parīzē, bēgot no visa, kas viņu saista ar dzimto zemi Izraēlu. Par viņa bēgšanas iemesliem, pagātnes gūtajām traumām varam tikai nojaust – viņš vairās runāt dzimtajā valodā, nēsā visur līdzi franču valodas vārdnīcu (sinonīmi, sinonīmi!), vairās no jebkādas saskarsmes ar ebrejiem. Nokļūstot kāda mistiska, pārtikuša pārīša aizbildniecībā (puisis raksta romānu un mēģina no jaunā drauga izspiest tam kādu vielu, meitene gatava ne tikai pārgulēt, bet pat apprecēt Joavu, lai viņš kļūtu par īstu francūzi un varētu te palikt), viņam tomēr neizdodas „izkāpt no savām kurpēm”. Bieži plikais un uz ielas palikušais Joavs staigā spilgtos apavos un uzkrītoši dzeltenā mētelī, tātad – pazaudēt savas saknes nav tik viegli, pat ja tu nevari vairs identificēties ar zemi. Pat, ja tavs vectēvs ieceļojis Palestīnā no Lietuvas un viņa tēvs savukārt pirms 1948. gada kā jūdu terorists cīnījies pret mandātu varu.

Kadrs no filmas "Sinonīmi"

Lapida filma balstās 1974. gadā dzimušā režisora personīgajā pieredzē, tajā pārsteidzoši apvienots nopietnais ar grotesku un humoru. Integrācijas birojs, valodu kursi, nacionālo himnu dziedāšana parādās tādā gaismā, ka nav iespējams to ņemt par pilnu, arī trijotnes attiecības (atgādina Bertoluči Sapņotājus, kaut pāris nav brālis un māsa kā itāļu variantā).

Pretrunīgi vērtēta filma, pat divi kritiķi no viena un tā paša izdevuma to var uztvert diametrāli pretēji: viens – kā labāko filmu, otrs – kā lielāko neveiksmi (flop).

Pieņēmums, kam sliecos piekrist – Sinonīmi varētu patikt žūrijas priekšsēdētājai Žiljetei Binošai, ar savu aktīvo intensīvo ķermeniskumu un kustību pa Parīzi atgādinot viņai Leo Karaksa filmu Mīlētāji no Jaunā tilta  / Les amants du Pont-Neuf (1991). Tā ir viņas jaunība, Denī Lavāns bija tikpat plastisks un kustīgs, kaut arī izraēļu aktieris vizuāli nemaz nav līdzīgs… Kas to lai zina, kādi apstākļi, apsvērumi, asociācijas nosaka žūrijas izvēli. Šogad Berlinālē lielā žūrija neskatījās filmas kopā ar citām žūrijām un publiku Festival Palace, bet gan kaut kur atsevišķi, speciālā zālē.

Režisoru - sieviešu pašnoteikšanās

Šāgada Berlināles retrospektīve ietvēra režisoru–sieviešu padarīto laikā no 1968. līdz 1999. gadam. Varbūt pārāk plašs periods, gan klasiķes Margarētes fon Trotas Svina laiks / Die bleierne Zeit / The German Sisters (1981), gan Ingrīdas Reškes Vai jūs pazīstat Urbānu? / Kennen Sie Urban? (1971). Tolaik arī VDR kinostudijā DEFA juta 1968. gada strāvojumu, pirmo reizi sievietēm ļāva uzņemt pilnmetrāžas filmas. Bet Reškes filma par kādu no cietuma iznākušu puisi, par viņa nobriešanas procesu un sevis meklējumiem (mistisko Urbānu viņš tā arī neatrod) pieredzēja neskaitāmus labojumus, cenzūra un birokrātija tā nomocīja režisori, ka viņa savas nākamās filmas sagatavošanas periodā gāja bojā satiksmes negadījumā.

Kadrs no filmas "Vai jūs pazīstat Urbānu?"

Protams, tolaik viņas filma netika rādīta Rietumos, tāpat kā pie austrumu puses skatītājiem nenonāca, piemēram, populārais VFR autores Mejas Špilsas (May Spils) darbs Ķersimies pie lietas, dārgais! / Zur Sache, Schätzchen! (1968, septiņi miljoni skatītāju). Abas puses satikās pirmoreiz tagad, Berlināles retrospektīvē.

