Lietuvas, Francijas un Beļģijas kopražojuma filma „Vespera” iekļaujas post-apokaliptisko distopiju žanra klasiskajā shēmā, tomēr daži raksturlielumi padara to par īpatnēju un īpašu kinopiedzīvojumu.
Zinātniskā un cita fantastika ir žanrs, kas parasti saistās ar Holivudas studiju lielbudžeta projektiem, bet reizēm gadās kāds pārsteigums. Piemēram, Denija Boila zombijfilma 28 dienas vēlāk / 28 Days Later (2002), kas sākotnēji tika uzskatīta par neatkarīgu mazbudžeta filmu (tās budžets bija 8 miljoni dolāru), šobrīd tiek pieskaitīta pie post-apokaliptisko filmu klasikas. Protams, atšķirība starp to, ko amerikāņu un britu neatkarīgais kino sauc par „mazbudžetu”, un Eiropas kino mazbudžeta filmu apstākļiem ir visai iespaidīga. Kristīnas Božītes un Bruno Sampera filmas Vespera budžets ir 5 miljoni eiro, un jāteic, ka uz ekrāna redzamais pārsteidz vēl vairāk, ja patur prātā filmas izmaksas.
Post-apokaliptiskās un distopiju filmas ir pateicīgs žanrs – no vienas puses, tām ir potenciāls kļūt par lielbudžeta grāvējiem, kā Bada spēles / The Hunger Games (2012–2015) vai Trakais Makss: Skarbais ceļš / Mad Max: The Fury Road (2015), bet vienlaikus tās tiek uzskatītas par lētāk uzfilmējamo zinātniskās fantastikas apakšžanru. Pasauli pēc kādas baisas kataklizmas apķērīgs un izdomas bagāts režisors var radīt un attēlot arī ar pieticīgiem līdzekļiem – galu galā žanra klasika paredz, ka visi varoņi, tērpušies skrandās, klimst pa tuksnesīgām ainavām vai graustiem. Šajā ziņā Vespera ir kā kombinācija no abām pasaulēm – neiztiekam bez skrandām un graustiem, bet filmas autoru radītā nākotnes pasaule ir izstrādāta, oriģināla un vizuāli pārliecinoša.
Kristīnas Božītes un Bruno Sampera filmā pasaule ir piedzīvojusi ekoloģisku katastrofu (diemžēl – ne pārāk nereālistisks sižets), un augstākajā vērtē šobrīd ir sēklas, par kurām cīnās izdzīvojušie cilvēki. Turīgākie ir noslēpušies savās attīstītajās Citadelēs, uzkrājot un kontrolējot resursus. Kad filmā vienu brīdi izskan jautājums, kāpēc Citadeles neuzņem visus izdzīvojušos cilvēkus, atskan naiva atbilde – tad jau visiem nepietiktu resursu! Šajā pasaulē dzīvo pusaugu meitene, vārdā Vespera, kuras tēvs Dariuss kara traumas rezultātā ir paralizēts un sazinās ar savu meitu ar levitējoša drona palīdzību. Šis pavadonis, kas raisa asociācijas ar volejbola bumbu Vilsonu no 2000. gada filmas Pamestais / Cast Away, mēģina Vesperu pasargāt ne tikai no briesmām, bet arī no naivām cerībām. Drona balsī skan vilšanās dzīvē un civilizācijā, bet nekustīgā tēva acīs lasāmas skumjas par to, ka meitas apbrīnojamajām selekcionāres un zinātnieces spējām nebūs pielietojuma šajā vidē, kur valda nežēlība un izmisums.
Kaimiņos Vesperai dzīvo viņas tēvabrālis Jonass, kurš vardarbīgi uzkrāj resursus, “audzē” bērnus, nežēlīgi izrīkojas ar visiem, kas viņam iebilst, un atgādina baisu karali vēl baisākā karaļvalstī. Kad kādu dienu Vespera mežā atrod avarējušu… teiksim tā, lidaparātu (vai lidorganismu?) un mistisku sievieti, vārdā Kamēlija, viņas un tēva ierastā ikdiena izmainās.
Tālāk filmas saturu nestāstīšu, lai neatklātu par daudz, turklāt jāpiebilst, ka filmas stāsts šajā gadījumā nav svarīgākais. Lielākā daļa post-apokaliptisko distopiju sižetiskajā ziņā ir līdzīgas brīdinošas fabulas, kas pievērš uzmanību šābrīža problēmām pasaulē – ekoloģiskā krīze, kodolkrīze, bads, pandēmijas, totalitāru režīmu popularitātes pieaugums un tamlīdzīgi. Parasti ir arī kāds mērķis, uz kuru tiecas galvenais varonis vai varoņu grupa, – tas saistās ar kādu cerību vai sapni. Piemēram, vienā no (manuprāt) žanra šedevriem – Alfonso Kuarona filmā Cilvēces bērni / Children of Men (2006) tas ir kuģis ar simbolisko nosaukumu Rītdiena. Vairumā gadījumu skatītāji neredz to, kas varoņus sagaida „pēc tam”, lai saglabātu ilūziju, ka patiešām kaut kur ir šī apsolītā zeme, kur viss vēl nav TIK slikti. Vesperas gadījumā tās ir Citadeles, kurās viņa redz iespēju izmantot savas spējas un palīdzēt tiem, kas dzīvo nabadzībā. Un, protams, izglābt savu tēti.
Bet tagad par to, kas padara filmu Vespera par ļoti īpatnēju un īpašu kinopiedzīvojumu. Pirmkārt, tā ir filmas veidotāju radītā pasaule un vide – Božīte un Sampers neaizraujas ar liekiem paskaidrojumiem, bet ieved skatītāju realitātē, kurā dominē sintētiskā bioloģija. Dubļi un meži, kuros dzīvo Vespera, ir pilni ar radībām, kas atgādina gan zemūdens dzīvniekus un augus, gan sēnes, gan luminiscējošus parazītus. Šī hibrīdpasaule ir hipnotizējoša – daba, kura mums visiem līdz šim bijusi šķietami pazīstama, tagad ir kļuvusi bīstama un sveša. Sūnu klāti koki elpo, dažādas sporas ir indīgas, zāles puduri var izšaut lodēm līdzīgus kukaiņus, bet skaisti, mirguļojoši augi var izsūkt dzīvību.
Tam visam pa vidu darbojas vergu statusā pazemināti androīdi ar apzīmējumu “tukšie” un arī man personīgi visintriģējošākie tēli – svētceļnieki. Lai arī tie parādās stāsta perifērijā, vizuāli svētceļnieki ir izveidoti kā vissuģestējošākie, atgādinot reizē gan vaboles, gan Federiko Garsijas Lorkas lugās sastopamās sērojošās sievietes. Tādējādi mūsdienu skatītājam, kas ir “redzējis visu”, šī vide varētu būt negaidīts pārsteigums.
Otrkārt, filmā ir vairāki lieliski aktierdarbi. Protams, Rafiella Čepmena Vesperas lomā ir jāuzteic īpaši, lai arī to, kā šādos dzīves apstākļos iespējams saglabāt tik tīru seju, es nesapratīšu nekad. Vesperas varones ilgas pēc mātes un spītīgā nepakļaušanās tēva cinismam un bezcerībai ir iedvesmojoša, un jaunā aktrise izspēlē dažādu emociju paleti pārsteidzoši niansēti.
Pat ja daļu no filmas viņas partneris ir runājošs, levitējošs drons.
Edijs Mārsans, kurš visplašāk pazīstams ar Terija lomu seriālā Rejs Donovans / Ray Donovan (2013–2020), Jonasa lomā ievieš Viljama Šekspīra vēriena traģēdiju. Lai arī viņa tēls ir “tipisks ļaundaris”, Mārsans to paceļ līdz Makbeta vai karaļa Klaudija līmenim. Brīžiem gan šķiet, ka aktieris lomā ir ielicis pat vairāk, nekā sākotnēji domāts, bet grūti būtu to nosaukt par trūkumu. Vislielākais pārsteigums ir Ričards Breiks Vesperas tēva lomā – viņam jāizspēlē kara veterāna un vientuļā tēva traģēdija tikai ar balss un acu skatiena palīdzību. Breiks to izdara lieliski un pat traģiski, jo īpaši ar operatora Feliksa Abrukauska palīdzību. Operators kadru krāsu paletēs un kompozīcijās iedvesmojies no Vermēra un Rembranta gleznām, un šo klasiķu ietekme īpaši saskatāma ainās ar guļošo Dariusu.
Diemžēl stāsta ziņā Vespera brīžiem šķietami stāv uz vietas un sāk atkārtoties, arī dramaturģiskie pavērsieni, kurus mazliet trivializē pārlieku melodramatiskā Dena Levija mūzika, nav tik iespaidīgi, kā gribētos. Tomēr, filmai beidzoties, bija patīkami apjaust, ka es būtu gribējusi par šo pasauli uzzināt vēl vairāk, nevis tiku no tās nogurdināta. Un kopumā pilnīgi piekrītu Leslijai Fērlepinai, kura The Guardian raksta: “Ja jūs šogad grasāties noskatīties vienu post-apokaliptisku, sintētisku franču-lietuviešu-beļģu filmu angļu valodā ar Ediju Mārsanu ļaundara lomā, noteikti skatieties šo.”
