Vai Latvijas un Baltijas īsfilmām piemīt kādas iezīmes, kāpēc tās uzreiz iekrīt acīs kinoskatītājiem ārzemēs? Šo jautājumu apcer tēmas speciāliste Tara Karadžiča / Tara Karajica – Belgradā bāzētā un starptautiski strādājošā kinokritiķe, īsfilmu kuratore, European Shooting Stars žūrijas locekle, bijusī PÖFF Shorts Industry vadītāja, Zelta Globusa balsotāja un Eiropas Kinoakadēmijas biedre. Sākuma fokuss – uz Latvijas īsfilmu iznācieniem Klermonferānas īsfilmu festivālā, kuru dēvē par šī formāta Kannām.
Bija laiks – ne tik sen –, kad Latvijas dalība Klermonferānas starptautiskajā īsfilmu festivālā drīzāk nozīmēja prombūtni, nekā klātbūtni. 2017. gadā, Baltijas īsfilmu profesionāļiem pulcējoties Francijā, lai iepazīstinātu ar reģiona īsfilmu nozares ainavu, Latvijas pārstāvji ieradās bez infrastruktūras, bez finansējuma un bez skaidra mandāta. Patiesībā bija tikai viena vienīga apņēmīga pārstāve. “2017. gadā Klermonā notika prezentācija par īsfilmu nozares situāciju Baltijā,” atceras festivāla 2ANNAS programmas direktore Laima Graždanoviča. ”Es jau strādāju festivālā, bet nebiju tik aktīvi iesaistījusies kā tagad, biju tikai programmu veidotāja. Klermonferānas īsfilmu tirgū jau līdzdarbojās Lietuvas un Igaunijas pārstāvji, bet Latvija tur jau labu laiku nebija piedalījusies.”
Tas, kas sekoja, tagad iegājis Baltijas īsfilmu nozares vēsturē.
”Nebija neviena, kas pasākumā varētu prezentēt Latvijas īsfilmu nozares situāciju, – filmu pārstāvji vai nu nevarēja ierasties, vai nevēlējās, jo tas bija finansiāli sarežģīti, un mums nebija nekāda atbalsta dalībai. Galu galā es devos uz prezentāciju un pārstāvēju Latviju. Atceros, ka jutos un arī biju pilnīga nozares jaunpienācēja – „svaigs zaļš gurķis” –, bet cilvēki tuvojās man ar ziņkāri, jautādami: “Kas notiek Latvijā?” Galu galā es pārstāvēju visu valsti," atceras Laima.
Tas bija brīnišķīgs izrādīšanas un arī atklāsmes brīdis. Patiešām, Latvijas īsfilmas pastāvēja, un tās bija reti talantīgas, bet strukturāli valsts bija neredzama. Tomēr neredzams nenozīmē neeksistējošs. Kā valstij ar mazāk nekā diviem miljoniem iedzīvotāju, Latvijai raksturīga gandrīz neizskaidrojama pārstāvība lielākajos filmu festivālos. Un tā nav nekāda „savdabīga parādība”, jo Kannas, Berlīne, Klermonferāna un Ansī neiekļauj savās programmās šādus pārsteigumus, tā ir pastāvīga, nopietna balss. Dažādu starptautisku kinofestivālu balvas mūsdienu filmām, Herca Franka filmas Par desmit minūtēm vecāks (1978) starptautiskā kanonizācija – tās nav nejaušības. Šeit ir tradīcija, ko starptautiskā aprite atzīst un pie tās atgriežas.
Kad Baltijas valstis sāka turēties kopā
Izraušanās nāca nevis ar nostāšanos atsevišķi, bet ar vienotību. Tā kā Lietuva un Igaunija uzstāja, lai valsts institūcijas pamatīgāk atbalstītu īsfilmas, vienprātīgi tika pieņemts drosmīgs lēmums un visas trīs Baltijas valstis apvienojās kopīgai sanāksmei Rīgā – simboliskai, ja ne tūlītēji transformējošai. Nopietnākas pārmaiņas pienāks vēlāk. “Ir bijuši daudzi mēģinājumi,” skaidro Graždanoviča, “bet tas bija sarežģīti resursu trūkuma dēļ… Viens no galvenajiem organizācijas Baltic Shorts radīšanas iedvesmas cēloņiem bija vienkāršā realitāte, ka Latvija nespēja nodrošināt pietiekamu finansējumu, lai tai būtu savs stends īsfilmu tirgos. Vienīgais veids, kā padarīt to iespējamu – un nodrošināt visa Baltijas reģiona pārstāvību –, bija apvienoties. Un tā dzima Baltic Shorts kā zīmols.”
Tas bija 2022. gads – iespējams, vēlu, bet visnotaļ izšķirošā laikā. Faktiski no tā brīža Baltijas stends Klermonferānas starptautiskajā īsfilmu tirgū vairs nebija izdzīvošanas akts; tā bija stratēģija ar vienādu līdzdalību, vienādu izmaksu sadali un vienādu pamanāmību. “Ir sen pagājušas dienas, kad Igaunija vai Lietuva mūs nesa uz saviem pleciem,” norāda Graždanoviča. “Šajā ziņā tas jau labu laiku ir ilgtspējīgi. Mēs dalām izmaksas starp trim valstīm.”
Pārsteidzoši ir arī tas, ka
Latvija necenšas imitēt kinopasaulē dominējošās noskaņas, tā neveido filmas, kas izskatās pēc amerikāņu vai franču īsfilmām.
Latvijas autori izceļas ar kaut ko patiesi savu, un festivāli to atrod. Tāpēc Baltijas zīmols vairs nav kompromiss, tas ir kļuvis par piesātinātas specifikas stratēģiju.
Baltic Shorts izveidošana atnesa divējādu labumu. Pirmkārt, tā nostiprināja Latviju kā “īsfilmu valsti”. Otrkārt, Latvijas delegācija ir arī kļuvusi par būtisku dalībnieku Klermonferānas kinofestivālā, un tas nozīmē, ka īsfilmu profesionāļi tagad zina, ar ko tikties, ja viņus interesē Latvijas īsfilmu birums. Tāpēc struktūrai sekoja gan personiska, gan nacionāla atzīšana.
Laima Graždanoviča piebilst izšķirošu niansi: “Latvija vienmēr ir veidojusi spēcīgas īsfilmas, īstā problēma bija atbalsta un pārstāvības trūkums. Es uzskatu, ka Latvijas Īsfilmu aģentūra un Baltic Shorts palīdz nodrošināt mūsu atpazīstamību ne tikai starptautiskā, bet arī vietējā līmenī. Un tas ir būtiski. Ir svarīgi, lai ne tikai Nacionālais Kino centrs, bet arī latvieši kopumā vairāk uzticētos saviem filmu veidotājiem.” Patiesi, šī vietējā atzīšana var izrādīties visradikālākā pārmaiņa.
Latvijas Īsfilmu aģentūras uznāciens
2023. gada nogalē tika institucionalizēts tas, ar ko jau sen bija improvizējuši festivāli un atsevišķi pārstāvji. “Latvijas Īsfilmu aģentūra tika nodibināta 2023. gada beigās, reaģējot uz ilgstošu un arvien steidzamāku nepieciešamību pēc stabilas, profesionālas īsfilmu pārstāvniecības Latvijā,” skaidro Latvijas Īsfilmu aģentūras direktore Diāna Trope. “Tā ir paredzēta kā līdz šim trūkstošā saikne starp filmu veidotājiem, festivāliem un kultūras iestādēm.”
Patiesībā jau gadiem ilgi pārstāvniecību īstenoja daži festivāli – 2ANNAS un Rīgas starptautiskais kinofestivāls Riga IFF –, bieži vien bez atlīdzības, bez strukturālām pilnvarām un bez ilgtermiņa politikas atbalsta. “No filmu festivāliem nevar un nevajadzētu sagaidīt, ka tie nesīs visu valsts vai nozares mēroga pārstāvniecības nastu,” uzsver Trope. “Nesenā pieredze ir skaidri parādījusi, ka īpaša organizācija vairs nav greznība, bet nepieciešamība.”
Aģentūras mērķis nav kosmētisks; tā cenšas pārcelt Latvijas īsfilmas no izdzīvošanas režīma uz atbalstītu praksi – stāvokli, kur īsfilmām “vairs nav pastāvīgi jāpamato savas tiesības pastāvēt”. Atskatoties pagātnē, cilvēkus izbrīnīs tieši šīs pārvērtības ātrums. Neatkarības atgūšanas laikā 1991. gadā Latvijā nebija animācijas izglītības vērā ņemamā nozīmē; 2025. gadā tai jau bija Oskars. Tā nav viena paaudze; ir pagājis mazliet vairāk par 30 gadiem, un īsfilmas šajā laikā lielākoties bijusi apzināta mākslinieciska forma, nevis treniņnometne spēlfilmu veidošanai.
Baltijas modelis Eiropai?
Šis gads iezīmēja Latvijas pārstāvniecības nostiprināšanos Klermonferānas filmu tirgū. “Viens rādītājs ir tas, ka šis ir pirmais gads, kad mums bijušas trīs filmas tirgus skatē,” stāsta Graždanoviča. Latviju pārstāvēja Andrejs Brīvulis ar savu animācijas filmu Tīrība, Ieva Ozoliņa ar filmu Omamma un Līva Polkmane un Marta Šleiere ar Paldies par jūsu atsauksmi. Līva Vernere no VFS Films pārstāvēja Latviju festivāla programmā CEE Animation Forum. Diāna Trope izceļ atlases kuratoru stingrību: “Projekti tirgus skatēm tiek rūpīgi atlasīti. Katrs atlasītais projekts demonstrē atšķirīgu radošo balsi un spēcīgu potenciālu uzrunāt starptautiskas auditorijas, kamēr visi kopumā uzrāda žanru, pieeju un talantu daudzveidību, kas šobrīd parādās Latvijas īsfilmu ainavā.”
Andrejam Brīvulim, kurš jau guvis atzinību starptautiskajās animācijas aprindās, tirgus piedāvāja iespēju iziet ārpus nišas programmu robežām. Ozoliņas hibrīddarbs bija piesaistījis Riga IFF žūrijas interesi, savukārt Polkmanes un Šleieres projekts nesa līdzi Baltic Pitching Forum un Kannu Short Film Corner | Rendez-vous Industry impulsu. Kopā viņi radīja daudzveidīgu īsfilmu nozares portretu. Latvijas īsfilmām raksturīga īpaša klusuma kvalitāte – nevis lēnā kino klusums kā moderns žests, bet kaut kas tāds, kas šķiet ģeogrāfiski pamatots. Lēzena piekraste, gaismas piesātināta vasarā un tikko manāma ziemā, – ainava, kas ienāk kadrā, aicināta vai ne.
Klermonferāna bieži tiek raksturota kā “īsfilmu Kannas”. “Tas ir horizontāls tirgus, kur topošajiem filmu veidotājiem un pieredzējušiem profesionāļiem ir kopīga fiziskā telpa un vienlīdzīgi apstākļi. Dalīborganizācijas nekavējoties nonāk uz lielākas starptautiskas skatuves,” skaidro Diāna Trope. “Tirgus vide likvidē šķēršļus un nostāda mūs plecu pie pleca ar partneriem no visas pasaules.”
Kinokritiķis un festivāla Riga IFF īsfilmu programmas kurators Leo Soesanto norāda uz kaut ko vēl atšķirīgāku: “Klermona ir lielisks palīgs Latvijas īsfilmu popularizēšanā – ne tikai tirgus seansos, bet arī Baltijas stendā, kur cilvēki var fiziski saprast atšķirības starp trim valstīm. Manuprāt, visas Baltijas iniciatīvas īsfilmu industrijā ir Eiropai diezgan unikālas – līdzīgi, kā ziemeļvalstu kaimiņi, tās ir valstis, kas apvieno spēkus, vienlaikus uzsverot savu atšķirīgo. Tādai ir jābūt Eiropas Savienībai!”
Tomēr vispārsteidzošākais, iespējams, saistīts ar attieksmi, nevis struktūru. Īsfilmas Latvijā nekad nav tikušas uzskatītas par nenozīmīgāku formu. Filmu festivāls 2ANNAS tika dibināts, balstoties uz skaidru premisu, ka īsfilma var būt izšķirošs māksliniecisks paziņojums, nevis pakāpiens. Šī institucionālā attieksme veidoja to, ko filmu veidotāji uzskatīja par atļautu, – un tas izpaužas darbā.
Pārbaudīt darbu pasaulē
Filmas Paldies par jūsu atsauksmi producentam Emīlam Alpam Klermonferānas tirgus izpēte nebija tikai simboliska, bet drīzāk eksistenciāla. “Profesionāli tirgus skate ir iespēja man faktiski pārbaudīt filmu pirms pirmizrādes. Pats biju to noskatījies tūkstošiem reižu, un man tā vairs nelikās smieklīga, tāpēc redzēt to tirgus skatē bija ļoti iedvesmojoši, lai gūtu apstiprinājumu, ka filma patiesi ir vērtīga.” Latvijā, viņš norāda, īsfilmas var likties kā privāti vingrinājumi, kas veikti izolācijā vai ierobežotai apritei, bet Klermonferāna dara galu šai ilūzijai. “Došanās uz Klermonferānu ļauj man un citiem filmu veidotājiem saprast un saredzēt, ka īsfilmām ir vieta pasaulē, ka tām joprojām ir interesanta vai acīmredzami īpaša auditorija.”
Topošajiem režisoriem, kas iestrēguši starp kinoskolas absolvēšanu un pirmās mākslas filmas gandrīz vai neiespējamību, īsfilmas nav pakāpieni; tās ir laboratorijas. “Īsfilmas Latvijā ir būtisks instruments filmu veidotāju izaugsmei. Šādā formātā ir daudz mazāks risks piešķirt līdzekļus filmu veidotājiem, kuri vēlas, teiksim, pakāpties savā profesionālo prasmju spēlē,” spriež Alps.
Patiesi neparasti ir tas, ka dokumentālā un animācijas kino tradīcijas Latvijā neattīstījās atsevišķās kalvēs, kā tās mēdz attīstīties citur. Vienas un tās pašas vērtības caurstrāvo abas – līdzekļu ekonomija, attēla prioritāte, dziļa pretestība pret procesa vienkāršošanu, izskaidrojot sevi auditorijai. Šis savstarpējais vijums radījis kaut ko pietiekami saskanīgu, lai to varētu atpazīt, un tas ir retums.
Tomēr paradoksi saglabājas. Diplomdarbu filmas balstās uz kolektīvo finansējumu, studenti paši finansē savu ienākšanu nozarē. Infrastruktūra aug, bet nestabilitāte saglabājas.
No pārsteiguma līdz pēctecībai
Spītējot ierobežotajiem resursiem – un biežāk, nekā nespītējot tiem, – Latvijas īsfilmas paliek stilistiski drosmīgas. “Es domāju, ka latviešu īsfilmu veidotāji lieliski iztiek ar tiem resursiem, kas viņiem ir pieejami,” novēro Soesanto. “Filmas ir ļoti daudzveidīgas. Animācija, protams, Latvijā tradicionāli ir bijusi izcila, un Andreja Brīvuļa Tīrība ir jauns iepriecinājums.” Viņš norāda uz plašāku pārmaiņu kinematogrāfijas kartē: “Es domāju, ka Straumes pasaules mēroga panākumi ir nostādījuši Latviju ļoti interesantā pozīcijā – cilvēki apzinās, ka Latvija ir un spēj veidot gandrīz vai DIY produktu, kas var pārspēt Holivudas radītos behemotus visprestižāko balvu izcīņas konkursos.”
Latvijas filmu veidotāji gan dokumentālajā, gan animācijas kino tiecas uzticēties attēlam, nevis vārdam, gandrīz vai agresīvā līmenī. Dialogs tiek uzskatīts par traucējumu. Daļēji tas aizsākās kā padomju laika izdzīvošanas stratēģija – filmas bez vārdiem cenzēt bija grūtāk. Taču tā kļuva par estētisku filozofiju, kas samanāma tik daudzās filmās – no Vecāks par desmit minūtēm 1978. gadā līdz Straumei 2024. gadā. Animācijas esence bieži vien slēpjas kompozīcijā – plakanums un grafiskā precizitāte, kas rodas no tā, ka Latvijas animācijas mākslinieki vēsturiski nākuši pārsvarā no glezniecības un grafikas, nevis ilustrācijas vai naratīvās karikatūras nozares.
Tēls tiek radīts tā, kā par to domā gleznotājs, nevis stāstnieks.
Lauma Kaudzīte, festivāla Riga IFF īsfilmu programmas un SHORT RIGA Test Screening vadītāja, piebilst: “Īsfilma nav tikai pakāpiens uz spēlfilmām. Tās ir atsevišķa radoša joma, un tām pieder svarīga vieta kino nozarē. Par to liecina gadiem ilgie latviešu animācijas īsfilmu starptautiskie panākumi, arī atzītu producentu pieaugošā iesaiste īsfilmu un dokumentālo īsfilmu projektos. Šīs norises liecina par pozitīvu īsfilmu nozares virzību Latvijā.” Beidzot ir sasniegta starptautiska atpazīstamība. Tas, kas vēl jāsasniedz, ietilpst strukturālā nodrošinājuma jomā – ilgtspējīgs finansējums, stratēģiska atzīšana un pastāvīga īsfilmu kā autonomas mākslas formas profesionalizācija.
Klermonferānā 2017. gadā kinoindustrijas profesionāļi jautājumu “Kas notiek Latvijā?” uzdeva vienīgajai Latvijas pārstāvei, 2026. gadā viņi ar to vēršas stendā, kas tiek dalīts ar kaimiņiem, ir strukturēts un cerību pilns. Profesionāļi nāk pie filmu veidotājiem, kas izmēģina pārgalvīgas komēdijas, hibrīdas formas un drosmīgu animāciju. Viņi vēršas pie pārstāvības, kas veidota nevis pārpilnības, bet nepieciešamības dēļ. Latvijas klātbūtne Klermonferānā vairs nav improvizācija, tā ir deklarācija. Īsfilmas Latvijā vairs nepieprasa atļauju pastāvēt – tās rada apstākļus ilgstošai turpmākai darbībai.
No angļu valodas tulkojusi Jana Bērziņa
