KINO Raksti

Trīs gabaliņi Latvijas. Iesaka Dāvids no Šveices

30.10.2021
Trīs gabaliņi Latvijas. Iesaka Dāvids no Šveices
Raksta autors Dāvids Šilters

Šveicietis Dāvids Šilters (David Schilter) kopš 2006. gada dzīvo Rīgā. Viņš strādā žurnālā "kuš!", izdod komiksus, organizē izstādes un meistarklases, piesaista starptautiskus māksliniekus darbam komiksu rezidencē Rīgā un popularizē latviešu māksliniekus pasaulē (http:www.komikss.lv/about/). Nesen par Dāvida iecienītāko hobiju kļuvusi sēņošana, bet Kino Rakstu rubrikā „Skats” viņš groziņā ielasījis trīs Latvijas animācijas īsfilmas, kas uz viņu atstājušas vislielāko iespaidu, dzīvojot Latvijā.

Kā puisis no Šveices nonāca Latvijā? Jāatzīst, viss nebija rūpīgi izplānots un notika mazliet nejauši. Godīgi sakot, pirms tam Baltijas valstis nepazinu, biju tikai ievērojis, ka tās ir ziemeļos, un es parasti izvēlējos ceļot uz ziemeļiem, nevis uz dienvidiem. Par nokļūšanu šeit man jāpateicas Eiropas draudzības projektam Erasmus – tā ir programma, kur nākas traki ballēties un mazliet pastudēt. Taču šķiet, ka mērķis tika sasniegts – es iemīlējos Latvijā un savu plānoto jurista karjeru Šveicē apglabāju Baltijas jūras smiltīs. Nebiju īsti drošs, ko Latvijā iesākt, un strādāju visādus gadījuma darbus – biju „slepenais pircējs” un šo to tulkoju. Visbeidzot nolēmu pievērsties savam hobijam – komiksiem. Latvijā tos tikpat kā nevarēja atrast, tādēļ nodomāju, ka neatliks nekas cits, kā publicēt pašam, un tā nu jau četrpadsmit gadus esmu vienīgā Latvijas komiksu žurnāla kuš! izdevējs. Caur to iepazinu plašāku Latvijas mākslas vidi, tostarp arī animāciju, vienu no nedaudzajām mākslas formām, kur stāsta radīšana aizņem pat vēl vairāk laika nekā komiksu pasaulē. Dzīvojot Latvijā, cenšos sekot šejienes animācijai un esmu redzējis lielāko daļu no jaunajām filmām. Protams, tiku arī iepazīstināts ar senākiem darbiem un iemīlēju klasiku – piemēram, Suns Funs, Avārijas Brigāde un Fantadroms. Taču šoreiz vēlos dalīties ar trim animācijas filmām, kas radītas laikā, kopš dzīvoju Latvijā.


Kadrs no animācijas filmas "Zuduši sniegā"

Zuduši sniegā (Vladimirs Lešcovs, 2007)

Viens no pirmajiem latviešu animācijas darbiem, kas uz mani atstāja spēcīgu un noturīgu iespaidu, ir Vladimira Leščova Zuduši sniegā, kas tika pirmizrādīts tajā pašā gadā, kad izdevu pirmo kuš!. Kad pirmoreiz noskatījos filmu, nekad dzīvē nebiju redzējis zemledus makšķernieku, man tas šķita kaut kas visnotaļ nereāls. Tagad katru ziemu, kad braucu pār Daugavu un redzu bļitkotājus, joprojām atceros šo animācijas filmu.

Tas, ka visa Daugavas upe ziemā aizsalst, man likās kaut kas prātam neaptverams. Nekad agrāk nebiju pieredzējis tik aukstas ziemas. Protams, tiku manījis aizsalstam mazus kalnu ezeriņus, esmu pa tiem pat slēpojis, dažkārt pat nenoskārstot, ka atrodos  uz ezera. Taču tas, ka šī milzīgā upe pašā pilsētas vidū ņem un sasalst, man likās neizprotami. Ironiskā kārtā septiņus gadus pēc filmas pirmizrādes Latvija nokļuva starptautiskajos medijos ar ziņu, ka divi lieli ledus gabali ar apmēram 200 cilvēkiem atšķēlušies no piekrastes Jūrmalā un iepūsti līcī. Cilvēkus, lielākoties zvejniekus, toreiz glāba kuģi un helikopteri. Par laimi, neviens necieta, taču gadījums rosināja mani vēlreiz noskatīties filmu Zuduši sniegā, kas nu, pēc visa, ko biju pieredzējis, vairs nemaz nelikās tik neticams stāsts.

