Janvāra sākums Latvijas kultūrā nu jau desmito gadu paiet Normunda Naumaņa zīmē, atkal atgādinot par mākslu kritikas jēgu un nozīmi sabiedrības garīgajai veselībai. 2025. gadā Normunda Naumaņa Gada balvas norises papildina blīvi enerģētisks pierādījums, ko un kā var darīt kritiķis ar asu prātu un neizmērojamu zināšanu un pieredzes bagāžu, - apgādā "Dienas Grāmata" iznāk NN rakstu apkopojums "Kultūrnieze II", kurā lasāmas publikācijas no laikraksta "Diena" un žurnāla "Teātra Vēstnesis". Raksti tapuši laika periodā no 2008. gada līdz 2014. gadam, bet tikpat svarīgi ir arī šodien.
VISUMA PLAUKSTĀ
Dokumentālā filma Atmodas antoloģija (2013)
Scenārijs – Edgars Engīzers un Askolds Saulītis, režisors Askolds Saulītis.
Biedrība Terra Europa, studija Subjektiv Filma
Filma Atmodas antoloģija, kas tika pirmizrādīta LTV, ietver mūsu pastāvēšanai tik liktenīgās vēsturiskās norises Latvijā no 1987. gada līdz 1991. gadam. Ir paveikts milzu apjoma darbs – intervēti desmitiem atmodas laika spilgtāko sabiedrisko darbinieku, apkopoti tā laika foto un kino dokumenti no visdažādākajiem avotiem – TV reportāžas, hronikas kadri, amatieru un pat nejaušu tūristu vizuāli fiksētās liecības –, kopumā radot patiešām vērtīgu dokumentāru antoloģiju, kas turpmāk ne tikai kalpotu kā “vēsturiska liecība” par Latvijas valsts atdzimšanu, bet arī censtos atbildēt uz jautājumu – kas īsti ar mums – kā tautu, kā ļaužu kopienu, kā indivīdiem/ cilvēkiem – toreiz, tajā vēstures nogrieznī, notika.
Bez „bāreņu“ sindroma
Rezultātā nav tapusi patriotiska oda poētiskā kino stilistikā par abstraktas daudzcietušās latvju – “bāreņu tautas” (dzejniece Māra Zālīte tautas manifestācijā Mežaparkā) – centieniem un gribu pēc brīvības un neatkarības. Tādas visnotaļ patriotiski poētiskas piemiņas filmas jau bijušas – gan par Baltijas ceļa akciju (Ginesa rekordu grāmatā ierakstīts fenomens), gan par slaktiņu pie Iekšlietu ministrijas 1991. gada janvārī, gan sarkanbaltsarkanā karoga un citu valstiskuma simbolisko zīmju atdzimšanu no pusgadsimtu ilgušās (padomju okupācijas) vēstures tumsas. Režisors Askolds Saulītis kopā ar scenāristu Edgaru Engīzeru Tautas frontes jubilejas sakarā izvēlējies iet citu ceļu – atainot atmodas kustību nevis kā stihisku romantiski heroisku “vētru un dziņu laikmeta” masu alku pēc brīvestības, bet gan, iespējams, pirmo reizi Discovery kanāla vēsturisko pētījumu labākajās tradīcijās ar kino līdzekļiem izanalizēt atmodu kā Tautas frontes, šīs protovaras struktūras, apzinātas un mērķtiecīgas politiskās darbības rezultātu. Jo – vēsture nav tikai tas, kas un ka vispār notiek, svarīgi – kādā veidā viss notiek.
Tāpēc jubilejas filmas vietā ir spilgts kinodokuments, kurā, no vienas puses, tiek uzrādīta Tautas frontes līderu – gan politisko, idejisko, gan garīgo, artistisko (J. Peters, D. Īvāns, J. Rubenis, A. Gorbunovs, S. Kalniete, J. Škapars, A. Bels, Ē. Valters, S. Ēlerte u. c.) – stratēģiskās tālredzības jauda, neļaujot atmodai kā lielā mērā emocionāli stihiskai masu kustībai eskalēties vardarbībā un pakļauties apzinātām provokācijām (kas nāca gan no iekšienes – lokālajiem ultranacionālradikāliem spēkiem, PSRS militāristu “piektās kolonnas” un pat krimināliem grupējumiem –, gan ārienes, saprotams, Krievijas). No otras puses, tā neparedzēja demokrātiskā sabiedrībā acīmredzami “dabisko” ātras sociālās noslāņošanās atplūdu, kas rezultējās ar Tautas frontes kā vienojoša idejiskā spēka neticami ātru izčākstēšanu. Iespējams, Tautas frontes kustība, citējot klasiķi Šekspīru, bija tas “moris, kas savu padarījis un var iet” – kā ar revolucionāriem “virzošajiem spēkiem” notiek bieži.
Kāpēc paģiras ir smagas
Iespējams, stihiskajās alkās pēc “neatkarīgas Latvijas” un apdullinošajā masu eiforijā, to saņemot kā pašsaprotamu Dieva dāvanu (ne velti teologs Juris Rubenis filmā piesauc simbolisko “upura asins” maksu — analoģiju ar Jēzu kā upuri), kad, runājot rakstnieka Alberta Bela vārdiem, “Latvija bija Visuma plaukstā”, tolaiku līderi palaida garām kaut ko ārkārtā būtisku – pazaudēja to vārdos nenosaucamo sajūtu, ko dēvē par politiskās varas un tautas vienotību, bet kura Latvijas realitātē patiešām bija iespējama tikai nācijai izšķirošā brīdī – toreiz, atmodā. Tagad atliek saprast, kāpēc postbrīvības un liberālās tirgus ekonomikas apstākļos paģiras tautas vairākumam ir tik smagas (attiecīgi – arvien biežāk skan prasība pēc stingrās rokas līdera).
To, ka Tautas frontes ideāli ir strandējuši, saprot katrs, kurš skatījās Atmodas antoloģiju, jautājums ir par cēloņiem. Par sociālo apātiju, kuras dēļ diez vai Igo Lāčplēsis vairs spēs “mazo bērniņu krustcelēs” vest pie prāta – jo bērniņa vietā ir kārs, savtīgs pieaugušais, kuram rūp komforts, labklājība, stabilitāte un kuram diez vai var acis aizmālēt ar “sociālās nevienlīdzības likvidēšanas” deklaratīvajām idejām. Un tāpēc 2013. gada Dziesmu svētkos Latvijas eiroparlamentārietis Alfrēds Rubiks, kurš agrāk tiesāts par šīs valsts nodevību, tagad, īgni smīnot, atkal ir kopā ar tautu Mežaparka koncertā, bet “mūsu auseklītim”, tagadējam lauciniekam Dainim Īvānam, sejā ir rūgts smaids. Atmodas antoloģija pirmo reizi tik uzskatāmi ļauj ieskatīties “tautas kustības” virtuvē – jā, ar laika distanci visi kustībā iesaistītie t. s līderi spēj vēsi raudzīties uz notikušo kā Latvijas parlamentārās demokrātijas dzimšanu – un pat ne dižās mokās dzimušu. Askolda Saulīša filma pilnībā likvidē mītu par Latviju kā brīnumainu apstākļu sakritības dēļ tapušu valstisko veidojumu, par Latviju, kura “mums pienācās”. Par laimi vai diemžēl – Latvija ir tikai mazs posmiņš globālā ģeopolitiskā pasjansā, kurā tikai no mums pašiem atkarīgs, vai katrā konkrētajā spēles partijā iegūstam visus iespējamos labumus vai paliekam durakos. Spēle jau nav beigusies. Arī spēlētāji kaut kur redzēti. Galvenais – par to tautu neaizmirst.
24.10.2013., laikraksta Diena pielikums KDi
KLUSUMS UN TROKSNIS
Vispār jau tas ir savādi – kā cilvēks izvēlas savu profesiju, amatu, darbu vai, vēl precīzāk, to, ar ko viņš vislabprātāk nodarbojas. Ja ignorējam nodrāzto asprātību, ka “neviens man / mums atļauju neprasīja, lai es/mēs piedzimtu”, un, domās atgriežoties bērnībā vai jaunos gados, nudien nevaru labpatikā apliecināt, ka mans kvēlākais sapnis toreiz būtu bijis – kļūt par kritiķi (lasi: mākslas procesu aprakstnieku), šo mūžīgo rezonieru patvērumu. Mierinājumam nekalpo pat fakts, ka savā nu jau krietnās dzīves pieredzes apkārtnē neatceros nevienu bērnu, kurš būtu sapņojis „kad izaugšu liels, būšu kritiķis”. Toties zinu daudzus, kas jau kopš bērna kājas sapņojuši kļūt par aktieriem un aktrisēm, kosmonautiem, baņķieriem, māksliniekiem un vispār – slavenībām. Tātad – tomēr šī kritiķa aroda izvēle ir sava veida garīga trauma, iegūta jau apzinīgā vecumā? Smieklīgākais, ka joprojām godīgi nespēju atbildēt uz šo sakrālo – kāpēc. Toties esmu, šķiet, atminējis citu savas personības un personas noslēpumu – racionāli nav izskaidrojams, kādēļ mani piesaista itin viss, kam ir estētiska vai ne-materiālu baudījumu dāvājoša pievienotā vērtība. Tādā ziņā es pavisam droši varu apgalvot, ka laba teātra izrāde manā vērtību skalā ir līdzīgā svara kategorijā ar kvalitatīvu grāmatu, filmu, skaņdarbu, vizuālās mākslas izpausmi, skaistu vai interesantu ģeogrāfisku vietu, izcilu ēdienu, dzērienu, dizaina priekšmetu un pat mirklīgu un/vai ilgstošu saskarsmi ar citu cilvēku.
