KINO Raksti

(Ne)draudzēties ar partijas sekretāru jeb Kāpēc Antigone izdzīvoja un aizbrauca no Latvijas

17.06.2024
 (Ne)draudzēties ar partijas sekretāru jeb Kāpēc Antigone izdzīvoja un aizbrauca no Latvijas
Foto: Gints Ivuškāns

Grāmata Antigones likums ir arī mūsu visu, šodienas Latvijas iedzīvotāju kolektīvās anamnēzes pieraksts, ko veikusi kritiska, labi izglītota, no citas, pirmskara globālas un multi-etniskas Latvijas un Eiropas nākusi vērotāja. Stāstītāju nepamet sajūta, ka viņa šo visu jau ir redzējusi, ka negaidītais cilvēkos taču bija tik sagaidāms, – man šis sējums ir skumjas, nogurušas sirds gudrības piezīmju krājums.

O scellerata sete di regno! / Ak, nolādētās slāpes pēc varas!
Tommaso Traetta, opera Antigone, 1. cēliena 2. aina (St. Petersburg, 1772)

Šis bija tas gadījums. Gadījums, kad labprāt gribētu recenzijai piedāvātu grāmatu atdot atpakaļ redakcijā un atvainoties, aizbildinoties ar neskaidru, bet vispārpieņemtu frāzi par literāru mazspēju, un nerakstīt par tekstu, jo sakrita vairāki atsauksmei nelabvēlīgi faktori.
Jutu, cik daudz intelektuālās vientulības egoisma sakrājies, lasot atmiņas, kas sasaucas ar manu šodienas Latvijas uztveri, ar to, kā un ko redzu, piefiksēju ikdienā, atceroties kādi mēs bijām 90. gados un kādi vairs nebūsim. Rakstošs lasītājs droši vien tomēr raksta par sevi, par neuzrakstīto, bet pārdomāto, ja cita atmiņās spēj satikt mūžībā aizgājušu sarunu biedru, ar kuru nebija lemts satikties realitātē.

Tādas emocijas mani pārņēma, lasot Valentīnas Freimanes atmiņu otro un diemžēl pēdējo sējumu Antigones likums.

Memuāri, kuros ietilpst posms no 1944. gada rudens, kad Rīgā ienāca padomju karaspēks, beidzās nacistu režīms un sākās otrās okupācijas periods, līdz mūsdienām, ir komunikatīvas atmiņas piemērs. Komunikatīva atmiņa pēc vācu pētnieka Jana Asmana (1938–2024) domām veidojas kā identitāti strukturējošas, pulsējošas, arī traumatiskas pieredzes saturs, kas tiek nodots jaunākai paaudzei kā simbolisks mantojums. Atmiņas nav tikai pieredzes arhivēšana un konstruēšana mākslās un sociālajā mijiedarbē, bet arī tās aktualizācija šodienas skaidrojumam. Un – kur aktualizācija, tur atmiņu manipulatīvā daba, varas klātbūtne.
Tāpēc gandrīz banāli skan atzinums, ka nav nekā aktuālāka par pagātnes pieredzi, kas politiskajā telpā kļūst par kapitālu, spēj motivēt un mobilizēt, bet arī sadalīt, nošķirt, ierāmēt, stigmatizēt un izslēgt, tāpat kā vienot, veidot dialogu un iekļaut. Tā atklāj Citādā traumatisko pieredzi, kas spēj ieplūst manās atmiņās un tajās veikt morālu, politisku un intelektuālu revīziju, stimulēt kritiku un spēju sadzirdēt un kā līdzvērtīgu atzīt Citādā sēras un atminēšanās vajadzības. Atmiņa un atcerēšanās ir saturs un process, kas potenciāli atvērts sabiedrības izvēlei par to, ko, kā un ar ko kopiena „mēs” reflektē par notikušo. Atmiņa, ko esam pieraduši uztvert kā ar mums pašiem piesātinātu procesu, šādā reti sastopamā veidolā paver aizvien lielākas telpas kopienas „mēs” atjaunošanai tik (ne)mainīgajā pasaulē.

Tieši 20. gadsimta atmiņu traumatiskās pieredzes politizēta tagadniskošana bija būtiskākais šķērslis, rakstot pārdomas par Latvijas Antigones atmiņām. Jau pirmajās lappusēs mēs nonākam jaunas ebreju sievietes atmiņu telpā, kurā izdzīvošana pēc holokausta nozīmēja ne tik daudz fiziskā organisma pastāvēšanu, bet garīgas un emocionālas spējas turpināt atcerēties apstākļos, kad atmiņu priekšmetiskais un fiziskais, antropoloģiskais pamats tikuši izdzēsti nacisma noziegumos. Freimanes dzīve ir ilustrācija itāļu filozofa Džordžo Agambena pārdomām par totalitārisma iedarbi uz cilvēka dzīvi – veidot un uzturēt atkailinātu, absolūti fizisku upura eksistēšanu. Totalitārisma ideoloģijā upura bioloģiskā nāve nemaz nav galamērķis. Tā nav tik efektīva, kā vajadzība likt upurim pieredzēt kultūras slāņa pilnīgu bojāeju sevī, t. i., ētiskās un intelektuālās pieredzes saiknes pārrāvumu, un turpināt pastāvēt kā organismam, kā asinsvadu un neiroimpulsu kopsummai, ārpus humānisma tradīcijas, kas pārveido fiziskus orgānus par cilvēku.

Latvijas Antigone, iemiesojot savā biogrāfijā tūkstošiem nerakstošo, mēmo, bojāgājušo un izdzīvojušo, sakropļoto, klusējošo Antigoņu stāstus, pieredzēja atkailinātu dzīvi un bija spējīga atgūt, izveidot no jauna kultūrtelpu, kas 1944. gada rudenī ļāva viņu ierakstīt dzīves grāmatā. Ne tik daudz reliģiski, ebreju tradīcijas tiesā, bet maksimāli vispārēji – Valentīna Freimane izdzīvoja un kļuva par gadu desmitiem ilgu izaicinājumu atkailinātas dzīves diktatūrai – padomju režīmam.

Grāmatas sākumā civilizācijas sabrukums 20. gadsimta 40. gadu sākumā skan kā sauss protokols, kas piefiksē ieilgušo nāves deju – un tā nebija viduslaiku izrāde, nebija ļauna burvja-diktatora solo numurs, bet, kā uzsvēris filozofs un sociologs Zigmunds Baumans, tie bija Eiropas racionālās un zinātniskās modernitātes nāves ēnā veidotie instrumenti Citādā iznīcināšanai. Holokausta un citu nacisma upuru skaits kļūst par šausmu kliedzienu, atrod balsi tikai vienas jaunas sievietes stāstā – viņa kā Antigone ir visu pasaules jauno sieviešu pretestības iemiesojums ar mītiskā traģiskuma uzslāņojumiem. Saglabājot fizioloģisko dzīvi, viņai bija pilnībā atņemta iepriekšējā mīlas, siltuma, prieka dzīve. Drausmīgi banāls teikums sanācis, bet tikai tagad saprotu, kāpēc tik ilgi pretojos teksta rakstīšanai. Nevar rakstīt par Antigones katastrofu, tā bloķē un sagrauj jebkuru vārdnīcu, atmasko kā banālu jebkuru retorisku paņēmienu, liek nobālēt jebkurai atsaucei, metaforiskie resursi izsīkst savā nenozīmīgumā. Kā ļaunuma mistērijā, kuru šodienas lasītājs var skatīties tikai pastarpinātā, grāmatas vākos paslēptā, attālinātā un novājinātā šausmu bezdibenī, Valentīnas stāsts ir domāts jauno viduslaiku neizglītotajai, aizmāršīgajai, pārtikušajai un digitāli-plebejizētajai kopienai, kas turklāt paslēpusies no Citādā sāpēm savu atmiņu egoismā, uz kā dzīvo un ar ko barojas Latvijas politiskā “elite”. Nevar rakstīt par 1944. gada rudeni – šajā brīdī jābūt baltam ekrānam vai tumšam rāmim, klusumam, kaut kam sakrāli-saudzējošam, aizplīvurotam un vienlaicīgi neciešami skaļam un visu caurstrāvojošam, lai runātu par to, kā tas ir – zaudēt visu ģimeni, vīru, dzīves un atmiņas telpu, atgriežoties atrast bērnības grāmatas, kas vēl nebija izzagtas, un turpināt izdzīvot vairākas jaunas dzīves padomju laikos, atjaunotajā, bet joprojām postkoloniālajā Latvijā un turbulentajā, globālajā Berlīnē.

Vēl viens šķērslis man kā autoram bija iekšējais konflikts ar vēl skolā iedzīto, izkropļoto Apgaismības ideju kopsummu – abstrakto, devalvēto, elitāro, dekonstruējamo ticību cilvēces attīstības optimistiskajai versijai. Apgaismība kā hierarhiju, ideoloģiju un manipulāciju kopsumma jau sen ir dekonstruēta, bet tai, izrādās, ir plašas metastāzes mūsu prātos – progresa sociālie, estētiskie un pat reliģiskie skaidrojumi visi sabrūk katru rītu, kad pirms treniņa uzlieku austiņas, lai klausītos vācu radio analītiskos raidījumus par karalaika dzīvi Ukrainā, manas bērnības Ukrainā, kur vecvecāku kapsēta ir vairākkārt spridzināta, kur nav vairs vasaras brīvdienu lidostas, kas savienoja Rīgu un manu vecmammas mājas pagalmu ar vistām, kaimiņiem-veterāniem un ķiršu kokiem. Bērnību katru dienu bombardē, izmantojot krievu kultūras literāro mantojumu un valodu kā munīciju, lai ražotu ļaunumu, lai sētu nāvi, lai izvarotu un laupītu. Apgaismība a la russe čukstēja man vēstures nodarbībās, ka tā nedrīkst būt, jo es esmu krievs, tātad esmu gaisma un miers, man apkārt ir tikai baloži ar eksotiskiem olīvkoka zariem, izglābtiem mazuļiem un ciparu 9; bet jau vairākus gadus nāve notiek katru dienu, izmantojot daļu manas kultūras patības, padarot mani par “bijušo”, par krievu kā ļaunuma variāciju, par „bijušo” uzskatītā Puškina lasītāju, par „bijušā Čaikovska” klausītāju. Par bijušo cilvēku – un man tas jāpieņem, jo pats jūtu, ka mana iztēlotā pasaule ir pagājusi, ka mana Pēterburga beidzot, atsaucoties uz Andreja Belija ģeometriskajām fantasmagorijām, izšķīdusi ļaunuma brīvdabas koncertu decibelos. Kur stāvēja pils, tur tagad atkal purvs.

Tas, kas moka ik brīdi, ir šodienas totalitārisma spēja noliegt realitāti, viltojot vēsturi un šodienu, pārrakstot vai ātri izdzēšot tekstus, sakropļojot atmiņu saturu. “Tu vari lemt par dzīvajiem un mirušiem…”[1] – mūsdienu pilsoņu koris klusē bailēs “trešajā Romā”, kurā, pēc Brodska domām bija un ir pārāk daudz Persijas. Drosmīgā dramaturģe Asja Vološina (pēc kara sākuma – Estere Bola) savā lugā Antigone. Redukcija pārmet varai aizliegumu apraudāt: “Visi Tēbas nodevuši. / Kas raudāt liedza, / tam vaina smagāka.”[2] Dažus gadus vēlāk pilsoniskās sēras par staļinisma noziegumu upuriem tika aizliegtas un cilvēktiesību aizsardzības biedrības Memoriāls darbība apturēta.
Šodienas Krievija ir mūsdienu nacisma režīms Bizantijas vardarbīgās sakralitātes greznumā, kas runā manā dzimtajā valodā, uz gadsimtiem saindējot pamatus vienai no manām kultūrtelpām. Es zināju, ka, lasot par 20. gadsimta katastrofu, neizbēgami nokļūšu atmiņu slazdā, jo mana pasaule, 90. gadu jaunības, atvērtības, brīvības plūdu un kaut kāda nu jau naiva gaišuma atmosfēra, ir pazudusi, iespējams, šajā manas dzīves posmā sastingstot neatgriezeniski vēl tikai atmiņās.  

Atmiņa ir par zaudēto, par pieredzēto, par to traģisko, kas nav jāpieredz no jauna. Tā es saprotu atmiņu nesto žēlsirdību, bet miera nav, ir tikai atmiņas par mieru un kara šausmu tagadne.

Sofokla Antigone, Freimanes atmiņu trauslais alter ego, ir luga un tēls, kas pat divdesmit sešus gadsimtus pēc uzveduma ir nepabeigts teksts.

Tēbu princeses dzīve pēc ģimenes nāves, brāļu pilsoņu kara bija mēģinājums atgriezties no fiziskās eksistences kultūrtelpā. Tas varēja notikt, tikai glābjot atmiņas no ārējiem mēģinājumiem revidēt, sagrozīt, uzspiest, izdzēst, aizliegt atmiņas, kas ir bīstamas varai pēc kara, apstākļos, kad pēc krīzes stabilitātei nepieciešams klusuma selektīvais konsenss. Dominējoša šīs traģēdijas interpretācija akadēmiskajā un teātra vidē ir jaunas sievietes protests pret varas mēģinājumu atņemt viņai tiesības un pienākumu atcerēties ģimenes locekļus tā, kā liek to darīt zaudējumu sāpes un dievu likumi. Mēs reti pagūstam valdnieka un Antigones strīdā aiz peripetiju dinamisma pamanīt to, ka atcerēšanās konflikts Antigonei ir nevis tuvošanās nāvei, bet otrādi – saiknes stiprināšana ar dzīvi, jo dzīve ir vērta tikai tad, kad var atcerēties pareizi, t. i., tā, kā traumēta dvēsele vēlas. Dievi šeit, tāpat kā tēbiešu koris, ir manipulējamas vienības. Manuprāt, atmiņu pretinieki cīnās par savu versiju, jo atmiņu atcelšana (piemēram, Eiropā un pat Izraēlā ilgstošais pēckara klusums par holokausta pieredzi un masu atbildību) novestu valdnieku un viņa māsas meitu neesamībā, no kuras nevar smelties savu patību. Koris, kritiskais, bet bailīgais klātesošais kolektīvais dalībnieks, meklē mieru, kas ir iespējams, apklusinot ģimenes katastrofas aktualizāciju. Kreonts un Antigone, kā savā pētījumā atzīmējis traģēdijas pētnieks Severīns Hofs[3], apdraud polisas normalizāciju pēc katastrofas, aktualizējot atmiņas kā ģimenes konflikta turpinājumu, tātad jau starp pāri palikušajiem radiniekiem.

Subjektīvu nepieciešamību atcerēties brāli varoni un brāli “valsts noziedznieku” ārpus varas konjunktūras ir Antigones veids, kā dzīvot pēc traģēdijas starp mirušo ēnām. Šajā traģēdijā tēvs bija dievu gribas un paražu apgānītājs, bet brāļi cīnījās viens pret otru un ir krituši. Tagad, sekojot rituālam, Antigonei ir vienīgā iespēja pieskarties aizgājušajiem – pretoties tagadnes atmiņu versijai. Par to var cīnīties pat ar jauno valdnieku.

Perspektīva kļūt par troņmantnieka līgavu Edipa māsai/meitai joprojām ir atkailinātas dzīves turpinājums. Tāpēc viņu neaptur valdnieka represiju iespējamība, ne arī reāli draudi – tik ilgi, cik ilgi viņa spēj īstenot seno sakrālo rituālu, atceroties mirušos. Arī viņas māsa Ismēne, vienīgā dzīvā palikusī ģimenes atmiņa, nav šķērslis, un, aicinot samierināties ar jaunās varas aizliegumiem, tiek simboliski zaudēta, atvairīta.  Patiesa dzīve tagad atrodas nāves valstības likumu telpā. Šādi Antigone izkliedz savu maksimālo vientulību pēc katastrofas. Valentīnai Freimanei, Sofokla varonei 20. gadsimtā, bija sagatavots dievu sadistiskās pasaules meistardarbs – dzīvo miroņu sastapšana, arī starp izdzīvojušiem radiniekiem.

Pati stāstītāja grāmatā visai skopi un konspektīvi izklāstījusi to, kas ir patiesi neizklāstāms, – ģimenes bojāeju, pasaules sabrukumu apstākļos, kad tik daudzām ģimenēm Latvijā nebija un joprojām nav iespējams atrast atmiņu un sērošanas vietu, jo padomju vara aizliedza veidot vai meklēt šādas telpas, uzdodot nopratināšanā jautājumu “kāpēc izdzīvojāt?” Šis jautājums kā simboliska atkārtota nāve ilgi cirkulēja drošības iestāžu leksikā, bet šajā brīdī, stāstot par “orgānu” ilgstošo un regulāro interesi par aizdomīgu bojāgājušās pasaules sievieti, Valentīna Freimane attālinās no sevis un sāk novērot tos, kas tagad mīt jaunajā pasaulē, kurā viņa ienāca no paslēptuves, no kādreizējās Baltijas metropoles drupām. Šo jauno pilsētu, kurā pastāv Antigones fiziskais ķermenis, Freimane novēro kā masveida dvēseliskā sakropļojuma pieredzi – cīņa par dzīves telpu, elementāru drošību un materiālām vērtībām veido baisas metamorfozes. Cilvēki tik strauji zaudē cilvēcisko, ka upuris pārtop par novērotāju aiz nespējas pārstāt brīnīties. Kliedzošas čekas darbinieku sievas, kas ieņem dzīvokļu platības, attālie radi, kas aizcērt durvis bērna priekšā un neizsīkstošs stukaču saraksts cītīgi strādāja pie Freimanes alternatīvās dzīves, cenšoties atņemt mieru, aizliegt sēras, apdraudēt savainotu, novārdzinātu cilvēku. Šajā pieredzē, cīņā par eksistenci pēc katastrofas un varu lūzumpunktā es sadzirdēju kaut ko, kas līdzinās klasicisma distancei – attālināšanās no pasaules, ko rada noguruma un iekšēja miera sajaukums. Šajā pieredzē atkārtosies viss ļaunais, bet būs arī iespēja pieredzēt labestību, atbalstu un cilvēku drosmi darba vietā vai pat “orgānos”. Ne tikai Bulgakova apcerētais „dzīvokļu jautājums” sakropļoja Latvijas pēckara sabiedrību; vara kā ļauns selekcionārs veidoja jaunas, indīgas šķirnes – aklus propagandas profesorus; represēto latviešu boļševiku izdzīvojušos tuviniekus, kas aizrautīgi vajāja citādi domājošos latviešu studentus; zinātniekus, kas klusējot parakstīja kolektīvas histērijas radītas apsūdzības vēstules pret “kosmopolītiem”.

Valentīnas-Antigones Tēbas apdzīvoja totalitārisma noziegumu tumšākie tēli, un šādā telpā autore risināja jautājumu par savas eksistences pamatprincipu – „mēs tā darām” vai „mēs tā nedarām”, kā mācīja latviešu Antigones māte. Atceroties šo zudušās ģimenes ētikas pamatprincipu, autore maksimāli pietuvinās Sofokla varonei – smilšu sauja uz “noziedznieka” līķa, ignorējot aizliegumus un sardzi, bija iespēja palikt par cilvēku šajos apstākļos, kad aizvien jauni Kreonti uzspieda “pareizo” vēsturi. Ētiskās rīcības brīvība Freimanei līdzinājās atmiņu saglabāšanai par sevi, pat tad, kad tik daudzi apkārt centās strauji aizmirst vai paslēpt savu “nepareizo” pagātni, pārrakstīt biogrāfijas (arī mirušo biogrāfijas, jo nepareizie miroņi varēja apdraudēt dzīvus miroņus).

Grāmata Antigones likums, manuprāt, ir arī mūsu visu, šodienas Latvijas iedzīvotāju kolektīvās anamnēzes pieraksts, ko veikusi kritiska, labi izglītota, no citas, pirmskara globālas un multi-etniskas Latvijas un Eiropas nākusi vērotāja. Stāstītāju nepamet sajūta, ka viņa šo visu jau ir redzējusi, ka negaidītais cilvēkos taču bija tik sagaidāms, – man šis sējums ir skumjas, nogurušas sirds gudrības piezīmju krājums. Šajā tekstā skan kaut kas faustisks, Veimāras cēlās klasikas klusā balss, jo gan izmisušam filozofam-juristam-teologam bija lemts atkārtotās pasaules neprāta izrādes noskatīties aizvien no jauna, gan viņa autoram Gētem, kas novēroja divu it kā mūžīgu pasauļu sabrukumu, dzīves pēdējā mirklī lūdzot mazliet vairāk gaismas. Turklāt drosme atcerēties ir visai noturīgs risks, lāsts un Citādības izpausme – Valentīnai Freimanei bija svarīgi noskaidrot pašai par sevi, cik lielā mērā viņa spēj palikt par cilvēku režīmā, kas vērsts pret cilvēcību. Liekas, ka dzīve pēc kara bija viņas personīgā apsēstība saglabāt atmiņas par sevi kā par cilvēku, jo tikai pagātnē cilvēciskums vēl bija sameklējams, tagadnē vairs tā pēdu nebija. Tāpēc viņa saglabāja un dalījās ar mums daudzējādās saiknēs ar Eiropas un pasaules kultūras mantojumu, ko patlaban strauji zaudējam, politiskajā banalizācijā neinteresējoties par Eiropas nākotni.

Antigones likums ir lasāms kā brīdinājumu saraksts – nacionālisms plosās šodienas Eiropā, apdraudot mieru un cilvēktiesības. Šo risku Freimane saredzēja jau Trešās Atmodas procesos, kad etniskā hierarhija, Ulmaņa diktatūras glorifikācija draudēja pārvērst brīvības cīņu par šauru, izslēdzošu vienas nācijas projektu. Freimanes kultūrtelpa bija tik plaša, ka tajā, salīdzinot ar nacionālistu postpadomisko šaurību, bija pietiekami daudz vietas citu kultūru, valodu un kopienu dalībai latviešu nācijā. Tāpēc tik drosmīgi šodienas aizliegumu kultūrā skan viņas vārdi par to, ka nācija nav brīvdabas muzeja paplašināta versija (283. lpp.)

Iespējams, tāpēc, ka es kā lasītājs un pasniedzējs jau ilgi vienlaikus esmu un neesmu latviešu kultūrtelpā, es spēju saprast Freimanes skumjas un satraukumu, viņas brīdinājumus, kas nāk no “ne-atrašanās”, no individuālās trešās telpas, kurā viņa dzīvoja, – ebreju, latviešu, vācu, krievu un citas kultūras var pastāvēt un savīties indivīdā arī šodienas krīžu laikmetā. Latviešu nācija ir dzīvotspējīga tikai kā mūsu visu kopdarbs un vienlīdzīga telpa; Valentīnai Freimanei etniskā aprobežotība šķita skumja, sāpīga un pat arhaiska (287. lpp.). Šādas aprobežotības dēļ šodien mums ir post(neo?)koloniālas ksenofobijas un ekspluatētu atmiņu atkarības radītas blaknes – savstarpējais atmiņu kurlums, fantāzijas par Citādo tā klātbūtnes un līdzdalības vietā, padomju aizliegumu tradīcijas atjaunošana un lingvistiskās sardzes un lojalitātes karnevāls, kurā aiz nacionālisma tēvreizes murmināšanas ir atpazīstami komunistiskās partijas sekretāru ģīmji un instrukcijas, kas ātri un prasmīgi nomainīja vulgāru boļševisma citātu krājumu pret tautiskā gara un abstraktas lojalitātes altāriem, kas tik ļoti sajūsmina Krievijas diktatoru un atvieglo viņa manipulācijas ar vēl visai trauslo, atmiņu plosīto Latvijas brīvību. Atmiņu krājumā Freimane bez oficiālā etniskā patosa un salonu rusofobijas (vārds, kas šobrīd gandrīz aizliegts, jo to novalkājuši “krievu sargātāji” Latvijā, bet joprojām ir dzīvotspējīgs atstumšanas procesā) centās saprast Krievijas politiskās kultūras cēloņus, kas stimulēja totalitārismu un joprojām nodrošina to, ka tas atgriežas un atgriezīsies.

Nemainīgs palicis Antigones traģiski abstrahētais skatiens un apziņa, ka jāturpina glābt cilvēci viena cilvēka sirdsapziņas kvadratūrā. Ievainotas dvēseles lēmumu saglabāt sevi varēja brīžiem īstenot ar citu antīkās mitoloģijas tēlu, kas neienāca Sofokla lugā, – padomju laikmeta Antigone pārvērtās par padomju laiku triksteri / ākstu, intelekta, drosmes un rūgto smieklu tēlu. Postpadomju Latvijā, kurā gaiss kļūst aizvien vairāk sastāvējies, Freimanes atmiņas ir atmiņu pretestības sējums un simptoms. Tagad skaidrs, kāpēc Antigone aizbrauca uz Berlīni, pilsētu, kas šodienas Austrumeiropā ir patiesa brīvības un kritiskās domas telpa, atvērta, drosmīga un kosmopolītiska, bet apdraudēta. Tur var elpot.

