25. janvāra vakarā kinoteātrī “Splendid Palace” – Alēna Renē filma “Hirosima, mana mīla / Hiroshima, mon amour” (1959), jau otrais seanss LKA Rīgas Kino muzeja lektorijā "Tas, ko tu nedrīksti nezināt XII: Urbānās leģendas”. Šī ir viena no divām cikla filmām, kas uzņemtas drīz pēc Otrā pasaules kara beigām un mēģina saprast, “kas te tikko ir noticis un kā tas vispār bija iespējams”.
LKA Rīgas Kino muzeja un kinoteātra Splendid Palace rīkotā kinolektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt XII: Urbānās kino leģendas tēma ir pilsēta, un filmas, kas atlasītas programmai, katra savā īpatnējā veidā pieskaras veidiem, kā pilsēta, reālā vide un telpa, tiek apspēlēta uz ekrāna. Daļa no filmām, tas ir, vesela puse, runā par karu, par Otro pasaules karu, un divās no šīm filmām pilsētai ir fundamentāla nozīme, proti – filmas stāsts un jēga ir tik ļoti saistīti ar konkrēto pilsētu, ka to pārcelt uz kādu citu norises vietu būtu neiespējami un nevajadzīgi. Kara atstātās sekas ir vienlaikus vispārīgas un ļoti konkrētas, un šo divu pilsētu – Hirosimas un Berlīnes – stāsti ir vienlaikus līdzīgi un bezgala atšķirīgi.
Karš un kino
Reizēm rodas iespaids, ka Otrais pasaules karš ir viena no vispopulārākajām tēmām kino vēsturē. Īsa pāris minūšu izpēte imdb.com apliecina, ka tā ir taisnība: spriežot pēc atslēgvārdiem, Otrais pasaules karš noteikti ir filmās visbiežāk attēlotais karš, un atslēgvārdi “world-war-two” šajā datubāzē uzrāda 5786 rezultātus (salīdzinājumam Pirmais pasaules karš ar 1627 rezultātiem un Vjetnamas karš ar 605 filmām).
Viens ir skaidrs – karš vispār ir populāra tēma kino, kaut arī iemesli, kāpēc kāds konkrēts karš konkrētā vēstures periodā uz ekrāniem parādās biežāk, mēdz atšķirties.
Tēmas popularitāte ir ļoti saprotama – laikā, kopš vispār pastāv kino, Otrais pasaules karš ir bijis viens no visietekmīgākajiem notikumiem, it sevišķi Rietumu pasaulē. Tāpēc ir pašsaprotami, ka šī milzīgā trauma, ko katra iesaistītā puse risina savā veidā, joprojām tiek apskatīta no visdažādākajām pusēm, aspektiem un perspektīvām, reizēm arī pārrakstīta. Piemēram, Kventina Tarantīno Bēdīgi slavenie mērgļi / Inglourious Basterds (2009), arī Marvel komiksu filma Kapteinis Amerika / Captain America: The First Avenger (2011) šķiet kā mēģinājums iztēloties citu pasaules iespējamību – tur ir ļoti spējīgi, reizēm arī pārdabiski labie spēki, kuri sakauj nacistus lupatās, un kara radītā postaža ir krietni mazāka; labie uzvar, sliktie tiek pārmācīti, un vairs neviens neko tik sliktu nedara. Ir grūti neredzēt, ka blakus komerciāliem nolūkiem šādu filmu veidošanā ir arī kāda gruzdoša vainas apziņa, vilšanās Rietumu civilizācijā kā grupā, pat tāda kā vainas izpirkšana, kā brīžiem šķiet, – un izbrīns, ka civilizācija varēja pieļaut ko tik absolūti ārprātīgu kā šis karš, kas turpina mūs ietekmēt pat vairāk nekā 75 gadus pēc tā beigām.
Taču jāuzsver, ka Otrā pasaules kara attēlojums mūsdienu filmās krietni atšķiras no filmām, kas tapa īsi pēc kara beigām. Kaut arī mūsdienu vēlmes, vīzijas un idejas par to, kā labie būtu varējuši uzvarēt, ir ļoti interesanta un saistoša tēma, šoreiz gribu pievērsties divām kinolektorija filmām, kas runā par Otro pasaules karu, caur kinokameru mēģinot saprast, kas te tikko ir noticis un kā tas vispār bija iespējams. Ir vēl arī trešā – leģendārā poļu režisora Andžeja Vajdas filma Pelni un dimants (1958), kuras attiecības ar pilsētu skatāmas mazliet atšķirīgā plaknē, tāpēc šoreiz par divām – Hirosima, mana mīla / Hiroshima mon amour un Vācija, nulles gads / Germania, Anno Zero; filmas, kuru nosaukumos jau iekodēta stāsta norises vieta.
Kinokamera kā izlīgums
Kino kā mākslas forma ir viens no meditatīviem un terapeitiskiem līdzekļiem, kas palīdz izprast notiekošo; kinokamera traumatiskos brīžos kļūst par izlīguma veidu, par līdzekli, ar kuru tiek meklēts izskaidrojums un atbildes, tiek veidots naratīvs, lai atrastu veidus, kā vispār iespējams runāt par kaut ko tik šaušalīgu, tik neaptveramu, kā karš. Šķiet, tas ir veids, kā strādā cilvēka prāts – lai kaut ko spētu saprast un ieraudzīt, šis „kaut kas”, šis notikums, pārdzīvojums vai darbība ir jāieliek plašākā kontekstā, jāpārvērš par stāstu, par naratīvu. Reiz, kad man bakalaura studiju laikā bija kurss par naratoloģiju, pasniedzējs mums rādīja vienkāršu video, kurā bez jebkāda iemesla ierobežotā telpā kustējās klucīši, aplīši un trīsstūrīši. Pēc tam, kursa diskusijas ietvaros, atklājās – protams, katrs bez izņēmuma bija mēģinājis prātā veidot savu stāstu, savu variāciju, lai saprastu, kas īsti ir tas, kas notiek uz ekrāna.
Ja notikumi tiek savirknēti secībā, tiem līdz ar to it kā tiek piešķirta jēga, nozīme un konteksts, tādējādi izskaidrots šķietami neizskaidrojamais. Šo faktu ir ļoti svarīgi paturēt prātā, runājot par filmām, kas tapušas īsi pēc Otrā pasaules kara beigām.
Filmās Vācija, nulles gads un Hirosima, mana mīla ir redzamas īstas drupas, īsti cilvēki un īstas kara sekas. Un, kaut arī abas filmas ir nenoliedzami atšķirīgas gan savā fokusā, gan formā, un reizēm liekas, ka vienīgais, kas tām ir kopīgs, ir tas, ka abas filmas ir melnbaltas un stāsta par kara sekām, tās vieno vēl kas – abas filmas veido kara stāstu no zaudētāju puses.
Roberto Roselīni filma Vācija, nulles gads (1948) rāda Berlīni pavisam īsi pēc kara beigām – iznīcinātu pilsētu, kurā sociālā kārtība vairs nedarbojas un visneaizsargātākā sabiedrības daļa, bērni, ir spiesti kļūt par pieaugušajiem daudz par agru un daudz par strauju. Šie bērni, kuriem jānodrošina savas ģimenes iztika un jārūpējas par to, lai būtu maize uz galda un lai spēkus zaudējušie atspirgtu, ir viegli pieejami upuri dažādiem cilvēkiem ar pagalam ļauniem nolūkiem, un šos cilvēkus neviens vairs netur grožos, jo sociālās struktūras vairs neeksistē.
Savukārt Alēna Renē Hirosima, mana mīla (1959) stāsta par pilsētu, kurā 1945. gada 6. augustā tika nomesta pirmā atombumba pasaules vēsturē, uzreiz nogalinot vismaz 70 000 cilvēku (dažos avotos 80 000) un sakropļojot vēl desmitiem tūkstošus citu, piedevām iznīcinot gandrīz visu pilsētu un radot prātam neaptveramu postažu.
Abu filmu varoņi pārstāv karā zaudējušo pusi, tāpēc pasaulē, kurā vēsturi raksta uzvarētāji, it kā ir pelnījuši ciest, taču abas filmas mēģina atrast atbildes uz jautājumiem, kāpēc mēs vispār spējam kaut ko tādu pieļaut un domāt, ka tas ir normāli un pašsaprotami.
Vai vispār var uzvarēt
Roselīni filma Vācija, nulles gads ir viņa kara triloģijas noslēdzošā filma, kas tapusi režisora neoreālisma periodā. Filmā redzamā vide ir šokējoša, pārsteidzoša un bezgala nomācoša; kā 1949. gadā par filmu rakstīja austriešu kritiķis Hanss Hābe, Vācija, nulles gads ir šausminoša arī tāpēc, ka liek domāt – šis ir jaunās pēckara Vācijas tēls, kādu to redz citi. Varbūt daļu no filmas nomācošā pesimisma var izskaidrot ar faktu, ka īsi pirms filmas uzņemšanas Roberto Roselīni zaudē savu deviņus gadus veco dēlu Romānu – tā ir šķietami nesaistīta detaļa no privātās dzīves, ko it kā būtu ieteicams uztvert atsevišķi no profesionālā snieguma, taču šajā gadījumā tā paver logu uz filmas uztveri.
Savukārt Alēna Renē Hirosima, mana mīla šķietami ir pilnīgs pretstats Roselīni filmai. Tapusi 11 gadus pēc šaušalīgā, šokējošā un grūti aizmirstamā Berlīnes pēckara portreta, Renē filma pilnīgi aizvirzās no realitātes, lai meditatīvā, pārpasaulīgā plaknē mēģinātu uztaustīt, kāpēc tādas šausmas ir iespējamas un kā no tām izvairīties nākotnē, uzdodot jautājumu, kā lai šis pēckara “nekad vairs!” nekļūtu par aizmirstu zemsvītras piezīmi vēsturē un visu cietušo dzīvēs, bet gan par nopietnu pieturas punktu pasaules vēsturē. No vienas puses, filma ir par sāpēm, zaudējumu, par neskaitāmu tūkstošu cilvēku mokošu nāvi, bet, no otras puses, Hirosima, mana mīla ir par mīlestību – par satikšanos izpostītā pilsētā, kas tiek atjaunota, par kāda vīrieša un kādas sievietes īsu un kaislīgu romānu. Iespējams, arī par to, ka no izmisuma un iznīcības var atkopties un iemācīties vēlreiz mīlēt.
Vienpadsmit gadi, kas šķir filmu tapšanas laiku, mainījuši arī viedokli par to, vai karā vispār iespējams uzvarēt. Vācija, nulles gads vēl šķietami tic, ka uzvar stiprākie, uzvar tie, kuri ir plēsoņas, taču Hirosima, mana mīla vairs netic, ka jebkura no iesaistītajām pusēm varētu būt uzvarētāji. Gan Viņa, gan Viņš, filmas galvenie varoņi, nēsā līdzi sāpju jūru, kas jau ir kļuvusi par daļu no viņiem, un, tā kā izdzīvošana pēckara pilsētā vairs nav problēma un izaicinājums, tad šiem tēliem nav, kā aizbēgt no kara pieredzes. Tāpēc viņi runā, tāpēc viņi mēģina pieskarties viens otram un sev, mēģina atrast veidus, kā sadziedēt sevi un pilsētu, labi tomēr apzinoties, ka ir lietas, kas paliks ar viņiem vienmēr.
Tu neko neredzēji
Filmā Hirosima, mana mīla viena no prātā paliekošākajām frāzēm, ko Viņš nemitīgi atkārto Viņai, ir apgalvojums, ka Viņa neko nav redzējusi Hirosimā. Jo vairāk par to domāju, jo svarīgāka kļūst šī frāze, pārtopot par tādu kā atslēgu, kas palīdz saprast abas filmas. Bērni pēckara Berlīnē ir redzējuši visu, viņi ir bijuši spiesti redzēt visu, jo nav neviena, kas viņus no tā varētu pasargāt, un viņiem ir pāragri jāsāk rūpēties par savām ģimenēm. Taču banālais teiciens par to, ka laiks dziedē visu, tomēr ļauj saprast – tad, kad karš ir beidzies, kad dzīve atgriezusies vismaz kaut kādā kārtībā, cilvēki pārstāj redzēt visu un sāk izvēlēties, ko grib redzēt, un ko - nē. Laika distance ļauj atsvešināties no šoka, kas piedzīvots pilsētas ielās, kurās klīst cilvēki, kuru vēlmēm izmantot citus, mazāk aizsargātus cilvēkus vairs nestājas pretī nekādas sociālās normas, jo to vienkārši vairs nav. Tāpēc vēlākais kara un pilsētas portrets kļūst daudz jūtīgāks pret niansēm, varbūt pat pārāk skaidrs – to vairs neaizmiglo sāpes un šoks, bet paliek rezignēta vilšanās un skumjas. Tā nu Hirosima, mana mīla kļūst par ārkārtīgi daudzšķautņainu, smalku un trauslu pilsētas un divu cilvēku portretu, kas ievelk, saķer un nelaiž vaļā.
Personīgi man šīs divas filmas no šāgada kinolektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt XII: Urbānās kino leģendas liekas vērtīgākās, it sevišķi, ja abas tiek uztvertas kā savstarpējā sarunā. Tīrās šausmas pēckara Berlīnē, drupās, kur veselas ģimenes mēģina atkopties no kara, dzīvojot mazās istabās daudzi kopā, kur paši sabiedrības pamati tiek apšaubīti – ģimene, sociālā hierarhija, arī bērnu tiesības uz nevainīgu bērnību -, un meditatīvās sarunas par karu, par mīlestību, par iznīcību un par atmiņu divu neparastu tēlu, divu mīlnieku starpā, ko papildina dokumentāli materiāli no pašas Hirosimas, – šīs abas tik dažādās filmas tomēr atklāj tik daudz kā kopīga, un vismaz manā skatītāja pieredzē krietni papildina viena otru.
Hirosima, mana mīla kinoteātrī Splendid Palace tiks demonstrēta 25. janvārī plkst. 19.00, pirms filmas – pilsētu pētnieka, sociālantropologa Viestura Celmiņa lekcija. Savukārt Vācija, nulles gads būs skatāma 22. februārī plkst. 19.00, pirms filmas – kinoteorētiķa Viktora Freiberga lekcija.
Viss par kinolektoriju un iespēja pirkt biļetes - ŠEIT.
