Tas varētu likties absurdi – kurš gan apmeklē festivālus kara laikā?! Tomēr skaidrs, ka šādā situācijā festivāls ir kas daudz vairāk, nekā tikai filmas tumšā telpā. Tas ir protests, kopiena un arī cerība nākotnei.
Septembrī pirms gada man bija iespēja apmeklēt Kijivas starptautisko īsfilmu festivālu Ukrainā, gan kā žūrijas loceklei, gan lektorei. Man tā bija jau otrā reize šajā festivālā, tikai tagad – jau pavisam citos apstākļos. Šajā reizē bijām tikai divi starptautiskie viesi, bet, par spīti regulārajām sirēnām pilsētā un visur klātesošajam pilna mēroga karam, kinozāles bija gandrīz pilnas. Seansu laikā skatītāji varēja izvēlēties – skanot trauksmes sirēnām, var vai nu palikt zālē, vai doties uz tuvējo patvertni. Par šo izvēli regulāri domāju joprojām; arī par to, kā pilsētu bija apsēduši krāsaini rezerves ģeneratori, un ticību, ka ir iespējams pielāgoties pat visdraudīgākajos apstākļos.
Laika gaitā man ir izdevies iepazīties ar filmu festivālu organizētājiem Ukrainā, nu jau draugiem un paziņām, kuri šobrīd turpina savu darbu, sākot no pašas frontes līnijas vai anektētās Krimas, beidzot ar Londonu, Berlīni un pat tepat – Rīgu. Gribu uzdot dažus jautājumus par festivālu organizēšanu kara apstākļos tiem, kuru ikdiena ir neizmērojami sarežģīta, tomēr vienota ar lielu mīlestību pret savu darbu, kino un tautu. Ņemot vērā dažādās situācijas, lielāko daļu no atbildēm saņēmu rakstiski. Par Ukrainas kinofestivāliem stāsta Antons Frolovs (festivāls Bardak), Deniss Budanovs (starptautiskais etnogrāfisko filmu festivāls OKO), Bohdans Žuks (Sunny Bunny un Kijivas starptautiskais kinofestivāls Molodist), Olga Sidorškina (mūsdienu kultūras festivāls Poruch un Docudays) un Kirilo Marikuca (Kijivas starptautiskais īsfilmu festivāls).
Kur jūs šobrīd atrodaties? Ņemot vērā, ka šis var būt delikāts jautājums, droši atbildiet, kā jums ērtāk.
Antons Frolovs: – Es pašlaik atrodos Ukrainas teritoriālajos aizsardzības spēkos. Es dienēju.
Deniss Budanovs: – Šobrīd esmu Krimā – jā, tajā pašā Krimā, ko Krievijas Federācija anektēja 2014. gadā.
Bohdans Žuks: – Šobrīd esmu mājās Kijivā.
Olga Sidorškina: – Šodien esmu Odesā. Šeit ir +32°C, un diemžēl mums šobrīd nav elektrības, bet tā ir tikai neliela neērtība. Kopumā viss ir kārtībā. Rīt sāksies mūsdienu kultūras festivāls Poruch, ko es nodibināju Odesā 2023. gadā. Esmu par to patīkami satraukta.
(Brīdī, kad raksts tiek publicēts, festivāls jau noticis. – Aut. piezīme.)
Iepazīstiniet ar savu festivālu – par ko tas ir un kad tas notiek?
Antons: – Bardak ir Ukrainas neatkarīgo īsfilmu festivāls, kārtējais izlaidums notiks šogad no 17. līdz 23. oktobrim Harkivā. Festivāls demonstrē eklektisku filmu klāstu no Ukrainas, iesaistot arī kino entuziastus un fanus.
Deniss: – Starptautiskais etnogrāfisko filmu festivāls OKO notiek kopš 2020. gada, trīs gadus vēlāk OKO kļuva par Ukrainas-Bulgārijas festivālu, kura galvenie pasākumi norisinās abās valstīs. Etnogrāfija, folklora, antropoloģija, vēsture, sadzīve, sociālie jautājumi, cerības, kultūra, un nacionālās tradīcijas. Galvenā uzmanība tiek pievērsta paražām, ievērojamiem notikumiem un personībām, arī “post-etnogrāfijai”. Festivāls OKO ir tradīciju godināšanas, jaunu lietu apguves, mūsdienu formu un tendenču meklēšanas simbioze – gan Ukrainas un Bulgārijas nacionālajās kultūrās, gan plašākā pasaulē. 6. starptautiskais etnogrāfisko filmu festivāls OKO Ukrainā un Bulgārijā notiks hibrīdformātā – gan klātienē, gan tiešsaistē no 5. septembra līdz 31. oktobrim.
Bohdans: – Es strādāju divos festivālos – kā Sunny Bunny LGBTIA+ filmu festivāla direktors un kā programmas veidotājs Kijivas starptautiskajā kinofestivālā Molodist. Šis ir Ukrainas lielākais un vecākais vispārēja profila filmu festivāls ar specializāciju uz jauno talantu filmām un konkursiem, 54. festivāls plānots no 25. oktobra līdz 2. novembrim. Savukārt Sunny Bunny izauga no Molodist, kur tas 20 gadus bija atsevišķa programmas sadaļa (kopš 2001. gada), bet tad mēs to nošķīrām, lai izveidotu vienīgo kvīru filmu festivālu Ukrainā. Tas sākās 2023. gadā, ceturtais festivāls notiks 2026. gada aprīlī.
Kirilo: – Kijivas starptautiskais īsfilmu festivāls (KISFF) tika nodibināts 2011. gadā un uzsāka savas gaitas kā maza draugu un entuziastu pulka kopīgs sapnis. Galvenais motivators dibināšanas procesā bija dziļā degsme dalīties ar īsfilmām – kaislība, ko tobrīd realizēt mudināja fakts, ka īsfilmām nebija platformas ne kinoekrānos, ne industrijā. Nākamais festivāls norisināsies Kijivā no 4. līdz 10. septembrim.
Olga: – Es strādāju par programmētāju festivālā Docudays, 2024.–2025. gada sezona man ir pirmā šajā amatā. Iepriekš, no 2018. līdz 2021. gadam, strādāju Odesas starptautiskajā kinofestivālā, bet 2023. gadā Odesā nodibināju Poruch – brīvprātīgo iniciatīvu, ko vada neatkarīgi kultūras menedžeri. Šī festivāla mērķis ir atbalstīt pilsētas mākslas kopienu pilna mēroga kara laikā, apvienot un attīstīt līdzīgi domājošu cilvēku tīklu. Festivāls notiek 15.–16. augustā, tur paredzēti vairāki filmu seansi, semināri un tīklošanās pasākumi.
Ko jums personīgi un profesionāli nozīmē filmu festivāla organizēšana?
Antons: – Man festivāls ir unikāls notikums. Kā kinokritiķis es gribu parādīt skatītājiem ārpus galvaspilsētas, ka Ukrainas kino pastāv un ir ļoti spējīgs.
Deniss: – Tas ir vienkāršs, tomēr sarežģīts jautājums. Man personīgi festivāls noteikti nav naudas pelnīšana, tas joprojām pašā būtībā ir kultūras brīvprātīgais darbs. Es vienkārši patiesi mīlu kino – rādīt, pētīt un runāt par to. Ideālā gadījumā es gribētu teikt, ka festivāls sniedz garīgu mieru un komfortu, diemžēl ikviens, kurš jebkad ir organizējis pat nelielu pasākumu, zina, kāda organizatoriskā elle dažreiz ir jāpārdzīvo. Tomēr galarezultāts – tas ilgi gaidītais brīdis, kad vari visu novērtēt un teikt sev: „Mēs to izdarījām!” – tas ir tā vērts, pat ja sākumā dažas lietas šķita neiespējamas.
Profesionāli, protams, festivāls ir pastāvīga mācīšanās un saikņu veidošana ar cilvēkiem – pat ja tikai virtuāli. Vienā vārdā sakot, tā ir pieredze.
Bohdans: – Programmēšana ir jautrs un daudzveidīgs darbs, kas ļauj daudz uzzināt par pasauli. Tā ir visjautrākā daļa, arī iespēja satikt daudz talantīgu cilvēku un vienaudžu no visas pasaules, un tas daudzējādā ziņā ir ļoti bagātinoši. Profesionāla festivāla organizēšana ir milzīgs vingrinājums daudzfunkcionālā darbā un domāšanā par visām iespējamām lietām, par kurām jārūpējas un kas var noiet greizi – kā to novērst vai rast risinājumus. Tas ir liels gods – izvēlēties filmas plašai auditorijai –, bet arī liela atbildība auditorijas priekšā. Tā ir arī liela atbildība kā kuratoram – esmu izveidojis vairākas Ukrainas filmu programmas pasākumiem visā pasaulē, tā ir ļoti svarīga kultūras diplomātijas misija, kas ļauj pasaulei uzzināt vairāk par manu tautu un manu kultūru.
Ar Sunny Bunny vēl nāk klāt atbildība par vienīgā kvīru filmu festivāla izveidi valstī un būtībā vienu no nedaudzajiem pasākumiem, kas vērsti uz LGBT+ kopienu. Manuprāt, atbildība šeit ir lielāka nekā parastā filmu festivālā – tas ir arī pienākums radīt drošu telpu kopienai (ietverot daudzus aspektus, kur viens no svarīgākajiem ir drošība) un risināt daudzas tēmas, vienlaikus cenšoties pēc iespējas labāk pārstāvēt visu spektru – gan kopienā, gan ārpus tās, vienlaikus komunicējot svarīgus jautājumus Ukrainas sabiedrībai.
