Otrdien, 1. decembrī, Rīgas Kino muzeja lektorija ietvaros kinoteātrī „Splendid Palace” būs skatāma Maikla Pauela filma „Lūriķis / Peeping Tom” (1960) ar Viktora Freiberga ievadvārdiem. Kino Raksti šajā kontekstā pievēršas vuārisma tēmai kino un kādai nepelnīti piemirstai filmai.
Vuārisms ir termins, kurš ķēdēm sakalts ar izvirtības ideju, bieži tai ir seksuāls raksturs. Kad kāds vai kaut kas mūs slepus vēro, kājas ļimst un mēs panikā sākam meklēt aizdomīgu figūru. Tomēr vuārisms šī vārda plašākajā izpratnē nozīmē jebkura veida novērošanu vai spiegošanu, un tas kļuvis par tēmu un motīvu, kas kinomākslai seko kopš tās dzimšanas, raksturojot ne tikai vienas vai otras filmas sižetu, bet arī pašu skatīšanās procesu.
Kino jau pēc savas dabas ir vuāristisks – darbības vērošanas akts nes sev līdzi vēlēšanos iekļūt svešā (dvēseles) dzīvē.
Skatītājs iegūst daudz izdevīgāku pozīciju nekā tie, kas piedalās uz ekrāna notiekošajā; skatītājs gūst baudu bez riska un bez bažām par to, ka tiks pamanīts.
Nav šaubu, ka tas pirmkārt runā par kinematogrāfijas eskeipisma spēku.
Ja runā par vuārisma attēlojumu kinomākslā, interesentiem parasti norāda uz Alfrēda Hičkoka filmām Logs uz sētu / Rear Window (1954) un Psiho / Psycho (1960), Maikla Pauela Lūriķi / Peeping Tom (1960), Mikelandželo Antonioni Fotopalielinājumu / Blow-Up (1966), Pītera Vīra Trūmena šovu / The Truman Show (1998) vai Stīvena Spīlberga Īpašo ziņojumu / Minority Report (2002). Lūriķis, protams, pieder pie neapstrīdamas žanra klasikas, savukārt par nepelnīti aizmirstu uzskatāma Marka Romaneka miniatūrā autorfilma Foto stundas laikā / One Hour Photo (2002). Romaneks uzticīgi seko nervus kutinošo trilleru pēdās, prasmīgi ilustrējot kino esenci – novērojums, piesardzīga uzmanība un pašrefleksija.
Viņš zina, ka mēs zinām
Marka Romaneka debija ir biedējoši vuāristisks pilnmetrāžas psiholoģiskais trilleris par nemierīgu savrupību, tajā aktieris Robins Viljamss parādās skatītājam kā paradoksāls tēls – rupjš miermīlis. Seimors Perišs (Robins Viljamss) ir vientuļš, nelaimīgs fotosalona tehniķis bez ģimenes, radiem un draugiem. Viņš ir neveselīgi apsēsts ar jaunu pāri, Periša pastāvīgajiem klientiem Ninu un Vilu Jorkiniem (Konija Nīlsena un Maikls Vartans) un viņu dēlu Džeiku (Dilans Smits). Seimors ne pirmo gadu attīsta viņu fotografētās filmiņas un bieži fantazē par viņiem, it kā pats piederētu Jorkinu ģimenei.
Līdzīgi Maikla Pauela filmai Lūriķis, arī Romaneka darbā mums ir darīšana ar trauksmainu morālu neviennozīmību. Viljama varonis ir līdzīgs nemierīgajam jauneklim Markam Lūisam, kurš saviem jaukajiem upuriem iedveš cerību, ka ir režisors – dokumentālists, lai gan Marka kinokamerai piestiprināts fatāls metāla dzelonis, kuru tas liek lietā, lai nogalinātu savas jaunkundzes.
Seimors Perišs izmisīgi ilgojas saņemt no apkārtējiem atsaucību un iejūtību – vienalga, vai no vecenītes, kura fotografē kaķus, vai no apdrošināšanas aģenta, kurš fotografē sasistas mašīnas, vai slimīgi aizdomīga puiša, kurš taisa bildītes amatieru porno stilā. Seimoru var nosaukt par pazaudējušos stalkeru ar vientuļu smaidu, un Robina Viljamsa neveiklais smīns ir aktiera neaizmirstamā vērtība, kas vienā mirklī spēj izsaukt līdzjūtību un sapratni, taču tikpat ātri var izmainīt personāža dvēseles stāvokli – atliek tikai Viljamsam saraukt uzacis.
Starp citu, skatoties filmu, rodas dīvaina sajūta – it kā varonis saprastu, ka mēs uz viņu skatāmies, un it kā viņš zinātu, ka mēs to zinām. Jo dziļāk skatītājs pēta Seimora raksturu, jo skaidrāk kļūst, ka aiz nedrošā smaida slēpjas vājprātīgs noslēpums. Cita režisora rokās filma varēja pārvērsties šabloniskā trillerī par sērijveida slepkavu, bet Marks Romaneks nav tāds režisors. Seimors nav seksuāli norūpējies slepkava, viņš ir pavisam vienkāršs cilvēciņš ar vislabāko sirdi, tikai aizmirsis vai arī nekad nav pazinis ne maigumu, ne mīlestību. Viljama tēlotais varonis vienkārši grib iegūt to laimi, kuru redz dzīvespriecīgo cilvēku fotogrāfijās. Būtībā, iegrimstot sapņos, Seimors kļūst par sava darba ķīlnieku.
Atnācējs no citurienes
Galvenā varoņa vājprātība kļūst acīmredzama, kad viņš pēc darba atgriežas mājās un nostājas pie sienas, kas līdzinās mākslinieciskai instalācijai – tā pilnīgi noklāta ar Jorkinu ģimenes fotogrāfijām. Neraugoties uz Jorkinu laimīgajām sejām, šo ainu piepilda atmosfēriskas šausmas. Seimors ziedojas viņiem, it kā būtu neaizstājams sargeņģelis, viņš uzrauga ģimenes labklājību, it kā tas būtu viņa pienākums. Piemēram, Seimors ir ļoti uzmanīgs pret puisēnu Džeiku, lai pārliecinātos, ka tam nekā netrūkst. Filmas autori nevienā mirklī apzināti neattaisno varoņa rīcību, tomēr pilnīgi iespējams, ka Seimora bērnība bijusi nožēlojama, tāpēc viņš cenšas tuvināties Džeikam.
No otras puses, Romaneks iekļauj sižetā ainu, kurā Seimors skatās filmu Diena, kad Zeme apstājās / The Day the Earth Stood Still (1951), un tur galvenais varonis ir citplanētietis, kurš nolaidies uz Zemes, lai pārtrauktu karu. Simboliski, ka šis citplanētietis ir vientuļā Seimora atspulgs – arī Romaneka filmas varonis taču attēlots kā atnācējs no citurienes (protams, ne burtiskā nozīmē). Taču Seimors ir cilvēks, kuru apkārtējie nav pieņēmuši, tāpēc viņš nemitīgi pēta citus, lai saprastu, kā kļūt normālam. Un nopērk melnbaltu nejaušas sievietes fotogrāfiju, lai izliktos, ka tas ir viņa mātes foto.
Starp citu, Seimors Perišs var būt arī večuks, kuru visi aizmirsuši, - precīzu viņa vecumu mēs nezinām, bet pat viņa amats noveco, mainoties fototehnoloģijām, līdz ar to arī pats Seimors vairs nav nevienam vajadzīgs, turklāt bez sava darba viņš zaudē saikni ar Jorkiniem. Turpmākā Seimora frāze lieliski rezumē, kāpēc fotogrāfija ir gan dzīvesstils, gan izdzīvošanas līdzeklis: „Ja šīm fotogrāfijām vispār ir kas svarīgs sakāms nākamajām paaudzēm, tad tas ir:
„Es biju šeit. Es eksistēju. Es biju jauns, biju laimīgs, un kādam šajā pasaulē es nozīmēju pat tik daudz, ka viņš mani nofotografēja”.”
Sarkans, zils, balts
Marks Romaneks galvu reibinošā manierē manipulē ar skatītāju, ļaujot ielūkoties Seimora domās un brīžiem nojaucot robežas starp realitāti un izdomu. Notiekošais liek uzdot jautājumu – kas tas īsti ir, ko redzējām? Tikmēr sižetu caurvij viltīgi mājieni par tikumiskajiem pretpoliem – no sociālās uzvedības un ļaužu morāles līdz mizantropijai, pat līdz varonības jēdzienam.
Kinofilmā, kuras tēma centrēta fotogrāfijās, izpildījuma manierei tāpat pamatīgi jābalstās vizualitātē. Filmu uzņēmis Džefs Kronenvets, kurš pazīstams arī kā Deivida Finčera filmu operators (Cīņas klubs / Fight Club (1999), Meitene ar pūķa tetovējumu / The Girl with the Dragon Tattoo (2011), Neatrodamā / Gone Girl (2014)).
Filmā atklāti uzsvērts krāsas izmantojums. Sarkanā krāsa simbolizē dusmas un vilšanos – epizodē, kurā Seimors atklāj, ka Vilam Jorkinam ir romāns ar citu sievieti, varoņa istaba pielīst asiņaini sarkana, bet pats viņš slēpjas kaktā.
Baiļu un niknuma pārņemts, Seimors uztver Vila nodevību kā nāvējošu triecienu saviem priekšstatiem par ģimenes idilli. Cilvēki, kurus viņš dievinājis, izrādās ne tik bezrūpīgi un dzīvespriecīgi, kā viņš domājis, - Jorkini ir vizionāra Seimora trauslais izdomājums.
