Kinoteātra simtgades svinības tā pašreizējie saimnieki rīkoja sestdienā, 9. decembrī, kad laiks bija salti vējains, bet Splendida pagalmu un izgaismoto ieeju no vēja sargāja lieli melni aizkari, kas to šķīra no Elizabetes ielas. Līdz ballītes sākumam vēl bija krietni daudz laika, un pagalma stūrī pamanīju mazu bufetīti, kur viesiem piedāvāja karstvīnu. Protams, tas bija iemesls pakavēties.
Drīz pievienojās kinooperators Miks Zvirbulis un režisors Vitālijs Manskis. Draudzīgas frāzes, iesildošs kauss, un vīri devās pretī svētkiem. Palūdzu karstvīnu vēlreiz un lēnītēm turpināju iejusties. Novakare, simtgades iluminācija pagalmā un daudzkārt redzēto kinoteātra viesu nesteidzīgā virzība garām uzvandīja atmiņas par svētku namā pieredzēto.
* * *
Kad 20. gadsimta 80. gadu beigās sāku darboties jaundibinātajā Rīgas Kino muzejā. Latvijas kino vissenākā vēsture vēl bija gandrīz nepētīts kultūras lauks. Kopā ar Ingu Pērkoni, toreizējo Kino muzeja krājuma glabātāju (vēlāk vēstures zinātņu doktori, Kultūras akadēmijas profesori un nozīmīgu Latvijas kinogrāmatu autori), tolaik kāri tvērām ikvienu pagātnes liecību. 1989. gadā uzzinājām, ka Rīgā dzīvo kinoteātra Splendid Palace īpašnieka Jemeļjanova meita Tatjana. (Pamazām skaidrojās arī paša Vasilija Jemeļjanova (1881–1949) liktenis – viņš ticis 1941. gadā izsūtīts, tāpat kā sieva Marija, sievasmāte un meita Tatjana. Vasilijs miris Soļikamskā, sieva un meita atgriezās un dzīvoja Rīgā, kur Marija 1985. gadā mirusi. Un Splendid Palace 1952. gadā tika pārdēvēts par kinoteātri Rīga.)
Rīgas stacijā tolaik darbojās adresu galds. Laimīgā kārtā Tatjanai uzvārds nebija mainīts, un par nelielu samaksu viņas adrese bija mums rokā (mūsdienās personīgo datu sargi mūs pasūtītu kaut kur patālāk). Dzīvoja viņa vienistabas dzīvoklītī piecstāvu mājā kaut kur Botāniskā dārza rajonā. Mūsu pēkšņā ierašanās sākotnēji viesa nemieru viņas sakārtotajā, šķiet, visai pieticīgajā ikdienā; bija jāpārvar arī gadu gaitā uzkrātā nepatika pret padomju iestāžu darbiniekiem. Tomēr, vairākkārt tiekoties, iemantojām uzticību un Tatjana Jemeļjanova atklājās kā dāma, kuras inteliģento starojumu izsūtījumā pārdzīvotās grūtības nespēja dzēst. Viņas atmiņas tagad piefiksētas Kino muzejā, daļa publicēta žurnālā Oskars (1/1994) un Kino Rakstos (5/2001).
„Tēvs bija no nabadzīgas ģimenes. Viņš bija vecākais dēls. Vēl brālis un trīs māsas. Tēvatēvam bija kurpnieka darbnīca Pēterburgas apkārtnē. Vectēvs nomira, kad manam tēvam bija 14 gadu. Vajadzēja pelnīt iztiku un izglītību iegūt vakarskolā. Pēc tās beigšanas tēvam izdevās atrast darbu naudas spiestuvē. Tur viņš parādīja sevi kā izdomā bagātu, apķērīgu darbinieku, kuram diezgan ātri tika uzticēti arvien atbildīgāki uzdevumi. Kā atlīdzību par kādu izgudrojumu viņu aizsūtīja uz Franciju papildināt zināšanas, un tur viņš pavisam negaidīti „saslima” ar kino. Iemīlēja tolaik vēl pavisam jauno izklaidi, intuitīvi nojauta tās nākotnes perspektīvas, saprata, ka ar kino var arī nopelnīt — un tūdaļ. Francijas brauciens izmainīja visu viņa turpmāko dzīvi. Atbrauca, aizgāja no pieklājīgi apmaksātā darba un sāka meklēt līdzekļus kinoteātra iekārtošanai. Nācās ieķīlāt ziemas mēteli un vēl kādas mantas, lai varētu izīrēt diezgan nepievilcīgu šķūni Pēterburgas strādnieku rajonā. Tēvs tajā izbūvēja kinoteātri. Māsasvīrs spēlēja klavieres, māsa sēdēja kasē. Un aizgāja tā lieta. Drīz ar nomales kinozāli tēvam bija par maz. Viņš gatavojās pārņemt piemērotu ēku pilsētas centrā. Bet tālākajā notikumu gaitā iejaucās revolūcija. Vajadzēja domāt par to, kā no „apsēstās” zemes tikt prom, jo bija skaidrs, ka boļševiki strādāt neļaus.”[1]
Kad simtgades svinību ieskaņā kopā Vitāliju Manski baudījām karstvīnu, jautāju viņam, vai arī Pēterburgā ir kāds tik sens kinoteātris kā Splendid Palace. Ir gan, viņš nešauboties noteica, – tā ir Aurora. Parakņājos internetā, un patiesi – 1913. gada 27. decembrī Ņevas prospektā 60, sētas mājā, atklāts greznākais „gaismas bilžu teātris” Pikadillī, tā nosaukts par godu dzīvākajai Londonas ielai. 1932. gadā, boļševiku oktobra apvērsuma 15. gadadienā, to pārsauca mītiskā revolūcijas kreisera vārdā, ko tas nes vēl šodien. Var iztēloties, ka Vasilijs Jemeļjanovs arī ilgojās, lai viņam piederošā kinozāle būtu tikpat skaista un stilīga, tomēr viņam Pēterburgas laikā tam līdzekļu vēl nepietika.
No Pēterburgas Vasilijs Jemeļjanovs izbrauca uz Somiju, tad Igauniju, tur iepazinās ar nākamo kompanjonu Leonīdu Falšteinu. Abi nodibināja filmu izplatīšanas uzņēmumu Royal Film. Bet Igaunijā viņam ne visai patika, nevarēja iejusties un īsti kaut ko uzsākt.
Rīgā Vasilijs ieradās kopā ar juku laikos Krievijā nolūkoto sievu Mariju no Igaunijas (viņas pirmslaulību uzvārds bija Koima), nopirka dzīvokli Elizabetes ielā 63–5, trešajā stāvā, tur iekārtoja arī Royal Film kantori. Namu noteikti atceras vecākās paaudzes grāmatu cienītāji – padomju gados ilgu laiku tur pa ieeju no stūra varēja iekļūt „parakstāmās literatūras” grāmatnīcā[2]. Gan jau arī starpkaru laikā tur atradās kāda prestiža tirgotava.
Elizabetes un Tērbatas ielas stūra nams, varētu teikt, noslēdza rajonu, ko 20. gados iesauca par Rīgas Brodveju, – ielas posmu, kas sākās no Valdemāra ielas un bija iecienīts labāko aprindu promenādēm. No Esplanādes un Vērmanes dārza vējoja svaigums, bet Elizabetes ielas apbūvētajā pusē netrūka izklaides vietu. Uz Skolas ielas stūra darbojās kinoteātris Forums[3], posmā starp Baznīcas un Brīvības ielām aicināja restorāns Esplanāde, pēc kara – Piena restorāns un blakus saldējuma kafejnīca, ko iesauca par Aivazovski, jo pie sienas bija liela gleznas Devītais vilnis reprodukcija. Šos namus nojauca, kad cēla viesnīcu Latvija (tagad Radisson Blu).
Tālāk – kino Maska un kino Astorija, bet otrā ielas pusē, kur tagad Ministru kabineta korpuss, priecēja mazā Vērmanes parka restorāns. Jemeļjanovu ģimene bija apmetusies pašā dzīvākajā pilsētas rajonā.
(Starp citu, mazliet dīvaini, ka nacionālistu uzsāktā ielu nosaukumu pārsaukšanas kampaņa nav skārusi Elizabetes ielu, kas izveidota 1812. gada kara laikā nodedzinātās priekšpilsētas vietā un nosaukta par godu Krievijas impērijas valdnieka, cara Aleksandra I sievai, Bādenes princesei Luīzei Marijai Augustei fon Bādenai, kas pareizticībā kristīta kā Elizabete. Vai tas būtu domnieku pateicības žests tam Krievijas caram, kurš Baltijas provincēs mīkstināja zemnieku atkarību no muižniekiem? Vai šīs ielas nosaukums mazāk simbolizē impērijas varu, kā steigā novāktais Puškina piemineklis? Interesanti, ka vācu laikā Elizabetes ielu pārsauca par Voltera fon Pletenberga gatvi[4], pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā to grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ pārdēvēja par Kirova ielu[5]. Tas tā, starp citu. Par impērijas simboliem.)
* * *
„Sākumā tēvs brauca uz Vāciju, kur bija ārkārtīga inflācija, un pirka vecās filmas – amerikāņu, franču, kādas vien varēja dabūt. Par lētu naudu varēja nopirkt ļoti daudz, milzīgu grozu ar filmām. Rīgā, Latvijā, ko rādīt tolaik nebija, tāpēc tēvs uzreiz varēja labi nopelnīt. Tā, ar vecām filmām, sākās viņa kino bizness Latvijā.”[6]
Diezgan strauji ticis pie naudas, darbīgais uzņēmējs sāka lūkot pēc sava kinoteātra. Un nekur tālu nebija jāmeklē – tepat blakus mājai, kurā viņš dzīvoja, bija paliels tukšs laukums. Tas nekas, ka trīs kinoteātri te jau bija – Astorija (1936. gadā pārsaukts par Astru) Elizabetes ielā 63 un laukuma otrā pusē Maska, bet netālu Vērmanes dārzā Parks. „Te ir īstā vieta. Te pilsēta pulsē. Bet jāceļ tāds kino nams kā nevienam!” – apmēram tā sprieda krievu imigrants Vasilijs Jemeļjanovs. Kopā ar Falšteinu tika nodibināta akciju sabiedrība ARS, nopirkts brīvais zemes gabals, tad to ieķīlāja, lai dabūtu bankā kredītu, un nepilna gada laikā (!) uzcēla Splendid Palace. Tur bija arī ARS kantoris. „Tēvs teica – ja pirkt, tad tikai visu to labāko. Kad taisīja kinoteātri, viņš no Vācijas atveda tepiķus, portjeras, mēbeļdrānu un lustras. Jaunais talantīgais arhitekts Skujiņš[7] brauca viņam līdzi, lai redzētu, ko tēvs īsti grib, un palīdzēja viņam arī izvēlēties.
Kad atvēra Splendidu, Rīga bija mēma — nekas tāds te nebija vēl redzēts.”[8]
„Kinematogrāfs ir jaunā laikmeta māksla, kurai īsteni piemērots būtu „jaunās lietišķības” stils ar tā lielajām, gludajām, dažviet pilnīgi stiklotajām sienu plaknēm, brīvām no ornamenta, vieglajām metāla konstrukcijām kāpņu margās, mēbeļu karkasos un vitrīnās. (..) Skujiņš izvēlas baroku, pat vēl vairāk – izsmalcināto rokoko. Tas redzams ne tikai zāles un foajē telpu formā un dekorā, bet arī ārtelpā – figurālajā ieejas portālā un reklāmas vitrīnās ar lukturiem ieejas vārtos. Pēdējās kinoteātra Spartaks jaunbūve nepārdomāti nojauca, „attīrot” priekšlaukumu skatītāju ērtību vārdā un galīgi likvidējot ansambļa kvalitātes. Tagad tās glabā arhīvu materiāli. Varbūt pastāv iespēja atjaunot...” Tā savulaik rakstīja arhitektūras vēstures zinātājs Jānis Lejnieks[9]. Kad kādā TV pārraidē atļāvos izteikt līdzīgu priekšlikumu, saņēmu sašutušus šņācienus no cienījamiem arhitektiem – kā var ko tādu iedomāties?! Tas taču ir Martas Staņas darbs! Šodienas realitātē, kad Splendid Palace un Spartaks ir apvienoti, savulaik modīgo caurspīdīgās arhitektūras ieceri (kas tā arī nekad nebija caurspīdīga) var uzskatīt tikai par būvniecisku netālredzību, jo apvienot kinoteātrus varēja arī toreiz, kad uzcēla smagnējo piebūvi, izjaucot arhitekta Skujiņa plānoto ansambli.
* * *
Kinoteātra Maska īpašnieks nekādi negribēja savu kinozāli pārdot Jemeļjanovam, kuram pieticīgā, teātrim Olimpija 1906. gadā celtā koka celtne „maisījās pa kājām” jaunceltnes apkārtnes modernai labiekārtošanai. Olimpijai bija sava vieta rīdzinieku atmiņās. 1915. gadā te notika brīvprātīgo pieteikšanās latviešu strēlnieku pulkos, atsaucoties uz 28. jūlijā Dzimtenes Vēstnesī publicēto Ata Ķeniņa un Kārļa Skalbes sacerēto, Krievijas Valsts Domes deputātu Jāņa Goldmaņa un Jāņa Zālīša parakstīto iedvesmīgo uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem! „Latvijas dēli, mums atļauts dibināt latviešu kara pulkus. (..) Brāļi, labāk cīņā doties, nekā nīkt un izputēt pa svešām ceļmalām! Kā arvienu, tā arī šinī grūtā brīdī, paliksim uzticīgi savai tēvzemei un kalsim paši viņas likteni... (..)”.
Brīvprātīgos vecumā no 17 līdz 35 gadiem aicināja pieteikties Latviešu Izglītības biedrības telpās Tērbatas ielā 1/3[10], bet brīvprātīgo pieplūdums bija tik liels, ka pieteikšanos pārcēla uz Olimpiju. Tā laika fotogrāfijas rāda īstu ļaužu viļņošanos – tieši tajā vietā, kur tagad stāvēju, gaidot Splendid Palace jubilejas svinību sākumu.
Anšlavs Eglītis atceras: „Maska bija arī viens no lētākajiem Rīgas kino. (..) Pirms vieglprātīgi izmest naudu ieejas kartei, arvien mēģinājām iekļūt teātrī par velti. Tas kļuva mums par sava veida sportu. Seansus beidzot, skatītājus izlaida ne vairs atpakaļ caur „fojē” telpām, bet atverot palīgdurvis aklajā sienā tieši uz ielu. Pūlis lauzās laukā ar lielu spiešanos. Nebija viegli iespraukties iekšā pret straumi, bet reizēm tas izdevās par spīti durvju sargu uzmanībai.” Dažkārt topošais rakstnieks un gleznotājs kopā ar draugu, nākamo komponistu Voldemāru Dārziņu pamanījās ielavīties Maskā caur mazmājiņas logu sētas pusē.[11] Bet Vasilijs Jemeļjanovs savai meitai par Masku teicis: „Neej, tur blusas pa soliem lēkā.”[12]
Pēckara gados Maska pārtapa par Spartaku, kinoteātris specializējās dokumentālo un īsfilmu izrādīšanā. Laikposmā, kad sāku tur brīžiem iegriezties, biļete maksāja 10 kapeikas (tikpat, cik melna kafija ar cukuru kafejnīcā). Sākot no paša rīta līdz vēlam vakaram, filmas rādīja nepārtraukti. Pēc reibumā negulētas nakts tur varēja ieklīst un, līdzi paņemot pāris aliņus, nosnausties cietajos un čīkstošajos krēslos, lai mazliet atspirgtu. Biļešu kontrolieres, kas uzmanīja kārtību zālē, parasti bija diezgan iecietīgas, ja pats biji rāms. Pussnaudā gar acīm ņirbēja Baku naftinieki, Gruzijas, Kubas vai Āfrikas skati, bet ap pusdienlaiku jau varēji atgriezties dzīves straumē. Pēcpusdienā dažkārt programma mainījās, pievakarēs reizēm eksponējās Rīgas vai kaimiņu republiku dokumentālisti. Tajās reizēs zālē brīvu vietu nebija.
1967. gadā Spartaku nojauca un tā vietā sāka celt jaunu ēku, kā kinoteātra Rīga otro zāli, ko atklāja 1969. gadā. No Kirova ielas tajā varēja iekļūt pa garu galeriju-foajē, kuru varēja izmantot arī izstādēm. Sākotnēji jaunajā zālē turpināja rādīt dokumentālās un īsfilmas, taču skatītāju kļuva arvien mazāk. 1979. gadā kinoteātri pārorientēja uz stereokino, tur filmas rādīja ar īpašām brillēm. Repertuārs mainījās reti, jo attiecīgu filmu bija ļoti maz. Kā ikviena atrakcija, arī stereokino savu „brīnuma” pievilcību drīz vien zaudēja.
Mūsdienās Splendid Palace Mazās zāles apmeklētāju skatus priecē antīko cīnītāju koka figūras pie zāles sienas – tās ir panno daļas, kas rotāja jaunuzcelto galeriju (autori Einārs Plūksna, Vladimirs Bekmanis). Kad 90. gados galeriju pārveidoja par Klondaikas spēļu zāli, figūras tur vairs neiederējās.
* * *
Tuvojās simtgades svinību sākums, beidzot klāt bija arī mana sieva, kaut kur patālu atradusi ielmali, kur novietot autiņu. Aiz mums tumsnējot palika smagnējais betona klucis, Martas Staņas „meistardarbs”. Dodamies pretī Riharda Maura veidotajām sabīnietēm, kas, bronzā atlietas, rotā kinoteātra ieeju un plastiski daiļi ļaujas vīru gūstam. Varu tikai fantazēt, kādu vēstījumu tēlnieks ielicis šajos tēlos. Varbūt mākslinieks gribējis parādīt kinomākslas ciešo tvērienu, kad tā fiksē pasaules daiļumu un nelaiž vaļā, vēlāk ļaujot mums lielajā zālē nodoties baudai kā seno romiešu vīriem[13].
Kad citās reizēs ejam uz kādu seansu Splendidā, parasti atnāku kādu sprīdi ātrāk, lai lēnītēm iedzertu graķīti balzāma minibāriņā pa labi no ieejas. Sēžu un vēroju meitenes, kas darbojas pie letītes un ik pa brīdim ieskrien kases telpās; vēroju publiku, kas tik jauna un dažāda, un apjaušu, ka esmu taču no cita laikmeta, no cita gadsimta. 60. gados mana māte Erna Ziediņa bija kinoteātra administratore, viņas kabinets atradās tieši tur, kur tagad kases telpas, bet kase tad vēl darbojās atsevišķā piebūvē pagalmā. Uz tām pagalma telpām attiecas arī nostāsti par izlauztajām kases durvīm pirms Zvejnieka dēla pirmizrādes 1940. gada janvārī.
Ir vērts šo to atcerēties arī par garderobes telpu otrajā stāvā. Jemeļjanova laikā tur bija ARS kantoris, kur glabājās arī seifs ar apgrozāmajiem naudas līdzekļiem. Nav nekāds brīnums, ka tas varēja iekārdināt speciālistus. „…Noziedznieki nogaidījuši, kamēr kinoteātrī beigusies izrāde un visi kalpotāji aizgājuši, un tad, apm. plkst. 1 naktī sākuši „strādāt”. Tie ielavījušies Splendid Palace sētā blakus kinoteātrim Maska, atraduši tur trepes, pielikuši tās pie kinoteātra piebūves un uzrāpušies uz piebūves jumta. Pa to noziedznieki nokļuvuši līdz Splendid Palace otram stāvam, izsituši tur loga stiklu un ierāpušies iekšā. (..) …zagļi jau iepriekš iepazinušies ar telpu iekārtu un aizgājuši tieši uz filmu sabiedrības kantori, kur atrodas ugunsdrošais naudas skapis. Noziedznieki sākuši skapi uzlauzt, to atbīdīdami no sienas un sākdami urbt naudas skapja dibena sienā, kura parasti ir plānāka nekā citas. (..) …ļaundari vaiga sviedros „nostrādājuši” līdz pašam rītam.
Parasti ap plkst. 6 kinoteātrī ierodas apkalpotāja. Šorīt gadījuma dēļ apkalpotāja uzcēlusies agrāk un darbā atnākusi jau pulksten 5. Uzejot otrā stāvā, viņa izdzirdusi Ars kantorī vīriešu balsis un gājusi skatīties, kas naktī palicis kantorī. Tiklīdz vērusi vaļā kantora durvis, noziedznieki pamanījuši to, ātri pametuši savus darba rīkus un pa logu metušies laukā. Tie ātri noskrējuši pa jumta trepēm, nolaidušies lejā un ātri pazuduši. (..) Zagļiem bija atlicies vairs tikai 20 minūtes darba, un tad kārotā naudas skapja durvis būtu vaļā. Šai naudas skapī glabājušies filmu sab. Ars un Splendid Palace ieņēmumi par visu nedēļu, apm. 25.000 Ls. Tikai apkalpotājas agrā uzcelšanās iztraucējusi zagļus.”[14] Nav šaubu, ka kinoteātra saimnieks Jemeļjanovs dāsni pateicās darbiniecei.
Vācot materiālus šim rakstam, uzdūros iepriekš nepamanītai informācijai žurnālā Kino – izrādās, jau minētajā telpā uzreiz pēc kara uz neilgu laiku bija izvietojusies Rīgas kinostudija. „Studijai nebija savu telpu, sākotnēji kinematogrāfisti mitinājās kinoteātra Splendid-Palace (tagad Rīga) palīgtelpās, kur vienmēr bija dzirdama mūzika, kas skanēja no ekrāna. Te katrs darbinieks bija burtiski „galda priekšnieks”, katrs atsevišķs galds jau nozīmēja kādu daļu vai cehu. Bet dažiem pat sava galda nebija.”[15]
Pēc gada kinostudija bija prom. Telpā ierīkoja lasītavu, kur pirms seansa varēja palasīt avīzes vai žurnālus, kādi nu tie toreiz bija. Kad cilvēki bija ar atkārtotās okupācijas režīmu nedaudz apraduši, lasītavu aizstāja kafejnīca. Atceros, mamma mani reizēm tur cienāja ar kafiju un rādīja – redzi, tie ir operdziedātāji, Elfrīda Pakule un Aleksandrs Daškovs. Viņi katru rītu nāk te iedzert kafiju, saka – te esot vislabāk…
Vēlāk Rīgā populāra kļuva 1967. gadā atvērtā kinoteātra kafejnīca pagrabstāvā, galvenokārt sava interjera dēļ[16]. Un nišas, brīnišķās nišas, kurās varēja kļūt neredzams!
Starpkaru laikā pagrabstāvā bija darbnīcas, kurās saimniekoja Vasilija Jemeļjanova sievas Marijas tēvs, bet pēckara gados tur pirms vakara seansiem koncertēja neliels ansamblis. Atceros, viņiem bija dūšīgu apmēru dziedātāja, kurai sevišķi patika dziedāt āriju no Imres Kalmana operetes Bajadēra. Mamma draudzējās ar muzikantiem, un nereti koncertēšana turpinājās mūsu mājās līdz vēlai naktij. Ir vērts atcerēties, ka tādi ansamblīši bija visos lielākajos Rīgas kinoteātros; ik gadu notika konkursi, kur noteica labāko kinoteātra ansambli. Droši vien kādi no muzicētājiem vēl ir dzīvi – būtu interesanti, ja Kino muzejs pamēģinātu viņus dabūt rokā.
* * *
Astoņdesmito un deviņdesmito gadu mijā, pārstāvot Kino muzeju, man pašam arī nācās sadarboties ar toreizējo kinoteātra direktori, vienmēr atsaucīgo Terēziju Rubeni un izpalīdzīgo Velgu Ekloni. Īpaši tas bija jūtams, kad 1988. gadā kopīgi rīkojām vienu no pirmajām Ziemassvētku atzīmēšanām Rīgas publiskajā telpā. Kinoteātris sagādāja lielu egli kinozālei, es gāju pie arhibīskapa Kārļa Gailīša, lūdzot viņu uzrunāt skatītājus. Neatteica. Rīgas pilī darbojās diriģentes Guntas Malēvicas meiteņu koris Rīga, un meitenes bija priecīgas par iespēju publiski dziedāt Ziemsvētku dziesmas. Pats biju saveidojis teksta kompozīciju no Augusta Saulieša un evanģēliju tekstiem, vakara režiju uzņēmās Māra Ķimele. Noslēgumā demonstrēja filmu Skrūdžs / A Christmas Carol (1951), ko Anita Uzulniece bija atvedusi no Maskavas kinoarhīva, Baltajiem stabiem. Zāle bija pilna, ar Svētdienas Rīta redaktores Aīdas Prēdeles gādību ap simt vecu un nabadzīgu cilvēku bija atvesti no pansionātiem. Būtu jau sen piemirsis, kas viss tajā vakarā notika, ja ne publikācija žurnālā Kino[17].
Vēlreiz sadarbojāmies ar kinoteātra administrāciju, kad 1990. gada 22. janvārī rīkojām filmas Zvejnieka dēls 50 gadu jubilejas pasākumu. Pētera Krilova režijā darbojās Rīgas teātru aktieri, arī filmas Oskars – Pēteris Lūcis no Valmieras. Viņi kombinācijā ar filmas fragmentiem izspēlēja kino uzņemšanas aizkulises un pirmizrādes jezgu. Pārpildītā kinozāle bija atsaucīga, taču pēc gandrīz divas stundas ilgušā priekšnesuma vēl gaidīja arī filmu, lai gan iepriekšējā vakarā to rādīja Latvijas TV.[18] Mūsu vienīgo kopiju bijām sagriezuši fragmentos, un publika vīlusies izklīda. Tomēr abas aprakstītās epizodes liecina par kinoteātra vadītāju ieinteresētību nestandarta pasākumos, spēju atsaukties, ja kino lietai vajadzīgs.
