Lietuvas un Latvijas kopražojuma filma „Piecarpus mīlasstāsti kādā dzīvoklī / Five and a Half Love Stories in an Apartment in Vilnius, Lithuania” veidota kā piecu atsevišķu noveļu virkne, kur mainās varoņi un situācijas, bet nemainās darbības vieta.
Ceļojot vai meklējot kādu iespēju aizbēgt no ikdienas, protams, var pārnakšņot viesnīcā, bet pēdējā laikā es gandrīz vienmēr izvēlos kādu dzīvoklīti, kuru izīrē uz laiku – parasti uz vienu nakti vai divām. Viesnīcu istabas šķiet vienādas un bezpersoniskas, bet šie dzīvoklīši katrs atšķiras kādā iepriekš nezināmā veidā – vai daļēji zināmā, jo pirms tam, protams, ir jāizskata iepriekšējo viesu atsauksmes: “ļoti tīrs, bez neviena traipiņa” un “ļoti mājīgi, par visu ir padomāts”. Un katrā tādā dzīvoklī, protams, ir atstātas arī saimnieku pēdas, viņu priekšstati par to, kas padarītu palikšanu šajā vietā tīkamu un īpašu, – sākot ar veca jūrnieka dzīvokli, kurā īpašnieks vispirms iededzina LED gaismiņas un izstāsta par veco kuģa radio un kapteiņa zvanu, turpinot ar nodriskātā kāpņu telpā iekārtotu ideāli izremontētu studijas tipa dzīvokli ar mazu Jotul krāsniņu, un beidzot ar mitekli, kurā atrodas makšķerēšanas grāmatas un plīša lācis. Katra tāda vieta ir mazliet kā sapnis par to, ka tā arī var dzīvot, un mazliet apziņa par to, ka acīmredzot tomēr ne – ir taču kādi iemesli, kādēļ īpašnieks izdomājis šo vietu izīrēt citiem. Lietuviešu režisora Toma (vai Tomasa) Vengra Piecarpus mīlasstāsti kādā dzīvoklī vismaz pusstāstā ir atzīšanās mīlestībā šādiem mitekļiem.
Lai arī filma ir pieteikta kā komēdija un lai arī tās nosaukums liek domāt par pieciem (vai varbūt vairāk) atsevišķiem mīlas stāstiem, patiesībā struktūra ir atšķirīga, un ļoti patīkamā veidā. Jā, tas ir stāsts par cilvēkiem, kas paliek šajā dzīvoklī uz dienu vai divām, un viņu stāsts vienmēr ir saistīts ar mīlestību, bet šajā gadījumā visas epizodes ir netieši, bet pārliecinoši savītas cita ar citu – ar lietām, kuras tiek atstātas dzīvoklī, ar cilvēkiem, kas parādās atkārtoti, ar paša dzīvokļa stāstu un arī ar Viļņas vēsturi. Arī metalīmenī stāstus savieno literāras atsauces un mūzika. Un, protams, vienojošais elements un galvenā filmas varone ir Jolanta (Velta Žīgure), kura šo dzīvokli pēc katra viesu apmeklējuma rūpīgi un nedaudz rezignēti tīra.
Jau pašā sākumā filma ievilina ar pilnīgi visu, ko mēs varētu iztēloties par šādām vietām, – dzīvoklītī (kurā, protams, aizliegts smēķēt un ballēties) notiek īru meiteņu vecmeitu ballīte, kurā netrūkst alkohola, priecīgu spiedzienu, striptīzdejotāja un pēdējā brīdī sasauktu puišu. Tomēr jau pašā sākumā stāstījuma fokuss vērsts nevis uz topošo līgavu Avrilu (Alison Oliver), bet gan viņas vecāko māsu Meganu (Valene Kane), kura šo pasākumu saorganizējusi. Avrilas skatījumā Meganas laulība ir ideāla, viņas attiecības – īstas mīlestības paraugs. Un tomēr jau uzreiz Meganas nogurušajā, biklajā sejā nolasāms, ka diez vai viņa pati ir par savu ideālo dzīvi sajūsmā. Un neatklājas pat nekas briesmīgs – šķiet, viņa ar vīru ir vienkārši noguruši. Arī Meganas šķietamais sānsolis – ar to pašu nelaimīgo striptīzdejotāju (Marijus Mažūnas), kurš patiesībā grib strādāt par veterinārārsta palīgu un jau dabūjis darbu alpaku fermā, – ir acīmredzami nevainīgs un saguris. Bet Avrila ir satriekta un aizvainota, it kā Megana būtu nodevusi ne tikai vīru, bet visu mīlestības un laulības ideju, tādējādi priekšlaicīgi sabojājot arī Avrilas laimi. Protams, nekas no tā nav pateikts tieši – tikai no rīta, kad Megana steigā nevar atrast savu laulības gredzenu, Avrila viņu skubina doties prom, jo “tas taču ir tikai gredzens”.
Šis stāsts iezīmē filmas tonalitāti – lielākā daļa notikumu ir slēpti un pieklusināti, daudz kas risinās tikai varoņu sejas izteiksmēs un mirklīgās izvēlēs, un arī humors balstās ne tik daudz “smieklīgos atgadījumos”, cik maigi absurdās situācijās vai mirkļos, kuru traģikomiskumu klāj viegla patina “bet tāda taču ir dzīve”. Šķietami stereotipiskās situācijas ir tvertas, koncentrējoties uz niansēm, kuras pamana vērīgs un iejūtīgs skatījums, un izvairoties pateikt kaut vārdu par daudz.
Arī nākamais stāsts ir rūpīgi un lēni veidots – ebreju pāris (Yiftach Klein un Hadar Ratzon Rotem), kas vēlas tikt pie bērniņa un attiecīgi auglīgajās dienās ceļo kopā, mēģina šo svarīgo nolūku apvienot ar savām svarīgajām darīšanām – sieva meklē savas dzimtas saknes, kas zudušas holokaustā, vīrs turpina strādāt un pieslēgties zoom sapulcēm, kurām gan nedaudz traucē augšstāvā sparīgi seksojošs pārītis un pēc tam no šī pārīša ķildas aizbēgusī jaunā sieviete (Ieva Andrejevaitė). Tomēr savādā kārtā šis stāsts ir savērpts otrādi. “Nopietnā” daļa, kurā sieva apmeklē KGB muzejus, iepazīstas ar savas tautas traģisko vēsturi un atklāj šausminošus faktus, kas sagriež viņas pasauli otrādi, tiek izstāstīta gandrīz vai kā komēdija – vīrs drīz vien nonāk pie secinājuma, ka smagās atklāsmes ir grūti savienojamas ar bērniņa taisīšanu,
un laiku pa laikam izmet jokus, kuri sievai nebūt nešķiet smieklīgi (bet es smējos balsī).
Savukārt situāciju komēdijas cienīgā pasāža, kurā sieva satriekta atgriežas no saviem pētījumiem un atklāj dzīvoklī trūcīgi tērptu kaimiņieni, pie kuras laužas agresīvais draudziņš, izvēršas par viegli iezīmētu, bet nopietnu stāstu par atbildību – gan par pašu tuvāko, gan par pilnīgu svešinieci. Līdzīgi kā iepriekšējais, arī šis stāsts paliek atvērts.
Zināmu padomu – vai alternatīvu versiju – filmas stāstam var sniegt metastāstījums, kas caurvij darbu. Šeit ir gan atsauces uz Čaka dzeju Ainara Mielava izpildījumā (Jolanta, bijusī latviešu valodas skolotāja, darba laikā austiņās klausās precīzi atlasītu un visnotaļ latvisku repertuāru), gan citēta Lūisa de Bernjēra Kapteiņa Korelli mandolīna, bet uz dīvāna šķietami nevērīgi atstāts Metjū Frensisa dzejoļu krājums Mandevils. Tomēr visvairāk uzsvērti un kā „nodaļu virsraksti” izcelti citāti no Šekspīra sonetiem, kas ievada katru no pieciem galvenajiem stāstiem, – un, protams, skatoties Piecarpus stāstus… kinoteātrī, man bija žēl, ka nevaru filmu uzlikt uz pauzes un uzreiz sameklēt pilnu atsauci. Tagad esmu to izdarījusi, tādēļ šis filmas lasījums lielākoties būs mēģinājums iedziļināties tajā, kā atsevišķo epizožu epigrāfos citētie Šekspīra soneti sabalsojas (vai kontrastē) ar filmas sižetu.
Pašā filmas sākumā, pirms vecmeitu ballītes, lasāms citāts no 18. soneta: „Shall I compare thee to a summer’s day”. Šekspīram šis ir savāds mīlas teksts – autors salīdzina iemīļoto ar vasaras dienu un plaši izklāsta, kāpēc pēdējā nav tik jauka, tomēr viss dzejolis faktiski par mīlas objektu pasaka tikai un vienīgi to, ka šajā sonetā viņš tagad ir iemūžināts. (Starp citu, visi citāti nāk no 126 mīlas sonetiem, kuru (gan, iespējams, ne visu) adresāts ir jauns un skaists vīrietis.)
Paralēle starp šo dzejoli un sekojošo filmas epizodi nav acīmredzama, bet tonalitātes līdzību var nojaust – arī pirmais „mīlasstāsts” izskan it kā garāmejot, tajā notiek mērīšanās ar pievilcību un mīlestību, bet, šķiet, neviens nevienu tā arī īsti neiepazīst un neatklāj. Līdzīgi arī otrajā stāstā, ko ievada citāts „Love alters not”, Šekspīra 116. sonets nav tieša parafrāze par notikumiem, toties sniedz zināmu atsvaru šai izcili neveiksmīgajai epizodei laulāta pāra dzīvē. Šajā sonetā ir rakstīts par laulību starp diviem prātiem un par mīlestību, kura paliek nemainīga arī tad, ja cilvēki mainās vai atklājas viņu nepatīkamās puses. Lai gan sonetā ir iekļauta arī traģiska iespēja, ka autors varētu kļūdīties, šis apliecinājums varētu atgādināt, ka abu laulāto vēlme būt kopā (pat ja reizēm strīdoties vai mēģinot otram iemācīt komunicēt labāk) varētu būt svarīgāka par to, ka šajā konkrētajā ceļojumā viņiem īsti “nestāv”.
Nākamo mīlas stāstu ievada rinda „So true a fool is love” no 57. soneta, kurš var būt lasāms gan nopietni, gan ironiski. Tas ir stāsts par mīlas vergu, kurš mīļotā cilvēka prombūtnē spēj vienīgi padevīgi gaidīt viņa atgriešanos un savā vienatnē pat neuzdrīkstas just greizsirdību vai šaubas, lai cik ilgi mīlas objekts būtu prom. Arī šī filmas epizode ir viena no ironiskākajām, bet vienlaikus arī romantiskākajām; tas ir stāsts par ungāru puisi Filipu, kurš mēģina atjaunot attiecības ar bijušo mīļoto sievieti, kurai tagad ir citas attiecības, – bet nav īsti skaidrs, vai Filips to vispār nojauš.
Viņa tēlā apvienojas bērnišķīga bezatbildība, neveiksmīgs donžuānisms, ekspresīva drāma un bezcerīgi romantiski žesti; tas ir tēls, kuram mēs varam noticēt un just līdzi, bet tikpat labi arī secināt, ka nekas prātīgs no viņa nekad nesanāks un labi vien ir, ka sievietes uz šitādu tipāžu neiekrīt. Tomēr pat šajā portretā ir izturēts filmas saudzīgais, sirsnīgais skatījums – sekojot līdzi viņa nedienām, tā vien gribas puisi pažēlot.
Šekspīra 33. sonets, kas ievada ceturto mīlas stāstu ar citātu „Full many a glorious morning have I seen”, nepārprotami norāda uz epizodes galveno drāmu – divu jaunu geju īso un iepriekšparedzami neveiksmīgo mīlas sakaru, kuru traģiskāku padara tas, ka viens no viņiem šķiet patiešām iemīlējies. Sonetā minētās tēmas – jaunā mīļotā novēršanās un apziņa, ka mīlestība var būt īsa kā vien uz dažām stundām uzspīdējusi saule, ko drīz atkal aizsedz mākoņi, – tieši atsaucas uz šo epizodi, kura patīkamā kārtā ir izstāstīta bez jebkādas homoseksualitātes idealizācijas (un tas diemžēl ir retums gan Latvijas, gan Lietuvas sabiedrībā, kur pagaidām svarīgāk šķiet uzsvērt to, ka šāda mīlestība var būt īsta, nevis atcerēties, ka tā var būt tieši tikpat neveikla vai nevērīga kā heteroseksuāls sakars). Šī spilgtā stāsta izskaņā gandrīz tikai kā situāciju komēdija iezīmējas nākamā stāsta sākums: vecs poļu pāris, kas atgriezies Viļņā, lai apciemotu sievas bērnības vidi un baznīcu, kurā viņa kristīta.