Olga: – Ja festivālā maksātu labāk, es nekad mūžā nevēlētos darīt neko citu. Es dievinu festivāla atmosfēru un cilvēkus, ar kuriem strādāju, – viņi ir mani īstie dvēseles radinieki. Profesionāli tā ir neticama tīklošanās iespēja un veids, kā pilnībā izmantot savas darba vadības prasmes.
Kā jūsu festivāls ir mainījies kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma? Kā izdodas to uzturēt gan finansiāli, gan loģistiski, un īpaši jau kara laikā?
Antons: – Festivāls Bardak savulaik notika nevis Harkivā, bet Kijivā, taču galvaspilsētā tas kļuva tikai par kārtējo kino pasākumu, pazūdot pirmizrāžu un citu seansu pārpilnībā. Šobrīd festivāls notiek bez sponsoru, mecenātu vai tamlīdzīga finansējuma. Viss tiek darīts no manas dienesta algas.
Deniss: – Tā kā esmu mazliet attālinājies no pamatkomandas, nevaru pilnībā atbildēt uz šo jautājumu. Manuprāt, festivāla rīkošana šādos apstākļos ir brīnums un neticams entuziasms no komandas puses.
Bohdans: – Sunny Bunny kļuva par atsevišķu festivālu – tātad pārmaiņas ir diezgan lielas. Bija īstais laiks to nošķirt, lai skaļāk runātu par nevienlīdzības jautājumiem. Tikmēr Molodist kļuva mazāks salīdzinājumā ar pirmskara laiku – parasti mums bija vairāk nekā 200 filmu, vairāki nozares pasākumi, daudz starptautisku viesu un tā tālāk, bet tas viss kara dēļ saruka.
Finansiāli tas ir liels izaicinājums, jo valdības finansējums kļuvis mazāks, pilsētas finansējums apturēts, sponsorus ir daudz grūtāk atrast, jo ekonomika cīnās un daudzi uzņēmumi izvēlas atbalstīt iniciatīvas, kas tiek uzskatītas par svarīgākām, – sociālās, humānās, medicīniskās utt. Loģistikas ziņā arī ir daudz grūtāk, ņemot vērā gaisa trauksmes signālus un attiecīgi pārplānojot seansus, nodrošinot ģeneratorus elektroenerģijas padeves pārtraukumu gadījumiem un kopumā pievēršot lielāku uzmanību drošības un evakuācijas pasākumiem festivāla norises vietās. Karš ietekmējis arī viesu ceļošanu — mazāk cilvēku var un grib doties garos autobusa vai vilciena braucienos, un, protams, pastāv drošības riski. Mazāka finansējuma dēļ mēs bieži vien nevaram atvest viesus vai samaksāt pietiekami daudz par filmu licencēm, turklāt karastāvokļa ierobežojumu dēļ pastāv papildu sarežģījumi ar bankas operācijām.
Kirilo: – Vispirms varētu minēt, ka lielākās izmaiņas kopš Krievijas iebrukuma ir sarukušais starptautisko viesu skaits festivālā, taču realitātē kopējā bilde ir daudz sarežģītāka.
Drošība ir mūsu pirmā un galvenā prioritāte. Visi seansi šobrīd tiek organizēti vietās, kas atbilst drošības patvērumu prasībām – dažkārt auditorija var turpināt skatīties filmas pat uzbrukuma trauksmes signālu atskaņošanas laikā. Mentālajam komfortam ir tikpat liela nozīme – mūsu programmā skatītāji tiek brīdināti, ja filmā būs dzirdamas sirēnas, šāvieni, krievu valoda. Festivāls ir izaudzis no tīrām kino baudīšanas svinībām līdz drošai telpai, kas ļauj cilvēkiem pulcēties kopā par spīti karam.
Finansiālais aspekts vienmēr bijis saspringts, bet tagad mēs nevaram paļauties ne uz valdības atbalstu, ne vietējiem uzņēmējiem, pat ne uz pārdotajām biļetēm. Esam dziļi pateicīgi saviem partneriem – starptautiskajām institūcijām, kas nodrošina grantus, vēstniecībām un kultūras centriem Ukrainā, arī programmai Creative Europe Festival Support. Viņu centieni palīdz mums uzturēt festivālu un virzīties uz priekšu, pat ja izaugsmes iespējas kā institūcijai šobrīd atrodas ārpus sasniedzamās realitātes.
Un, iespējams, vissvarīgākais aspekts – karadarbība itin visu ir padarījusi nozīmīgāku.
Šobrīd kino tiek uzskatīts ne tikai par mākslas formu, bet arī par kulturālās pretestības formu – tas ir veids, kā nodrošināt ukraiņu balsu sadzirdamību uz globālās skatuves.
Olga: – Pirmā prioritāte ir drošība – es nekad nerīkotu pasākumu vietā bez bumbu patvertnes. Piemēram, pirmais Poruch notika teātra telpā TEO, kuru tikai divus mēnešus pēc festivāla pamatīgi sabojāja krievu raķete. Otrais festivāls notika Odesas Nacionālā tēlotājmākslas muzeja pagalmā, kas arī tika bojāts, kad raķete trāpīja ceļam tieši pagalma priekšā. Mēs uztveram šos riskus ļoti nopietni.
Otrā lielā atšķirība ir tāda, ka līgumos minētā „nepārvaramā vara” ir kļuvusi par jauno normu. Es vienmēr esmu gatava tam, ka gaisa uzlidojumu dēļ var atlikt seansus vai atcelt jebkādus izklaides pasākumus, ja tiek izsludināts sēru periods. Šīs lietas tagad ir vienkārši daļa no mūsu realitātes.
Kas attiecas uz DocuDays – tas ir liels un ļoti labi organizēts festivāls ar augsti profesionālu komandu, mums katram ir sava loma risku pārvaldībā, un sistēma darbojas perfekti. Par laimi, DocuDays ir labi pazīstams festivāls ar 22 gadu vēsturi, spēcīgu reputāciju, dažādiem ziedotājiem un īpašu līdzekļu vākšanas komandu. Savukārt Poruch pastāv kā neatkarīgs brīvprātīgo projekts, mēs paļaujamies uz individuāliem ziedojumiem un partneriem, kas palīdz ar norises vietām un tehnisko atbalstu. Šogad un pagājušajā gadā mūs atbalstīja America House Odesa – esam dziļi pateicīgi, jo bez viņu palīdzības mūsu budžetu nebūtu iespējams uzturēt.
Ar kādiem izaicinājumiem saskaraties ikdienā, gatavojoties festivālam kara apstākļos?
Antons: – Loģistika ir kļuvusi sarežģītāka drošības apsvērumu dēļ. Taču man nav nekādas vēlmes rīkot festivālu ārpus Harkivas. Ir ļoti svarīgi uzturēt nozīmīgus Ukrainas kultūras pasākumus pilsētā, kas atrodas frontes līnijā. Galvenais jautājums joprojām ir drošība. Filmu demonstrēšana notiek patvertnēs, dzīve – sirēnu pavadībā. Daudzi viesi atsakās ierasties Harkivā, taču mēs esam nelokāmi un turpinām viņus aicināt. Dzīve turpinās.
Deniss: – Izaicinājumi vienmēr ir vienādi, arī pirms kara – piemēram, finansējums un pieredzējuša personāla trūkums komandā. Daudziem komandas locekļiem festivāls nav pamatdarbs un noteikti nav ienākumu avots. Piemēram, es gribētu izveidot plašāku filmu programmēšanas departamentu, diemžēl šobrīd visa „programmu daļa” ir tikai trīs cilvēki – es, festivāla direktors un projektu vadītājs, kas palīdz priekšatlasē.
Bohdans: – Papildus iepriekšminētajam, galvenais izaicinājums ir tas, ka
divi no mūsu pamatkomandas programmētājiem ir pievienojušies armijai, un tas ietekmē programmēšanas darbu.
Par laimi, viņi abi var vēl dot kādu ieguldījumu, bet, protams, dienot aizsardzības spēkos, viņi nevar strādāt festivāla labā pilnu slodzi, un tas daudzējādā ziņā ievērojami ietekmē sagatavošanās darbus, jo mūsu pamatkomanda ne tikai atlasa programmu, bet arī rūpējas par citām lietām.
Ir arī mans personīgais izaicinājums – nesen man veikta operācija un nevaru strādāt kā parasti (īpaši pēc Kijivas bombardēšanām, kas notiek diezgan regulāri un bieži ilgst visu nakti). Emocionāli smagi arī tāpēc, ka šāgada sākumā frontē zaudēju brāli, tāpēc arī vecākiem nepieciešams mans atbalsts. Bet pat bez tā visa pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma mana emocionālā spēja skatīties filmas ir samazinājusies; iespējams, tā ir arī daudziem citiem, tostarp mūsu komandas biedriem. Un tas neattiecas tikai uz filmu skatīšanos – jebkurš darbs var būt grūtāks, ja esat garīgi sarežģītā stāvoklī, un mēs visi tādā esam.
Kirilo: – Lielākais uzdevums nav tikai loģistika vai finansējums, svarīgs ir arī mentālās un emocionālās labklājības faktors visai mūsu komandai un partneriem, kas rūpējas par festivāla realizāciju. Ticiet man, spēja strādāt pēc negulētām naktīm, ar fonā dzirdāmām eksplozijām, ir daudz vājāka nekā miera periodos. Un šajā jautājumā nevar vainot cilvēkus – nevar tiem teikt, ka jāstrādā konkrēts grafiks no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā, it kā viss būtu normāli un pasaule nebūtu drastiski mainījusies.
Tas viss pieprasa papildu pacietību, empātiju un fleksibilitāti. Mums jāpielāgo termiņi, jāpārdala darba pienākumi, reizēm vienkārši jādod cilvēkiem laiks atelpai. Kara laikā organizējot festivālu, ir jārūpējas ne tikai par filmu programmām, bet arī citam par citu, lai arī mēs spētu eksistēt, tāpat kā festivāls.
Olga: – Komandas garīgais izsīkums ir pastāvīgs izaicinājums, jābūt ļoti uzmanīgam pret savas komandas emocionālo stāvokli. Pie mums frāze „ceru, ka jūs un jūsu ģimene esat drošībā” nav tikai pieklājības jautājums – tā ir reāla un aktuāla problēma. Ir jāpieņem, ka dažreiz cilvēki personisku apstākļu dēļ nevar atbildēt vai strādāt. Un dažreiz tā persona, kas nevar atrast spēku strādāt vai rīkoties "normāli", esi tu pats.
Vēl viens izaicinājums ir iesaukšana armijā – jābūt gatavam tādai iespējai, ka kolēģis vīrietis jebkurā brīdī var pamest komandu. Un ne tikai vīrieši, arī kolēģes var brīvprātīgi pieteikties armijā.
Kā filmu veidotāji un skatītāji Ukrainā reaģē uz tādiem kultūras pasākumiem kā jūsu festivāls? Vai jūs to uzskatāt par izturības apliecinājumu?
Antons: – Drosmīgo cilvēku reakcija ir ļoti pozitīva. Un jā, tas ir galvenais – tā ir drosmes un izturības izpausme. Daži drosmīgi filmu veidotāji ir ļoti priecīgi ierasties Harkivā; daudziem tas ir solis Austrumu virzienā. Viens no festivāla mērķiem ir parādīt Harkivu pasaules filmu veidotājiem.
Deniss: – Diemžēl es īsti nevaru atbildēt uz šo jautājumu. Esmu cilvēks, kurš piecus gadus veido festivālu programmas, bet nav varējis tās apmeklēt – vispirms Covid-19 dēļ, pēc tam kara dēļ. Man personīgi tā ir liela traģēdija – nespēja pilnībā saskatīt un novērtēt, kā auditorija uztver kinodarbu, jo tas galvenokārt domāts viņiem.
Bohdans: – Tā noteikti ir filmu veidotāju, skatītāju un mūsu pašu izturības izpausme, turpinot gandrīz normālu festivālu gaitu. Skatītājiem, manuprāt, kinofestivāls ir iespēja vai nu novērst uzmanību vai, gluži pretēji, iedziļināties mūsdienu problēmās un kara traģēdijās, kas redzamas filmās. Abi mūsu festivāli ir arī kopības pieredze, varbūt vēl vairāk tas attiecas uz Sunny Bunny, kas lielā mērā fokusējas uz kvīru kopienu.
Kirilo: – Atbildēt uz šo jautājumu ir sarežģīti, jo es neatbalstu kara normalizēšanu vai, vēl ļaunāk, romantizēšanu. Tie ļaudis, kas piedalās mūsu festivālā vai jebkurā citā kultūras pasākumā Ukrainā, šobrīd ir privileģētā pozīcijā, viņiem ir iespēja tur atrasties.
Pie pašas frontes līnijas kinofestivālus nesastapsi – dzīve tur saistās tikai ar izdzīvošanu.
Nevaru atbildēt katra kinoveidotāja vai skatītāja vārdā, bet man personīgi festivāls ir daļa no tā, ko sauktu par „normālu dzīvi” – viens no atribūtiem, kas ne tikai dod spēku virzīties uz priekšu, bet palīdz arī noturēt pie dzīvības manu mentālo un kreatīvo pusi. Šajā ziņā – jā, to var uzskatīt par izturības apliecinājumu.
Olga: – Es to uztveru gan par izturības, gan vienotības aktu. Publika abos manos festivālos dod man daudz enerģijas un iedvesmu, lai turpinātu un saskatītu jēgu virzībā uz priekšu. Ceru, ka tas pats attiecas uz skatītājiem. Tāpat man jāpiemin, ka vairāk nekā puse Poruch pasākumu jau ir pilnībā izpārdoti – es to uzskatu par ļoti labu zīmi.
Ko jūs visvairāk vēlētos pastāstīt starptautiskajai kino kopienai par savu pieredzi?
Antons: – No starptautiskās kino kopienas es vēlos tikai to, lai viņi aicinātu uz savām valstīm ukraiņu autorus un rādītu viņu filmas.
Bohdans: – Es ļoti vēlētos, lai kinoindustrijas attieksme pret Ukrainas filmām un Ukrainas festivāliem mainītos. Filmas gan vairs netiek tik bieži klasificētas vienkārši kā „Austrumeiropas kino", tomēr dažkārt joprojām tiek saliktas kopā ar krievu filmām, bet es gribētu, lai pasaulē nerādītu krievu filmas un nekādā veidā nestrādātu ar krieviem. Mēs, Ukrainas kultūras un filmu kopiena, esam izplatījuši daudz paziņojumu un plaši informējuši par iemesliem, tomēr es redzu, ka daudzas kinoindustrijas neklausās, nevēlas saprast mūsu viedokli, dažreiz pat ir augstprātīgas. Šī ir lielāka problēma, kas saistīta ar kultūru kopumā un ar to, kā ārzemnieki bieži izturas pret Ukrainas kultūru un kultūras veidotājiem, kā viņi turpina sadarboties ar krieviem. Es gribētu, lai vairāk cilvēku saprastu – sadarbojoties ar krieviem, viņi burtiski finansē ieročus, kas nogalina ukraiņus; gribētu, lai viņi saprot, ka tas ir arī viņu karš, tas vienkārši (pagaidām?) nav nonācis līdz viņiem.
Kirilo: – Tas, ko es gribētu teikt, ir ļoti vienkārši – es ceru un novēlu, lai nevienam nekad nebūtu jāpiedzīvo tas, kam mēs šobrīd ejam cauri. Vienkārši nenovēlu to nevienam.
Kuru Ukrainas filmu, jūsuprāt, ikvienam vajadzētu redzēt – un kāpēc?
Antons: – Šobrīd uzskatu, ka vissvarīgākā filma ir 20 dienas Mariupolē / 20 Days in Mariupol / 20 днів у Маріуполі (2023). Man par to ir daudz jautājumu, taču šī filma ļoti spilgti parāda, kas šobrīd notiek Ukrainā.
Deniss: – Atbilde uz šo jautājumu laika gaitā var mainīties, bet šobrīd iesaku ikvienam noskatīties divas Mstislava Černova filmas — 20 dienas Mariupolē un 2000 metri līdz Andrijvkai / 2000 Meters to Andriivka (2025). Jā, skatīties šādas filmas ir nepanesami sāpīgi, taču tās sniedz būtisku izpratni par to, kas notiek un kāpēc.
Bohdans: – No nesen redzētajām filmām – 2000 metri līdz Andrijivkai ir neticams kinomākslas sasniegums, bet tā arī stāsta par to, kā tas ir – cīnīties karā tieši tagad. Šī ir ļoti aktuāla, tāpat kā režisora Černova iepriekšējā filma 20 dienas Mariupolē. Bet es varētu turpināt, nosaucot vēl desmitiem filmu.
Ņemot vērā, ka krievu kultūras boikots dažās Eiropas daļās aizmirstas vai nepastāv vispār, vai jūs varētu pastāstīt, ko šis boikots nozīmē jums un kāpēc tas ir (vai arī nav) svarīgs?
Antons: – Krievu kultūras boikots man ir grūts jautājums, jo es uzaugu Krimā un Harkivā. Boikotam vajadzētu būt attiecināmam uz jaunām kultūras izpausmēm. Vajadzētu ieturēt pauzi, tāpat kā savulaik darījām ar vācu kultūru, un padomāt par to vēlāk. Man sāp, ka krievu kultūra tādā vai citādā veidā uzvar un apklusina ukraiņu kultūru. Es to nesaprotu. Bet tāda ir realitāte. Mums vienkārši jārada savs produkts.
Deniss: – Diemžēl nevaru sniegt publisku atbildi uz šo jautājumu savas ģeogrāfiskās atrašanās vietas un personisko apstākļu dēļ.
Bohdans: – Vispārīgi es teiktu – manuprāt, cilvēces izdzīvošana tagad ir atkarīga no daudzu struktūru maiņas, un daļa no tām ir nepieciešamība spēt mainīt uzskatus un pārtraukt redzēt ilūzijas, pie kurām cilvēki pieraduši. Izplatītā attieksme pret krieviem un viņu kultūru, apbrīna par viņiem ir ilūzija, kas radusies gadu desmitiem un pat gadsimtiem ilga darba rezultātā, bet tai tagad ir jāmainās. Situācija, iespējams, balstās uz imperiālistisku redzējumu par kultūru un nāciju, kas ir ļoti izplatīts daudzviet un galvenokārt Rietumeiropā. Es vēlētos, lai Ukraina saņemtu lielāku atbalstu komunikācijā, lai atsaucīgāka būtu mūsu viedokļa pieņemšana daudzviet visā pasaulē.
Kirilo: – Šis ir ļoti sarežģīts jautājums, kas aizskar morālus, ekonomiskus un politiskus aspektus, un visi tie ir saistīti ar ideju par kolektīvu atbildību. Šis karš nav tikai “Putina karš”; atbildība gulstas uz katru, kas sevi identificē kā Krievijas pilsoni.
Atcerēsimies, ka daudzi Ukrainas kinoveidotāji nevar šobrīd radīt filmas, jo viņi dienē armijā, bet daži nekad neatgriezīsies, jo ir zaudējuši dzīvību, nogalināti. Tajā pašā laikā dzirdam, ka dažiem ne tik veiksmīgiem krievu kinoveidotājiem „klājas grūti”, jo daži festivāli viņu darbus vairs neatlasa un ceļošana darba nolūkos tagad prasa ilgāku laiku. Šis kontrasts ir ļoti absurds, pat sāpīgs. Vai ir korekti atbalstīt tos, kas palīdz šo murgu padarīt par realitāti konkrētai valstij? Vai pietiek, ja vienkārši deklarē “izbeigt karu!”, kamēr pats saņem labumu no sistēmas, kas šo karadarbību veicina?
No ekonomiskā viedokļa – katrs krievu kultūrā investētais vai iemaksātais cents tiek izmantots kara režīma barošanai. Šī nauda pārvēršas sprāgstvielās un bumbās, kas izposta Ukrainas pilsētas, tūkstošos dronu, kuri uzbrūk mūsu mājokļiem. Atbalstīt krievu kultūru, pat netiešā veidā, nozīmē finansēt ieročus, kas katru dienu tiek pavērsti pret mums.
Man personīgi boikots nenozīmē „mākslas apklusināšanu” – te ir runa par reālo cenu, kas tiek maksāta, ignorējot saikni starp kultūru, atbildību un dzīvībām Ukrainā, kuras katru dienu zaudējam.
Olga: – Boikots un tā (ne)iespējamība, manuprāt, skaidri izceļ vairākas lietas. 1) daudziem liekas, ka tas ir tālu no realitātes un nevienu personīgi neskar; situāciju ietekmē nespēja emocionāli un vēsturiski saistīties ar mūsu pieredzi. 2) nogurums un pat aizkaitinājums par karu Ukrainā – tā ir skarba patiesība. 3) neizpratne par mūsu kara kontekstu, Ukrainas vēstures un pašreizējo notikumu sakņu nezināšana; dziļi nepareizs priekšstats par krievu kultūru kā kaut ko atsevišķu un nošķirtu no krievu sabiedrības, kas asinskāri atbalsta genocīda karu un aktīvi tajā piedalās. Tieši ar šo pēdējo punktu mēs cenšamies strādāt, neskatoties uz pirmajiem diviem.
Vai jūtat starptautiskās filmu vai kultūras kopienas atbalstu un kādā veidā? Ja nē, kāda veida atbalsts jums būtu nozīmīgs?
Antons: – Pašlaik es to nejūtu. Sapņoju, ka varbūt kāda kultūras iestāde palīdzētu risināt finansiālās problēmas. Pārējo var atrisināt arī citos veidos.
Deniss: – Zināms atbalsts ir, bet pārsvarā tas aprobežojas ar uzmundrinājuma vārdiem, nevis reāliem darbiem. Lai gan esmu pateicīgs tiem filmu autoriem un tiesību īpašniekiem, kuri, piemēram, atcēla seansu maksu un ļāva savas filmas rādīt festivālā. Tas tiešām nozīmē daudz.
Bohdans: – Jā un nē. Es jau minēju, ka atbalsts komunikācijā, manuprāt, lieliski noderētu. Tomēr, šogad un pagājušajā gadā iesniedzot Sunny Bunny projektu starptautiskos fondos, es redzu, ka daudzi samazina vai ir pilnībā atcēluši finansējumu Ukrainas projektiem. Es vēlētos, lai šajā ziņā būtu lielāks atbalsts.
To atbalstu, ko es jūtu, sniedz daudzi kolēģi no visas pasaules – īpaši festivāli, bet arī kinoindustrija kopumā, sadarbojoties ar Ukrainas kultūru; tas ir arī atbalsts, ko filmu autori izrāda mūsu festivāliem, paši gribēdami ierasties Kijivā vai piedāvājot savas filmas bez licences maksas utt. Tomēr es redzu daudz mazāku interesi par Ukrainas programmu iekļaušanu citu valstu festivālos vai citos pasākumos.
Kirilo: – Jā, noteikti, mēs izjūtam atbalstu no starptautiskās filmu un kultūras kopienas – bet, kā jau ar visu, tas nav homogēns. No vienas puses, ir kolēģi, kam tiešām rūp, viņi palīdz ar informācijas izplatīšanu, uzņem ukraiņu filmu seansus, piedāvā izmitināšanu filmu autoriem, kuri aizbraukuši no valsts. Tāda veida solidaritāte ir nenovērtējama. Pašlaik pieejamās iespējas caur milzīgām institūcijas programmām Creative Europe MEDIA atzaros ir tieši tas, kas mums Ukrainā vienmēr licies kā nesasniedzams sapnis par noturīgu atbalstu.
No otras puses, es atceros arī pasākumus festivālu kopienās, kur temats par koleģiālu atbalstīšanu kara laikā nekad nav ticis pacelts – tā vietā galvenais debates iemesls ir tādi temati, kā plastmasas materiālu daudzuma samazināšana pasākumos. Protams, arī šie jautājumi ir svarīgi, taču reizēm šķiet neticami, ka mūsu realitāte ir tik ļoti nošķirta no šo kolēģu ikdienas. Nozīmīgs atbalsts ir pavisam vienkāršs un nepārprotams – tieša palīdzība cilvēkiem vajadzības brīdī; platformas, kas palīdz izrādīt ukraiņu filmas; ielūgumi filmu autoriem; tālākā nākotnē – platforma, kas ļautu Ukrainas kultūras balsij būt sadzirdamai.
Olga: – Jā un nē, bet es labprātāk koncentrējos uz atbalstu kā dziļas izpratnes apliecinājumu.
Piemēram, filmu veidotāji no Igaunijas šogad ieradās festivālā DocuDays ar automašīnu, ko viņi iegādājās Ukrainas armijai,
un pēc tam to atstāja šeit. Arī šī aptauja ir vēl viens patiesas intereses un cieņas apliecinājums.
Vai ir kādi stāsti no festivāla apmeklētājiem, filmu autoriem vai festivāla komandas, kas jums palikuši atmiņā kopš kara sākuma?
Antons: – Protams. Esmu ļoti priecīgs, ka kinoveidotāji nav apsēsti ar karu. Daudzi autori vēlas radoši izpausties, un tas ir lieliski.
Bohdans: – Es teiktu – galvenais, kas mani motivē, ir tas, ka vairākkārt esmu dzirdējis, kā festivāls Sunny Bunny mainījis cilvēku dzīves – viņi atraduši savu kopienu, iemācījušies labāk izprast savu identitāti, un tamlīdzīgi. Tas mani ir ļoti iedvesmojis un liek turpināt, neskatoties uz regulāru spēku izsīkumu un izdegšanu.
Kā jūs redzat Ukrainas kino lomu, veidojot globālu izpratni par karu?
Antons: – Es neredzu, ka kino varētu kaut ko mainīt reāllaikā. Tikai vēlāk ukraiņi pastāstīs, kādas sajūtas raisīja un atstāja karš. Tagad tas ir dokumentālais kino – fakti un pārdomas –, bet tas nesniegs izpratni par karu. Ir nepieciešams laiks.
Deniss: – Šobrīd galvenais ir notiekošā dokumentēšana un reflektēšana.
Bohdans: – Es uzskatu, ka kino ir ļoti pieejama mākslas forma, kurai nav nepieciešams daudz laika, lai redzētu un dzirdētu stāstus un saprastu, ko ukraiņi saka par karu. No ārzemju filmām es daudz uzzinu par dzīvi citur, un es ticu, ka ārzemnieki var tāpat uzzināt par mums un to, kāda ir mūsu dzīve šobrīd. Viņi nekad nevar patiesi zināt, ko mēs piedzīvojam, ja vien viņu dzīvē nav noticis kas līdzīgs, bet es domāju, ka kino var viņus pietuvināt šīm zināšanām.
Kas jums šobrīd dod cerību gan kino, gan ārpus tā?
Antons: – Kas man dod cerību Ukrainas realitātē, ir tas, ka filmu veidotāji beidzot iemācījušies veidot kino bez Valsts Kino aģentūras. Ārpus kino – ukraiņu sievietes man dod cerību. Viņas ir galvenais Ukrainas brīnums.
Deniss: – Godīgi sakot – es nezinu, kā uz to atbildēt. Piedod. Esmu par to daudz domājis, bet nevaru to izteikt vārdos.
Bohdans: – Grūti pateikt. Šķiet, manas cerības nav balstītas realitātē (kas kļūst arvien šausminošāka), bet gan pārliecībā, ka es un citi indivīdi varam izraisīt pārmaiņas, un es vēlētos, lai vairāk cilvēku to apzinātos.
Olga: – Cerību dod mīlestība pret manu tautu, manu pilsētu un manu valsti. Šajā mīlestībā saskatu gan skaistumu, gan sāpes, un esmu izvēlējusies ticēt labākai nākotnei.
Paldies! Слава Україні!