Tagad pasākumiem cits mērogs, citas ambīcijas, cita skaņa un emocijas. Un ir lieliski sajust, ka Splendid Palace mākslinieciskās vadītājas Dairas Āboliņas estētiskā gaume, kinomākslas izpratne un rīcībspēja ir garantija kinoteātra nākotnei, tam turpinot spoži mirdzēt Rīgas kultūrainavā. Kā zīme tam lai ir Europa Cinemas balva kategorijā Best Programming 2021, zīme tam ir arī lieliskā repertuāra izvēle joprojām.
* * *
Ieejot Lielajā zālē, joprojām apbur mākslinieka Hermaņa Grīnberga (1888–1928) vērienīgais griestu plafona gleznojums – sēdi un raugies kā padebešos! Tik liels darbs nav vienam veicams. Kādu dienu Kino muzejā ieradās scenogrāfa un interjerista Elerta Treilona (1899–1961)[19] meita, atnesa dokumentus un skices, parādot, ka arī tēvs piedalījies Splendida interjeru apgleznošanā.
Simtgades pasākuma svinīgā daļa bija korekti īsa. Delikāts konferansjē, dažas nepieciešamās uzrunas, tad rīkotāju sarūpētie sveicienu filmējumi – Signe Baumane no Ņujorkas un Jānis Streičs, kurš atklāja, ka vairākkārt minētajā otrā stāva telpā viņam direktore ļāvusi nakšņot, kad kādu laiku nebijis kur dzīvot.
Par svinību vakara kulmināciju kļuva trāpīgi izvēlētais Bastera Kītona šedevrs Šerloks Juniors / Sherlock Jr. (1924), kas izskatījās ļoti šodienīgi. Tāds moderns kino ar ekrāna un dzīves transformējamu savienojumu, traku pakaļdzīšanos un filmu kā sapņa realizāciju. Enerģisko kinovēstījumu aktīvi valdzinošu darīja Kārļa Lāča komponētā oriģinālmūzika, viņa paša, solistes Aijas Vītoliņas un ansambļa izpildījumā. Vēl viens mākslinieciskās vadītājas Dairas Āboliņas izdomas apliecinājums! Pirms 100 gadiem Splendid Palace sāka savu darbu 30. decembrī ar filmu Zem diviem karogiem / Under Two Flags (Tods Braunings, 1922). Nedomāju, ka morāliski sentimentālais stāsts par franču ārzemju leģionu Āfrikā būtu devis vairāk prieka kā Bastera Kītona opuss.
Pēc filmas viesiem tika piedāvāts vīns no tēvzemes ogām un saldumi, nama gaiteņi bija pilni čalu. Kur vien skaties – pazīstamas sejas, sveicināmies visapkārt. Šoreiz laba sajūta arī burzmā, strāvoja pacilāta noskaņa. Slavenības fotografējās pie simtgades simboliem. Nedaudz mulsušas bija agrāko gadu līdzstrādnieces, kuras uz balli gan aicinātas bija, taču cita goda nebija izpelnījušās. Manuprāt, būtu bijis cienīgi uzvest uz skatuves bijušos darbiniekus un tiem publiski pateikties. Galu galā, ar viņu pūliņiem kinoteātra prestižs vienmēr bijis augsts. Bet piedosim rīkotājiem, kam rūpju netrūka. Simtgade nosvinēta, un Splendid Palace turpina dzīvot kā spoža poga pie pilsētas vestes.
Vakara noslēgumā pie ārdurvīm vēl satiku Vari Braslu, kurš bija iznācis uzsmēķēt. Novēlējām viens otram veselību, jo ko gan sirmgalvji vairāk var gribēt. Vējš bija norimis, svētku sajūta sirdī turpinājās. Bija prieks satikt ļaudis, ar kuriem tik daudz kas ir kopā darīts un justs. Debesis birdināja rāmas sniegpārslas, kas pasauli vērta pasakā.
