Būt izredzētam ir īpaša privilēģija, nosaka Mārcis Lācis, Harmonijam Korinam līdzīgais latviešu kino un teātra režisors. Aizņemoties nosaukumu no Aleksandra Čaka poēmas, šo to arī no "Cīņas kluba / Fight Club" (1999) un garā vampīru kino gadsimta, viņš radījis vampīrfilmu "Mūžības skartie" (2024), kas polarizēs mirstīgos, proti, skatītājus.
Uz šo filmu var lūkoties no dažādiem rakursiem. No vienas puses, tā ir fantāzija par mūsu, parasto cilvēku vēlmi iemantot nemirstību. Citiem vārdiem sakot, citu statusu. No otras puses, tā ir aizspriedumaina vampīru satīra, kurā slepens ešelons valda no Vecā šķūņa un risina savu ikdienu tādā kā kastu sistēmā (tā stipri atgādina festivāla telšu pilsētiņu). No trešās – tā ir satīra par alternatīvo patiesību un konspirāciju aizrauto sabiedrības daļu, kas tomēr, par spīti sulīgam piedāvājumam (tieši tik burtiski), izvēlas krietnāko un cilvēcīgāko. Ceturtkārt, tā ir Latvijas kinematogrāfijā reti redzēta kapitālisma kritika, ko paspilgtina arī pašā filmas tekstā akcentētais vampīra kā buržuāzijas iemiesojums – asinssūcēji pārtiek no dzīvā spēka.
Katrs ir savas pasaules centrs
Andra Keiša atveidotais pusmūža kriptovalūtas entuziasts Resnais ir “viens no mums” (everyman). Mirstīgais, kurš mitinās treilerī kopā ar simtiem rauga iepakojumu. Viņa iecienītā raidieraksta Nemirstības pieredze vadītājs (Kaspars Zvīgulis) tiešraidē intervē divus ekspertus (lomās rakstnieks Toms Ķencis un žurnālists Juris Kaža), kuri piesaka rauga sēnes baktērijas KC1822B unikālo spēju “neiznīkt un izdzīvot jebkuros apstākļos”. Tas stimulē Resno pieskarties “mūžīgās dzīves” jautājumam, nebaidoties pat saindēties ar raugu, un tādā veidā scenārijā rodas organiska pāreja uz liktenīgo sastapšanos pie treilera ar diviem ādas mēteļos tērptajiem vampīriem (Egona lomā Ivars Krasts, Karloss – Edgars Samītis). Un viņi nāk klajā ar piedāvājumu dzīvot… mūžīgi.
Divi atnācēji – vampīru tandēms, kas piedāvā mainīt dzīvi –, ir standarta situācija šausmu kino žanrā. Abi atsaucas uz Resnā izredzētību (prologa aina ar telēnu) un iespēju iemantot ilgoto; Resnā un abu vampīru sastapšanās iezīmē acīmredzamo atšķirību starp galvenā varoņa normatīvo dzīvesziņu un vampīru kopienu.
Šajā ziņā īpatnēji un zīmīgi – Resnais drīzāk pieļauj iespējamību, ka pastāv vampīri, nekā to, ka divu vīriešu draudzība vai līdzāspastāvēšana būtu definējama arī ārpus seksualitātes. Uz to Egons, „pirmās paaudzes vampīrs”, un Karloss, „apmaiņas students no Dievidamerikas”, spāņu valodā nospriež, ka Resnais laikam ir homofobs, bet Keiša varonis, kurš vizuāli mazliet līdzīgs Lielajam Lebovskim, ar atturību uzņem kritiku.
Resnā iniciācijas ceļš aizsākas. Tomēr, lavierējot starp izlēmību un drosmes trūkumu, Resnais no savas “normatīvās pasaules” īsti neiznāk. Treileri viņš tikpat kā neatstāj, režisoram attīstot faustiskā darījuma notikumus centrālajam varonim pazīstamā vidē, un divas epizodes skaidri iezīmē Resnā nespēju pārkāpt savas pasaulītes robežas. Pirmā ir aina, kurā varonis tiek konfrontēts ar vampīru svītu, kas dienas laikā uzturas Lielajā šķūnī un dala teltis, lai naktī dzīrotu, skanot elektroniskajai mūzikai (skaņradis Toms Auniņš).
(Tas liek uzdot jautājumu: kurā latviešu filmā šodien nav dzirdams reivs vai elektroniskā mūzika?)
Otra šāda epizode ir visnotaļ būtiska sižeta atrisinājumā un vedina nojaust smalku šaržu par klasisko Interviju ar vampīru / Interview with the Vampire (1994) un Kristiana Sleitera atveidoto žurnālistu Danielu. Un tomēr Resnā pasaule ir tieši tik liela un plaša kā treileris – to nolasu filmas Mūžības skartie kontekstā kā acīmredzamu ironiju par galveno varoni.
Tiesa, ir iespējama vēl viena versija, kamdēļ Resnais negrib pārkāpt pāri savas mājas slieksnim, – solītā mūžība nav tik vilinoša, ja to piedāvā tik groteski, kariķēti vampīri, kas līdzinās izkurtušam BDSM kultam, par kādu stāsta internetā...
Kvīru koris
Mulsinošākā Mārča Lāča filmas puse ir saistāma ar filmas sociālo arhitektūru. Tajā ir jaušams pašmērķis būt nepolitkorektam, kaitināt un izaicināt. Kopā ar filmas radošo komandu un tērpu mākslinieci Elīnu Pērkoni vampīru universs Latvijas lauku ainavā apzināti īstenots kā vizuāli, lingvistiski un seksualitātes izpratnē atšķirīgais (the Other). Dažāda vecuma un vizuālo iezīmju vampīri valkā ādas drēbes, klausās reivu, skaidri norāda uz sevi kā panseksuāļiem, izglītojas pie semiotiķes Dainas Teters vampīru ikonogrāfijas jautājumos un dzīvo paralēlu dzīvi mirstīgajiem. Resnais, kurš lielu daļu savas dzīves laika pavada, klausoties dažādās konspirācijās, tomēr ir samulsis, noraugoties uz jutekliski dejojošajiem vampīriem, tādu kā kvīru kopkori šķūnī; tikmēr, piemēram, kāds cits varonis (Artis Drozdovs) ir gatavs skaitīt tēvreizi un piesauc Dievu.
Kinovēsturē pazīstamais vampīra tēls simboliski bijis saistīts ne vien ar marksismu, bet arī ar vampīra kodiena “vardarbīgo aktu”, kas izsūc normatīvo, tātad vispārpieņemto kārtību, un nostiprina savējo – antagonisko un haosu raisošo. Par vampīru kino atskaites punktu dēvētais Brema Stokera epistolārais romāns Drakula / Dracula (1897), kura darbība norisinās Londonā un Transilvānijā, ir Viktorijas laikmeta produkts – grāfs Drakula nav vis anglis, bet gan īru un rumāņu cilmes, skaidri iezīmējot tā brīža sabiedrības bailes no kaimiņa, kas ir svešais, citādais. Viņš ir finansiāli labklājīgs, runā svešā valodā, viņš ir miesaskārīgs un meklē jaunus upurus, nešķirojot dzimumu un nesot sev līdzi iznīcību.
Agrīnās vampīrfilmas tapušas pagājušā gadsimta 20. gados Padomju Savienībā un Ungārijā (nav saglabājušās), arī Vācijā, kur īpaši jāizceļ Frīdriha Vilhelma Mūrnava Nosferatu (1922), kam seko Vernera Hercoga Nosferatu – Phantom der Nacht 1979. gadā un Roberta Egersa filma 2024. gadā. Mūrnavs autortiesību dēļ pārcēla stāsta darbību uz Vāciju, iezīmējot šo pašu konspiratīvo svešā ikonogrāfiju un abstraktos austrumus un orientālismu kā ļaunumu – svešā mēlē runājošs aristokrāts, grāfs Orloks, pērkot īpašumu, vēlas iegūt jaunu sievieti un iznīcināt heteronormatīvo pasaules kārtību (Tomasa un Elenas laulību). Turklāt transgresīvais tēls nes sev līdzi mēri – infekciozu slimību, tamdēļ fizisks kontakts rada divkārt lielas briesmas.
20. gadsimta otrajā pusē, attīstoties krietni subversīvākiem vampīrtēlu interpretējumiem un lasījumiem, ASV kinematogrāfijā dominēja tendence atveidot vampīrus un to tēlu atvasinājumus – zombijus – kā komunistus[1] (piemēram, Ķermeņa laupītāju iebrukums / Invasion of the Body Snatchers, 1978). Tomēr pēdējās desmitgades bijušas visai konservatīvas, atskaitot feministiski uzlādēto Bafiju, Džima Džārmuša Only Lovers Left Alive (2013), atsevišķu autoru meditācijas un irāņu filmu Meitene viena naktī dodas mājās / A Girl Walks Home Alone at Night (2014 ). Lielā mērā pateicoties Krēslas sāgai The Twilight (2008–2012), vampīrs nav normālais, bet gan citādais (arī liktenīgais / fatālais), kas projicē mūsu apspiesto seksualitāti, atgriežoties pie Viktorijas laikmeta interpretācijas par puritānisko sabiedrību[2] un iespēju “krist grēkā”.
Visas manas bailes
Filmas Mūžības skartie vampīru tipoloģijā, kas faktiski aptver visus aizspriedumus, bailes, ksenofobiju un ginofobiju jeb bailes no sievietēm, ir jaušamas tādas pašas zemtekstu paralēles, kādas piemīt vampīru tēliem 20. un 21. gadsimtā. Lāča filmā ir fašisma, rasisma, kvīru, kapitālisma zemteksts, izvēloties par vampīru svītas reģionālo (?) vadoni Kancleru, kuru atveido ķīniešu izcelsmes aktieris Sjaočeņs Vans (viņam ir loma arī Dailes teātra izrādē Rotkho (2022)), – Kanclers runā mandarīnu dialektā (mājiens uz Ķīnas ekonomikas ietekmi globālajā telpā) un acīmredzami priecātos, ja būtu pirmais Resnā kakla vēnas baudītājs.
Citvalodas klātbūtnes dimensija atzīmējama arī ar Karlosa tēlu – viņš tiek nosaukts par Čīles militārās diktatūras vadoņa Augusto Pinočeta radinieku, veidojot atsauci uz Pablo Lareina melno komēdiju Grāfs / El Conde (2023), taču Karloss pēc mielošanās ar asinīm uz trompetes spēlē grupas Baložu pilni pagalmi kompozīciju Mans zirgs, liekot secināt, ka apmaiņas studenta gadi Latvijā bijuši integrācijā veiksmīgi.
Tāpat filmā vampīrtēli asociēti ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa Kapitālā / Das Kapital (1867) iekodēto buržuju kārtu, uz ko režisors Mārcis Lācis Mūžības skartajos daudzkārt norāda, veidojot līdzību ar vācu režisora Juliāna Radlmaiera filmu Asinssūcēji – marksistiska vampīrkomēdija / Bloodsuckers – A Marxist Vampire Comedy (2021). Drakulas / Nosferatu tēls un tā atvasinājumi kinematogrāfijā ir marksistiskās teorijas absolūts – šādā interpretācijā rūpnīcu īpašnieki, vecās naudas pārstāvji un dižciltīgie pārtop par vampīriem, izsūcot no strādniekiem ne tikai darba augļus, bet arī asinis, tāpat kā no Stokera patapinātais vampīrs sūc asinis no upuriem, lai pats un viņa cilts kļūtu arvien spēcīgāka. Jo, galu galā, kurš gan redzējis kādā filmā mazturīgu, uz nabadzības sliekšņa izmisušu vampīru?
Filmā Mūžības skartie vizuāli jaunākais no vampīriem – mazgadīgais Oskars (Miķelis Kreilis) –, nakšņojot oranžajā teltī blakus Resnajam un lasot par dinozauriem, nevērīgi izmet, ka esot bijis daudz vairāk sievietēs un vīriešos, nekā Keiša acīmredzami pārsteigtais varonis. Oskara tēlveidē ir jaušama līdzība ar paradoksu, kuru iemiesoja Kirstenas Danstas jauniņā vampīrmeitene Klaudija filmā Intervija ar vampīru –, piecus gadus vecā varone, kura jau ilgāku laiku iemantojusi nemirstību, interesējās par dzimumattiecībām un pretējo dzimumu, porcelāna lellei līdzīgajai meitenei dēvējot sevi par “nolādētu”.
Vampīru tēlveide attiecībā uz seksu un fetišiem, kuri Mūžības skartajos tiem tiek piedēvēti, skaidri jaušami arī Resnā attieksmē pret Egonu un Karlosu – pirmajiem ziņnešiem. Resnais ir acīmredzami izbiedēts, murgos redzēdams Egonu un Karlosu, kuri tā vietā, lai dotos uz Berlīnes KitKat klubu, izdomājuši iezagties viņa sapnī un pārsteigt ar crop-top blūzēm, siksnām un horeogrāfiju, kas neizved nekur ārpus kempa (camp), bet vienkārši padara vampīrtēlus par estētiskām un vizuālām frāzēm nolemtu izklaidi.
