Sagadījies, ka gandrīz visu manu šī gada Riga IFF filmu izlases autori un autores (ar vienu starptautiski slavenu izņēmumu, kuru apskatīšu kā pēdējo šajā rakstā) ir jauni cilvēki, dzimuši 90. gados un šobrīd veido debijas pilnmetrāžas filmas.
Līdzās jauno režisoru filmu nosaukumiem ir katram tikai viena producētājvalsts, kas savā ziņā ir likumsakarīgi – tie vēl nav starptautiski atpazīstami vārdi, kas spētu piesaistīt lielus kopražojumus, taču jauno režisoru pirmās filmas ir svarīgas viņu pašu valstij, un tas liecina par proaktīvu un uz nākotni vērstu valsts kultūrpolitiku. Cerams, ka tā tas būs arī mūsu valstī!
Vēl visas šīs filmas vieno ļoti personiskas attiecības ar laiku, kurā šobrīd dzīvojam, ar visām tā sarežģītajām sociālpolitiskajām problēmām un to radītajām mentālajām blaknēm. Arī tāpēc ir svarīgi, lai kino turpinātos – kā saruna, pieredze un liecinājums, atvērts jaunu sarunu biedru un skatpunktu ienākšanai.
Viešņa / Gæsten
Madss Mengels, DK | 2026 | 99’
Dāņu režisora Madsa Mengela pilnmetrāžas debijas filma, kas momentā stereotipiski (bet neteikšu, ka nepamatoti) liek piesaukt Dogmu 95, dāņu ģimenes psihodrāmas un konkrēti – Tomasa Vinterberga Svinības / Festen (1998). Arī Viešņas darbība risinās ierobežotā laikā un telpā – ģimenes kopāsanākšanā viesu namā pie jūras, šoreiz jaundzimušā vārda paziņošanas svinībās (tāda ļoti dāniska lieta), kur cits pēc cita atklājas kādas ģimenes dziļi skapī nostumtie skeleti. Par notikumu palaidējmehānismu kalpo nelūgtas viešņas ierašanās skandināviski perfektajā pasākumā – jaundzimušā puisīša vecmāmiņa pa tēva līniju Vībeke (lomā brīnišķīga Trīne Dirholma) izraisa nekontrolējamu emociju un pavērsienu lavīnu, komisku un dramatisku.
Taču šim stāstam piemīt laikmetīgi akcenti, kas to atšķir no sākumā minētajām pirmajām asociācijām un iedod citu skatpunktu – stāsts centrējas ne tikai ap ģimenes traumu, bet arī ap modernās maskulinitātes un tēvbūšanas trauslajām sajūtām. Simons Benebjorgs autentiski nospēlē jauna, emocionāli inteliģenta vīrieša bailes atklāt savu ievainojamību un ģimenes mentālo problēmu vēsturi, kuru filmas gaitā tomēr nākas izprocesēt. Tikmēr Trīne Dirholma mātes lomā uguņo un žilbina, viņas tēla emocionālie stāvokļi mainās tikpat strauji kā Baltijas piejūras klimats – no afektētas, impulsīvas trakās sievietes, kuru apkārtējie cenšas kontrolēt un medikalizēt, līdz empātiju un līdzjūtību raisošam, dziļi ievainotam iekšējam bērnam.
Madss Mengels nebaidās eksperimentēt ar filmas attēlu un skaņu, un, konceptualizējot Dogmas impulsīvo kameras kustību un ritmizēto skaņu rindu, rada stilizētu trauksmes un apjukuma partitūru, kas norimst būtiskos varoņu apskaidrības brīžos. Režisors atzīst, ka šajā filmā atklāj arī savas ģimenes pieredzi, un stāsta personiskā un subjektīvā intonācija piešķir Viešņai simpātiskus autentiskuma vaibstus.
Filmas seanss piektdien, 23. oktobrī, 21:00 Splendid Palace Straumes zālē
Mecenāte / Mecenaten
Jūlija Telīna, SE | 2026 | 100'
Vēl viena debija – zviedru režisores Jūlijas Telīnas pirmā pilnmetrāža Riga IFF konkursa programmā. Gandrīz vai jāatvainojas, bet atkal jau grūti iztikt bez citu stilistiski radniecīgu mākslas darbu piesaukšanas, runājot par šo visnotaļ interesanto un amizanto jaunās režisores piedāvājumu, – varētu, piemēram, filmai dot apakšvirsrakstu Kad [Patrīcijas Haismitas] mis Riplija satiek [Lukas Gvadajīno] sāncenšus –, tajā ieskanas arī kaut kas no Žana Ženē Kalpoņu vai Kloda Šabrola Ceremonijas ciniskā absurda (vai absurdā cinisma).
Stāsts tātad ir (netieši citējot Riga IFF katalogu) „par indentitātes, šķiras un seksualitātes fluiditāti” modernajā pasaulē, atkal jau izspēlēts konceptuāli slēgtā vidē – elegantā skandināviski dizainētā nomaļā high-end savrupmājā priežu meža ielokā, kur gadījums saved kopā laikmetīgās mākslas galeristi-viltvārdi un divus mākslas studentus, kas alkst panākumu. Intrigu un trauksmainu nemieru visas filmas garumā uztur varoņu trijstūra attiecību nospriegotā un mainīgā dinamika un Alfreda Hičkoka iecienītais saspenss, – proti, mēs zinām, ka snobiskā elitāro aprindu dāmīte patiesībā ir mele un viltvārde, bet abi jaunie, mākslinieciskas un seksuālas enerģijas pārpilnie censoņi to nezina. Un vēl mēs saprotam – kādā brīdī viņi to noteikti uzzinās…
Filmas vizuālā valoda ir žirgta un jauneklīga, ar dažām artsy intermēdijām (stāsts taču ir par laikmetīgo mākslu!), un vedināt vedina skatītāju alūziju un atsauču medībās – filmu vienlīdz interesanti būtu skatīt no feminisma, dzimtes studiju, psiholoģijas, sociālās šķiras, seksualitātes un performativitātes skatpunktiem (laikmetīgā māksla gan paliek Ēstlunda Kvadrāta priekšstatu līmenī). Personīgi manu uzmanību visvairāk piesaistīja intriģējošais neparastās galvenās varones tēls, kuras īsto vārdu filmas laikā mēs tā arī neuzzinām – līdzīgi kā Keitijas Kitamuras psiholoģiski intensīvajos romānos par sieviešu dzīvēm, kuras tā arī paliek anonīmas. Vien īsa, nejauši pasprukusi frāzīte no jaunās sievietes mutes ļauj nojaust, ka jāskatās Austrumeiropas virzienā…
Filmas seanss ceturtdien, 22. oktobrī, 21:35 Splendid Palace Straumes zālē
Nipsteri / Nipster
Sunniva Eira Tangvīka Kveima, SE | 2026 | 77'
Sākšu ar to, ka man vajadzēja meklēt, ko īsti nozīmē “nipsteri”, – izrādās, ar šo salikteni no vārdiem Nazi un hipsters apzīmē neonacistus, kuri pārņēmuši hipsteru subkultūras iezīmes. Atšķirībā no vizuāli smagnējajiem un agresīvajiem skinhediem, nipsteri ir stilīgi ģērbti jaunieši ar auduma maisiņu plecā, lieto Instagram un Tumblr, un nereti ir veģetārieši vai vegāni. Viņu interešu lokā ir vides aizsardzību, ekoloģija un dzīvnieku tiesības, līdz vienu dienu viņi pievēršas (vai – sic! – tiek mērķtiecīgi pievērsti!) radikālai labējo ideoloģijai un neonacismam.
Visi šie elementi ir atrodami režisores debitantes Sunnivas Eiras Tangvīkas Kveimas pieaugšanas drāmā Nipsteri, ir arī nipstrēšanas palaidējmehānismi – jaunu cilvēku vēlme iederēties, satikt savējos, atrast dzīvei jēgpilnu mērķi, līdztekus dažādām mentālās ievainojamības blaknēm – vientulībai, nesaprastībai, uzaugšanai un dzīvošanai emocionāli atsvešinātā vai vardarbīgā vidē, un tā tālāk, un tā joprojām. Diemžēl filma visu uzskaitīto drīzāk atrāda, nevis pēta, un kopumā emocionāli ticamie un organiskie filmas tēli vairāk konstatē problēmas, nekā tās atklāj vai izaudzē stāsta gaitā.
Vizuālajos risinājumos filma spēlējas ar dažādiem medijiem, bet tikai retās epizodēs tie pievieno stāstam kādu papildu dimensiju – kā, piemēram, satriecošajā epizodē, kurā filmas attēlā tiek iepludināti soctīklos simtiem reižu lasīti agresīvi, populistiski un rasistiski mūsu laikabiedru komentāri, – ievietots mākslas pasaulē, dokumentārais efekts saķer pie rīkles, apjēdzot naida un agresijas uzkrājumus sabiedrībā, kurā dzīvojam.
Filmas seanss ceturtdien, 22. oktobrī, 18:00 Splendid Palace Straumes zālē
Fjords / Fjord
Kristians Mundžiu, RO/FR/NO/SE/DK | 2026 | 146’
Starptautiski slavenā rumāņu jaunā viļņa pārstāvja Kristiana Mundžiu jaunāko filmu Fjords, Kannu Zelta Palmas zara laureāti, gaidīju ar dalītām jūtām – ziņkārību un vieglu skepsi, ko radījušas dažas dzirdētās atsauksmes un filmas īsais satura pārstāsts – kā reliģiozam imigrantu pārim no Austrumeiropas, Rumānijas, (lomās starptautiskas zvaigznes Renāte Reinsve un Sebastjans Stens) Norvēģijas birokrātiskās varasiestādes atņem bērnus, turot vecākus aizdomās par ģimenes vardarbību, un vispār, “viss-šis-politkorektums-ir-aizgājis-par-tālu.”
Mana pieredze reģionā, kur vardarbība pret bērniem un sievietēm bieži vien netiek uztverta pietiekami nopietni vai uz to tiek reaģēts novēloti, liek mulst un sašutumu par bērnu labbūtības kontroli apšaubīt. Tāpat no prāta nav iespējams izdzēst dziļi humānos un empātiskos vēstījumus, ko nesa Mundžiu iepriekšējās filmas – 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas / 4 luni, 3 saptamâni si 2 zile (2007), kas vainagojās ar režisoram pirmo Palmas zaru, un R.M.N. (2022) –, tāpēc grūti noticēt, ka Mundžiu būtu kļuvis par konjunktūristu vai, vēl jo vairāk, par populistu.
Bažas izrādās veltas. Filmas sākums gan viegli uzjundī asociācijas ar filmas Medības / Jagten (2012) uzstādījumu un pabiedē ar sociālpolitiskām klišējām (piemēram, emocionālajā ainā, kad bērni tiek izņemti no ģimenes, mastā lepni plīv Norvēģijas karogs), tomēr Mundžiu ir pārāk smalks režisors, lai veidotu bezgaumīgu vai klišejisku kino. Režisora niansētais vēstījums strādā kā precīzs pulksteņa mehānisms gan vizuālā, gan saturiskā līmenī.
Vizuāli tie ir jau no 4 mēnešiem atpazīstamie ilgie kadri, kuros risinās pēc iekškadra montāžas principiem skrupulozi uzbūvētas mizanscēnas, darbība bieži vien notiek vairākos plānos. Vairākos līmeņos strādā arī filmas stāsts, nemitīgi uzdodot atvērtus jautājumus un liekot pārskatīt un mainīt priekšstatus, kurus par tēliem un situācijām izveidojušas iepriekšējās ainas. Filmas emocionālo dramaturģiju uz priekšu dzen sabiedrības un vērtību dihotomijas un to nemitīgi apvērsumi – Rietumeiropa un Austrumeiropa, progresīvie un konservatīvie, “mēs tā nedarām” un “viņu kultūrā tā pieņemts”, bet režisors neieņem ne vienu no pusēm, paturot sev brīvību uzrādīt abu uzskatu sistēmu vājās, strīdīgās vai vienkārši “cilvēciskā faktora” ietekmētās zonas.
Filma nav tikai sadzīvisks sociālpolitisks komentārs, drīzāk ar spēcīgiem, brīžiem pārpasaulīgi skaistiem Norvēģijas dabas tēliem un bibliskām atsaucēm un simboliem caurausta saruna par mūsdienu pasaules vērtībām, no kurām svarīgākā, bez šaubām, ir humānisms. Starp citu, jautājums, no kurienes radušies zilumi uz pusaugu meitenes rokām, tā arī palika atvērts…
Filmas seanss trešdien, 21. oktobrī, 19:00 Forum Cinemas PEPSI zālē