Nepareizas atmiņas spēj šodienas Latvijā no jauna iemūrēt cilvēku, pat grupas un kopienas. Tātad no jauna ir vajadzīgs iemācīties runāt ar Kreontu un tam pretoties. Šodienas Latvijā, kurā padomija kā politiskais herpes vīruss atkal laužas ārā un tiek nodota no paaudzes paaudzei, Antigones memuāri ir visai rets žanrs apstākļos, kad visi stāsta, kā gribējuši spridzināt režīmu no iekšpuses, tāpēc masveidā piekrituši denuncēt, bet tagad veiksmīgi pielaiko sev upura tēlu. Varēja arī citādāk – lūk, pierādījums 410 lappušu apmērā.

Nav jau jādraudzējas ar bijušo partijas sekretāru, jo tad viņš paliks amatā mūžam. (To esmu pieredzējis uz savas mediju ādas, kad viens Saeimas deputāts pirms kāda laika laikrakstā ierindoja mani “sarkano profesoru” grupiņā, apliecinot cik labi atceras sarkano retoriku.) Freimane redzēja nedemokrātiskās domāšanas, truluma un baiļu tīklu, ko veidoja ulmaņlaiku provinciālais nacionālisms, kas plastiski turpinājās padomju Latvijā un ar visai īsu pauzi atjaunojās trešās Atmodas laikā, atstumjot daudzus mazākumtautību pārstāvjus no res publica – no kopīgas telpas, no Latvijas nākotnes. Interesanti, varbūt tāpēc arī latviski nav politiskās nācijas apzīmējuma, un etniskais apzīmējums, nespējot pamest etnicitātes robežas, neļauj valodai dzemdēt kaut ko jaunu, iekļaujošāku, lemjot latvietībai pastāvēt mūžīgajā aplenkumā un nedrošībā, atceroties un pielietojot padomju represīvo struktūru valodu, kultūras un izglītības telpā. Dihotomiskais  diktatūru mantojums nav liktenis – tā domāja Valentīna Freimane. Melnbalta retorika un partijas instruktoru ieradumi nav mūžīgi, ja mēs izlemjam un protam neatkārtot koloniālisma veidotas domāšanas struktūras un valodu.

Tieši tāpēc, ka Freimane brīdināja, es tik ļoti pretojos rakstīšanai. Smagi lasīt memuārus par šodienas nepārejošo pagātni.

Foto: Gints Ivuškāns

Atsauces:

1. Sofokls, Antigone. Grāmatā Sengrieķu traģēdijas, Rīga, Liesma (1975), 150. lpp. 
2. Ася Волошина, Антигона: Редукция. Гибнет хор. Четыре пьесы о России. Сеанс (2018), стр. 33  
3. Severin Hof, Multiperspektivität und dramatische Wirkung in der sophokleischen Tragödie. Narr Francke Attempto Verlag GmbH (2022), S. 144. 

Komentāri

Hinson James
13.07.202420:48

Mēs piedāvājam personīgos, komerciālos un biznesa aizdevumus ar ļoti minimālām gada procentu likmēm 2% apmērā no 1 gada līdz 50 gadu atmaksas termiņam visā pasaulē. Izsniedzam aizdevumus no €10 000.00 līdz €10.000.000.00. Mūsu aizdevumi ir labi apdrošināti, lai nodrošinātu maksimālu drošību, kas ir mūsu prioritāte. Ieinteresētajām pusēm ir jāsazinās ar mani, izmantojot tālāk norādīto e-pasta adresi. Aizdevēja e-pasts: agenthinson@gmail.com INFORMĀCIJA PAR AIZDEVUMU, LAI PIETEIKTIES:- AIZDEVUMA SUMMA: ILGUMS: TĀLRUŅA Nr.: VALSTS: PROFESIONĀLA:


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan