KINO Raksti

Rīgas rudens pieraksti I. Laiks

19.10.2015

KRISTĪNE ŽELVE. Blīvs un intensīvs ir šis rudens laiks. Njā, laikam ar banālāku domu nevarēju sākt pirmo blogu pilnīgi jaunā vietnē. Jā, nevarēju gan.

Kinorežisore Kristīne Želve

Tāda nu ir šārudens sajūta, ko redzi un dzirdi visrinķī, kurā pats dzīvo un nekādi nevari izkārpīties laukā no apburtā apļa „nav laika” – rudeni no rudeņa, gadu no gada... Ak, kā gribētos iedziļināties, gribētos visu mierīgi, radoši, pārdomāti, ar kaifu, visu simtreiz apdomājot un nomērot pirms vienreiz griešanas, nesasteidzot, neatliekot uz pēdējo brīdi... Bet nesanāk, vel joprojām īsti nesanāk, jo trūkst laika. Un to nu zinu droši ne tikai par sevi, bet arī citiem – viņiem arī tā trūkst. Laika.

Mani pirmo rudens mēnešu kino notikumi spiežas cits pie cita tik cieši kā rudens sīpoli virtenē virs plīts – Baltijas jūras dokumentālo filmu forums un saspringta pičinga kursa nedēļa; Venēcijas kinofestivāls (protams, protams, komplektā ar biennāli, muzejiem, pilsētu un zivju krodziņiem); intensīvs divnedēļnieks, montējot TV dokumentālo filmu Manā mežā nav neviens par Hardiju Lediņu, un nu – Latvijas simtgades konkursa projekta Mērijas ceļojums filmēšanas, materiāla parauga montāžas un scenārija pabeigšanas darbi.

Atkal gribētos vēl papētīt, vēl padomāt, vēl parakāties arhīvos, vēl pāris grāmatiņu izlasīt, vēl ar pāris cilvēkiem tēju iedzert un nesteidzīgi parunāties, vēl, vēl, vēl. Bet nevar. Nav laika, dedlaini elpo pakausī.

Lai gan šoruden tomēr pēc ilga laika jūtu, ka tā elpa tāda mierīgāka. Varbūt koncentrētāka. Šosezon ēterā vairs nav 100g kultūras un 100g kultūras diskusijas – LTV raidījumu, kuros noauļoti 10 gadi. Ir jau, ir tajā TV stresā savs kaifs – sajūta, ka esi notikumu virpulī, esi klātesošs, mutuļo adrenalīns, aktualitāšu vai nebijušu tēmu medības un tūlītēja auditorijas reakcija, bet saprotu arī, ka ilgspēlējošam radošam darbam tāds ritms var kļūt nāvējoši bīstams. Jo trūkst laika – domāt, iedziļināties, meditēt, sagatavoties, noslīpēt, izdreijāt. Un šoruden esmu apņēmusies izplēst no dzīves laiku.

Paldies Dievam, trīs jauno TV dokumentālo filmu pirmizrādes septembrī Latvijas Televīzijā rāda, ka arī televīzija pamazām sāk novērtēt laiku kā vienu no būtiskākajiem dokumentālā kino komponentiem. Laiks izdomāt, sagatavoties, satikties, izrunāties ar grupu un varoņiem, daudz ko saprast PIRMS filmēšanas, nevis tās laikā vai montāžā; laiks pabūt, nesteidzīgi un it kā bezmērķīgi padzīvoties, sarast, satuvināties ar filmas varoņiem

(„Mani vienmēr ir fascinējis tas ātrums, kādā televīzijas grupas pazūd pēc filmēšanas,” Lediņa filmas tapšanas laikā pasmējās Ingus Baušķenieks);

laiks pamīcīties pa montāžu, pamuļļāties, samontēt un tad demontēt... Jo tikai sliktiem režisoriem viss ir skaidrs jau pašā sākumā. Un es te neizdomāju attaisnojumus režisoriem vai nemierinu sevi, to taču teica lieliskais aktieris Uldis Anže intervijā pēc Uguns un nakts!

Šoruden nav sanācis laika arī pieslēgties Nacionālajam filmu festivālam Lielais Kristaps – un, ja pavisam godīgi, nevaru arī sevī rast motivāciju to laiku meklēt, izplēst, atņemt kam citam. Pati sev taisnojos, ka svarīgākās filmas jau redzētas gada laikā, jo tomēr sekoju kino aktuālajam procesam arī ikdienā, ne tikai reizi gadā. Un tomēr, tomēr – atceros, citus gadus vienmēr gribējās pasildīties festivāla sajūtā, vienmēr atradās arī kaut kas, ko gribējās noskatīties, kas nebija redzēts vai ko nebija nekas pretim paskatīties vēlreiz.

Jauna, mūsdienīga vizuālā identitāte ir forši, bet tai jānāk komplektā ar kvalitatīvu saturu.

Šogad LK programma šķiet samačkāta juku jukām, nestrukturēta, atlases vai nu nav bijis vispār vai tā notikusi pēc man neizprotamiem kritērijiem; nav nomināciju, kas tomēr bija kaut kādas kvalitātes garants un zīmols „iesakām noskatīties”... Kā šajā visā orientējas skatītājs parastais, kurš uz latviešu kino izdomā aiziet vien reizi gadā, festivāla laikā? Vai neiznāk no kāda nejauša, pavirša seansa ar pārliecību, ka tāds ir viss latviešu kino? Cik skatītāju apmeklējuši vairāk nekā mēnesi ilgo festivālu Citadelē? Un kāds būs 400 balsotāju forumā sabalsotās balvas prestižs? Cik patiešām profesionāļu tajā piedalās? Eh-h, un atkal, šķiet, pārmaiņas ir līdz galam neizrunātas, neizdomātas – nav bijis laika?... Pati šajā virtuālajā balsošanā esmu izlēmusi nepiedalīties principā, jo

pārstāvu uzskatu, ka žūrēšana - filmu skatīšanās, vērtēšana, analizēšana, salīdzināšana un balvu piešķiršana – tomēr ir laiks, darbs un atbildība,

gan pret kolēģiem, gan skatītājiem, gan nozari kopumā, un tas, manuprāt, jāuztic profesionāļiem, kuri orientējas gan vietējā kino kontekstos, gan pasaules kino tendencēs un pie viena kaut ko drusku no kino veidošanas tehnoloģiskās puses arī sajēdz.

Bet tūdaļ jau klāt jau nākamais jaunums festivālu ēdienkartē – Rīgas starptautiskais filmu festivāls, kuru daudzi (nezinu, kāpēc un cik pamatoti) uzskata par leģendārā Arsenāla turpinātāju. Nē, Arsenāls, protams, ir viens un neatkārtojams. Nekad neaizmirsīšu, kā es, Rīgas centra skolas meitene, tumšā drēgnā rudens novakarē viena pati kūlos uz nomaļu Sarkandaugavas kinoteātri skatīties Josa Stellinga Rembrandt fecit 1669 pārpildītā, pieelpotā kinozālē. Un tos gadus, kuros sagadījies iekļūt festivāla drīmtīmā un īpašajā, maģiskajā atmosfērā, arī neaizmirsīšu. Un filmas, un tikšanās – piemēram, Berlināles laureātfilmu Taxi  tikko Baltijas pērlē skatoties,

atcerējos, kā Džafars Panahi bija šeit, Rīgā, jo Arsenālā bija sarūpēta brīnišķīga irāņu kino programma.  

Bet tas bija cits laiks. Un „cita laika” dēļ savulaik apjuka gan Arsenāls, gan Hardijs Lediņš un NSRD, gan daudzi citi. Nedraudzēšanās ar laiku ir vēl riskantāka padarīšana kā nedraudzēšanās ar savu personīgo galvu. Bet draudzība prasa laiku, un to es šim rudenim esmu apņēmusies izplēst.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan