Šovasar Doma dārzā atkal brīvdabas nakts kinoseansi ar Latvijas filmām programmā „Kino par kino”, un pirmais no tiem jau 7. jūlijā ar absolūti eksotisku piedāvājumu – tā kā dzīvojam Jāņa Streiča kino gadā, tad skatāmies Meistara pirmo patstāvīgo spēlfilmu „Šauj manā vietā” (1970) ar pašu režisoru mefistofeliskā garīdznieka Arsēnija lomā. Tikmēr kinokritiķe Daira Āboliņa raksta grāmatu par visām 22 Jāņa Streiča filmām, un lūk, ko viņa domā par šo.
Jāņa Streiča pirmā patstāvīgā filma Šauj manā vietā (1970) ir jaunam režisoram programmatisks darbs, kurā viņš ne tikai saturiski, bet arī mākslinieciski apliecina savus centienus un mērķus. Pirmkārt, filma ir par kinomākslas lomu politisko vētru laikā. Otrkārt, filma ir par revolūciju un tās „šlepi”. Es pat neiebilstu, ja autori “otrkārt” padarītu par “pirmkārt”, kā tas, visticamāk, sākotnēji bijis definēts, taču laika distance šo situāciju ļauj interpretēt plašāk un apliecina, ka filma ir dzīva.
Filma ir par mākslu un karu. Par mākslinieka cerību palikt tikai māksliniekam. Ko tur slēpt, tas filmas varonim Jezupam Gaidulim maksā dzīvību.
Tā ir tēma, kura mākslu interesējusi vienmēr, neatkarīgi no tā, par kuru revolūciju vai karu mēs runājam. Sākot no Lēnijas Rīfenštāles, Romāna Polaņska, Džuzepes Tornatores, Boba Fosa filmām un beidzot ar Kventinu Tarantīno. Tā ir tēma, kura vienmēr interesējusi politiku un politiķus. Vai mākslinieks var palikt tikai aiz sava kinoaparāta, pie savām klavierēm un uz savas deju grīdas, neuzņemoties atbildību par to, kas tiek rādīts uz ekrāna un kas to skatās kinozālē? Un ne vienmēr ir taisnība spārnotajam teicienam „kad runā lielgabali, mūzas klusē”. Dažkārt viņas kliedz.
Jāņa Streiča filma sākas ar mūziku un jaunu, kara kamzoļos tērptu puišu portretu galeriju. Mums ir laiks viņiem paskatīties sejās. Jānis Streičs izmanto pārbaudītu paņēmienu – iepazīstināt mūs ar galveno varoni, liekot viņam darboties “pret kustību”. Proti, situācijā, kad visi pēc koncerta pieceļas, viens puisis baltā kreklā, domās iegrimis, paliek sēžot. Jezups. Viņš ir mākslinieks. Kinodemonstrētājs. Mākslinieks, kurš rāda kustīgās bildītes un tagad kopā ar citiem noklausījies strēlniekiem veltīto koncertu. Viņš vēl nav pieņēmis lēmumu, lai gan, kā mēs dzirdēsim dažus mirkļus vēlāk, kinomehāniķis kara darbības zonā tiek gaidīts jau trīs dienas.
Nav šaubu, eskeipisms jeb aizmiršanās kinobilžu pasaulē palīdz pret sirds un fiziskajām sāpēm efektīvāk nekā morfijs...
Bet tas neattiecas uz cilvēku, kuram kino ir darbs un kopā ar pārtiku tiek izsniegts arī ierocis, kaut arī tas esot “sieviešu” un to Jezupa vietā izdara tautietis Rudzāts. Režisors filmas sākuma epizodēs konsekventi galveno varoni rāda gājienā “pret straumi” citu puišu plūsmā, galu galā mēs jau viņu iemācāmies atšķirt pēc trauslā auguma un noplukušās cepures. Jezups brauks rādīt kino...
