Negaidīts pavērsiens – šķietami tik vienkāršajā Krētas salas ballīšu karuselī pēkšņi atrodas paralēles ar grieķu mitoloģijas sižetu par Mīnotaura labirintu; caur šādu prizmu stāsts iegūst pavisam citu dziļumu.
Filma Kā tikt pie seksa / How to Have Sex ir režisores Molijas Maningas Vokeres / Molly Manning Walker debijas darbs, filmas pirmizrāde notika Kannu kinofestivālā, kur tai tika piešķirta balva konkursā Un Certain Regard. Filmas galvenās varones ir trīs draudzenes; gaidot eksāmenu rezultātus, kas izšķirs viņu nākotni, meitenes dodas uz Krētas salu paballēties. Iekārtojoties viesnīcā, draudzenes joka pēc sader, ka tā, kura pirmā tiks pie seksa, dabūs arī labāko viesnīcas numura istabu. No trim draudzenēm Tara visvairāk šaubās par savu nākotni, un šī noruna viņai kļūst par apsēstību, jo meitenei liekas, ka vismaz šādā veidā viņa pārvarēs slieksni, aiz kura sākas pieaugušo pasaule.
Filma demonstrē sabiedrības spiedienu uz jauniešiem – konkrētā vecumā sasniegt konkrētus mērķus, lai tie atbilstu vispārpieņemtiem veiksmes kritērijiem. Meitenēm mērķis ir zināms – vajag karjeru, māju, naudu, ģimeni; tie ir kritēriji, kas nosaka veiksmīga cilvēka dzīvi, taču – kā pie tā visa tikt, tas gan nav skaidrs.
Šāda tēma nav nekas jauns, tā atkārtojas visos pieaugšanas jeb coming of age stāstos, tomēr šī filma spēj uzburt īpašu sajūtu gammu, kas rodas pieaugšanas procesā, kad gribas nedomāt par nākotni, aizstumt to tālu prom, taču vienlaikus arī nepalikt bērnībā. Rezultāts ir vēlēšanās aizmirsties un atrasties tikai šajā mirklī.
Varbūt tāpēc filma ir veidota emocionālā reālisma manierē, kad konotācijai, respektīvi, epizodes atmosfērai jeb sajūtu gleznojumam, ir lielāka nozīme, nekā tam, kas faktiski notiek ainā jeb denotācijai. Tiek akcentēts varoņu subjektīvais pārdzīvojums, lielāka nozīme tiek piešķirta varoņu iekšējās pasaules ārējai projekcijai, lai vēstītu par viņu emocionālo stāvokli konkrētā brīdī, notikumus un apkārtējo pasauli pārveidojot par personīgu realitāti, burtiski iekrāsojot to savdabīgos toņos. Līdz ar to, pat ja filmā notiek kas nereālistisks, skatītājs to tā neuztver, un ja notikumi ir pavisam ikdienišķi, tie var likties abstrakti un metaforiski.
Līdzīgā manierē bija veidots populārais seriāls Eiforija / Euphoria (kopš 2019), kas arī ir pieaugšanas stāsts un vispirms palika atmiņā kā piedzīvojumi neona violetā gammā, bet otrajā sezonā jau sāka dominēt brūni toņi, kas atspoguļoja pārmaiņas varoņu raksturos, jau citu emocionālo realitāti.
Neona krāsas – zils, sarkans, zaļš, violets un citas – tiek izmantotas arī filmā Kā tikt pie seksa. Interesanti, ka ķīmiskā elementa neona nosaukums ir radies no grieķu vārda néos, kas nozīmē "jauns". Neons kā jaunības gaisma. Šāda grieķiska sakarība, iespējams, ir tikai mana spekulācija, taču tas, ka filmas notikumu vieta ir Krētas sala, gan izskatās kā filmas veidotāju apzināta izvēle.
Krēta ir mītiskā Mīnotaura mājvieta. Briesmonis Mīnotaurs – pa pusei cilvēks, pa pusei vērsis – mitinājās viņam speciāli uzbūvēta labirinta centrā. Lai briesmoni pielabinātu un viņš nenāktu laukā, viņam katru gadu upurēja septiņas meitenes un septiņus puišus, kuriem nokļūšana labirintā nozīmēja neatgriešanos. Saskaņā ar šo mītu, vienā no upurēšanas dienām kā brīvprātīgais pieteicās Tēsejs, kurš bravurīgi solījās uzveikt Mīnotauru, izbeigt šīs šausmas un iznākt atpakaļ. Solījumu viņš turēja un, pateicoties mīlošās Ariadnes dāvātajam dzijas kamolam jeb „Ariadnes pavedienam”, labirintā nepazuda, bet laimīgi tika laukā. Interesanti tomēr, ka, izkļuvis no labirinta, Tēsejs nejūtas Ariadnes parādnieks un mīlošo meiteni pamet.
Šis sengrieķu mīts, manuprāt, ir matrica filmas stāstam un vizuālajai valodai.
Skatoties uz filmu caur mīta prizmu, vienkāršais stāsts izvēršas krietni vien dziļāks, kā sākumā likās. Sala ir labirints, trīs filmas varones ir jaunavas, kuras tiek upurētas Mīnotauram. Īpašs fokuss vērsts uz Taru, kura, līdzīgi Tēsejam, pati ir gatava šķērsot slieksni. Vai varbūt viņa ir Ariadne? Tad kurš ir Tēsejs? Un kas ir Mīnotaurs? Filma uzdod jautājumus.
Lielākais vairums stāstu dzīves aprakstam izmanto ceļojuma metaforu – respektīvi, varoņi dodas ceļā uz kaut kurieni, un virzība parasti ir lineāra – ir motīvs, cēloņi, sekas, sakarības, kas noved pie stāsta iznākuma. Turpretī filma Kā tikt pie seksa izmanto cikliskumu, un arī tas ir raksturīgi labirintam – iešana pa apli. Viss notiek salas robežās, katra diena gandrīz ne ar ko neatšķiras no iepriekšējās, tā ir strupceļu virkne. Notiek ballēšanās pludmalē, klubos, kāda mājās, un nākamajā dienā atkal tas pats. Daudzās klubu ainas un skaļā mūzika skatītāju dažbrīd ieved transā, kā tas notiek arī ar filmas galveno varoni. Arī paši klubi tiek atainoti kā labirints, kuros ir itin viegli nomaldīties cilvēku gūzmā, kur jālavierē starp cilvēkiem, lai nokļūtu līdz kādam konkrētam punktam – izejai, tur ik pa laikam sanāk pazaudēt savējos un atrast citus.
Vizuāli atsauce uz mītu ir saskatāma, piemēram, kādā naksnīgas pastaigas ainā, kur violetais gaismas objekts, iespējams, reprezentē “Ariadnes pavedienu”.
Lai gan no malas izskatās, ka Tara lieliski pavada laiku, apkārt ir savējie un valda bezrūpība, viņā nojaušams iekšējais nemiers. Izmantojot emocionālā reālisma rīkus, filmas veidotāji uz ekrāna rada reibinošu cilpošanu, vienlaikus vēstot par bailēm, šaubām, apjukumu, tomēr paliek arī cerība.
Un kādu rītu Tara ir pazudusi. Viņa ir nonākusi pavisam citā kompānijā, respektīvi – noklīdusi no draugiem un, iespējams, satikusi savu Ariadni – puisi, vārdā Padijs. Viņš sākotnēji izturas draudzīgi, Tara piedzīvo ilgi gaidīto tuvību, taču nekādi jauni apvāršņi viņas dzīvē neatklājas un turpmākā Padija uzvedība liek man domāt, ka viņš drīzāk ir briesmonis Mīnotaurs, nevis pavediens uz pieaugušo pasaules brīvību. Varbūt Tara jau ir aprīta?
Lai gan Tarai izdodas uzvarēt filmas sākumā slēgtajās derībās – respektīvi, viņa „tiek pie seksa”, tomēr šī pieredze, pretēji gaidītajam, pārvērš Taru no ekstravertas, pārdrošas meitenes par pilnīgi intravertu. Viņas pārdzīvojumi turpmākajā filmas laikā tiek atklāti skatītājiem, bet ne viņas draudzenēm.
Interesanti, ka neviena no Taras draudzenēm nesaskaras ar līdzīgu nepatīkamu pieredzi; tas norāda, ka cilvēks dzīvo realitātē, kas ir viņa iekšējās pasaules spogulis – Tarā jau no sākuma jutās trauslums, šaubas, bailes, nedrošība. Šo nedrošību parasti mazina, iekļaujoties kādā sociālā grupā, kur drošības labad jāupurē daļa individualitātes, jāiztur vienaudžu spiediens, jāizvairās no izstumšanas draudiem; tas viss noved pie vienota runas veida, ģērbšanās stila, mērķiem, izdarībām utt. Visi šie elementi ir kā aizsargbarjera no ārpasaules un nākotnes. Par to visu šī filma neuzbāzīgi stāsta.
Tāpat filmā runāts arī par attiecību, seksa un vispār kopābūšanas gandrīz komerciālo dabu, kas īpaši atklājas filmas pēdējās ainās, kas risinās lidostas veikalu ielenkumā. Tas, kas cilvēkam pieder vai nepieder, pasniegts kā cilvēcisko panākumu mēraukla, un varbūt tieši tāpēc filmā ir vairākas ainas, kurā centrālais elements ir vai nu drēbes vai iepirkšanās, pielaikošanas process. Caur filmas ārējo motīvu “kā tikt pie seksa” tiek diskutēts par pagalam banālajiem, bet mūžam aktuālajiem jautājumiem – kāda ir dzīves jēga un kā atrast sevi?
Filmā akcentēta arī digitālās realitātes loma vientulības radīšanā. Šajā sociālo tīklu laikmetā tīkli pilda dienasgrāmatas funkciju, kurā publiski dalāmies ar visiem pozitīvajiem, iespaidīgajiem un cita veida notikumiem, ar ko lepojamies. Tur mēdzam uzbūvēt savas dzīves interesanto versiju, ko tad redz arī citi, un tāpēc skatītājiem rodas sajūta – lai ko tu būtu sasniedzis vai piedzīvojis, citiem noteikti ir labāk. Visvairāk laika tīklos pavada tieši jauni cilvēki, un tas varētu būt iemesls, kāpēc vientulība šķiet īpaši izplatīta pusaudžu un jauniešu vidū – liekas, ka mēs nespējam turēt līdzi tam tempam, kādā skrien apkārtējie.
Filmas beigās, meitenēm pametot salu, divu draudzeņu tālākais ceļš vismaz pagaidām ir skaidrs – viņas ir atradušas pavedienu, pie kā turēties; respektīvi, iekļuvušas koledžā. Tikmēr Tara savu ceļu joprojām meklē. Filmai ar nolūku ir atklātas beigas – vientulības, nedrošības sajūta ir un būs dzīves sastāvdaļa, tikai pieaugot cilvēks ar to vai nu samierinās, vai arī iemācās tikt galā, kamēr jaunībā emocionālais valda pār visu.
"Nezinu, ko es darīšu. Varētu nodarboties ar biznesu, jo mūsdienās viss ir bizness," beigās saka Tara.
Labirints nekad nebeidzas.
