„Filma noslēdzas ar tumsu, bet varoņi turpina meklēt ceļu savu izjūtu labirintos.” To kinozinātnieks Viktors Freibergs (1955–2022) rakstīja par vienu konkrētu filmu, leģendāro „Pērn Marienbādē” (1961), bet vai tas nav teikts arī par dzīvi? Pat ja tā noslēdzas, domu kustība turpinās, un Viktora Freiberga ierosinātie domu pavedieni joprojām rosina, atgādina un iedvesmo.
Nodaļa no „Viktora otrās grāmatas” (2021).
LABIRINTS
Sākšu ar mazliet personisku ievadu. Netālu no Londonas atrodas Hemptonkortas pils – gandrīz vai Temzas krastā, ar skaisti iekoptu dārzu un labirintu. Pirms daudziem gadiem biju nonācis šai pievilcīgajā tūrisma objektā un nolēmu, ka reizi mūžā ir jāizmēģina pastaiga pa labirintu – ja jau Vendija un viņas dēls Tonijs Kubrika filmā Shining nokļuva līdz pašam labirinta centram un pēc tam arī veiksmīgi tika laukā, man likās, ka salīdzinoši nelielais Hemptonkortas labirints nav nekas tāds, no kura nevarētu visai vienkārši izkļūt. Iegādājos biļeti un devos iekšā, metāla vārtiņi ar klikšķi aizkrita ciet. Sākumā viss likās aizraujoši, cilvēki nāca pretim smaidīdami, mēs sasveicinājāmies… bet tad, kad bija pagājusi jau kāda pusstunda, tie paši tūristi, kuri līdzīgi man maldījās pa labirintu, ne vairs smaidīja, ne sveicinājās. Mēģināju izspraukties cauri dzīvžogam, jo, paceļoties pirkstgalos, varēju saskatīt izeju tepat netālu, bet tās bija veltas pūles, jo dzīvžogs izrādījās apaudzēts necaurejamai metāla sētai. Brīžiem likās, ka esmu jau pie izejas – vēl viens pagrieziens, un būšu laukā! –, tomēr izeja kā apvārsnis šķita pastāvīgi attālināmies. Sākās panika, totāla dezorientācija un bezcerība, kaut bija skaidrs, ka kāds jau beigās mūs palaidīs brīvībā. Tad, kad šis eksistenciālais piedzīvojums kļuva pārāk nepanesams, uzsaucu iekšālaidējam, ka gribu laukā, atvērās vārtiņi, un es atkal nonācu parkā. Ilgi sēdēju uz soliņa nebeidzamā svētlaimē – ak, šī saldā brīvības smarža…
Pirms pievēršos filmām, minēšu vēl arī kādu piemēru no literatūras, kas, cerams, ļaus plašāk aplūkot labirinta tēla nozīmi, jo, līdzīgi kā spogulis, labirints visdažādākajās tā izpausmēs ir sastopams ārkārtīgi daudzās filmās.
Džona Faulza apjomīgajā romānā Burvis (1965, pārstrādātā versija iznāca 1977. gadā) viena no dziļajām struktūrām, ja neskaita nebeidzami daudzās atsauces uz Karla Gustava Junga analītisko psiholoģiju (jo paša Faulza romāns radās tieši Junga uzskatu ietekmē), ir mīts par Tēseju un Minotauru, kurš mitinājās Krētas labirintā un bija pa pusei cilvēks, pa pusei vērsis, kamēr Tēsejs ar Ariadnes palīdzību to nogalināja. Pagaidām izklausās kā bērnu pasakā. Romāna galvenais varonis Nikolass dodas uz Grieķiju, kur spiests nonākt sevis izzināšanas tumšajā ceļojumā. Tas nosacīti kulminē, viņam satiekoties ar Minotauru, kas romānā figurē kā atsauce uz cilvēka dziļākajiem instinktiem, un šo zemūdens straumju atklāšana vai nu noved pie nāves, vai ļauj indivīdam nodrošināt pašizaugsmi, kā tas, iespējams, notiek ar Nikolasu. Romānam ir atvērtas beigas, lasītājam netiek sniegts nekāds atrisinājums (tā Faulzam vispār ir raksturīga metode). Šis nepiedodami īsais apraksts par Faulza romānu ir vērsts uz to, lai ieskicētu vienu no labirinta tematiskajām funkcijām arī kino.