Tas nozīmē, ka teātra (un kino) kritiku es neuztveru tik nopietni kā savu profesiju vai, pasarg Dievs, mūža aicinājumu. Teātris un kino, un reflektēšana par tiem manā dzīvē nav itin viss. Diemžēl es ar skumjām raugos uz tiem sava amata brāļiem un māsām, kas ik vakaru pavada teātrī vai ir redzējuši teju visas pasaules filmas, izlasījuši visu, kas sarakstīts burtiem, utt. Man šāda iekapsulēšanās savā profesijā šķiet nabadzīgas iztēles diktēta. Jo darbs nevar kļūt par dzīves galveno vērtību. Profesionālie pienākumi un dzīve – tās, manuprāt, ir divas pilnīgi atšķirīgas substances. Protams, tu nevari izštepselēt savu apziņu, lai, piemēram, nedomātu par nesen Romā vēroto Karavadžo gleznu asinskāro kaislīgumu vai pārstāt apcerēt Deivida Čiperfīlda lielisko estētisko iespaidu par “ložu pēdu” konceptu Berlīnes Neues Museum mūros, pat ja, amata pienākumus pildot, sēdi kādā garlaicīgā teātra izrādē Rīgā, par kuru jāsacer raksts. Tas ir paradokss, bet mirkļa bauda ir tā, kas uz ilgāku laiku pabaro rutīnas riebumu.
Tomēr iedomāties dzīvi tikai kā virzīšanos no kārtējās premjeras uz nākamo es nevarētu, lai gan tas ietilpst teātra aprakstnieka profesijas instrumentārija pārvaldīšanas noteikumos. Ko darīt?
Aizvien biežāk domāju par to, kāda ir kritiķa profesijas jēga Latvijā. Un aizvien biežāk nākas sev atzīt, ka tās vairs nav. Vismaz tā ir marginalizējusies līdz pašapmierināšanās instinktu līmenim. Kritika ir kā tāds garīgais onānisms, kas vajadzīgs kritiķa fizioloģiskajai higiēnai, lai, kā smejies, asins un citi vadi neaizsērē. Sabiedriskā rezonanse teātra kritikai ir tuva nullei, un nevajag sevi barot ilūzijām, ka kritikas vērtējums kaut jelkā iespaido teātra apmeklēšanas paradumus Latvijā (protams, nenoliedzu, ka katram Latvijas kritiķim ir savs fanu pulciņš, taču... uz dzīvi tas neattiecas). Tā dēvēto profesionālo kritiku jau sen ir no spēles laukuma izspiedusi sociālo tīklu saziņa un klusā telefona ekspertu viedokļi (TV reklāmas fenomens pelna atsevišķu pētījumu). Bet pēc būtības kritika skar tikai tos, kas pieminēti, slavēti / pelti konkrētā rakstā.
Tomēr nodarboties ar tik nožēlojamu servilismu – teātru apkalpošanu vismaz informācijas, ja ne vērtēšanas un analīzes, nolūkos – diez vai kāds sevi cienošs teātra kritiķis vēlas. Kaut pats jau sen šo funkciju veic. Jo teātrim ir svarīgi, lai par to runā – un daudz. Nav svarīgi, ko – labu, sliktu, “kurš-ar-kuru guļ-un-kurš-ko-lieto”, galvenais – lai runā. Tas ir dabisks attīstības posms mežonīgā mārketinga tirgus apstākļos. Cits jautājums, ka Latvijā šis posms ir drusku par daudz ieildzis. Tāpēc jebkuras profesionālas teorētiskās platformas eksistence un rašanās ir tikai apsveicama – kā tā viena mazā ūdens lāse, kas pamazām drupina akmeni – ieradumu domāt, ka teātris ar lētiem reklāmas trikiem var pārdot publikai jebko. Un situācija mainās. Jebko vairs pārdot neizdodas – pārāk dārgi jāmaksā.
