Režisors Jānis Streičs pats savu filmu „Likteņdzirnas” (1997) vairākkārt nosaucis par šlāgeri, un šo jēdzienu var tulkot dažādi.
Domāju, pietiekami daudzi kinoveidotāji apvainotos, ja viņu ilgi loloto darbu kāds nodēvētu vienkārši par šlāgeri – lai gan šo vārdu var interpretēt arī pozitīvi, kāpēc gan ne. Galu galā “schlager”, tulkojot no vācu valodas, nozīmē “grāvējs”. Tātad principā jebkurš komerciāli veiksmīgs darbs, kam izdodas sagraut kasi, – sākot ar Marvel Atriebējiem un beidzot ar Ginta Zilbaloža Straumi –, ir šlāgeris. Un kas tur būtu ko iebilst, šāda birka nozīmē, ka tauta radošo darbu iemīlējusi, tātad tas ir pietiekami vienkāršs un profesionāls, lai audiovizuāli spētu apmierināt plašu interešu un jūtu spektru. No producēšanas viedokļa izcili, vai ne?
Latvijas kinoveidotāju aprindās šlāgerrežisora tituls oficiāli nav ticis piešķirts pat ne Jānim Streičam, lai gan tieši viņš radījis proporcionāli visvairāk latviešu tautā daudzinātu filmu, tāpēc apbalvošana būtu apsverama. Piemēram, Limuzīns Jāņu nakts krāsā ir vienīgā Latvijas filma, kuru regulāri iespējams skatīties vismaz trīs TV kanālos vienlaikus. Taču, lai cik skatītājiem mīļa šī filma arī būtu, diez vai kādam ienāktu prātā to nosaukt par šlāgeri, vismaz Līgo svētku laikā ar šādu apzīmējumu nekādi nav iespējams izcelties uz vispārējā fona.
Limuzīns gan tikai laika gaitā izveidojies par Latvijas popkultūras fenomenu, ar kuru beigu beigās paša autora domām vai interpretācijām vairs nav nekāda sakara. Tomēr Streiča filmogrāfijā ir kāda filma, kuru viņš pats ne vienu reizi vien izvēlējies nodēvēt par šlāgeri, turklāt pirmā šo statusu filmai piedēvēja vairākkārtēja Streiča sabiedrotā Vija Artmane[1]. Runa ir par vienu no retajām 90. gadu Latvijas spēlfilmām – Likteņdzirnas (1997).
Jāatzīst gan, ka paša Streiča lietojumā šis it kā necilais apzīmējums nāk ar zināmu devu izaicinošas ironijas. Protams, apskatot virspusēji, Likteņdzirnu kopējais uzstādījums atgādina ļoti sentimentālu, precīzi aprēķinātu darbu plašam skatītāju lokam, kā tam arī vajadzētu būt, ja režisors vēlas izmantot šādu retoriku. Galu galā, 90. gadu pāreja no padomju sociālisma uz rietumu brīvā tirgus ekonomiku Latvijas filmu nozarē kopumā bija, maigi izsakoties, sarežģīts laiks, tādēļ, domājot kaut vai tikai par nacionālā kino glābšanas misiju, liela skatītāju skaita iekustināšana bija vairāk nekā nepieciešama. Tāpēc – kā var pretoties šādai aktieru plejādei? Vienmēr vīrišķīgais un paštaisnais Ivars Kalniņš, kura popularitāte sniedzās pāri Latvijas robežām, jaunā Agnese Zeltiņa ar kinodīvas potenciālu un pavisam jauniņais, naivais, bet harizmātiskais Artūrs Skrastiņš. Fonā pazib vēl citi klasiķi – allaž nenopietnais Jānis Paukštello, elegantā Mirdza Martinsone, Streiča labā roka Boļeslavs Ružs un arī Streiča otra labā roka (lai neteiktu „kreisā”) – Romualds Ancāns. Principā
nav pat būtiski, vai šī kompānija spēlēs, muzicēs, dziedās vai vienkārši pļāpās, tāds sastāvs ir box office visos laikos un ne tikai Matkules tautas namā.