Pilsēta bieži figurē kā labirinta ekvivalents, un šeit minamas divas filmas, ko vieno interesantas saites.
Pirmā ir britu režisora Nikolasa Roga filma Tagad neskaties / Don’t Look Now (1973), bet otra – Pola Šrēdera filma Svešinieku mierinājums / The Comfort of Strangers (1990). Abas filmas ir divu dažādu literāru darbu ekranizācijas, bet šī nav vienīgā saikne starp tām. Rogs uzņēma savu filmu pēc Dafnes di Morjē stāsta notikumiem un, kā jau parasti tas mēdz notikt, stāsts un filma ir ļoti atšķirīgi, tāpat kā savulaik Hičkoka Putni / The Birds (1963), kas arī uzņemta pēc di Morjē stāsta, radikāli atšķīrās no literārā pirmavota – Hičkoks aizguva tikai stāsta pamatkodolu. Savukārt Šrēders uzņēma savu filmu pēc britu rakstnieka Iana Makjuana tāda paša nosaukuma romāna. Ja noskatāmies Roga un Šrēdera filmas, atsevišķas ainas ir neparasti līdzīgas, taču te nav runa par plaģiātu. Kādā no intervijām Makjuans atzinis, ka viņa romānu Svešinieku mierinājums ļoti ietekmējusi Nikolasa Roga filma Tagad neskaties, un tādējādi viss saslēdzas elegantā ķēdē – di Morjē uzrakstīja stāstu, Rogs to ekranizēja, Makjuans uzrakstīja romānu, iedvesmojoties no Roga filmas, un tad Šrēders uzņēma filmu pēc Makjuana romāna motīviem.
Būtiskākā atšķirība starp abām filmām ir tā, ka Rogs skaidri pasaka – pēc meitiņas nāves filmas varonis ar sievu dosies uz Venēciju –, bet Makjuans nepiemin pilsētas nosaukumu vispār, kaut arī pēc aprakstiem varētu būt gluži skaidrs, ka darbība notiek šai pilsētā – līkumainas, šauras ieliņas un nebeidzamie kanāli ir tikai daži no tēliem, kas lasītāja apziņā to pozicionē kā Venēciju. Tomēr tas, ka romānā pilsētai nav nosaukuma, piešķir visam izteikti nosacītu un simbolisku nozīmi. Šrēderam neatlika nekas cits kā filmēt Venēcijā (un visdrīzāk arī vēl citās vietās), bet filma nezaudē savu simbolismu, un skatītājam, īpaši filmas noslēgumā, nākas pārdzīvot elli, kas kontrastē ar Andželo Badalamenti izcilo partitūru.
Abu filmu varoņi bieži klīst nomaldījušies naksnīgajā pilsētā, īpaši tas uzsvērts Šrēdera filmā, un pilsēta līdzinās labirintam, kas izsaka personāžu attiecību līkločus un neziņu, bet Roga filmā arī cerību, ka meitiņa ir dzīva, ka viņa sveika un vesela atrodas Venēcijā. Kaut arī filmā vairākas reizes parādās vīzijas, kas skaidri prognozē nākotnes notikumus, tēvs tik un tā ir gatavs doties šai šaubu labirintā, lai kas viņu sagaidītu.
Stenlija Kubrika filmā Mirdzums / Shining (1980) labirinta klātbūtne ir fiziska, bet tajā pašā laikā labirints tiek arī vizuāli traktēts kā izvērsta metafora. Kaut filma ir plaši zināma skatītājiem (iespējams, tikpat zināma kā visas iepriekš minētās), pavisam īsi atgādināšu galveno stāsta līniju. Džeks Torenss kopā ar sievu Vendiju un mazo dēlu Toniju, kam piemīt spējas paredzēt nākotnes notikumus (šīs spējas filmā tiek dēvētas par “mirdzēšanu / shining”, tāpēc arī tāds filmas nosaukums), pavada rudeni un ziemu kādā viesnīcā kalnos, lai uzturētu visas milzīgās viesnīcas infrastruktūru, jo ziemā tur nav iemītnieku. Savulaik viesnīcā notikusi nežēlīga slepkavība – tēvs nogalinājis abas savas mazās meitiņas –, un Tonijam šī vīzija palaikam uzplaiksnī acu priekšā. Milzīgais nams, kas pēc leģendām būvēts uz senām indiāņu kapenēm, atgādina pili, un iekštelpas šķietami pamazām uzkrāj, uzsūc pagātnes laikus, kā tas bieži notiek tā saucamajā gotiskajā romānā, kas uzplaukumu piedzīvoja 18. gadsimta beigās. (Dažkārt gotikai tiek pieskaitīts arī Mērijas Šellijas romāns Frankenšteins jeb mūsdienu Prometejs (1818), kaut tas drīzāk ir agrīnā romantisma paraugs. Šellijas romāna tapšana visai precīzi atainota Kena Rasela ne pārāk izcilajā filmā Gotika / Gothic, 1986).
Kubrika filmas gaitā Džeks pamazām nosacīti kļūst par savu priekšteci-slepkavu, viņu vajā agrāko laiku vīzijas un sirreālas ainas. Pirmā epizode, kurā varam fiksēt pavērsiena punktu Džeka uzvedībā un attieksmē pret Vendiju, redzama īsi pēc tam, kad māte ar savu dēliņu dodas milzīgā labirintā. Šī paša labirinta makets atrodas arī viesnīcas foajē, kur Džeks ar augstprātīgu smīnu sejā atbalstās uz galda un maketu aplūko. Nākamajā kadrā redzam visu labirintu kopplānā, un pirmajā mirklī var likties, ka to skatām Džeka acīm, bet tad izrādās, ka uz ekrāna redzams īstais, milzīgais labirints no neiespējami augsta rakursa un tā centrā ir Vendija un Tonijs. Kamera tiem palēnām tuvojas, bet Džeka skatiens nav nevainīgs, tas izsaka iracionālas dusmas un naidu pret abiem. Šo iespaidu pastiprina fakts, ka Kubriks izmanto kadru pārklājumu – kad Džeks iet pa foajē, mēs uz brīdi redzam arī Vendiju un Toniju, kurus kā ēna uz ekrāna aizklāj pamazām izzūdošais Džeka tēls.
Kā jau iepriekš minēju, labirints Kubrika filmā nav tikai fizisks objekts. Izmantojot tā saukto steady-cam, operatoram ir iespēja uzņemt garus kadrus no zema rakursa, un tā tiek izmantota, filmējot mazo Toniju, kurš braukā pa viesnīcas gaiteņiem ar trīsriteni. Zēns ik pa laikam braucot nogriežas nākamajā gaitenī, parasti pa kreisi taisnā leņķī, savā veidā imitējot labirintā dominējošo ģeometrisko rakstu. Svarīga loma ir ne tikai mūzikai, bet arī skaņai – Tonijs brauc pa paklāju, tad pa koka grīdu, klusinātā paklāja skaņa kontrastē ar skaļo troksni, kad viņš nobrauc no paklāja un rada kaitinošu, griezīgu skaņu. Ja aplūkojam viesnīcas gaiteņu paklājus, arī tajos dominē labirintam līdzīgas ģeometriskas formas.
Svešas klātbūtnes sajūta saglabājas visu filmas laiku. Kad Tonijs piebrauc pie bēdīgi slavenā numura un mēģina atvērt durvis, mēs ar atvieglojumu varam uzelpot, jo tas neizdodas, bet jau tajā pašā brīdī ir skaidrs, ka reiz tās būs vaļā. Starp citu, šim viesnīcas numuram uz durvīm rakstīts skaitlis 237, un tāds pats piešķirts vienam no numuriem absolūti bezjēdzīgajā filmā Hostelis (runa ir par 2005. gadā uzņemto triloģijas pirmo daļu, kurai savulaik tulkoju subtitrus, atceros riebuma sajūtu vēl šodien). Katru reizi, kad ieraugu, ka šī filma ir Netfliksā, nosaukums vien uzdzen tirpas. Neskatieties to!
Tālāko notikumu gaitā mēs nonākam labirintā arī filmas kulminācijas brīdī, kad viss ir ieputināts un viesnīca praktiski pilnībā izolēta no ārpasaules, bet
tālāk nedrīkstu neko stāstīt, kur nu vēl to, ar ko filma beidzas.
Tik vien piebildīšu, ka Mirdzums ir viena no mīklainākajām filmām, ja vērtējam pēc beigu epizodes un tās iespējamām interpretācijām. Bet, kā jau daudzas Kubrika filmas, tā ir nebeidzami eleganti uzņemta, un fināla ainas mūzika, tāpat kā gadskaitlis fotogrāfijā pie sienas, aiznes mūs pagātnē.