Pirmais skatienu dialogs notiek dzelzceļa stacijā, gaidot tukšo vagonu, lai to pieāķētu malkas vilcienam, kas aizgādās arī kinoaparātu un mehāniķi. Jezups (Bērtulis Pizičs) saskatās ar kādu ārkārtīgi daiļu dāmu ne no šīs pasaules – izkāpušu no filmas. Irina (Astrīda Kairiša) ir krievu filmu aktrise, bet to pagaidām zina tikai filmu pazinējs Jezups, ne mēs, šajā pusē ekrānam. Baltajā kažokādu cepurē tērptajai, pērļu auskariem rotātajai dāmai līdzās ir kungs ar labi koptu bārdu (Oļģerts Dunkers) un šie divi nenovēršamā kārtā kļūs par Jezupa ceļabiedriem vilcienā.
To, ka Irinas pavadonis nav viņas vīrs, bet slavenais Panovs, filmu fabrikants, mēs uzzināsim vēlāk. To varētu saukt par kinomehāniķa sapņa piepildījumu – ieraudzīt savu kustīgo bildīšu varoņus dzīvē -, ja vien ne situācija, kas apliecina, ka brīnišķīgo kino veido gļēvs pašlabuma meklētājs ar jostā ieslēptiem briljantiem uz vēdera. Ideālists Jezups sāk apgūt kara laika ētikas neētisko kodeksu. Tas ir kā zaudēt spārnus, vēl saglabājot mirdzumu acīs.
Filmai ir vēl cits aspekts. Absolūto ļaunumu – tēvu Arsēniju, bandītu grupas vadoni, filmā spēlē pats režisors Jānis Streičs. Garīdznieks viltvārdis ar ogles melniem matiem un bārdu un lielu baltu krustu uz krūtīm. Jezups, kurš kopā ar mammu gāja uz baznīcu, nevar izšaut, nevar pakliegt, nevar...
Streičs režisors un Streičs aktieris no ekrāna saka: „Tu nespēj nogalināt – tev nav tādas acis”. Un Jezups kļūst par nodevēju... savu acu dēļ.
Bet Jānis Streičs, pirmo reizi būdams patstāvīga režisora statusā, pats savā filmā nospēlē vienu no spēcīgākajām un “melnākajām” lomām savā radošajā dzīvē. Viņš, katoļu puika, ļauj ļaunumam ieņemt telpu, pamāj ar baltu mutautiņu, un tūlīt atskan šāvienu zalve. Leviatāns, kā krievu režisoram Andrejam Zvjagincevam, nav vienkārši atmaskojams, jo tam ir daudz seju un masku, tas slēpjas aiz laipnas valodas, baznīcas svecēm un talāra. Jānis Streičs spēlē Arsēniju ar to, ko mēdz saukt par “tumšo harizmu”, kas pakļauj gandrīz hipnotiski. Streičs ir labs aktieris un ienes savā filmā jaudīgu pretspēku, kas situāciju padara dinamisku un psiholoģiski sarežģītu. Viņa sarunas ar Jezupu ir gudras un manipulatīvas, tomēr viņš, kā īsteni “melnais”, izjūt zināmu cieņu un bijību pret īsteni “ balto”. Šajā nozīmē dialogi starp Arsēniju un Jezupu ir salīdzināmi ar Ingmara Bergmana Septīto zīmogu un slaveno šaha spēli ar nāvi.
Astrīdas Kairišas tēlotā mēmā kino dīva teiks – jūs neesat līdzīgs ne šiem, ne tiem, jūs esat svētais. Un bez šādiem, visbiežāk naiviem, trausliem un mūsu pasaulē bojāejai lemtiem “svētajiem” Jāņa Streiča kino tēlu mitoloģija nav iedomājama.
Filmā ir vietas, kur elpot. Operators Rihards Pīks filmē ciemu ainavas grafiski, jūtīgi, it kā pat dokumentējot vidi un cilvēkus. Gluži tāpat kā Eizenšteina slavenos inscenētos kadrus, kurus jau sen izmanto vēstures filmās kā kinohroniku (kā patiesību par notikumu), arī filmas Šauj manā vietā epizodes varētu izmantot, ilustrējot laikmetu. Īpaši izceļot melnā un baltā kontrastus, režisors un operators rāda pasauli skarbi liriskos kontrastos. Jezups baltā kreklā, baltā sniegā, Arsēnijs melnā talārā uz baltas nevainīgas ainavas fona... Daba ir harmoniska, klusa un slāpējoša.
Un slavenās Streiča detaļas, kas veido cilvēku aizkadra biogrāfiju.
Jezups raupjos rakstainos latviešu dūraiņos (kaut arī kadrs ir tikai dažas sekundes ilgs), kino fabrikanta manikirētie nagi ar vistas stilbu rokā, Irina ar liekajām skropstām un grimu (te nu gan grima mākslinieki, iespējams, mazliet pārspīlējuši, domājot par dīvas ārieni kara situācijā) - Streiča varoņi ir cilvēki ar pagātni, kas nosaka viņu rīcības motivāciju.
Jezups sava ceļojuma laikā paspēj ne tikai aizstāvēt sievieti, bet arī mazliet iemīlēties. Un viņu var saprast. Epizode rožu siltumnīcā faktiski ir sirreāla, konkrētai situācijai konstruēta. Pat fiziski grūti iedomāties, kur krievu sādžā ziemas vidū varētu atrasties šāda grandioza rožu audzētava, arī norāde uz mūku maz ko maina šajā sajūtā. Jezupam vajag rozes. Baltas, protams. Sen nevienam nav vajadzējis rozes šajā Dieva pamestajā pasaulē.
Un visbeidzot, kāpēc galu galā filma ir par kino? Šīs epizodes ir skatāmas vairākkārt, lai izbaudītu Streiča stilizētāja prieku. Filmā Šauj manā vietā Jezups rāda cilvēkiem kino, un publika gadsimta sākumā kino uztvēra kā atrakciju. Neticēja savām acīm. Baidījās un sajūsminājās. Lauku tantiņas, opīši, skuķīši izbauda kino maģisko reālismu, pa brīdim palūkojoties aiz baltā palaga/ekrāna, vai tikai tur kāds nav paslēpies un viņus neizjoko. Taču pats pārsteidzošākais ir tas, ko Jezups rāda uz ekrāna. Tās ir elegantas mēmā kino perioda „producenta” Panova filmas, kuras radījis Jānis Streičs kopā ar savu mākslinieku komandu! Un mums nav vienkārši jātic, ka Irina / Kairiša ir izcila kinoaktrise, mēs to varam redzēt uz ekrāna! Tur ir gan kaislīgas salonmelodrāmas, gan sengrieķu traģēdijas ar baltā tunikā tērptu Kairišu, kura kustas liegi kā ūdensroze. Streičs uz ekrāna radījis ne tikai skarbo, revolūcijas plosīto vīriešu pasauli, bet ari to naivo kino sapņa pasauli, kuras dēļ Jezups šajā karā ir ierauts.
Starp citu, atgādinu, kā saucas filma – Šauj manā vietā.
Un vēlreiz starp citu – angļu valodā vārdi „filmēt” un „šaut” izskatās kā viens un tas pats vārds – „to shoot”.
Jau filmas sākumā Rudzāts, izvēloties ieroci, saka – katram jāšauj savā vietā.
Bet fināls filmai ir tāds, it kā Tarantīno savā jaunības dienu videotēkā, kur viņš noskatījās miljons filmu, būtu redzējis arī šo Jāņa Streiča darbu, režisora pirmo patstāvīgo spēlfilmu.
Viss par Nacionālā Kino centra un biedrības Ascendum organizēto Doma dārza programmu Kino par kino un turpmākajiem seansiem – ŠEIT.