Otra nelaime, ka kritika no vērā ņemama, cienījama garīgā resursa ir kļuvusi par atsevišķu personu spītīgu donkihotisku cīņu ar vējdzirnavām (es vēl esmu kritikā, jo regulāri viskautkur viskautko rakstu!), ir arī tas, ka kritikai vismaz teātra jomā vairs nav sava spilgta profesionālā līdera un prestiža. To vislabāk apliecina Spēlmaņu nakts žūrijas sastāvi – es te nerunāju par konkrētām personālijām, bet vai nav dīvaini, ka par vienīgās nacionālās teātra balvas vērtētāju nupat jau var kļūt teju jebkurš, kas “interesējas par teātri” un kam ir brīvs laiks, lai “teatrāli apceļotu Latviju”?
Zinu, ka tūdaļ sekos pamatots arguments – bet tu pats? Ņem un dari, maini sistēmu un kritērijus! Es nevēlos. Un paskaidrošu, varbūt pat diezgan rupji, kāpēc. Pirmkārt, viss Latvijas teātrī notiekošais mani cilvēciski un profesionāli neinteresē (tādēļ neuzskatu sevi par tiesīgu vērtēt, kur nu vēl analizēt, mūsu teātra kopainu). Atļaujos dzīves otru pusi pavadīt ar tām personībām un parādībām mākslā, kas man ir saistošas.
Otrkārt, mani kategoriski neapmierina teātra teorētiskās domas situācija Latvijā, kur jebkura vēlēšanās apcerēt vai analizēt teātra valodu atduras pret teātra pasaulei piederīgo aizdomām par klanu interesēm (Hermaņa klans versus Džilindžera klans, Meikšāna apoloģēti versus Nastavševa fani utt.) un apvainojumiem sektantismā. Mūsu teātra vide ir tik šaura, ka jelkāda simpatizēšana, paslavēšana un/vai kritiska / noliedzoša attieksme tiek reducēta uz ģimenes razborku līmeni. Te roku, bez šaubām, pielikuši paši kritiķi, kuri neorientējas jaunākās teātra pieredzes procesos un savu teorētisko bāzi piepilda tikai ar šad tad gadījuma pēc redzētām izrādēm ārpus Latvijas, nevis regulāri apgūstot jaunos pētījumus teātra teorijas jomā, un tas noved pie pilnīga teātra teorijas instrumentārija atrofēšanās. Piemēri nav tālu jāmeklē. Kaut vai joprojām dalot teātrus tradicionālistos un avangardistos, modernistos un postmodernistos. Kaut gan jau gadus desmit žanru un māksliniecisko virzienu robežas ir izplūdušas, tāpat kā pats jēdziens “teātra izrāde”. Un tā vietā, lai studētu modernās mākslas etimoloģiju un ģenēzi vai vismaz izlasītu Parīzes Universitātes III jeb Jaunās Sorbonnas Jaunās un jaunākās drāmas un teātra terminoloģijas vārdnīcu (2011), tak vieglāk ir pavirši nosaukt sev neizprotamu teātra formu par “māksliniecisku instalāciju”.
Sev jau esmu radis izeju no šī pašpietiekamā teorētiskā haosa, kas dominē latviešu teātra kritikā. Vairs nerakstu recenzijas (un diez vai vairs zinu, ko šis žanrs tagad nozīmē), bet esejas. Tādēļ šai reizei atvadīšos “poētiski”: Pārāk daudz klusuma. Pārāk daudz trokšņa. Negribu piesārņot savu garīgo telpu.
Vispārzināms fakts, ka Eiropā 20. gadsimta sešdesmitajos gados kritiskās domas uzplaukumu radīja franču jaunā viļņa kritiķu-režisoru pulks (ar savu manifestu Cahiers du Cinéma). Teorētiskie darbi, kas līdzinās literatūrai – manuprāt, tikai tā ir kritikas augstākā pilotāža. Bet varbūt viss ir daudz vienkāršāk un Latvijas teātra kritikas bēda ir tā, ka blakus latviešu režijas talantiem (nu jau, neapšaubāmi, daudzskaitlī) mums trūkst analoga talanta kritikas? Jaunā viļņa kritikas, kura ir literatūra. Kritika kā mākslas darbs, nevis jau aprobētas teātra teorijas rutīnas patiesību un konstatāciju kopojums.
Normunda Naumaņa raksts
atjaunotā žurnāla Teātra Vēstnesis pirmajā numurā –
1/2013