Vladimirs Leščovs ir radījis daudz animāciju gan pirms, gan pēc šīs filmas, taču man Zuduši sniegā, iespējams, būs mīļākā Leščova filma uz visiem laikiem. Arī tāpēc, ka

tā bija mana pirmā saskarsme ar viņa ārkārtīgi skaisto, unikālo mākslinieka rokrakstu.

Tāpat, pēc desmit Latvijā pavadītiem gadiem un visnotaļ skeptiskas attieksmes, man patiešām ir iepatikušās Latvijas ziemas. Pats gan joprojām neesmu bijis bļitkot, nespēju sevi iztēloties stundām ilgi tupam virs cauruma ledū. Neapšaubu meditatīvo potenciālu, taču baidos, ka varētu sasalt ragā. Tas gan ir pretrunā ar manu nesen uzsākto hobiju – ziemas peldēšanu. Cerams, drīzumā kāds radīs animācijas filmu arī par šo modīgo un ļoti latvisko nodarbi! Patiesībā arī filmā Zuduši sniegā ir neliela aina ar ziemas peldēšanu, taču, kad to skatījos, nodomāju, ka tas ir vēl viens mākslinieka izgudrojums. Nebiju varējis iztēloties, cik patiesībā tas var būt patīkami.


Kadrs no animācijas filmas "Kiosks"

Kiosks (Anete Melece, 2013)

Rīgas arhitektūra man allaž šķitusi ļoti iespaidīga. Ne tikai fantastiskais jūgendstils, kas dažkārt šķiet kā tāds 3D komikss, bet arī daudzās pamestās ēkas, kas redzamas pilsētā. Pirms piecpadsmit gadiem likās, ka bieži tās “nejauši” nosvilst, atstājot vietu smalkākām jaunām ēkām; tagad šī tendence šķiet pierimusi.

Ne mazāk pārsteidzoši ir tas, ka kiosks, kas atrodas Barona ielas sākumā pie Latvijas universitātes Ekonomikas fakultātes, ir tur sabijis jau gandrīz simts gadus, lai gan pēdējā laikā tas lielākoties stāvējis tukšs. Varbūt atrašanās ielas vidū ir to paglābusi – iespējams, tā nav labākā vieta jauniem nekustamo īpašumu projektiem. Kioskam ir absolūti neizprotami milzīgs jumts – esmu drošs, ja vien esat gājuši tam garām, arī jūs būsiet par to brīnījušies. Tas pavisam noteikti ir iedvesmojis Aneti Meleci.

Atklātības labad jāsaka – Anete bija viena no pirmajām kuš! māksliniecēm un pat veidoja pirmā žurnāla vāku. Tagad viņa dzīvo Šveicē gandrīz tikpat ilgi, cik es esmu bijis Latvijā, un mēs mēdzam jokot, ka viņai vajadzēja pārcelties, lai būtu līdzsvars. Līdzsvara noturēšana ir arī viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem šajā Anetes animācijā – kad galvenā varone zaudē līdzsvaru, stāsts izvēršas pavisam negaidīti. Nepārstāstīšu filmas Kiosks sižetu, tā ir tikai desmit minūtes gara un negribētos izbojāt pieredzi tiem, kas to vēl nav redzējuši. Taču pateikšu, ka filma vēsta par daudzu latviešu ilgošanos pēc labākas, siltākas vietas. Filmai ir laimīgas beigas, taču tagad, rakstot par filmu un pārdomājot sižetu, atskāršu, ka patiesībā tas ir vēl viens piemērs emigrācijai – latviešu vēlmei nonākt kaut kur tur, kur ir labāk. Par laimi, kad ierados Latvijā, šī vēlme vairs nebija tik izteikta; pēdējā laikā saņemu mazāk jautājumu par to, kāda velna pēc kāds vispār ņem un no Šveices pārceļas uz Latviju. Šķiet, ļaudis sāk vairāk novērtēt savu valsti.

Pārāk neaizraujoties ar stāsta interpretāciju (un, visdrīzāk, to arī nemaz nevajadzētu darīt) var arī vienkārši nodomāt, ka filma ir ironisks stāsts par kundzīti, kas iesprūst kioskā, saēdoties par daudz saldumu. Tā ir ļoti mīlīga un jautra filma, ko jums noteikti gribēsies skatīties vairākkārt. Ja patiešām neesat šo filmu redzējuši, ticiet man – tas noteikti ir to vērts! Paklausiet vismaz ārzemju festivāliem, kas

šo filmu apbalvojuši tik daudz reižu, ka esmu pārsteigts, ja Anete Melece nav saņēmusi balvu Latvijas lepnums vai vismaz medaļu no prezidenta!

