Režisors Roza fon Praunheims (25.11.1942.–17.12.2025.) ir viens no spilgtākajiem kvīru tiesību cīnītājiem – drosmīgs, brīvs un talantīgs, novatorisks un sabiedriski aktīvs. Un dzimis Rīgā, kur savulaik arī meklējis pēdas savam sarežģītajam piedzimšanas stāstam.
Ikvienai nācijai, taču jo īpaši mazai, ir interese tikt asociētai ar izcilām personībām – gan savu spalvu spodrināšanai starptautiskā arēnā, gan nacionālā mīta konstruēšanā. Nereti – gan dzīvē, gan nāvē. Gan jau katrs Latvijā varēs nosaukt vismaz kādu no “mūsējiem pasaulē” – vai tas būtu filozofs Jesaja Berlins, vai kinorežisors Sergejs Eizenšteins, vai aktieris Mihails Barišņikovs, vai džinsu auduma izgudrotājs Jākobs Jufess jeb Džeikobs Deiviss… Un visi zina, ka Viktors Cojs nomira uz Jūrmalas-Talsu šosejas. Grāmatā Understanding Celebrity[1] austrāļu kulturologs Greims Tērners uzrāda, ka slavenības ir neatņemama mūsdienu ekonomiskās aprites sastāvdaļa, pilsētu gadījumā varētu pat teikt – “zaļās karotītes”, ko var prezentēt pasaulei kā labāko, kas mums ir, – galvenokārt ar mediju un kultūras produktu palīdzību. Tiesa, mēdz būt atšķirība starp to, kas par vērtīgu tiek pieņemts pašiem, un ko par vērtīgu redz pārējā pasaule – tā rodas situācija, kurā savu in memoriam Rīgā dzimušajam Rozam fon Praunheimam (25.11.1942.–17.12.2025.) ir publicējusi Eiropas Kino akadēmija, taču nav publicējis neviens no Latvijas lielākajiem medijiem.
Režisors Roza fon Praunheims gan pats uzzināja par savu saistību ar Rīgu vien 2000. gadu pirmajā pusē, kad viņa māte atklāja, ka
patiesībā viņš ir adoptēts – nācis pasaulē Rīgas Centrālcietumā 1942. gadā,
no turienes viņu adoptējusi Mišvicku ģimene, kas uz Rīgu nosūtīta Trešā reiha darbaspēka vajadzībām; zēna bioloģiskā māte neilgi pēc tam mirusi psihiatriskajā slimnīcā Vācijā.
Ar Praunheima darbiem daļa Rīgas skatītāju bija pazīstami no kinoforuma Arsenāls laikiem, kas nāca līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, – jau 1990. gada oktobrī jaunā vācu kino programmā Roza tika iekļauts kopā ar Vimu Vendersu un Raineru Verneru Fasbinderu. Plašāk Rozas fon Praunheima vārds izskanēja 2007. gadā, kad režisors ieradās Latvijā, lai uzņemtu dokumentāro filmu par savu sakņu meklējumiem un attiecībām ar mātēm – Manas mātes – meklējot saknes Rīgā / Meine Mütter – Spurensuche in Riga. Filmu pēcāk izrādīja Traibekas kinofestivāls un nominēja to žūrijas balvai.
Latvijā Praunheims uz ekrāna atgriežas vien retumis, gandrīz šķiet, ka Rozam bijusi vienpusēja interese par savu piedzimšanas valsti, – laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit savā otrajā pastāvēšanas gadā izrāda režisora filmu Ņujorkas atmiņas / Überleben in New York (2010), savukārt LKA Rīgas Kino muzejs 2022. gadā iekļauj viņa muzikālo fantāziju Zudušo dvēseļu pilsēta / Stadt der Verlorenen Seelen (1983) kinolektorijā Tas, ko tu nedrīksti nezināt. Toties, meklējot māti, Roza iedraudzējās ar kinozinātnieci Valentīnu Freimani, kuru iemūžinājis īsfilmā “Valentīna / Valentina” (2012).
Pseidonīmu „Roza fon Praunheims” kino un teātra režisors, aktīvists un rakstnieks Holgers Bernhards Bruno Mišvickis pieņēma pagājušā gadsimta 60. gados, kad sāka darboties vācu jaunā kino kustībā. Roza – par godu rozā trīsstūrim, ko nacistiskais režīms izmantoja kā homoseksuāļu marķēšanas zīmi koncentrācijas nometnē un kas, pateicoties bēdīgi slavenajam un tobrīd joprojām spēkā esošajam Vācijas kriminālkodeksa 175. paragrāfam, nebija izgaisis no sabiedrības apziņas (iesaku lasītājam Sebastiana Meizes 2021. gada spēlfilmu Lielā brīvība / Große Freiheit). Praunheims – par godu Frankfurtes rajonam, kurā Roza uzauga.
Pateicoties televīzijā pieejamam finansējumam un pašorganizācijai faktiski arodbiedrībā (Filmverlag der Autoren), vācu jaunā kino kustība slavas zenītā izcēla vairākus Vācijas jaunos kinorežisorus, kuru agrīnajiem darbiem raksturīgs īss filmas ražošanas cikls un ierobežots budžets. Šādas iezīmes Praunheims saglabājis viscaur savā radošajā darbībā, dzīves laikā uzņemot vairāk nekā 150 īsmetrāžas un pilnmetrāžas dokumentārās un aktierfilmas.
Ievērojamais amerikāņu akadēmiķis un aktīvists Džeks Halberstams savā 2011. gada grāmatā Kvīrā neizdošanās māksla / The Queer Art of Failing izvirza hipotēzi, ka izdošanās heteronormatīvā sabiedrībā tiek asociēta ar konkrētiem lielumiem, cipariem un godalgām (vienvārdsakot, leģitimizācijas mehānismiem), bet kvīrums ir viena no pozīcijām vai stratēģijām, kas var ļaut pārvērtēt “izdošanos” un saskatīt arī nepabeigtu vai neatzītu procesu lietderīgumu. Praunheims no 1961. līdz 1967. gadam studēja glezniecību, eksperimentiem filmu mākslā pievēršoties vien sešdesmito gadu beigās, paralēli rakstot nepublicēto noveli Rozā dienasgrāmata / Tagesbuch in Rosa. Šajā laikā Praunheims iepazīstas ar jau industrijā strādājošo režisoru Verneru Šrēteru un operatori un režisori Elfi Mikešu, ar kuru Roza sadarbojas visas dzīves garumā (tostarp pie jau minētās filmas Manas mātes – meklējot saknes Rīgā).
Praunheima pirmās īsfilmas gūst panākumus un sniedz iespēju uzņemt pirmo pilnmetrāžas filmu Garais spilvens / Die Bettwurst (1970) – kempā balstītu parodiju par pārtikušu mietpilsoņu laulības ainām. (Vērts piebilst, ka tas notiek paralēli Džona Votersa un viņa mūzas, drag-mākslinieka Divine filmas Maniaks aiz maniaka / Multiple Maniacs (1970) iznākšanai ASV.)
Kurš te ir perverss
Tiesa, Vācijas un pasaules kinematogrāfijas lappusēs Roza fon Praunheims tiek ierakstīts vien ar savu otro pilnmetrāžas darbu, mokumentālo filmu Perverss ir nevis homoseksuālis, bet gan situācija, kurā tas atrodas / Nicht der Homosexuelle ist pervers, sondern die Situation, in der er lebt (1971). Ņemot vērā unikālo filmu finansēšanas un izplatīšanas situāciju Vācijā, šī filma nonāk gan kinoteātros, gan televīzijas ekrānos, un faktiski izdara neiespējamo – geju identitāti režisors iezīmē kā politisku, nevis kriminālu[2]. Filma, kas vēsta par jauna vīrieša pārcelšanos uz Berlīni, seksualitātes apzināšanos un geju “uzvedības noteikumu” apgūšanu ciešā sasaistē ar visa veida vardarbības riskiem (pats Praunheims vairākkārt savā profesionālajā mūžā uzsver, ka nejūtas adekvāti, runājot par lezbiešu un trans* identitātēm), faktiski sāk valsts līmeņa diskusiju par homoseksuāļu tiesībām un kalpo par sākotnes impulsu lielākajām LGBT kustībām valstī. Tā nav sakritība – filma izmanto gan tā laika dokumentārajam kino netipisku asinhronu skaņu un aizkadra tekstu, gan stilizētas performances, lai vērstu uzmanību uz pastāvošo kvīru demonizāciju. Tieši kvīru, jo
Praunheima filmu pasaules vienmēr apdzīvo visu dzimumu un seksuālo identitāšu pārstāvji, jau no pašas režisora profesionālās darbības sākuma izaicinot unificēta kvīra stereotipu.
Filmas Perverss ir nevis homoseksuālis… rajona ballītē sastopas transvestīti, jauktu rasu pāri, fetišisti un “normālie”; visus vieno pret viņiem vērstās represijas. Režisors ir gatavs uzņemties publiskā dialoga vadīšanu Vācijas sabiedrībā, tādējādi izpelnoties nosodījumu gan no plašākas sabiedrības, gan pašas kvīru kopienas, kas, iespējams, vēlētos “vieglāk sagremojamu” savas identitātes reprezentētāju.
Filmas panākumi Praunheimam sniedz iespēju doties uz ASV, kur līdz ar 1969. gada jūnija Stounvolas nemieriem, kas sekoja gadiem ilgam policijas reketam un vardarbībai pret kvīru bāru un klubu apmeklētājiem, ir sākusies amerikāņu nacionālā kvīru politiskā kustība. Praunheims dokumentē šīs kustības attīstību vairākās filmās, kas rezultējas vienā no, manuprāt, visu laiku svarīgākajām kvīru dokumentārajām filmām, 1979. gada Mīlētāju armija jeb Izvirtuļu sacelšanās / Armee der Liebenden oder Aufstand der Perversen (filma pašlaik noskatāma YouTube). Šajā darbā Praunheims, nākdams no citas kultūrvides, monotonā bezkaislībā un ar eiropieša skatu, kurā varētu mēroties ar Verneru Hercogu, dokumentē dažādas politiskās kustības, kas eksistē Ņujorkas kvīru sabiedrībā. No niknas lezbiešu radikālistes, kas uzskata, ka viņai nav nekā kopīga ar gejiem, jo tie ir tieši tikpat despotiski kā heteroseksuāli vīrieši, līdz geju nacionālsociālistiskās kustības aizsācējam, kas ar romiešu sveicienā izstieptu roku un svastiku uz piedurknes stāsta par rasu tīrību, un līdz pat vīriešu grupai, kas vēlas legalizēt dzimumsakarus ar mazgadīgajiem.
Pats Praunheims nepaliek ārpus “frīkšova” – filmā dokumentēts, kā viņš, gribēdams mazināt savu studentu aizspriedumus, veic minetu noalgotam pornoaktierim. Vai šī ir tā brīvība, par ko cīnāmies, šķietami jautā Praunheims. Viens no filmas varoņiem, performatīvas grupas dalībnieks, atbild: “Tas, ko esam ieguvuši, ir 700 jauni ādas apģērba entuziastu bāri un tiesības dienēt armijā.”
Režisors apzināti cenšas fiksēt kvīruma kā politiskās identitātes galējības, paralēli intervējot dažādus pilsētas pārīšus un draugu grupas, kas deklamē, ka ir apolitiski. Šo izpēti Praunheims turpina visas dzīves garumā, piemēram, ar filmu Vīri, varoņi un homoseksuāli nacisti / Manner, Helden, schwule Nazis (2005). Ja Roza būtu dzīvs, viņam būtu paticis pēdējās dienās skaļi izskanējušais Marka Kārnija citāts: “Ja tu neesi pie galda, tu esi ēdienkartē.”
Filmu Mīlētāju armija pavada arī tāda paša nosaukuma grāmata, kurā režisors izvērš filmā pieteiktās idejas. Svarīga piebilde – filmā iekļauts arī viens no svarīgākajiem kadriem ASV kvīru kustības vēsturē, klasiskā tortes iesmērēšana sejā, kādu 70. gados piedzīvoja Anita Braianta, karojošā homofobe, skatuves personība, apelsīnu sulas reklāmas pārstāve un kustības Glābsim mūsu bērnus / Save Our Children līdere (Braianta, starp citu, no dzīves šķīrās 2024. gada 16. decembrī).
Kvīru prieks un krīze
Lai gan nav iespējams nošķirt Praunheimu no viņa aktīvista identitātes, tā ne vienmēr ieņēmusi tikai dokumentāru formu. 1983. gada mūzikls Zudušo dvēseļu pilsēta atgriežas kempa un pat panka takās, veidojot intersekcionalitātē balstītu stāstu par dzimumfluīdiem kabarē māksliniekiem Berlīnē. Viena no filmas galvenajām varonēm, mūziķe un aktrise Džeina Kauntija, ir pirmā atklātā transsieviete ASV roka vēsturē un cieši saistīta ar panku kustību; viņai blakus ir Ņujorkas leģenda Endžija Stārdasta, viena no tābrīža Ņujorkas kvīru scēnas slavenākajām drag māksliniecēm. Zudušo dvēseļu pilsētu nav iespējams aprakstīt nekā citādāk, kā vien pancisku – deju numurus pārtrauc interviju kadri, ceturtā siena jau sen ir nograuta, paliek vien spīduļi un vēlme dziedāt līdzi. Izvēlēto personāžu klāsts Eiropas kinematogrāfam ir kas revolucionārs un, lai gan arī daži Praunheima vācu jaunā viļņa kolēģi savos darbos skar trans* identitāšu tēmu (piemēram, Rainera Vernera Fasbindera 13 mēnešu gadā / In einem Jahr mit 13 Monden, 1978), kvīru prieks (queer joy) kā manifests un pozīcija jau atkal rada jaunu sabiedrisku dialogu Vācijā, turklāt uzsāk to no pozitīvas pozīcijas.
Astoņdesmito gadu vidu iezīmē AIDS krīze, un Roza fon Praunheims, kas savos darbos (filmās, grāmatās) ir skaidri iestājies par seksuālu atbrīvotību un pat lielīgs par savām seksuālajām eskapādēm (atgādināšu mineta ainu Mīlētāju armijā), kļūst par kaislīgu droša seksa sludinātāju, par ko no Vācijas geju komūnas izpelnās iesaukas “Fīrers” un “Gumijas Roza”. Režisors tolaik eksistē unikāli – divos sabiedriskajos kontekstos abpus Atlantijas okeānam – un uzņem filmu Vīrusam nav morāles / Ein Virus kennt keine Moral (1986), kas, pateicoties izrādīšanai Berlīnes un Roterdamas kinofestivālos, kļūst par vienu no pirmajām un ietekmīgākajām filmām par HIV krīzi pasaulē. Alegorijā par dažādu cilvēku saskari ar AIDS un valdības impotenci Praunheims nerimstas norādīt uz liekulību un loģikas kļūdām sabiedrībā, kurai atkal ir dots “leģitīms” pamats homoseksuāļu vajāšanai.
Tajā pašā laikā, 80. gadu beigās, Praunheims dodas uz ASV, kur uzņem dokumentārās filmas Klusēšana = nāve / Silence = Death (1989) un Pozitīvs / Positive (1989). Pirmajā filmā režisors tiekas ar brīnišķīgo rakstnieku un fotogrāfa Pītera Hudžāra dzīvesbiedru Deividu Voinaroviču, gleznotāju Kītu Heringu un virkni citu no šīs kultūras “zaudētās paaudzes”, savukārt Pozitīvs dod vārdu Lerijam Krāmeram, leģendārās starptautiskās aktīvistu kustības Act Up pirmsācējam (lasītājiem gribu atgādināt par Latvijā izrādīto Robēna Kampijo filmu 120 sitieni minūtē / 120 battements par minute (2017), kas vēsta par kustību Francijā). Gan Voinaroviču, gan Krāmeru Praunheims izcēla kā piemērus arī Vācijā, bet saskārās ar pretestību no kvīru kopienas, kas norādīja, ka nevēlas, lai ārzemnieki tiem māca dzīvot. Atgriežoties Vācijā, Roza 1990. gadā izlaiž dokumentāro filmu Uguns zem pakaļas / Feuer unterm Arsch par AIDS Berlīnē, turpinot arī Vācijā aktīvi iesaistīties Act Up kustībā, kuru pats līdzdibinājis.
Cauri deviņdesmitajiem gadiem Praunheims jau atkal vairākkārt kļuva par pionieri, attīstot kvīrumu arī televīzijas formātos gan caur īsformāta darbiem, gan ar biežu viesošanos tobrīd popularitātes zenītā uzkāpušajos sarunu šovos. Arī 90. gados režisors ne reizi vien sacēlis ažiotāžu un radījis vēl vairākas pilnmetrāžas filmas; paralēli filmdara karjerai, 2000. gadu sākumā Roza kļuva arī par universitātes profesoru. Ņemot vērā līdz šim minēto, lasītāju droši vien neizbrīnīs apstāklis, ka Roza turpināja strādāt līdz pat mūža galam – viņa pēdējā filma, Sātaniskā mātīte / Satanische Sau, iznāca pagājušogad.
Atvadas Tev, Roza, rakstu 2026. gada janvārī – līdzīgi kā Kārļa Vērdiņa dzejolī, visur pabiju, visur paciemojos, bet visu laiku par tevi domāju. 2025. gada Ansī kinofestivālā izrādīja Andreja Brīvuļa kvīro animācijas īsfilmu Tīrība, tikmēr Inna Djeri nu jau 2026. gada 14. janvāra Rīgas Domes sēdē, spriežot par finansējuma piešķiršanu manis veidotajai kinoprogrammai Tīri kvīrs, no tribīnes jautā: “Kvīri – vai tā ir kultūra mūsu izpratnē?” Teju 50 gadus vēlāk saprotu, ka jautājumi, kurus Tu uzdod Mīlētāju armijā, joprojām ir aktuāli. Joprojām ir tādi, kuri vienkārši jāliek mierā, joprojām vārds “aktīvists” tiek pieminēts ar vieglu vīpsnu, joprojām, joprojām. Un tomēr, Roza, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara (tostarp plaši zināmo apstākli, ka arī Eizenšteinam bijis romāns ar vīrieti). Mēs, palikušie, būsim mīlētāju armija.