Sižets, kas atvasināts no Jāņa Klīdzēja romāna Sniegi, ir klasisks mīlas trīsstūris, ar pretenziju kļūt par četrstūri vai kādu citu formu, ja vien skatītājs to vēlas iedomāties. Izbijis akadēmiķis, tagad topošais dzirnavu saimnieks un arī, izrādās, vēža slimnieks Eduks (Ivars Kalniņš) nejauši satiek savu kādreizējo studenti, nesen redzi zaudējušo Agnesi (Agnese Zeltiņa). Abi kopīgi apmeklē operu un kādu krogu Lido, kas ierīkots Splendid Palace telpās, un abu starpā varbūt, bet tikai varbūt, raisās jūtas. Šīs izdarības, protams, krīt uz nerviem Eduka mantkārīgajai bijušajai sievai un arī bijušajai marksisma-ļeņinisma pasniedzējai, tagad tautas glābšanas partijas priekšsēdei Namedai (Mirdza Martinsone), kura tīko dabūt daļu no Eduka Amerikas radu mantojuma. Eduks savukārt visu šo no gaisa nokritušo bagātību izdomā ieguldīt finansiāli neizdevīgās, bet romantiskās lauku dzirnavās – nevis, piemēram, novēlēt to saviem un Namedas bērniem. Tikmēr izrādās, ka Agneses krusttēvs (Boļeslavs Ružs)… tas liekas mazliet neticami, tomēr dzīvo kaimiņos Eduka topošajām dzirnavām. Līdz ar to arī Agnese turpat vien ir, dzīvo kopā ar savu ārkārtīgi dievticīgo māti (Astrīda Kairiša), un tādi apstākļi ļauj pārim tikties arvien biežāk. Drīzumā, kur gadījies, kur ne, uzrodas iepriekšminētās ģeometriskās figūras nākamais stūris – Eduks no kāda Kurzemes miesta kautiņa izglābj vietējo muzikantu, nešpetno delveri un taisnības cīnītāju Vladilenu jeb Beisiku (Artūrs Skrastiņš), kurš turpmākās stundas laikā spirituāli cīkstēsies ar Eduku par aklās meitenes sirdi. To visu novēros un ik pa laikam mēģinās uzgleznot kāds talantīgs, bet vienmēr “groku” sadzēries gleznotājs Vinsents (Romualds Ancāns) – šķiet, profesionāls Jāzepa Pīgožņa darbu kopētājs.
Fragmentāri un ļoti veiklā tempā, kur viena aina mēdz svārstīties no pusminūtes līdz divām, Eduks atstāsta šo vienas vasaras ziepeni savam bijušajam Zinātņu akadēmijas kolēģim Jānim (Jānis Paukštello), kuru viņš nostopējis nakts tumsā. Un visus negaidītos mīlas, traģēdijas, spriedzes un komēdijas pagriezienus ārkārtīgi saspiestajā laikā pavada Raimonda Paula aktuālākie šlāgeri, turklāt lielākoties pašu varoņu izpildījumā, bet kontrastam uzspēlē arī operas orķestris – fragmentus no Traviatas, ko Eduks ar Agnesi kopīgi apmeklēja. Šlāgeru skanēšanas biežums tieši proporcionāli atbilst tam, kā radiostacijas mēdz radīt jaunākos hitus, un rezultātā nav iespējams noskatīties Likteņdzirnas un drīz pēc tam nedungot Raudāja māte…, Virši zied… vai Nes mani vēl...
Tolaik, 1997. gadā, aptuveni tajā pašā laikā, kad dungot nācās arī globālā šlāgera Titāniks gaudu melodijas, Latvijas kinoskatītāji masveidā ar biļetēm nobalsoja par šo emocijām un notikumiem pārbagāto Likteņdzirnu storiju, savukārt kritiķi – piemēram, Normunds Naumanis – vispārējo sajūsmu centās atvēsināt, uzsverot Streiča nespēju tikt galā ar paša sacerēto talantīgo haosu.[2] Tā ka teorētiski šādā duālā situācijā autoram ir pat izdevīgi nosaukt savu filmu par šlāgeri – it kā nemaz nemēģinot sacensties ar kādu “augstāku kino”. Un var jau saprast, tīri virspusējā līmenī filma perfekti izspēlē savus sižetiskos trumpjus un rada emocionālu, nepastarpinātu līdzpārdzīvojumu, lai cik pārspīlēts tas arī būtu.