Radikāli atšķirīga pēc žanra ir Džima Hensona filma Labirints / Labyrinth (1986). Tā ir fantāzijas filma, par mūziklu to nenosauksi, bet filmā ir daudz dziesmu, tās izpilda arī galvenās lomas atveidotājs Deivids Bovijs, kurš tēlo Džaredu, goblinu karali. Otru galveno lomu spēlē Dženifera O’Konelija, kurai šī bija viena no pirmajām kinolomām (pati pirmā ir Debras loma Serdžo Leones filmā Reiz Amerikā / Once Upon a Time in America, 1984). O’Konelijas tēlotajai Sārai jāpieskata mazais pusbrālis, kādā brīdī māsa neiztur puikas raudāšanu un niķošanos, un iesaucas – kaut tevi parautu goblinu pavēlnieks! Tā arī notiek, jo goblini ir paslēpušies dzīvoklī un jau sen gaida šo mirkli. Apjēdzot, ko izdarījusi, Sāra dodas pusbrāli meklēt, un viņai tiek dotas 13 stundas, lai nonāktu labirinta centrā. Sākas Sāras sirreālais ceļojums, un labirinta centra sasniegšana varētu tikt traktēta kā savas vainas izpirkšana, tomēr filmas autori ar lieku filozofēšanu neaizraujas. Tā vietā Sārai nākas saskarties ar gravitācijas anomālijām un ģeometriski sirreālām konstrukcijām kā labirinta atvasinājumu.
Savulaik Hensona un Bovija Labirints bija iekarojis kulta filmas statusu, bet šodien zaudējis agrāko popularitāti – iespējams, mazliet nepelnīti. Visdrīzāk gan mūsdienu auditoriju, pieradušu pie vizuāliem efektiem, kas ne ar ko neatšķiras no analogi filmētiem tēliem, mazliet mulsinātu leļļu animācijā veidotie goblini, bet mūsdienu skatītājs bieži vizuālu ticamību vērtē augstāk par mākslinieciskām kvalitātēm. (Ar šo es negribu apgalvot, ka digitālie efekti mazina filmas nozīmību, tomēr man tie nešķiet primāri svarīgi – ja režisoram nav ko stāstīt skatītājam, tad nekādi datora ģenerēti tēli filmu nesaglābs.)
Filmā Pērn Marienbādē / L'année dernière à Marienbad (1961) satiekas divi jaunie viļņi – Alēns Renē, viens no franču jaunā kino izcilākajiem režisoriem, un Alēns Robs-Grijē, tā sauktā franču jaunā romāna pārstāvis, kurš filmai rakstīja scenāriju. Renē filma nojauc gandrīz vai visus klasiskā kino vēstījuma principus – stāsts tiek aizstāts ar situāciju, kas dramatizēta no dažādiem skatupunktiem; filma būtībā sākas un beidzas ar (nosacīti) vienu un to pašu brīdi. Fona vēstītājs filmas sākumā vairākas reizes atkārto vienu un to pašu tekstu, uzsverot ciklisko, bet ne hronoloģisko laiku; viņš uzsver arī to, ka gaiteņi ir kā labirints, kur uz mīkstajiem paklājiem praktiski nav dzirdams soļu troksnis. Filmas personāžiem nav vārdu, ir Vīrietis un Sieviete (turklāt Renē kādā intervijā izteicies, ka pats lāga nezinot, vai filmā ir viens vai divi galvenie varoņi). Vīrietis uzstāj, ka pērn Marienbādē (bet varbūt Bādenbādenē vai kur citur) Sieviete zvērējusi viņam uzticību, solīdama pēc gada pamest vīru un doties prom ar viņu.
Viens no filmas sākuma tēliem ir gravīra, kurā atainots dārzs pie viesnīcas – tas ir kā labirints, tāpat kā viesnīcas gaiteņi, pa kuriem savās kaislēs maldās Vīrietis un Sieviete. Ļoti būtiska ir aina, kurā Sieviete naktī jūtas apmaldījusies ģeometriski tik precīzajā dārzā. Filma noslēdzas ar tumsu, bet varoņi turpina meklēt ceļu savu izjūtu labirintos. Režisors negrasās skatītājam neko skaidrot, tā ir viena no suģestējošākajām un noslēpumainākajām filmām, ko esmu redzējis, – viens no tiem ģeniālajiem kino sasniegumiem, kas ļauj ar katru noskatīšanās reizi atklāt to no jauna, un katra nākamā reize ir šķietami pirmā.
