Ir 1984. gads, jaunais komponists Mārtiņš Brauns vēl tikai raksta mūziku Arvīda Krieva spēlfilmai „Aveņu vīns”, par kuru saņems savu pirmo „Lielo Kristapu”. Tomēr talantīgajam un ražīgajam jauneklim šī ir jau sestā pilnmetrāžas spēlfilma, desmit gadu laikā kopš pirmās saskares ar kino viņa filmogrāfijā ir jau gandrīz 20 nosaukumu… un Mārtiņš Brauns atzīts par pietiekami cienījamu profesionāli, lai populārajā žurnālā „Kino” viņam tiktu veltīta apjomīga publikācija, kuru sagatavojusi žurnāliste Aija Cālīte, intervējot komponistu un aptaujājot režisorus, analizējot kinomūzikas specifiku un iezīmējot 80. gadu mūzikas dzīves fonu.
Atvadoties no Mārtiņa Brauna (1951-2021), Kino Raksti atgādina, kā viss sākās. „Mārtiņš Brauns: tik dažāds, bet… pats”, Aijas Cālītes raksts žurnālā „Kino” (5/1985).
Viņš ienāca pa durvīm, uz kurām bija uzraksts «Rīgas kinostudijas galvenais mūzikas redaktors». Nikolajs Zolotonoss pēc brīža pacēla acis un, ieskatījies viņā, tā kā pārsteigts, tā kā izbrīnījies noteica:
«Ak tad jūs esat Brauns? Es biju domājis, ka jums jābūt maziņam un ar brillēm...»
Šo sīko epizodi var uztvert kā anekdoti, jo ne jau briļļu trūkuma un visai slaikā auguma dēļ Mārtiņš Brauns tapa par kinokomponistu. Un tomēr. Tolaik Latvijas Valsts konservatorijas studenta Mārtiņa Brauna personība bija ne nu gluži neaprakstīta lapa, tomēr ārpus konservatorijas sienām nebija daudz cilvēku, kam ar viņu būtu nācies iepazīties tuvāk. Aiz muguras «džeza huligānisma» gadi Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā, arī jau pagātne darbošanās kultūras nama Ziemeļblāzma ansamblī Sfinksas, kurš diemžēl mūsu estrādes mūzikas vēsturē paliekošu lappusi nav ierakstījis. Tagad tik populārie Sīpoli vēl dusēja sēklā. Ne nots nebija uzrakstīta teātrim. Kas bija? Iesākta augstākā muzikālā izglītība, vēlēšanās rakstīt mūziku un daži interesanti šīs vēlmes pieteikumi. Tātad tai brīdī, kad tika vērtas necilās, bet liktenīgās durvis, Mārtiņam Braunam nebija nekā tāda, kas varētu garantēt panākumus sadarbībā ar viņu, arī ne komponista vārda, ko nepiešķir ne kā apbalvojumu, ne goda nosaukumu, ko neizsniedz kopā ar LVK diplomu. (Lūdzu nejaukt ar popularitāti – tās iegūšana, šķiet, vairāk atgādina sniega pikas trāpīšanu mērķī.)
Pašlaik katram jau ir savs komponists Mārtiņš Brauns. Kolhoza Mārupe vokāli instrumentālā ansambļa Mārtiņš Sīpols[1], kura fascinējošā, mūzikas pārpilnā personība it kā aizdedzina klausītājus, lai ugunsgrēku apdzēstu ar Daugaviņas raisītu asaru. Teātra komponists Brauns, kas melodijās un ritmā izteicis aptuveni 30 iestudējumu: Kolibri, Moljēru, Albertu, Maugli, Saniknoto slieku... Bet kinokomponists?
Ak jā, dažs no jums droši vien Mikrofona aptaujā balsojis par Daugaviņu (no kinofilmas Uz saulaino tāli) vai Dziesmu par spēli (no kinofilmas Spēle) .. . Bet, stājoties Kinematogrāfistu savienībā, Mārtiņš saskaitījis 14 filmas, kurām radījis mūziku. («Vai tiesa, ka laba ir tā kinomūzika, kuru skatītājs nemana?» – M. Brauns: «Nav teikts, ka laba ir tā, ko nemana. Galvenais, lai mūzika neskanētu uzbāzīgi.»)