Ja šo lasa Levita kungs – ziniet, vēl nav par vēlu uzaicināt Aneti uz jūsu pili! Pa šo laiku Kiosks ir pārvērsts gan operā, gan leļļu teātrī, gan arī bērnu grāmatā, kas saņem balvas visā pasaulē, un arī mani radu bērni Šveicē ir par to sajūsmā.

 


Kadrs no animācijas filmas "Nakts pastaigas"

Nakts pastaigas (Lizete Upīte, 2018)

“Nakts pastaigas” ir vēl viens Latvijas animācijas dārgums, ļoti pārsteidzoša filma dažādos veidos. Bet vispirms – neesmu drošs, vai nakts pastaigas mežā patiesi ir kas tāds, ko latvieši dara? Savas naksnīgās pastaigas uzsāku pirmās mājsēdes laikā Latvijā, kad nebija atļauts būt ārpus mājas pēc desmitiem vakarā. Tā nu gandrīz ik vakaru devos apmēram stundu garā pastaigā, lai atgrieztos mājās īsi pirms aizliegtās stundas. Likās, daudzi rīdzinieki dara to pašu, ko es, – tumšajās vakara stundās ārā varēja sastapt ne tikai suņu saimniekus, bet arī pārīšus, ģimenes un, protams, arī skrējējus, kas bija tik aktīvi, kā nekad agrāk, un manā iecienītajā pastaigu vietā pie Māras dīķa dažkārt radīja sastrēgumus.

Protams, Lizetes Upītes filma iznāca pirms pandēmijas un tai ar to nav nekādas saistības, izņemot to, ka tieši pandēmijas laikā šī filma ienāca man prātā un nolēmu doties līdzīgā piedzīvojumā kā galvenie varoņi. Pēc šīs filmas noskatīšanās arī jums, iespējams, gribēsies uzsākt naksnīgas pastaigas… bet varbūt arī ne. Ir pavisam īpaši, kā visu filmas laiku jūs gaidāt, ka notiks kaut kas traks, tiek sasniegta gandrīz vai Hičkoka cienīga spriedze, taču beigās (piedošanu, vismaz vienam spoilerim šajā tekstā vajadzēja iezagties)… nekas īsti nenotiek. Un tas varbūt ir pats brīnišķīgākais. Filma ir tik pieklusināta, ka ievelk ar savu pasakaino animāciju un īstām meža skaņām, un tad – viss pēkšņi beidzas. Tas ir ļoti atsvaidzinoši. Pasaulē, kur grūti noturēt uzmanību un ir nepārtraukta kāre pēc aizvien lielākiem kairinājumiem,

šī, iespējams, ir visnepretenciozākā un rāmākā latviešu animācija, ko esmu redzējis. Un pavisam noteikti – arī viena no visskaistākajām.

Tā kā mūsu komiksu antoloģijās galvenokārt publicēju īsus komiksus, šajā rakstā nolēmu pievērst uzmanību animācijas īsfilmām. Tomēr Latvija piedāvā arī vairākas ārkārtīgi spēcīgas animācijas pilnmetrāžas, kas man ir ļoti patikušas. Uzskatu, ka latviešu animācija ir ļoti iespaidīga un tajā ir daudz, ko atklāt. Tāpat tā ir lielisks veids, kā dziļāk iepazīt Latviju. Pēc piecpadsmit šeit pavadītiem gadiem noteikti vairs neesmu vienaldzīgs – lai gan esmu šveicietis, Latvijas kultūra man ir kļuvusi ļoti tuva. Ceru, ka arī jūs noskatīsieties vismaz kādu no manis minētajām filmām; šo to no Latvijas animācijas ir iespējams bez maksas skatīties tiešsaistē. Vai, vēl labāk, iesaku apmeklēt nākamo Rīgas Starptautisko kinofestivālu vai festivālu 2 Annas, lai atklātu pašu jaunāko latviešu animāciju. Esmu pārliecināts, ka sagaidīsim daudz jaunu filmu, kas kļūs par favorītēm.

No angļu valodas tulkojusi Elīna Šā

 Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".

Foto no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija