"Sapņi mēdz piepildīties, un tad vajag atkal jaunus sapņus," saka producents Matīss Kaža, kopā ar režisoru Gintu Zilbalodi un filmas "Straume" komandu piedzīvojis pirmos triumfa brīžus filmas dzīvesceļa sākumā. Kino Rakstos - amizanti kolorīts stāsts par to, kā tas izskatījās "no iekšpuses".
Pirms pieciem gadiem es pirmoreiz apmeklēju Kannu kinofestivālu. Toreiz sadaļā Directors Fortnight pirmizrādi piedzīvoja Jura Kursieša filma Oļegs (2019), bet es iepazinos ar kādu arābu izcelsmes meiteni, kura groziņā apkārt nēsāja mazu kaķēnu. Mēs aizbraucām uz netālo Žuānlepēnu, vakarā es nokavēju pēdējo vilcienu un no Žuānlepēnas biju spiests atpakaļ nākt kājām gar šosejas malu, jo taksometrs bija pārāk dārgs. Man ir palikušas vēl dažas bildes ar to kaķēnu.
Piecus gadus vēlāk atgriezos Kannās kā kinofestivāla konkursa dalībnieks, producents filmai par kaķi. Dzīve ir dīvaina.
Nē, šajā rakstā es nestāstīšu par to, kā filma Straume nonāca Kannu kinofestivālā. Arī ne par filmas pārdošanas rādītājiem un tālāko ceļu pasaulē. Par to visu jau ticis runāts un vēl tiks runāts, jo filmai priekšā skaista un daudzsološa nākotne. Arī par ballītēm šoreiz būs pamaz, jo katru dienu Kannās cēlos piecos no rīta un gāju gulēt pēc pusnakts, lai veiktu visus sagatavošanās darbus, komunicētu ar festivālu, izplatītājiem un presi. Acīmredzot preses komunikācija izvērtusies īpaši veiksmīga, jo kādā no Latvijas pazīstamākajiem iknedēļas izdevumiem Gints Zilbalodis pieņēmis pavisam citu veidolu. Kolēģi gan man teica, ka šajā attēlā Aleksandrs Grebņevs tiešām izskatoties pēc Ginta Zilbaloža – negaidīti nopietns un inteliģents. Žurnāla nelielā, taču amizantā kļūda izvērsās digitālā zibakcijā manu Latvijas Kultūras akadēmijas asprātīgāko studentu saimē, kas pieņēma devīzi “Mēs visi esam Gints Zilbalodis”.
Bet par ko tad te galu galā būs? Saki, Matīs, vai tad nebūs vismaz kāda vājprātīga bilde ar Robertu Vinovski? [Tiem, kas pirmoreiz lasa Matīsa Kažas piedzīvojumus Kannās, – atsauce uz ŠO. – Red. piezīme.] Ā, tādu gan mēs uzņēmām, un ar to arī šoreiz labprāt padalīšos. Un padalīšos arī ar dažiem spilgtiem mirkļiem un piezīmēm no Kannām un mazliet arī no Ansī. Absolūti neobligātā secībā.
Stresi un testi
Gints Zilbalodis filmu Straume pabeidza pāris dienas pirms izbraukšanas uz Kannām, lai neteiktu, ka pēdējā vakarā. Dažu zvēru kažokos vēl bija gļuki, kurus tirgus seansu kopijās nepaspējām iznīdēt, bet Gints, negulēdams vairākas naktis no vietas, paspēja visu likvidēt uz publiskajām skatēm. Stress bija tiešām milzīgs. Kannu kinofestivāls filmas demonstrē augstas kvalitātes digitālās kopijās, bet animācijas Straume testēšana izrādījās viens no neparastākajiem piedzīvojumiem visā festivālā.
Filmu testi Kannās notiek nakts aizsegā, jo visu dienu – no agra rīta līdz vēlam vakaram – visos Kannu kinoteātros notiek filmu publiskās skates. Mūsu testa seanss ieplānots neilgi pirms pulksten diviem naktī. Tieši tajā vakarā, kad Francijas līdzfinansētājs Arte “Straumei” par godu bija sarīkojis ballīti savā jahtā…
Varat iedomāties, ka šajā vēlajā nakts stundā mūsu komanda jau bija gana noreibusi no jahtas priekiem, taču vēl jāatrod Debisī kinoteātra sānu ieeja, lai apstiprinātu, ka filmas kopija izskatās un izklausās tieši tā, kā tai vajadzētu. Beidzot kopīgiem spēkiem atrodam mistiskās personāla durvis, mūs sagaida laipns Kannu festivāla administrators, kurš ved cauri festivāla beksteidžam – tuneļu tuneļiem un gaiteņu gaiteņiem zem festivāla pils. Sajūta tāda, it kā mēs tuvotos Nārnijai vai vismaz Alises Brīnumzemei.
Pa ceļam satiekam laimīgu filmdaru komandu, kas savu testa skati izbaudījuši pirms mums. Sasveicināmies un novēlam labu veiksmi pirmizrādē – kā tādas divas sporta izlases pirms spēles. Nonākam vestibilā, taču jāuzgaida, jo vēl cita komanda skatās savas filmas testa fragmentus. Kamēr gaidām, mums tiek piedāvāti…vēl daži dzērieni no nelielā bāra, kas atrodas Debisī vestibilā. Ja jau, tad jau. Akustika un attēls Debisī kinoteātrī šķiet daudz jaudīgāki nekā Rīgas testa skatēs, un bez lielām problēmām filmas kopiju pieņemam.
No divdesmit minūšu testa skates man visvairāk atmiņā palikušas mūsu Francijas kopproducenta Rona Diānsa acis. Viņš uz kaķi lielajā Debisī zāles ekrānā skatījās tā, it kā būtu ieraudzījis astoto pasaules brīnumu – ar sapņainu acu tvērumu un šķietami bez mirkšķināšanas.
Lai arī pirmizrādes rītā mēs sākām apšaubīt savu spriestspēju iepriekšējās nakts testos, filmas pirmizrādē attēla un skaņas kvalitāte šķita vēl jaudīgāka, jo bija pilna zāle atsaucīgiem skatītājiem. Straumi uzņēma ar stāvovācijām.
Jāsaka godīgi, tas bija līdz šim emocionāli visspēcīgākais kinoseanss manā mūžā. Sapņi mēdz piepildīties, un tad vajag atkal jaunus sapņus.
Protokols un protokols
Kannās pastāv protokols, un ar šo noslēpumaino terminu tur saprot divas parādības. Pirmā sevī ietver principu un noteikumu kopumu, kas jāievēro filmu veidotājiem un viņu komandām, ierodoties uz filmas pirmizrādi; protokolā iekļauts stingrs sarkanā paklāja dreskods, arī ierašanās procesija. Kannu kinofestivāls visus otrā konkursa Īpašais skatiens filmu veidotājus (tātad arī filmas Straume komandu) aicina staigāt pa sarkano paklāju… kas paredzēts galvenā konkursa filmām. Jo sava sarkanā paklāja Īpašajam skatienam nav, tikai iespēja nofotografēties uz auditorijas priekšējām kāpnēm. Man arī tas pirmajā brīdī šķita dīvaini un mulsinoši, taču Kannās pieņemts, ka ikvienas “slaveno režisoru” filmas pirmizrādē publika tiek iepazīstināta arī ar jauniem talantiem – komandām no Īpašā skatiena konkursa –, jaunos tāpat rāda televīzijas ekrānos un izziņo caur skaļruņiem tajā brīdī, kad viņi staigā pa sarkano paklāju.
Arī mūsu filmas radošajai komandai bija iespēja izbaudīt šo protokola daļu, kas sākas ar komandas pulcēšanos smalkajā viesnīcā, kur izmitināts režisors, mūsu gadījumā Martinez. Tur mūs sadala pa melnām automašīnām, kas vienotā kolonnā dodas uz Festivāla pili; uz sarkanā paklāja ar igauņu fotogrāfa Erlenda Štauba atbalstu top mūsu komandas kopbilde. Tad seko Kannu kinofestivāla kāpnes, rokas paspiešana festivāla mākslinieciskajam vadītājam Tjerī Fremo un… tas arī viss. No sarkanā paklāja atgriežamies pa taisno Kannu ielās, jo uz filmas Marcello Mio pirmizrādi izvēlējāmies nepalikt – jādodas uz Arte pieņemšanu un jāgatavojas mūsu pirmizrādei nākamajā dienā, turklāt visai komandai uz šo seansu piedāvāja tikai divas biļetes.
Sarkano paklāju tiešraidē rāda arī Kannu straumēšanas platformā, kur tai cieši sekoja mūsu Francijas producenta Rona Diānsa sieva. Viņa bija ļoti sašutusi, jo tajā brīdī, kad skaļrunis pieteica mūsu komandu, tiešraides režisors izvēlējies rādīt fanu pūli, kas gaida leģendāro franču aktrisi Katrīnu Denēvu, zīmēm un autogrāfu burtnīciņām rokās. Kinovēstures leģenda šajā sarkanā paklāja autokolonnā acīmredzot brauca turpat aiz mums, un jūs jau zināt, kas frančiem ir Katrīna Denēva. Turklāt sarkanais paklājs tradicionāli ir zvaigžņu parāde, kurā vismaz Kannu konkurencē laikam vēl neierindojas animācijas filma, turklāt tāda animācijas filma, kurā nav neviena dialoga, tātad neviena balsi ieskaņojuša aktiera...
Otra nozīme vārdam protokols Kannu kontekstā ir saistāma ar citu filmu seansu apmeklēšanu. Proti, ja tu esi Kannu režisors, tev ir mazliet citas privilēģijas biļešu iegūšanas ziņā. Gints Zilbalodis uz visām konkursa filmu pirmizrādēm varēja dabūt divas biļetes labākajās vietās – Limjēru zāles parterā. Tā kā mūsu filmas pirmizrāde bija paredzēta festivāla otrajā daļā, tad sākumā laimīgi izmantojām šo iespēju nokļūt “īpašo viesu” sadaļā un skatīties festivāla galveno konkursu, sēžot turpat priekšā vai aiz muguras zvaigžņotajām radošajām komandām.
Kannu festivāls ir autoru festivāls, uz producentiem un citiem radošās grupas pārstāvjiem protokols nav attiecināms, vismaz pirmajā Kannu atlases reizē. Tāpēc biju priecīgs, ka varēju būt Ginta plus viens uz visām šīm filmām. Gintam pat tika piešķirta īpaša kontaktpersona festivāla administrācijā, ar kuru sazvanīties, ja rodas problēmsituācijas ar biļetēm. Tādas situācijas, neskatoties uz iekļaušanu protokolā, Gintam bija ne viena vien, dažas pirmizrādes nācās palaist garām, taču redzējām gan Jorga Lantima, gan Frānsisa Forda Kopolas, gan arī Andreas Arnoldas jaunās filmas.
T-krekli, putni un Gredzenu pavēlnieks
Viena no manām lielajām cerībām Straumes publicitātes labā bija komandas foto uzņemšana Kannu viesnīcas Martinez balkonā. Katram konkursa režisoram uz trim naktīm tiek piešķirta istabiņa kādā no Kannu pieczvaigžņu viesnīcām – arī Gintam Zilbalodim, kurš dzīvoja Martinez ap filmas Straume pirmizrādes datumu, bet pārējās dienās mitinājās kopā ar mums, mirstīgajiem, komandas īrētajā AirBNB.
Ierodoties Martinez viesnīcā, mani pārsteidza, ka vienīgā valoda, ko viesnīcā dzirdēju, bija krievu. Tāda sajūta, ka pēkšņi būtu nonācis citā valstī. Visa pieczvaigžņu viesnīca bija pilna ar krieviski runājošām dāmām vakarkleitās un vīriešiem uzvalkos un smokingos. Braucu liftā uz Ginta numuriņu kopā ar kādu pāri un klausījos tekstu (krievu valodā): “Zaķīt, mēs uz Anoru iesim? Dzirdēju, ka ļoti smieklīga filma.” Dažas dienas vēlāk Kannu konkursā Zelta palmas zaru ieguva tieši Anora, Šona Beikera darbs par krievu oligarha atvasi.
Bet Ginta istabas balkonā nekādu fotosesiju realizēt neizdevās, jo viņam, kā jau otrā konkursa režisoram, tika piešķirts numuriņš ar skatu uz blokmāju, nevis burvīgo Kannu pludmali. Tad nu fotosesiju pārcēlām uz smilšaino jūras krastu aiz Latvijas paviljona, kur ikoniskajos kaķu kreklos iemūžinājām visu Latvijas un Francijas galveno komandu.
Ne visām filmām tas ir iespējams – radīt ikonisku tēlu, ar kuru tās asociējas –, tomēr šāds tēls ir viens no veiksmīga mārketinga priekšnosacījumiem. Tādā ziņā mūsu pelēkais kaķis ar dzeltenām actiņām ir lielisks piemērs. Viens no lielākajiem filmas reklāmas veiksmes stāstiem gan Kannās, gan Ansī bija kaķa T-krekli, kurus izgatavojām filmas radošajai komandai un finansētājiem. Tapa ārkārtīgi daudz fotogrāfiju, garāmgājēju komplimenti bira kā no pārpilnības raga. It kā vienkāršs, bet ārkārtīgi iedarbīgs risinājums. Nu jau esam sapratuši, ka šo mākslinieka Pētera Tenisona dizaina veikumu darīsim pieejamu arī plašākai publikai caur filmas e-veikalu, jo šis suvenīrs ir ļoti pieprasīts. Ansī festivāla noslēguma ballītē divas meitenes pat ierosināja, lai Gints atdod savu kaķa kreklu, gribēdamas atstāt viņu daļēji izģērbtu. Vai Gints piekrita, paprasiet viņam pašam.
Runājot par filmas faniem, izrādījās, ka tādu atradām arī Kannu galvenā konkursa žūrijā. Gints sarunāja tikšanos ar žūrijas pārstāvi, spāņu režisoru Huanu Antonio Bajonu (J.A. Bayona), kurš esot Ginta daiļrades cienītājs jau kopš filmas Projām (2019) un arī Straumi Kannās bija noskatījies ar ievērojamu sajūsmu. Tikšanās laikā Bajona mums atklāja – veidojot Gredzenu pavēlnieka seriālu The Lord of the Rings: The Rings of Power, viņš ietekmējies no Ginta režisētās filmas Projām un tajā sastopamajiem baltajiem putniem, kas milzīgā barā pārlido kadram. Līdzīgi putnu bari un vizuālais risinājums atrodams arī Gredzenu pavēlnieka seriālā – tātad lielie Holivudas autori ietekmējas no Latvijas mazbudžeta animācijas! Atrodiet un salīdziniet kompozīcijas filmā Projām un Amazon Prime seriālā!
Bajona mums arī palīdzēja filmu Straume nosūtīt oskarotajam režisoram Giljermo del Toro, kurš to platformā X aprakstīja kā animācijas nākotnes priekšvēstnesi.
Aktieru atlase un saldējums
Stāvot pie Debisī kinoteātra kāpnēm dažas minūtes pirms balvu pasniegšanas ceremonijas, mēs uzzinājām, ka filmai Straume tomēr neviena balva no Ksavjē Dolana žūrijas netiks. To mums pavēstīja mūsu Kannu spiegs – franču preses atašejs Robērs Šlokofs, viens no vissavdabīgākajiem kadriem, ko festivāla laikā sastapu; pēc skata viņš atgādina franču kinokritiķi no 20. gs. 60. gadiem, pasaulē slavenākās sinematēkas zelta laikiem. Jau pirms festivāla, kad ar Robēru satikāmies Zoom vidē, sapratu, ka viņš ir īpašs – Šlokofs allaž pieslēdzās no kādas tumšas istabas pusgaismā un nemitīgi pīpēja cigaretes.
Šis ārkārtīgi draudzīgais kungs ir īsts vecās skolas preses atašejs. Viņam nav nekādu Google Sheets vai Airtable – preses interviju sarakstus viņš līmē A4 izmēra rūtiņu burtnīcās, kuras nēsā līdzi pa festivālu. Es Robēram jautāju, vai viņš gribētu iefilmēties kādā kinofilmā, – piemēram, pie manis. Viņš atteica, ka ir jau bijis nelielā lomā – pie Gaspāra Noē. Tātad mans aktieru atlases režisora instinkts nav maldinājis.
Citas kastinga iespējas – varbūt buddy comedy žanrā – pavēra divu kritiķu vārdu duelis. Filmas Straume pirmizrādes ballītē Latvijas paviljonā pusmetru no manis spraigā vārdu apmaiņā par redzētajām filmām laidās divi no ekscentriskākajiem kritiķiem Kannās – lietuviešu festivālmāns Edvīns Pukšta ar allaž priecīgo apģērbu un smaidu sejā, un viņa absolūtais pretstats – The Disapproving Swede jeb nīgrais zviedrs Kristers Emanuelsons. Viņi viens otram stāstīja, cik punktus no desmit piešķir dažādām festivāla filmām, un šausminājās viens par otra vērtējumiem. Izdzirdējis, ka Pukštam patikusi latviešu kaķīšu filma, nīgrais zviedrs, to vēl neredzējis, teica – “jauka filma par kaķīti – tas izklausās briesmīgi, man noteikti nepatiks”. Beigās gan viņš man atrakstīja ļoti cildinošus vārdus par Ginta darbu.
Nīgrais zviedrs, kamēr nebija iesaistījies vārdu duelī ar Pukštu, paspēja man pastāstīt par kādu nepatīkamu pieredzi ar savu pašmāju režijas zvaigzni Rūbenu Estlundu. Proti, Estlunds zviedru kritiķu vidū neesot īpaši mīlēts, nereti Zviedrijas presē parādās iznīcinošas recenzijas par viņa filmām. Kristers stāstīja – katru reizi, kad Estlunds izlasa negatīvu kritiku, viņš recenzijas autoram aizrakstot īsziņu ar vienu vārdu: “kretīns”. Nīgrais zviedrs bijis dziļi vīlies, ka tad, kad pats par Estlunda darbu uzrakstījis iznīcinošu recenziju, tomēr vārdu “kretīns” ienākošajās ziņās neesot saņēmis. “Laikam neesmu gana nozīmīgs kritiķis,” nīgrais zviedrs nīgri secināja.
Par spīti Šlokofa skumjajai ziņai, gluži tukšām rokām no Kannām mājup nebraucām, jo iepriekšējā dienā Straume ieguva īpašo atzinību par labāko skaņu. Tomēr noskaņojums nebija tas priecīgākais, un šādos gadījumos Francijas kopproducents Rons Diānss parasti mūs aicina ēst saldējumu. Sēžot saldējuma veikala āra terasē, kas atradās cieši blakus vienam no kinoteātriem, un pārrunājot Ksavjē Dolana žūrijas izvēles, dzirdējām kārtējo apliecinājumu tam, ka filma Straume ir Kannu apmeklētāju sarunu centrā. Kāds bariņš amerikāņu kinostudentu lasīja portālā Letterboxd publicētu īsrecenziju, atkārtojot “kapibara, kapibara, kapibara”, un neizpratnē cits citam vaicāja “kas, pie velna, ir šī kaķu filma?”, nemaz nezinot, ka filmas autori atrodas pusmetra attālumā no viņiem.
Dažas dienas vēlāk industrijas lielākie laikraksti filmai Straume veltīja neticami skaistus vārdus recenzijās un filma ieguva Ansī skatītāju balvu. Bet Kannu pēdējā vakarā mēs devāmies uz īpašo pieņemšanu konkursa filmu autoriem, kur pie blakus galdiņa sēdēja Džordžs Lūkass, Vikija Krīpsa, Vims Venderss, Ksavjē Dolans un citi autori un mākslinieki, kuru filmas ar apbrīnu esam skatījušies jau kopš bērnības. Tas bija patiešām īpaši.
Īpaši bija arī saņemt četras balvas Ansī festivāla galvenajā konkursā. Jau kādu laiku esmu apbrīnojis to kapibaras mieru, ar kādu Gints ir spējīgs saņemt tik prestižus kinoindustrijas apbalvojumus. Tiešām – rodas iespaids, ka viņam piešķirtu tramvaja biļeti, ne žūrijas vai skatītāju balvu.
Ansī festivāls man pašam bija savdabīgs ar to, ka uz to šogad braucu divreiz – vispirms uz filmas Straume pirmo seansu, bet vēlāk jau uz balvu pasniegšanas ceremoniju. Pa vidu paspēju aizbraukt uz Atēnām, kur kopā ar mākslinieku Reini Dzudzilo apmeklējām poļu režisora Lukaša Tvarkovska sešas stundas garo izrādi Republika / Respublika, kas norisinājās starp kalniem Grieķijas mūzikas festivāla estrādē un beidzās ar skaļāko un jaudīgāko reivu, kādā esmu bijis. Šo multimediālo izrādi apmeklējām, gatavojoties mūsu nākamās sezonas iestudējumam Nacionālajā teātrī, bet jau nākamajā rītā pēc neticamā šova atgriezos Ansī uz apbalvošanas ceremoniju.
Lai visus Ansī balvu kristālus atvestu mājās, bija nepieciešams iegādāties papildus bagāžas vietu.
Ļoti cienu Ginta attieksmi pret kino veidošanu un to, kā viņš tiek galā ar milzīgo stresu un atbildību, kas izriet no dalības Kannās, Ansī un citos līdzīgos industrijas notikumos. Piemērs. Nākamajā pēcpusdienā pēc atgriešanās no Kannām Gints man atsūtīja saiti uz savu jaunāko muzikālo skaņdarbu un paziņoja, ka līdz ar to darbs pie nākamās filmas ir oficiāli sācies.
Un visbeidzot – solītā bilde ar Robertu Vinovski.