Bioloģisku, metafizisku, ar eksistenci saistītu iemeslu dēļ man nebija iespēja redzēt Likteņdzirnas tolaik kādā Kino 52 zālē – vienkārši es vēl nebiju piedzimis. Tomēr, manuprāt, šobrīd ar laika distanci ir daudz labāk uztverama filmas ironiskā, varbūt pat postmodernā maniere, kas apaudzē pamata struktūru. Proti, lai arī Streiča dinamiskais sižetiskais savārstījums darbojas arī vienkāršas melodrāmas līmenī, tomēr
filmas patiesais spēks slēpjas tajā, ka tā vienlaikus ir komentārs par šo sentimentālo šlāgermeldiņu.
Krītot dzelzs priekškaram, latviešiem un arī citiem nu jau post-padomju iedzīvotājiem bija iespēja ķert un grābt visus tos labumus, ko piedāvā nupat vēl aizliegtie Rietumi, un Streičs filmas audeklā ir ievijis neskaitāmas šī laikmeta zīmes. Aklā meitene un vēža slimnieks, kuri tolaik Latvijā ārkārtīgi populāro Dienvideiropas un Latīņamerikas telenoveļu labākajās tradīcijās neticamā veidā uzveic savas slimības. Gluži kā KS-VIDEO bojevikos Eduku braucošā mašīnā cenšas nogalināt divi jaunieši stopētāji, viņu nodoms rezultējas ar efektīgu avāriju. Pēc tam, atgādinot Tarantino Lubeni, abi jaunieši nonāk gūstā, tikai šoreiz ne pie Zeda, bet pie Eduka, Beisika un Vinsenta, kas sīkos neliešus pārmācīs ar latviešu galveno moku rīku – tautas mūzikas pop-up nometni. Tajā pašā laikā, tiklīdz gadās brīvs brīdis no grādīgā un muzicēšanas, Beisiks “a priori” urbjas cauri sava pseidonīma radītājai – Basic English mācību grāmatai –, lai varbūt kādu dienu pārorientētos uz globālo publiku. Savukārt Vinsents ir pieticīgāks un spēj vien citēt slavenāko amerikāņu akmens laikmeta klasiķi, skaļi kliedzot: “Jaba-daba-dū!”
Jāņa Streiča uzburtā filmas telpa caur popkultūras prizmu stilizē 90. gadu Latvijas sadzīvi, piesakot līdz tam ne Latvijas filmās, ne arī dzīvē neeksistējušo “amerikanizāciju” vai amerikāņu sapņa idejas ienākšanu. Taču vēsās mantiskās pārdales, dolārkoki falšās bankās, melni kantaini džipi, uzpumpēti, ievaskoti tēvaiņi un slaidas puskailas eskorta meitenes – tā nav tikai fikcija, kas aizņemta no Holivudas, bet arī 90. gadu Latvijas realitāte, kuru filmas galvenie varoņi Eduks, Agnese, Beisiks un Vinsents negrib redzēt. Tieši pretēji, ar vēža diagnozi nolemtajam Edukam ir kaut kas tāds, ko varētu nodēvēt par latviešu sapni, – vēlme dzīvot pēc saviem principiem, prom no juridiskiem šakāļiem un mantkārīgām hiēnām, un būvēt finansiāli neizdevīgas dzirnavas Kurzemes laukos. Romantisks vasaras mīlas stāsts, kura ietvaros no sabiedrības svabadā četrotne nodibina gandrīz vai metafilmisku mūzikas grupu, lai spēlētu Matkules apriņķa kāzās un citos saviesīgos pasākumos, ir elēģiska idille, kas tik bieži sastopama šlāgermūzikas naratīvos. Taču Streičs ļoti labi apzinās, ka “dzīve šlāgerī” ir neiespējama un mežonīgā kapitālisma žņaugi (vai, mazliet piezemētāk sakot, elementārā, nabadzīgā un skumjā dzīves realitāte) saliks visu pa plauktiņiem.
Jānis Streičs gan, lai arī spoguļojas savos varoņos, pats ir visnotaļ rafinēts režisors. Viņš pirmkārt jau spējis 90. gadu haosā un trūkumā tikt pie nopietnas pilnmetrāžas filmas uzņemšanas, un otrkārt, spēj salikt stilistiski precīzus akcentus, pat ja tie brīžam ir vaļīgi un turas uz banalitātes un farsa robežas. Viņš, atkāpjoties no scenārija rāmjiem, ķer aktieru dīvainās personiskās ārišķības un pievieno tās varoņu raksturiem, turklāt viss, ko aktieri dara kadrā, ir vitāls, vienmēr mazliet pārspīlēts, pat teatrāls. Paradoksāli – Streiča populārākās filmas mūždien saucam par ārkārtīgi latviskām, taču viņa aktieru spēles stils absolūti kontrastē ar to, kā stereotipiski darbotos vēsais un klusais latvietis. Likteņdzirnu kontekstā šīs ārišķības tikai pastiprina varoņu izvairīšanos no aprēķina realitātes un tiekšanos pēc savas patiesības, tādēļ to vērot ir tikpat uzmundrinoši, cik vienlaikus arī skumji. Atšķirībā no praktiski visiem šlāgeriem, Streičs neizvairās no vienmēr jūtamās tumšās, jāsaka, pat mazliet linčiskās enerģijas, kas paslēpusies aiz pozitīvās pompozitātes.