Paspēju noskatīties Petras Čertneres (Tschoertner) filmu Berlin – Prenzlauer Berg. Tikšanās starp 1990. gada 1. maiju un 1. jūliju / Begegnungen zwischen dem 1.mai und dem 1. juli 1990 (1990), kuras scenārija līdzautors un aktīvs dalībnieks ir viens no senākajiem Latvijas draugiem, režisors Johens Visotskis (Jochen Wisotzky) – viņš, tāpat kā Helke Miselvica (Misselwitz), Ginters Jordāns (Günter Jordan), Folkers Keps (Volker Koep)  piedalījās mūsu slavenajos dokumentālistu simpozijos jau pagājušajā gadsimtā.

Kadrs no filmas "Berlin – Prenzlauer Berg". Foto: @DEFA Stiftung

Prenzlauer Berg rajons kā viena no aktīvākajām Austrumberlīnes kultūras vietām kūsāt kūsāja arī pēc Mūra krišanas 1989. gadā, vai katrā krodziņā tika dziedāts un svinēts, līderi varēja būt visdažādākā vecuma un izmēra personas. Tas bija laiks, kad varēja brīvi ievākties tukšās mājās, kad tapa neskaitāmas galerijas un kultūras centri.

Šogad aprit 30 gadi kopš Mūra nojaukšanas.

Savukārt Berlināles Klasikas sekcijā starp sešām digitāli restaurētām kopijām rādīja Martas Mesārošas filmu Adopcija / Orökbefogadas (1975), kas tāgada Berlinālē saņēma Zelta Lāci; Mesāroša bija pirmā sieviete režisore, kas ieguva šo balvu. Arī Balaša institūts veltīja dienu Mesārošai, rādot divas filmas ar kinozinātnieku ievadvārdiem – Divas sievietes / Ök ketten (1977, ar Marinu Vladi, Janu Novicki un Vladimiru Visocki, digitalizētās kopijas pirmizrāde notika Ņujorkas MoMA) un Dienasgrāmata maniem bērniem / Napló gyermekeimnek (1984), bija organizēta arī tikšanās ar režisori un goda viešņu aktrisi Hannu Šigulu, sarunu vadīja režisore Juta Briknere.

Berlīnes mūra jubilejas un Austrumu / Rietumu kontekstā vērts atgādināt, ka Berlināles festivāls tika dibināts aukstā kara laikā kā skatlogs uz Rietumiem. Laika gaitā festivāls kļuva par vietu, kur satikās Rietumi ar Austrumiem, kopš 70. gadiem te tika rādītas filmas no PSRS, VDR un citām Austrumu bloka valstīm. Perestroikas laikā programmā iekļāva plaukta filmas, bet iepriekš Berlināli pavadījuši arī dažādi skandāli – 1970. gadā ASV vēstnieks šūmējās par epizodi Mihaela Verhevena (Verhoeven) filmā O.K., kur amerikāņu karavīri izvaro vjetnamiešu sievieti, 1979. gadā viss atkārtojās otrādi – padomju delegācija izņēma savas filmas no programmas un atsauca žūrijas locekļus, protestējot pret Maikla Čimino Briežu mednieku / The Deer Hunter, kurā vjetnamieši spīdzina amerikāņus – tas esot rasisms.

Festivāla izskaņā šo pasauli atstāja viens no Berlīnes enģeļiem (Vima Vendersa filmā Debesis pār Berlīni / Der Himmel über Berlin, 1987) – aktieris Bruno Gancs, godinājām un atvadījāmies.

Bruno Gancs režisora Vima Vendersa filmā "Enģeļi pār Berlīni / Der Himmel über Berlin" (1987)

P.S. Par Vācijas Kinoakadēmijas jauno prezidentu ievēlēts aktieris Ulrihs Matess, galvenās lomas atveidotājs Dāvja Sīmaņa filmā Pelnu sanatorija (2016). Viņš nomainīs aktrisi Irisu Berbeni, kas ieņēma šo posteni deviņus gadus. „Es ticu akadēmijas spēkam, tāpat kā vācu kino spēkam,” saka Matess.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi