Filozofi, rakstnieki, dziedātāji, politiķi, domātāji un arī kinocilvēki… Vienā vārdā – personības, kas iedvesmo. Haralds Vecvagars un Gints Grūbe laikā no 1998. līdz 2005. gadam apbraukāja visu pasauli, intervējot nozīmīgus laikabiedrus raidījumam "Vakara intervija". Par to, kurā brīdī paiet nost no videokameras un paņemt rokās fotoaparātu; par to, kā nofiksēt cilvēku brīdī, kad viņa skatiens ir iekšupvērsts, stāsta fotogrāfs Haralds Vecvagars.
Haralda Vecvagara stāstus
pierakstījusi Ildze Felsberga
Televīzijas paspārnē darbojās apvienība Labvakar, un tajā viens no raidījumiem bija Vakara intervija, kura sākās jau pirms Ginta Grūbes, bet, kad Gints atnāca, viņš tur diezgan paplosījās. Mēs dabūjām naudu un varējām diezgan daudz braukāt pa pasauli un intervēt cilvēkus, kuri mums likās interesanti. Personības atlasīja Gints, mans uzdevums bija viņus filmēt.
Es jau kopš bērnības esmu aizrāvies ar fotografēšanu, tā man ir sirdslieta, kas zināmā mērā ir pat spēcīgāka, nekā kino kustīgā bilde. Kad mēs jau bijām kopā strādājuši kādu pusgadu, notika viena intervija, šķiet, ar čellistu Mstislavu Rostropoviču. Bija ģeniāla vide un ģeniālas gaismas, viņš pats bija ģeniāls, un es sapratu, ka baigi gribu fotografēt! Es redzu to kadru, pilnīgi redzu, ka tur ir! Tas liekas kaut kā nepieņemami – filmēt un fotografēt vienlaicīgi –, to jūt arī intervējamie. “Parastajiem”, normālajiem cilvēkiem ir vienalga, vai es filmēju, vai fotografēju, bet īpaši jau kinocilvēki, kas ir šajā bilžu izlasē, uzreiz reaģē – kad es paeju prom no kameras un paņemu fotoaparātu, viņi pārstāj runāt, jo saprot, ka ir kaut kas noticis – ja operators nefilmē, tātad vai nu intervija beigusies, vai kamerai kaut kas atgadījies.
Tomēr vienā brīdi es ļāvos nevis saprātam, bet jūtām, un uzrunāju Gintu, teikdams, ka gribu fotografēt. Un viņš teica – “Jā, fotografē!”. Tā es sāku mēģināt gan filmēt, gan fotografēt vienlaicīgi, un sajutu, ka tā ir ļoti laba lieta.
Patiesībā fotografēšanai tas interviju formāts bija pat labāks nekā, piemēram, ja man pašam būtu cilvēks jāatraisa – lai viņš justos ērti, brīvi, lai rastos kādas jūtas, lai būtu dvēsele atvērta. Gints man bija tādā ziņā izdevīgs, jo viņš ir ļoti labs intervētājs, kas spēj cilvēkus atraisīt. Viņš nerunāja pa tukšo, viņš runāja par tiem cilvēkiem būtiskām lietām – sāpīgām, smeldzīgām, priecīgām, saniknojošām, visvisādām. Un cilvēki gāja cauri visādām jūtu amplitūdām, lai gan parasti patiesībā nāk uz interviju, bruņojušies ar savu parasto masku, ar tādu kā sienu. Parasti paiet apmēram 25 minūtes – tas gandrīz kā pēc pulksteņa notiek –, un tikai tad cilvēks kādā brīdī salūst un kļūst tāds, kāds viņš ir, nespēj vairs kontrolēt ne rokas, ne emocijas, ne degunu, ne kaut ko… Viņi sāk diriģēt, viņi sāk peldēt.. Un es arī to izmantoju – pirmās 25 minūtes nefotografēju, gaidu to mirkli, kad cilvēkam maska nokritīs, un es sajutīšu īsto brīdi, ka tagad jāfotografē.
Vēlāk kaut kur izlasīju, ka mans elks, portretfotogrāfs Anrī Kartjē Bresons ir atzinis – viņš uz portretu fotosesijām ņēmis līdzi intervētāju, kurš tad runā ar to cilvēku, un cilvēks aizmirst, ka viņu fotografē. Ja vēl sarunbiedrs ir interesants, tad cilvēkam sāk parādīties spīdums acīs, sārtums vaigos, rokas iet pa gaisu… un tajā brīdī var viņu fotografēt. Tas ir tas, kā es redzu fotogrāfiju.
Vēl ir svarīgi, ka tolaik filmēja visu uz Betacam. tas bija švaks pārejas laika videoformāts, bet klasiskā fotokamera ļāva piefiksēt cilvēku citā kvalitātē.
* * *
Latviešu visievērojamākais fotogrāfs Filips Halsmans, kurš dzimis Rīgā, izsaka domu, kas ir simtprocentīgi mana. “Ja cilvēka fotogrāfija neparāda viņa psiholoģiju, tad tas nav īsts portrets, tā ir tukša līdzība.” Tāpēc, kad es fotografēju kādu, mans galvenais mērķis nav kompozīcija vai gaismas spēle, mērķis nav parādīt objektu uz kāda izcila fona, nerunājot nemaz par to, lai izveidotu kaut kādu jaunu tēlu. Lai tas būtu portrets, fotogrāfijā ir jānoķer cilvēka būtība – tas ir vienīgais portreta mērķis, un tā ir arī galvenā grūtība.
Man nekad nav bijis saprotams tas stils, ka cilvēks aiziet pie fotogrāfa, uzliek masku, viņu nogrimē, sapucē, viņš smaida pārlaimīgi… tā ir tāda tukša līdzība, tas nav portrets, tu neko no tā cilvēka neiegūsti. Un cilvēks tad arī negrib atklāt savu dvēseli. Es, Haralds, varētu smaidīt un iztaisīties par baigo džeku, bet tā nebūtu mana patiesā būtība. Cilvēki ir interesanti tieši tādi, kādi viņi ir – ārkārtīgi patiesi. Un es no savas pieredzes, tiekoties ar tik daudziem pasaules ievērojamiem un izciliem cilvēkiem, varu teikt, ka viņi patiesībā ir tik vienkārši!
* * *
Es fotografēju tikai analogi – esmu iztērējis gan trīs filmiņas (apmēram 100 kadru) uz vienu cilvēku, gan – konkrēti uz Sofiju Gubaiduļinu – vienu kadru. Biju nogaidījis tās 20 minūtes, jutu, ka viņa sāk atvērties, vienreiz nofotografēju, bet kaut kas man lika nolikt kameru un ķerties atpakaļ pie filmēšanas. Un pēkšņi viņa saka – viss, viņai vairs nav laika, jāiet uz mēģinājumu. Pieceļas un aiziet! Mums arī intervijai iznāca pamaz laika, un tapa tikai viena fotogrāfija, bet tā ir dzīves neparedzamība – tur neko nevar darīt, pats nepaspēji, pats vainīgs.
* * *
Savukārt ar Aleksandru Pjatigorski bijām kopā Indijā, veselu mēnesi 2004. gadā. Es viņu fotografēju katru dienu, bet viss pārējais ir sūds, izņemot vienu bildi. Aleksandra Pjatigorska vēlme un griba bija aizbraukt uz Indiju, uzkāpt kalnos un redzēt Budas statuju. Mēs aizbraucām, piezemējamies Indijā mazā pilsētā, kura jau ir 3,5 tūkstošus kilometru virs jūras līmeņa. Visiem sākumā bija grūti, mēģinājām aklimatizēties, noīrējām džipus un braucām Himalaju kalnos – uz 5000 metru augstumu. Braucām dienas divas ar nakšņošanu, bijām kopā diezgan daudz cilvēku – ap desmit, visi savējie, čomi. Aizbraucam pie tās figūras, viņš izkāpj ārā un paskatās, tad paskatās uz otru pusi – tur ir kafejnīca, tāda maza būdiņa. Un viņš saka: “Nu, ejam iedzert tēju!” – “Tēju?!” visi brīnās. “Tu gribēji to statuju redzēt!” – “Es jau redzēju!” Un viņš apsēžas pie tās tējnīcas, paņem tēju, un es tajā brīdī viņu nofotografēju. Bildē ir maza būdiņa, mazs vecītis Pjatigorskis, kas dzer tēju, aiz viņa ir tāds nokaltis, nolūzis koks un tālumā redzami Himalaji…
Un es zinu, ka tas ir viņa portrets. To droši vien zinu varbūt tikai es, bet tas nav baigi svarīgi. Es to daru priekš sevis. Tā ir mana sirds lieta, es par to nesaņemu naudu, vismaz ne tādā tiešā nozīmē. Līdz ar to
galējais soģis ir mana sirdsapziņa. Un nevar neviens nākt un bakstīt – “nē, tu man dosi šito bildi, un to tu met ārā!” Es tā nespēlējos.
Savā ikdienas darbā televīzijā es nepārtraukti daru arī to, ko man negribas, – tāpēc, ka jādara. Savukārt fotopasaulē es tādu iespēju nepieļauju. Tā ir man. Tāpēc es jūtos tajā brīvs un arī laimīgs.
* * *
Ar šo fotosēriju man ir bijušas divas izstādes – viena 2018. gadā Nacionālajā bibliotēkā, otra – 2023. gadā Arņa Rītupa Muļķu mājā.
Nacionālās bibliotēkas izstāde iesākās pavisam citā vietā. Bildes bija izvēlētas, meklēju naudu Kultūrkapitālā, lai varētu iet pie Mārča Bendika un printēt. Naudu man iedeva, es izprintēju kādas piecas mazas bildes un gāju runāt par telpām. Tajā laikā Mākslinieku savienības galerijā Daugavmalā strādāja Aija Zariņa. Aizeju, parādu tās mazās bildes, bet viņa saka: „Ko tu man te atnesi tādas mazas bildītes?! Atnes lielas un visas, tad runāsim!”
Man liekas, pēc divām nedēļām bija tas dedlains, kad bildes jāiesniedz. Aizeju pie Mārča Bendika un prasu – klausies, tu nedēļas laikā vari man saprintēt visas tās bildes? Tās bija kādas 50-60 bildes, es zinu, ka tas ir nereāli! Mārcis saka: “Labi!” Bet es jau saprotu, ko tas nozīmē. Zvanu viņam pēc divām dienām un prasu: “Nu, kā tev iet?” – “Es kalibrēju mašīnu.” – “Tiešām?!” – “Jā, ir jānokalibrē perfekti.” Tāpēc viņš jau otro dienu sēž, kalibrē mašīnu. Zvanu trešajā dienā – viņš kalibrē mašīnu! Es saku: “Mārci, nu tiešām?! Melnbaltajai fotogrāfijai tev tiešām tur tā jāčakarējas?” Viņš saka: “Tieši melnbaltajai ir jāčakarējas!”
Un viss notika pēc Mārča prāta. Pēc nedēļas aizeju, visas bildes ir gatavas. Es skrienu pie Zariņas, baigi lepns, bilde pēc bildes, lieku – re, re, tik lielas un melnbaltas! Zariņa skatās – nu baigi forši, jā, šitais varētu derēt! Bet vai tu esi Mākslinieku savienības biedrs? Es saku – nē... “Nu, tad nav par ko runāt!”
Tā man tās bildes stāvēja mājās, nezināju, kur viņas likt. Un tad man nodega dzīvoklis. Viss bija klāts melniem sodrējiem, viss ir melns, melns, melns, melns. Bildes stāvēja skapī trijās kastēs, tādas plānas kastītes fotopapīram, ar plānām maliņām. Kad atvēru skapi, visas drēbes bija pilnīgi melnas, ar sodrējiem, un tām kastēm – uzrakstu neredz, tur jābūt uzrakstam ar baltiem burtiem, bet viss melns. Man sirds lūst – tāpat jau viss nodedzis, tas viss likās kā pasaules gals. Attaisīt tās bilžu kastes man nebija spēka, es viņas ieliku melnos miskastes maisos un noliku garāžā uz gadiem pieciem.
Pēc tiem pieciem gadiem man mainījās attiecības, es savai jaunajai draudzenei šo izstāstīju. Viņa man saka: “Klausies, nu atnes tās bildes, apskatāmies!” Es saku: “Nē, es nevaru. Tu saproti, tas ir dārgākais angļu papīrs, matēts un šausmīgi jutīgs. Tu saproti, tur viss ir karstumā sačervelējies un melnos sodrējos, viss tur ir čupā!” Beigu beigās viņa mani pierunāja. Izņemam no melnā maisa pirmo kasti, nolieku uz virtuves galda, saku – tīrām to vāku! Nu, pilnīgi melns. Notīrām, taisām vaļā... Pirmā bilde. Nu, nevar būt! Skatos – viss perfekti! Nākošā kaste – viss melns, atkal ar lupatu, notīrām. Uz vienas bildes ir mazliet nojaušams, ka bijis ugunsgrēks, jo tā baltā maliņa… bet to vispār neredzētu, ja es neparādītu ar pirkstu.
Kā tās bildes izdzīvoja, es nezinu. Tas ir liktenīgi. Tagad domāju, ko darīt. Apzināti atkal iet pie tiem izstāžu kuratoriem? Sirds saka – tā nav interesanti, tā nav riktīgi. Atceros, ka Vakara interviju laikā Maskavā biju iepazinies ar Andri Vilku, Nacionālās bibliotēkas direktoru, diezgan jautri mums gāja, forši. Un tā es vienā rītā izdomāju – tad, kad iešu pa ielu un satikšu Andri Vilku, tad viņam tā starp citu iejautāšos – nu, klausies, uztaisām izstādi pie tevis? Paiet gads, paiet divi, paiet trīs, un vienā vasaras dienā pie Matīsa tirgus nāk man pretī Andris Vilks. Mēs parunājamies, un jau šķiroties es saku – klausies, Andri, varbūt uztaisām pie tevis izstādi? Viņš saka – ā, nu atnāc trešdien pie manis ar bildēm!
Trešdiena ir pēc divām dienām, es aizeju, rādu bildes un viņš smejas, smejas, tad paceļ telefonu: “Tā, meitenes, nāciet augšā, te Vecvagaram jārīko izstāde!” Noliek klausuli, un viss. Un viss notiek! Man nebija naudas rāmjiem, laimīgā kārtā bibliotēkā tieši atradās ap 70 rāmjiem - tieši tādi, kā man der. Un arī izstāžu zāle – tā zāle, kura (kā es tagad noskaidroju, meklējot vietu otrai izstādei) nekad nav pieejama. Bet tajā laikā, kā saka, zvaigžņu stāvoklis bija tāds, ka tā zāle tieši pusgadu bija tukša, un viņu iedeva man. Tā mana muļķīgā domāšana ir tāda, ka es vairāk ļaujos nevis prātam, bet jūtām, un beigās notiek vislabāk, kā varētu notikt. Jā – kad tu nevis lauzies durvīs, bet gaidi, kad viņas tev atvērsies. Ja pats neesi stūrgalvīgs… Kā Mārcis Bendiks saka – neesi pats sev ienaidnieks.
Pusgadu šī izstāde bija atvērta Nacionālajā bibliotēkā, pa smalko – man bija rāmji, smalkas sienas, smalka telpa. Un tad sekoja Arņa Rītupa epopeja ar Muļķu māju – mani tur uzaicināja ar šo pašu fotosēriju. Viss sākās tā – es satieku Arni, mēs abi nopērkam Narvesenā brūno Kentu, iznākam ārā, aizpīpējam. Arnis man saka – tā un tā, tu gribi telpu, kur izlikt izstādi? Es – jā, nē, jāpadomā... Bet viņš man saka – tu ņem vai neņem? „Tu man te nestāsti savas problēmas. Rāmju nav? Mani neinteresē! Būs vai nebūs? Dod atbildi! Un tagad!” Es prasu – vai drīkstu tās bildes kaut ar naglām pienaglot pie sienām? Viņš saka – jā! Un es piekāru ar knaģiem pie veļas auklām. Tajā kontekstā Muļķu mājā tas viss derēja. Protams, fotogrāfijai vajag rāmjus, bet ir brīži, kad nav iespēju. Bilde ir bilde, un viss apkārtējais ir tikai noformējums.
Par Verneru Hercogu
Hercoga portrets ir ļoti sena fotogrāfija, no 2002. gada. Es atceros tikai to, ka viņam bija brūnas, novalkātas kurpes. Viņš arī patiesībā ir tāds sasprindzis, kā tajā bildē sēž; tieši tāds arī dzīvē, viņā nekādu emocionālo ārišķību neredzēja.
Par Pīteru Grīneveju
Nepazīstot Grīneveju, ja viņš nekad nav satikts, varētu likties, ka šī bilde varbūt ir mazliet tāda kā pasmiešanās, kā ņirgāšanās – neveikls brīdis, it kā fotogrāfam nebūtu paveicies. Bet ilgāk vērojot viņu, filmējot un fotografējot, var ieraudzīt, ka viņam ir tieši šī izteiksme. Tā viņš domā, tas viņam ir raksturīgi. Tas ir tas, par ko runāja Filips Halsmans, – tas ir portrets. Un tas nevar būt nesmuks vai pārspīlēts, jo cilvēks, kad ir dabisks, – tā ir dieva radība. Viņš tāds ir, un tā ir viņa būtība, to tikai vajag redzēt un noķert. Piemēram, tas, kā viņš tur rokas... Man liekas, tā bilde skan. Un es esmu noķēris to, kā viņš domā. Viņš ir sevī.
Un vēl es gribu izstāstīt – man liekas, tādā brīdī, kad cilvēks runā par sev būtiskām lietām vai par savu pagātni, viņa acis skatās uz iekšu, it kā tukšumā, skatiens ir meditatīvs. Viņš nav vērsts uz kaut ko konkrētu, to sauc par čūskas skatienu, kas it kā redz visu. Es redzu tevi, bet neskatos tev tieši virsū. Es arī ļoti bieži fotografēju, ķeru portretu, kad cilvēks ir tieši tajā… man pašam jāizdomā termins… iekšējā skatienā. Tajā brīdī viņš koncentrējas uz savu dvēseli, nosauksim to tā. Un tad rokas, pleci un viss pārējais nostājas savās vietās. Es negribētu taisīt pasūtījuma darbu, kurā man kāds ir jāfotografē un jākomandē – cel to roku augšā, otru roku lejā, degunu uz to pusi, degunu augstāk, skaties te! Ja es tā darītu ar kādu, tas jau vairs nebūtu viņa portrets, tas būtu mans portrets, patiesībā tikai mana slimīgā iegriba. Šeit es atsakos no jebkuras savas iegribas, vienīgā izvēle ir brīdis, kad es šauju. Un man liekas – dokumentalitāte gan kā fotogrāfam, gan kā operatoram nozīmē tieši būt atvērtam pret notikumu. Nevis atnākt ar savu notikumu uz kafejnīcu, bet aiziet uz kafejnīcu, gaidot notikumu. Un tad tu ieraudzīsi. Ja tu aiziesi ar savu ideju, tu, visticamāk, to neredzēsi, jo tava ideja nenotiks. Svarīgi ir redzēt to, kas ir, un priecāties par to, ko tu dabū. Visiem jau tiek iedots, vienkārši dažiem... vai nu visu laiku ir par maz, vai arī nevar samierināties ar to, ko dabū. Bet patiesībā jau – ja cilvēks priecājas novērtēt to, ko viņam iedod, tad jau viss ir labi. Tad arī rodas bildes.
Man bijušas arī bildes, kuras es nemaz neuztaisu. Pats atzīstu sev, ka man tas cilvēks ir svešs, un izskatās, ka es par viņu ņirgājos. Ir neveikls brīdis. Un tā jau nav tā cilvēku vaina, tā ir mana vaina. Un tad es tādas bildes nepublicēju vispār. Es atsakos jebko ar viņām darīt, jo tā ir mana vaina, ka es neesmu cilvēku spējis atkost un parādīt. Ja viņš izskatās smieklīgi vai kā izņirgāts, tad tas nav godīgi, jo viņš ir man uzticējies, kad es viņu fotografēju. Un tas ir svarīgi. Tad tur nevar vairāk čakarēties.
Par Innu Čurikovu
Kad mēs satikām Innu Čurikovu, viņa sāka stāstīt, kā bērnībā ar vecomammu vasarā gājušas uz pļavu, apgūlušās uz muguras un ar lūpām plūkušas meža zemenes. Viņa to tā izstāstīja, ka mums abiem ar Gintu raudāt gribējās. Viņa to māk. Ja es to stāstītu, nebūtu garšīgi. Bet viņa stāstīja kā aktrise, personīgi, un acu priekšā bija redzams, kā tas viss bijis.
Par Miku Kaurismeki
Te stāsts ir tāds – Kongresu namā notika kaut kāds pasākums, tobrīd laikam nebija iespējas viņu kaut kur sakarīgi aizvest, un man bija jāfilmē Kongresu namā. Kur lai es viņu tur nolieku, Kongresu namā?! Tur viss ir – nekāds! Es nevaru nofilmēt, nofotografēt cilvēku, režisoru kaut kādā Kongresu namā! Satrakojos un saku – jūs sēdiet un gaidiet, es sameklēšu! Uzskrēju bēniņos, tur virs liftiem ir šahta, baložu pietaisīta, putekļaina, skatos – jā, te būs! Dabūju krēslu, nolieku. Nesam kameras, tehniku, man kolēģi nāk līdzi un saka – Harald, tu nopietni? Un tu domā, ka viņš te sēdēs? Bet es esmu tik ļoti pārliecināts, ka saku – jā, te, un viss! Vai arī viņš nav režisors un neko nerubī! Un viņš nāk, viņu tas Kongresu nams, redzams, arī nav īpaši iedvesmojis. Tad ierauga to vietu, paskatās uz mani. Un es redzu, ka viņš tā kā – jā!
Protams, te ir speciāli liktas gaismas. Patiesībā gandrīz visās šīs sērijas bildēs ir liktās gaismas, ne visur simtprocentīgi, bet ir. Bet arī gaismas es lieku ļoti neiejaucoties. Tikai, lai man tehniski pietiek diafragmai, lai pietiek gaismas, ar ko nofilmēt, palīdzināt ēnas. Bet, cik nu es protu, daru to īpaši neiejaucoties, lai neizskatās, ka tas būtu speciāli radīts.
Par Kenu Adamsu
Šī ir Ginta roka. Intervija beidzās, Gints pieceļas un dod viņam roku atvadoties. Džeimsa Bonda sākotnējo filmu mākslinieks Kens Adamss. Super vecītis, mazs augumā. Jā, viņš tāds arī ir. Viņi visi ir tādi... To var pārbaudīt, īsts cilvēks vai nav, uzvedot viņu lifta šahtā un nosēdinot. Ja viņš sēž, viņš ir īsts cilvēks. Ja viņš nesēž, značit, draņķis.
Par Emiru Kusturicu
Tas ir tāds smieklīgs stāsts, mēs ar Gintu braucām pie viņa uz Serbiju. Aizbraucam, izīrējam mašīnīti, to mums iedod ar mazo motoru, kaut kādu 1–2 litru. Braucam pa bāni, viss baigi labi. Kamera, fotoaparāts – neteiksim, ka smagi, tomēr bagāža ir. Mēs divatā braucam. Sāk tuvoties kalni, braucam pa tiem. Es jūtu jau, ka mašīna nevelk. Braucam, braucam, esam arvien tuvāk, bet mašīna nevelk un nevelk. Arvien vairāk kalnu ceļu, nevelk un nevelk. Esam jau pavisam tuvu, tagad jau kaut kur te jābūt, nevaram tikai saprast – kur. Piestājam, Gints uzprasa vietējiem, kur tad dzīvo Kusturica, viņi saka – ā, brauciet bišķiņ uz leju, un pirmajā ceļā pa kreisi. Labi, mēs nobraucam, tur tiešām ir ceļš. Tāds maziņš, šaurs celiņš, un pilns ar āboliem. Un es redzu, ka šorīt tiešām te neviens nav braucis. Izskatās arī, ka vakar nav braucis. Sāku pētīt to asfaltu, liekas baigi aizdomīgi. Bet nu, ja reiz teica, ka viņš te dzīvo, tad nav variantu – jābrauc! Braucam, mašīna pavisam neiet, jau otrajā ātrumā braucu. Mašīna rūc, šaurs ceļš, un Gints vēl saka – klausies, ja nu kas, tu atpakaļgaitā varēsi nobraukt? Es tikai – jā, jā, droši! Bet jūtu, ka neiet, beigās jau pirmajā ātrumā braucu.
Tomēr laimīgi tiekam augšā, uzbraucam. Un tur sēž trīs strādnieki, kas strādā pie Kusturicas, sēž un pīpē. Ierauga mūs un ar ļoti lielu ziņkāri nopēta – un es jau zinu, ka kaut kas nav. Šis nav tāds ceļš, pa kuru brauc mašīnas. Tas ir tāds ceļš, pa kādiem staigā kazas.
Nu un tad mēs gaidījām Kusturicu. Ieradāmies pie viņa apmēram vienpadsmitos, un viņš visu dienu mums lika gaidīt, gaidīt un gaidīt. Es uzstādu kameru vienā vietā, jo tur ir skaista gaisma. Paiet trīs stundas – gaismas vairs nav. Nu, bet viņš jau tūlīt droši vien nāks! Pārlieku kameru citur, jo tagad te ir skaista gaisma. Tā es pārlieku un pārlieku to kameru, beigās uznāk pilnīga tumsa, tā intervija beidzot notika tuvu pie vienpadsmitiem vakarā. Viņš atnāk un saka – nu, zēni, tagad ieiesim pie manis mājā un uztaisīsim to interviju! Viņš ir tāds saimniecisks vīrietis, nepārtraukti pats ir tajā celtniecības procesā – nav tā, ka uzdod darbus un pats vīlē nagus. Viņš nepārtraukti ar tādām biksēm kājās staigā, zāģē, dara to un šito, tad ierauga mūs – jā, nu tūlīt, tūlīt! Man tur vēl kaut kas jāizdara! Un aiziet, un atkal pazūd. Bet ļoti draudzīgs. Viņi visi bija draudzīgi. Es pat nevaru iedomāties, kurš šeit tāds nebūtu.
Par Larsu fon Trīru
Pie Trīra mēs ar Gintu braucām uz Dāniju, uz Trīra kinopilsētiņu, kur atrodas viņa kabinets. Atceros, ka mēs ar Gintu vakaros Statoilā dzērām alu un tas bija tik dārgs, ka gājām nodot pudeles, lai varētu nopirkt nākamo alu. Mēs nopirkām piecus alus, izdzērām, un man liekas, ka trīs aliņi pēc nodošanas sanāca atpakaļ. Un tā, kamēr tiek līdz mājām, – tā mēs tur dzērām aliņus, tajā dārgajā Dānijā.
Un tad mēs gājām uz kino. Fon Trīram bija tikko iznākusi Dogvila, tā ir trīs stundas gara, un to rādīja dāņu valodā, kurā es nesaprotu nevienu vārdu. Bet es nosēdēju kā uz adatām visu filmu! Man neko nevajadzēja, es biju vienkārši piekalts ekrānam. Nezinot valodu, es tāpat sapratu, kas tur notiek, un domāju – jā, tas ir liels meistars.
Un tad mēs viņu satikām. Atnāk tāds – vienkārši smaida, tieši tāds, kā tajā bildē ir. Un šis ir viņa kabinets, šis ir viņa ādas krēsls – var redzēt, cik nodilis, te ieplēsts. Tas viss ir viņa.
Tādā ziņā man vispār ir ļoti veicies ar interjeru. Piemēram, Kusturica – neviens nevar man labāk iekārtot viņa māju, kā pats Kusturica. Tās ir viņa durvis, te viņam kuģītis kaut kāds, tas ir viņa krēsls… nekas nav jauns, kā tikko no veikala, viņam visi ir tādi. Vai, piemēram, Gintera Grasa krēsls, tu redzi – tam ir kaķu nograuzti stūrīši, noskrāpēts stūris riktīgi. Bet tās visas ir viņa mantas, tā ir viņa māja. Ja man viņš būtu jāvelk uz savu studiju, tas būtu tik garlaicīgi un mākslīgi. Bet te nekas nav mākslīgi. Patīk vai nepatīk, tas ir pa īstam.
Par Regīnu Ezeru
Baigais stāsts ir par Regīnu Ezeru. Mēs aizbraucām pie viņas uz lauku mājām, divstāvu mājas otrajā stāvā sākām interviju. Gints uzdod jautājumu, viņa runā, tad apklust. Ietur pauzi kādu minūti, tad turpina runāt. Nākamais jautājums, viņa ietur pauzi divas minūtes. Un tā vienkārši – absolūts klusums. Ļoti labi. Tad jau pauze garāka – trīs minūtes. Un atkal pēkšņi runā. Tad iepauzē. Paiet minūtes piecas, un mēs saprotam, ka viņa ir aizmigusi. Izslēdzam kameru, klusiņām nokāpjam no tā otrā stāva, ārā uzpīpējam. Nu, nekas, normāli, pamodīsies un filmēsim tālāk!
Paiet stunda, mēs esam šausmīgi izsalkuši. Ņemam mašīnu, aizbraucam uz vietējo veikalu, nopērkam kaut kādas desas, ejam Regīnas virtuvē, cepam viņas pannā desas, gaidām, kad viņa nāks lejā. Esam jau paēduši, Gints jau sāk uztraukties un saka: “Uzkāp augšā, paskaties, vai viņa vēl elpo!” Es uzkāpju augšā – nu, guļ cilvēks, nu labi. Sēžam apjukuši. Pēkšņi viņa kāpj lejā pa kāpnēm smaidīga, apsēžas mums pretī virtuvē, kur ēdām, un sāk atbildēt uz iepriekš uzdoto jautājumu. No tās pašas vietas! Jā, it kā – vispār neņemiet vērā! Tas vienkārši nav svarīgi, viņa turpina runāt. Un šajā brīdī es paspēju paņemt fotoaparātu un nofotografēt. Tā nu šī ir Regīna Ezera, un tas jau ir fotografēts ar Leica. Esmu audzis mazliet, progresējis no 40. gadu Contax kameras uz leiku – tā ir krutākā analogā kamera, kāda vispār var būt.
Par Vimu Vendersu
Man šī bilde pašam ir svarīga. Tāpēc, ka man mīļākās Vendersa filmas ir Debesis pār Berlīni un Jaukās dienas. Te viņš ir līdzīgs eņģelim – re, kā viņam veidojas tādi kā spārni, rokas un tā jaka. Liekas, man ir izdevies viņu pašu noķert kā tādu eņģeli.
Par visiem
Es nevaru izvēlēties, kura ir mana mīļākā fotogrāfija, tas būtu kā šķirot bērnus, kurš mīļāks. Ceru, ka šī sērija turpināsies dzīves garumā, sērija Portrets. Viņa jau turpinās, ir jau iestrādnes.
Un jocīgi – patiesībā, man liekas, es nevarētu sevi tā raksturot, ka būtu baigais cilvēku pazinējs, ka man būtu īpašs talants piesaistīt cilvēkus vai ar viņiem runāties. Tas patiesībā ir paradokss, ka es fotografēju cilvēkus. Esmu mēģinājis ielauzties citos lauciņos – ielas fotogrāfija, ainava, akts. Par vienu aktu es pat dabūju trešo vietu, ielas fotogrāfijā arī es dabūju novērtējumu, bet kaut kā tas ceļš atveras tieši uz portretiem. Es it kā jūtu, ka atveras durvis. Ir lietas, ko es gribu, ļoti gribu, bet durvis neveras. Un ir lietas, kuras es gribu, un durvis atsprāgst pašas. Un tad tas arī ir jādara. Tur nav ko čakarēties.
HARALDS VECVAGARS. FOTOGALERIJA