Piektajā epizodē ieskanas trīs stāsti uzreiz, un, lai arī galvenais uzsvars likts uz Jolantas tikko dzimušajām simpātijām pret kaimiņu, tajā iezīmējas spēcīga zaudējuma tēma. 113. sonets, kas to ievada ar citātu „To me, fair friend, you never can be old”, šajā kontekstā ir paradoksāls. Tas sākas ar apliecinājumu, ka mīļotais cilvēks dzejnieka acīs nekad nebūs vecs, bet faktiski ir rakstīts jaunam cilvēkam un iezīmē salīdzinoši īsu laika periodu, proti, trīs gadus. Lai arī nomināli dzejoļa rinda attiecas uz Jolantu, pavecu sievieti, kuras romantiskās noskaņas līdz šim ir bijušas drīzāk sērīgi komisks elements, pats sonets var tikt lasīts arī plašāk – kā tāds, kas runā par laika ritumu vispār. Tajā iezīmējas ticība tam, ka mīlestība neievēro iemīļotā pārmaiņas un novecošanu, ka tai pat nav svarīgs skaistuma zudums – šeit to var salīdzināt ar 116. sonetu, kurā arī iezīmēta mīlestības spēja pastāvēt pāri gan laika ritumam, gan cilvēka pārmaiņām, gan pat sāpīgiem atklājumiem par otru. Turpretī kontrastējoši skan iepriekš apskatītie 18. un 33. sonets, kuros mīlestības salīdzinājums ar laikapstākļiem ir negatīvs (aizejošs dienas vai saules skaistums liecinātu par cilvēka vai mīlestības nepastāvīgumu). 113. sonetā laikapstākļi tiek skatīti kā cikliski; tiem raksturīgi gan silti un plaukstoši, gan vēsi un šķietami iznīcinoši posmi, un vērīga, maiga uzmanība tiek pievērsta visiem, gan nenoliedzot to reizumis pārāk pacilājošo, reizumis postošo ietekmi. Tomēr soneta beigās ir iezīmēta arī nāve kā absolūts zaudējums – tik traģiska mīlestības un skaistuma aiziešana, ka visas nākamās paaudzes acīmredzami būs spiestas eksistēt blāvākā pasaulē, kurā šis skaistums vairs nav pazīstams.
Šajā kontekstā divu filmas stāstu noslēgums – atvadas no mīļotās sievietes un atvadas no dzīvokļa, kurā šie mīlas stāsti ir bijuši iespējami, – šķiet satricinošs. Turklāt nav nozīmes tam, vai mīlestība ilgusi visu mūžu, dažus gadus vai vien dažas stundas, – tās nekad nav bijis par daudz un nekad nav bijis pietiekami maz. Tieši tādēļ filmas noslēgums, pavisam īsa, saldsērīga epizode titru laikā, ir svarīgs apvērsums un alternatīvs mīlestības turpinājuma piedāvājums.
Ir ļoti iespējams, ka šī pieķeršanās Šekspīra sonetiem kā vienam no rīkiem, kas ļauj skaidrot filmā izstāstītos stāstus, ir mana pretreakcija uz šo stāstu radikālo atvērtību un interpretējamību. Filmas pamataudumā faktiski neviens no šiem stāstiem nav noslēgts, nevienā netiek sniegts pārliecinošs kāda tēla raksturojums vai skaidri iezīmēta tālākā attiecību trajektorija. Protams, filmas noskaņa un tēlainība ļauj mums prognozēt, vai šie cilvēki paliks kopā vai nepaliks, vai viņu attiecības uzplauks vai izčākstēs, vai tas, ko viņi uzskata par mīlestību, ir kaut kas īsts vai tikai izmisīgs pašapmāns. Tomēr, kā no pieredzes zinām, tas, ko vienā brīdī uzskatām par absolūtu, nepārprotamu patiesību un pašsaprotamu nākotnes prognozi, jau pēc dažām dienām var rādīties pilnīgi pretēji; sīki šķēršļi var parādīt ilgtermiņa attiecību neiespējamību, bet rūgti strīdi aizmirsties jau pēc nedēļas. Piecarpus mīlasstāsti kādā dzīvoklī ir īss zibsnis, attiecību momentuzņēmums, kas nesniedz ne atbildi, ne padomu. Ja nu vienīgi šo – reizēm kaut kas mainās, uzplaukst vai ieplaisā vien tāpēc, ka esat palikuši mazā īrētā dzīvoklītī, šajā savādajā telpā, kas iezīmē vienlaikus mājas un svešumu, kopābūšanu un prombūtni. Un galvenais ētiskais uzstādījums, kas gan allaž tiek pārkāpts, – lai kas arī notiktu, neatstāj aiz sevis miskasti, jo kādam tas viss būs jāvāc.