Filmā uzsvērta arī zilā krāsa, kurai pieņemts radīt maiga mājīguma sajūtu, bet šajā filmā notiekošajam tā piešķir ironisku nokrāsu. Seimors valkā zilu vesti, bet šī zilā krāsa trauksmaini brīdina – uzticēšanās miermīlīgiem cilvēkiem var izrādīties biedējoša. Savukārt baltā krāsa simbolizē Seimora lēno sajukšanu prātā, baltās sienas viņa dzīvoklī un murgu ainās atgādina trakomāju. Sirreālistiskā sapņa fragments – nekustīgais Seimors tukšajā, baltajā veikalā, savā darbavietā – ir filmas visdaudznozīmīgākā aina, gluži vai kanoniska. Tulkot to var dažādi, bet acīmredzams ir viens – varonis pūlas noslēpt savu necilvēka dabu, jo nespēj savaldīt iekšējo neprātu. Seimors ir atklājis ģimenes laimes patieso seju, un tagad viņa acīs ģimenes nevainīgais tēls ir iznīcināts uz visiem laikiem.
Fotogrāfijas maģija
Kinoskatītāji, kam nepieciešamas futūristiskas filmas, kas notur viņu interesi ar dinamisku darbību, droši vien būs diezgan vienaldzīgi pret filmu Foto stundas laikā – līdz trešajam cēlienam. Tomēr apbalvots tiks tas, kurš gaida sižetisku nenoteiktību, neparedzamību un tēlu izvairību, meklējot atslēgu galvenā varoņa patoloģijai. Godīgi sakot, filma darbojas vairāk kā drāma, nevis kā trilleris. Režisors bez divdomībām parāda, ka fotogrāfija ir vārti aizbēgšanai sapnī, bet cilvēks, kas tur šo fotogrāfiju, - pustraks fetišists. Starp citu, visam fotogrāfiju attīstīšanas procesam piemīt zināma maģija, īpaši tajos mirkļos, kad mēs vērojam Seimora darba detaļas, bet viņa balss aizkadrā mīklainā manierē vēsta par šīs profesijas nozīmību. Ir arī kaut kas mehāniski erotisks šajā darbā ar fotofilmas negatīviem – cilvēks cilā filmu, ritina, paceļ pret gaismu un rūpīgi ieskatās fotouzņēmumu detaļās.
Runājot par vuārismu, Romaneks spēlē trijās frontēs – vispirms skatās kamera, kura iemūžina notikumus, skatās skatītājs uz filmas attēlu, un skatās arī filmas varoņi. Filmā Lūriķis kinokamerai ir darīšana ar sadismu, bet filmā Foto stundas laikā kamera aizraujas ar tiecību pēc laimes un slepenu noslēpumu izzināšanu. Robina Viljamsa veidotais tēls koncentrējas uz Jorkinu ģimeni un velk skatītājus līdzi savā sapnī, tāpēc viņa Seimors ir tikpat neprātīgs vuārists kā Normans Beitss no Psiho vai Marks Lūiss no Lūriķa.
Padomājiet par selfijiem
Aukstās filmas izmeklētā būtība slēpjas formulā „rādi, nevis stāsti”. Marks Romaneks un Džefs Kronenvets demonstrē mākslu lēnām iezagties varoņa psihē, nonākot garīgi nevesela cilvēka ļaunāko domu slēptuvēs. Kinoekrāns atver durvis uz burvību, lai arī negantu; filma ir jauka, riebīga un apdomīgi saprātīga. Autors sakoncentrējis uzmanību uz Viljamsa tēloto draudzīgo labsirdi, uz viņa iekšējo un ārējo pasauli, tāpēc Jorkinu ģimene, kuru krīze nav tik detalizēti un pārliecinoši attēlota, dzīvo ārpus Seimora perversitātes un mežonīguma robežām. Romaneks ir loģisks, vizuāli orientēts stāstnieks, savukārt Viljamss – labi audzināts komiķis, un viņu duets piešķir nevainīgai filmai šausmu kino atribūtiku – asiņu pielietas acis un ļauni atņirgtus zobus.
Verdikts – Marka Romaneka skaistā un stilizētā filma ir stāstījuma formā nevainojama un stilistiski satriecoša. Foto stundas laikā ir daudz vairāk nekā šausminošs trilleris, kas rāda mūsu attiecības ar fotogrāfiju kā apbrīnojami kroplīgu darbību, kas var izlauzties no mūsu kontroles. Ir vērts aizdomāties par būtību, kādu slēpj vispārējā maniakālā aizraušanās ar selfijiem...
No krievu valodas tulkojusi Kristīne Matīsa