Toreiz savā pirmajā nācienā pie Nikolaja Zolotonosa Mārtiņš bija ieradies, lai saskaņotu ar viņu savu pirmo darbu – mūziku režisora Arvīda Krieva dokumentālajai filmai Pūra lāde (1974). Un viņam – baltajai lapai ar nezināmā valodā rakstītiem hieroglifiem – uzticējās. Vispirms jau Arvīds Krievs. Mārtiņu viņam bija ieteicis Pēteris Plakidis, kurš konservatorijā esot pamanījis interesantu puisi. (A. Krievs: «Tā man daudzi cilvēki ir tikuši ieteikti. Protams, ne jau katram ieteicējam es uzticos . . . Bet līdz šim sadarbības rezultāti bijuši labi.»)
Uzticējās arī Rīgas kinostudija Nikolaja Zolotonosa personā. Lai atceramies komponistus, kas rakstījuši mūziku mūsu filmām — Ādolfs Skulte, Marģeris Zariņš, Imants Kalniņš, Raimonds Pauls, Pēteris Plakidis, Ģederts Ramans, Ivars Vīgners . . . Vārdu sakot, īsts zvaigznājs. Kā paši režisori mēdz teikt, Nikolajs Zolotonoss spēj ikvienā no mūziķiem radīt vēlēšanos rakstīt kinomūziku. Tāpēc atteikums iesācējam nebūtu nekas ārkārtējs. Bet atteikuma nebija, sākās Mārtiņa Brauna kinomocības. («lelēcu kā aukstā ūdenī. Neviens nekādas receptes nedeva, pateica tikai, ka visam jābūt gatavam pēc nedēļas…Tad nu 10 minūšu filmā katram kadriņam centos rakstīt atbilstošu mūziku. Iznāca vesela mozaīka – tāds kā juvelierdarbs. Tagad tas liekas smieklīgi, pietiek taču ar vienu, diviem galvenajiem motīviem,» saka M. Brauns.)
Nepateicība nav vienīgā pasaules alga. Mārtiņš Brauns vairākkārt uzsvēra, cik daudz viņam devusi citu cilvēku uzticēšanās, piedāvājot teātra uzveduma vai kinofilmas mūzikas veidošanu. lespējams, ka tieši šī uzticēšanās radījusi komponistu Mārtiņu Braunu. («Viņš ir pakūtrs pēc dabas, kā mēs visi – ja var kaut ko nedarīt, tad arī nedara. Bet kinostudijā tas neiet cauri…» Šim Arvīda Krieva vērtējumam piekrīt arī Mārtiņš pats: «Termiņi deg, un ir jāstrādā. Konkrēts pasūtījums man paātrina darba gaitu. Tā ka pēdējā laikā mājās par normu jau ir kļuvusi situācija: kaut kas deg.»)
Lielākā daļa viņa mūzikas radusies pēc pasūtījuma. Populārajam teicienam «kas maksā, tas pasūta mūziku» vajadzētu nošķīt krietnu sauju no slavas lauru vainaga. Mārtiņš Brauns atzīst: «Esmu pateicīgs režisoriem, ka varu strādāt pie tā, kas pašam patīk, ir tuvs. Ir daudz interesanta, kam gribas roku pielikt. Atļaujos atteikties rakstīt mūziku filmai, kuras scenārijs man šķiet bezcerīgi vājš.»
Labi, ja talants atrod savu urķētāju, kas neļauj notīm iestrēgt pirkstos, uz papīra neuzliktām. Mārtiņš Brauns neraksta mūziku tikai sekundēm un filmlentes metriem (protams, arī tiem – kā jau profesionālis). Viņš raksta mūziku konkrēta režisora – domu, strīdu, ideju biedra – konkrētai filmai. Pašlaik mums vairs nav svarīgi jau pieminētās Daugaviņas tapšanas iemesli. Galvenais ir dziesma. Un ne tā vien. Ir Mauglis, jo bija Alvis Birkovs, Lelde Stumbre, Uldis Bērziņš, ir Alberts, jo bija Harijs Gulbis un Alfrēds Jaunušans.
Rīgas kinostudijā ir bijusi sadarbība ar Arvīdu Krievu, Rihardu Piku, Aivaru Freimani, Lūciju Ločmeli, Laimu Žurginu un Arvīdu Noriņu.
Visbiežāk komponists sadarbojies ar jauniem režisoriem. Vai tā būtu sagadīšanās?
– Es domāju, ka mums ir kopējas simpātijas pret noteiktiem izteiksmes līdzekļiem, – saka komponists. – Katrai paaudzei ir kaut kas kopējs: tēmas, tikai tai raksturīga domāšana, galu galā arī domubiedru loks. Piks un Krievs ir kursa biedri. Arī līdz Freimanim un Puikam tiku, pateicoties sadarbībai ar Krievu. (Aivars Freimanis bija [Arvīda Krieva] dokumentālās [pasūtījuma] filmas Ceļš, automobilis, vadītājs (1976) teksta autors.)
Arvīda Krieva filmās mūzikai ir atvēlēts daudz vietas gan skanējuma ilguma, gan nozīmīguma ziņā, tā ir viens no būtiskākajiem filmas intonācijas radīšanas elementiem. Režisors pats gan uzskata, ka īpašu uzmanību tam neesot pievērsis – tā esot iznācis. No redzētajiem jaunās filmas Aveņu vīns fragmentiem atmiņā visdziļāk iespiedusies Mārtiņa Brauna rakstītā un Sīpolu atskaņotā vokalīze Avene (tāds ir šīs tēmas «kods»), kas, manuprāt, ir visas radītās kopnoskaņas kvintesence – ironija, groteska, «melnais» humors, drusciņ šaušalu... un aizturētas skumjas par ekrānā redzamajiem cilvēkiem. Tā ir tik tipiska Mārtiņa Brauna mūzikai un vienlaikus atbilst režisora radītajai «dzīves salai». («Man šķiet, ka Arvīda stilu izjūtu diezgan labi,» domā komponists.)
SARUNA AR REŽISORU ARVĪDU KRIEVU
Kopā – dokumentālās filmas Ceļš (1976), Pūra lāde (1974), Daba (1976), Uz saulaino tāli (1978), īsfilmas Vainīgais (1979), Pasarkans vakariņš (1980), pilnmetrāžas mākslas filmas Spēle (1981) un Aveņu vīns (1984).
— Kāpēc tik daudzkārt esat sadarbojies ar Mārtiņu Braunu?
— Esmu konservatīvs. Man nepatīk mainīt līdzgaitniekus kā čigānam zirgus. Turklāt Mārtiņš ļoti precīzi spēj realizēt to, kas man filmā ir nepieciešams. Līdz sadarbībai jānonāk pamazām, aprodot vienam ar otra darba stilu, domāšanu. Tikai tādā gadījumā var būt sekmīgs rezultāts. Protams, filmas uzņemšanai ir termiņi, reizēm gluži vienkārši nav laika gari un plaši skaidrot savu ieceri, un ir nepieciešams diktāts, savas gribas uzspiešana. Taču tas ir pats galējais variants. Bet, ja pasaku «šai vietā man vajag kaut ko TĀDU», ideāls ir variants, ja no balss intonācijas, acu skata un žesta jau skaidrs, kas ir TAS un kā TO dabūt gatavu. Mūsu darbā ir cilvēki, kas to prot, arī Mārtiņš.
(..) Un, piemēram, Riharda Pika filmā Ja nebūtu šī skuķa galveno – lidojošā šķīvīša – lomu, manuprāt, spēlē... Mārtiņa Brauna mūzika. Tas, šķiet, ir vispoētiskākais skats visā filmā: Kārlis puskrēslā raugās debesīs, ir dūmaka, varbūt migla, noslēpumaini koki, bet pats galvenais – mūzika, kas it kā materializē Kārļa sapni par lidojošo šķīvīti, tālu civilizāciju un savstarpēju saprašanos tepat uz Zemes.
SARUNA AR REŽISORU RIHARDU PIKU
Kopā – mākslas filmas Ja nebūtu šī skuķa (1980) un Šāviens mežā (1983), dokumentālā filma Arāja dēli (1982).
— Cik lielā mērā mūzikas loma, vieta, daudzums filmā ir atkarīgs no režisora?
— To nosaka viņa attieksme pret mūziku vispār un izpratne par tās vietu dzīvē, arī muzikalitāte. Mūzika filmā var būt gan līdzvērtīgs komponents, gan tikai, tā teikt, muzikālais ietērps.
— Kādas ir jūsu prasības pret kinokomponistu?
— Man ir no svara profesionālā māka. Ideāli, ja mūzika nevis tiecas iznākt virspusē, bet rada emocionālo gaisotni. Tai ir liela nozīme filmas atmosfēras radīšanā – mūzika vistiešāk spēj iedarboties uz zemapziņu. Mārtiņš spēj veidot mūziku saskaņā ar attēlu.
— Kuras Mārtiņa Brauna talanta iezīmes kino ir visvairāk piemērotas?
— Viņam raksturīga laba ritma izjūta un melodiskums. It sevišķi melodiskums, ar ko jaunās paaudzes komponisti nemaz tik bieži nelutina klausītājus, jo septiņdesmito gadu mūzika stipri reducēta uz ritmu. Kinomūzikā motīvs var sastāvēt burtiski no trim taktīm, bet ir nepieciešams, lai tās, atsauktas atmiņā, radītu vajadzīgo asociāciju, filmas kopnoskaņu.
— Profesionāls kinokomponists. Paraksturojiet, lūdzu...
— Mārtiņam piemīt šāda profesionalitāte, viņam patīk mūziku rakstīt ļoti precīzi – uz sekundēm, uz takti, lai trāpītu īstajā brīdī vajadzīgo akcentu. Gadās, attēls ir samontēts, saliktas skaņas un mūzika, bet nepieciešams mainīt kadra un mūzikas ilgumu. Mārtiņš ļoti precīzi prot frāzi vajadzīgajā brīdī nogriezt, samainīt akcentus. Viņa mūzika dažādām filmām ir ļoti atšķirīga, bet arī nekad nezaudē tikai viņa jaunradei raksturīgo.
***
SARUNA AR KOMPONISTU MĀRTIŅU BRAUNU
— Kā jūs vērtējat samērā bieži dzirdēto apgalvojumu, ka mūzika ir filmas dvēsele?
— Es domāju, ka tas tā ir tikai atsevišķos gadījumos. Bet katrā filmā jābūt maksimāli atšķirīgai mūzikai, tādai, kas raksturīga tikai tai. Šī filmas noskaņa bieži vislabāk izsakāma nevis vārdos, bet ar melodiju. Ja tā ir, to var tālāk attīstīt un pilnveidot. Gadās, ka tiek izmantoti nenoteikti skaņu savirknējumi – un arī ir radīta noskaņa. Dažās filmās melodija nemaz nav vajadzīga, tā tikai vulgarizētu uz ekrāna redzamo. Arī tad, ja ir ļoti izteiksmīgi kadri, kas paši it kā spēlē melodiju.
— Vai kinokomponistam ir jāpārzina kinospecifika (kadra kompozīcija, montāžas pamatprincipi u. c.)?
— Noteikti, kaut arī komponisti šīs savas zināšanas bieži nemaz neapzinās. Jo, manuprāt, tās ir tīri intuitīvas, un komponistam šī intuīcija vai nu piemīt, vai ne. Zināšanas vien neko nelīdzētu. Palīdz pieredze un iztēle.
Filmas mūzikas veidošana ir ne tikai kompozīcijas izdomāšana, – jāiedomājas, piemēram, kāds būs rezultāts, ja kadrā ir upe, bet es tai palikšu apakšā bungu rīboņu.
— Mēmajās filmās mūzika bija vienīgais skaņu fons, bet skaņu kino ar to konkurē runa, arī
dažādi sadzīves trokšņi, un komponists nav vienīgais skaņu partitūras noteicējs...
— Visbiežāk es piedalos arī tā saucamajā pārrakstīšanā, kad vienlaicīgi ar attēlu rit vismaz sešas skaņu lentes ar mūziku, runu un trokšņiem un tās tiek sarakstītas uz vienas lentes. Kopā ar režisoru un skaņu operatoru izlemjam, kādas skaņas būs priekšplānā, kam jāskan klusāk, bet kas jāmet ārā. Šis darbs pie montāžas galda ir svarīgs periods kinomūzikas tapšanā.
— Kādas ir būtiskākās kino un teātra mūzikas atšķirības?
— Kino, manuprāt, ir vairāk mūzikas, to var uzlikt precīzāk. Teātrī aktieris var mūziku apdzīvot, bet var arī neapdzīvot, darboties tajā vai ne. Bet kinomūziku rakstu jau pēc tam, kad kadri ir uzfilmēti, un izšķirošais ir tas, vai es pietiekami izjutīšu filmas nervu. Ir arī organizatoriskas dabas atšķirības – kinostudijā daudz palīdz filmas muzikālais redaktors: organizē ierakstus, sameklē nepieciešamos mūziķus, dod padomus, kā labāk strādāt. Jaunam komponistam tas ir sevišķi nozīmīgi.
— Gan teātra, gan kinofilmu mūzikas ierakstos jūs daudz esat strādājis ar savu grupu Sīpoli. Vai nebaidāties no vienveidības?
— Filmā Šāviens mežā strādāju arī ar Tovija Lifšica stīgu orķestri. Filmā Puika mūziku atskaņoja mežradznieks Arvīds Klišāns. Bet tehnika patlaban ļoti attīstījusies, un manā rīcībā, piemēram, ir sintezators, kas spēj imitēt gandrīz visus simfoniskā orķestra instrumentus. Turklāt tik īsā laikā, kāds dots filmas mūzikas ierakstam, iestudēt to ir ļoti grūti, tāpēc labāk visu izdaru ar saviem spēkiem, ar Sīpoliem, šis ansamblis man kļuvis par sava veida jaunrades laboratoriju, ar viņiem visvairāk varu eksperimentēt, rakstot teātra vai kino mūziku. Man šķiet, ka vislabākos rezultātus varu iegūt ar Sīpoliem.
Jauns ir darbošanās veids, kā strādājām pie Aveņu vīna. Pie montāžas galda skatījos uz attēlu, turpat līdzās sintezators un reverberators, un improvizēju.
Visi Sīpolu ieraksti jau bija paveikti, bet šādā veidā strādājot, iespējams neskaitāmas reizes rādīt to pašu fragmentu un improvizēt, kamēr kļūst skaidrs, kāda mūzika vislabāk atbilst attēlam. Arī turpmāk domāju praktizēt šādu paņēmienu, jo rezultāts nereti var būt pat labāks nekā mājās uzrakstītais, ar orķestri iestudētais.
— Vai, mūziku rakstot, jūs ietekmē tas, kādi aktieri spēlē filmā?
— Lielā mērā, protams. Mani vienmēr iepriecina cilvēka spēja mainīties. Tāpēc priecājos, ja aktieris spēlē kaut ko kardināli atšķirīgu, sev neierastu. Patīk Gunārs Cilinskis Ceplī un Ģirts Jakovļevs Ezera sonātē. Arī es labprāt ar mūziku dodu aktiera spēlei atšķirīgu niansi. Arī tas ir mūzikas uzdevums.
Mārtiņa Brauna kinomūzikas izlase – 16 dažādu gadu un dažādu veidu filmas – pieejama portālā filmas.lv ŠEIT.