Tomēr šie aktierdarbi nebūtu ne uz pusi tik iedarbīgi bez mizanscēnas, ko Streičs veido sadarbībā ar operatoru, ilgu gadu un daudzu filmu kolēģi Hariju Kukelu. Plūstošā kameras kustība, ārkārtīgi bieža kadra plānu maiņa, it kā nepamatota novēršanās, pārceļot uzsvaru uz kādu citu detaļu vai ekstremitāti, kas beigās ainai dod pavisam jaunu skanējumu... Kukela kamera kaifo par 90. gadu jaunajiem rekvizītiem un kopējo vides iekārtojumu, kas nav tikai fons, bet vienmēr būtiska kompozīcijas sastāvdaļa. “Kukelisms”, gluži kā aktieriskais “Streičisms”, šķiet, ir absolūti intuitīvs filmēšanas stils, kas līdzās savai vaļībai pamanās iestarpināt arī fotogrāfiski jaudīgas un komiskas statikas. Likteņdzirnas tapa laikā, kad filmēšanas laukums vēl nebija pārvērsts par “videociematu” ar kontroles monitoriem visās malās, tāpēc ir grūti novērtēt, vai un cik daudz Kukelu spēja iegrožot Streičs; šis jautājums paliks neatbildēts, taču gribas domāt, ka abi meistari vairāku filmu gaitā bija viens otru tik ļoti atkoduši, ka paļāvās abpusējam lidojumam pretim gatavai filmai.
Taču, nonākot šī lidojuma galapunktā, ir interesanti domāt par to, kāds ir Streiča redzējums par varoņu un savā ziņā arī skatītāju likteņiem jaunajā Latvijā. Fināls (atšķirībā no visas pārējās filmas) ir krāsu ziņā netipiski bālā tonalitātē, un arī šim noslēgumam piemīt tāds pats nenosakāms reālisma un stilizācijas duālisms. Streičs balstās realitātē un faktiski demonstrē tipisko bālo rīta gaismu, tomēr vienlaikus filmas noslēgumam ir sapņaina atmosfēra. Vai bērns (kurš skatītājam uz pussekundi liekas Agneses jaundzimušais, tomēr izrādās Eduka mazbērns) ir simbols jaunam sākumam? Vai tomēr, skanot Ivara Kalniņa dziedātajam Nes mani vēl… un kamerai vēršoties Kurzemes debesīs, ir jūtamas skumjas un neizbēgama nolemtība?
Vai arī šī patiesībā ir kāda pēcnāves paradīze, kurā viss beidzot nostājies savās vietās un varoņi dzīvos mūžīgā laimē un šlāgerī?
Lai nu kā arī kurš izprastu filmas noslēgumu, saldsērīga noskaņa tam ir.
Likteņdzirnu kinematogrāfiskā jauda slēpjas filmas šķietamajā vienkāršībā, kurā tajā pašā laikā notiek nepārtraukta rotaļa ar skatītāja uztveri – vai tie būtu ironiski brīnumainie sižeta pagriezieni, negaidītās un burvīgās Eduka iedomu etīdes, vai muzikālās svārstības no apzināti dumjajiem “viršiem, kas zied” līdz Džuzepem Verdi. Tas ir darbs, kas savu intonāciju spēj mainīt atkarībā no skatītāja garastāvokļa, audiovizuālās sagatavotības un vispār varbūt pat politiskā noskaņojuma. Tā ka, iespējams, Streičs runāja nevis par šlāgeri tādas smacīgas galda dziesmas izpratnē, bet gan par to šlāgeri – grāvēju. Nograujot robežas starp “zemo” un “augsto” mākslu, gaumi un banalitāti, brīnumu un realitāti, filmu un dzīvi.