Cīņas klubs
Mārcis Lācis ir konsekvents un mērķtiecīgs savas filmas pasaules konstrukcijā, kur ir tieši tik daudz izsalkušu vampīru, lai radītu iespaidu, ka sievietēm un dzīvniekiem atliek vienīgi neveiksmīgu upuru vai ārpuskārtas viedo statuss. Loks veidots tieši tik ciešs, ka vedina domāt par ginofobiju un zoofobiju – ar šo filmas daļu netieku īsti skaidrībā, lai gan sanāk, ka Mūžības skartie visi vampīri ir homoseksuāli vai aseksuāli (?); tur no panseksuālisma nav ne smakas, bet dzīvnieki ir tikai staigājoši asiņu trauciņi.
Piemēram, vienīgā sieviete ar daudzmaz ievērojamu ekrāna laiku ir balto sunīti pazaudējusī Lāsma (Inese Pudža), kas vedina domāt par Čaka Jaunkundzi ar sunīti, tikai tērpta jogas treniņtērpā un gatava uzreiz mesties gultā ar Keiša varoni. Lai gan aina ir iecerēta ar komisku slodzi – nesavienojamie savienojas –, man grūti izprast šāda sižeta nepieciešamību un tikpat drīzo Lāsmas “pazušanu no filmas”.
It kā aseksuālo / panseksuālo vampīru klubiņš ir tikpat noslēgts, kā dūru vicinātāju kompānija Deivida Finčera kapitālisma kritikas darbā Cīņas klubs / Fight Club (1999) . Dažādu paaudžu vīrieši tērpti ādas apģērbā un klausās reivu, šur tur parādās baironiskais mazgadīgais Oskars, bet Resnais nejūtas iederīgs ne tikai tamdēļ, ka ir ceļā no cilvēka uz vampīru, bet arī tāpēc, ka neiztur dreskodu un no nemirstības izrietošos vampīru standartus. Atbrīvotnei ir jāsāp, to vajag burtiski izklapēt no sevis, kā sacījis Slavojs Žižeks[3], un uz to vedina arī Mārcis Lācis.
Tomēr pašā “asiņu klubiņā” nav vienprātības par to, kas viņi ir un kā viņi vēlas dzīvot. Šāds sentiments jaušams arī Taikas Vaititi kulta filmā Kas notiek krēslā / What We Do in the Shadows (2014), kas veidota kā mokumentārijs, apspēlējot vampīru dzīvi mūsdienās – tostarp viņu hobijus, ilgas pēc patiesas, monogāmas mīlestības, naidnieciskās attiecības ar vilkačiem un kopābūšanu ar kaimiņiem (mirstīgajiem). Filmā Mūžības skartie, reaģējot uz padsmit vampīru satilpšanu vienā divguļamajā teltī, Ivara Krasta sacītais par vēlmi pēc “savas gultiņas” vai “sava zārka”, ieskanas kā vampīru dzīvesveida un noslēgtā kluba kritika.
Konspirācija par sevi
Kas īsti ir Resnais? Līdzīgi kā Matīsa Kažas viena kadra filmā Ūdens garša (2022) Andra Keiša tēlotais praktiskais adepts Aldis Raubiško, arī Resnis ir alternatīvo zinību aizrautais, norobežojies no establišmenta un pelna iztiku “ārpus sistēmas”; drīzāk antitēze rīcības varonim. Gan Mūžības skartie, gan arī Ūdens garša ir pēcpandēmijas laika fenomeni Latvijas kino, iestrādājot atsauces uz nesenu vēsturi un sabiedrības aizrautību ar garīgumu, reliģiju, misticismu, pseidozinātniskām praksēm (un arī kritiku par to visu), bet visam apakšā guļas vecais, labais kapitālisms.
Mūžības skartajos iekļautais joks par luterāņu mācītāju, kurš nevar sniegt interviju, jo ir saindējies ar raugu, skaidri iezīmē Lāča attieksmi, tajā pašā laikā nekādi nepadara Resni par viendimensionālu karikatūru, kā tas ir vampīru gadījumā. Resnis ir laikmeta pieviltais un tīmeklī dzīvojošo ezotērisko detektīvu cienītājs, tomēr izšķirīgos brīžos viņš iemanto labticību, mieru un spēju veidot dialogu ar vampīriem, tomēr nenodod sevi. Resnis nav nekāds Breda Pita Tailers Dērdens, drīzāk Edvarda Nortona varonis no Cīņas kluba, kurš, kā viņa radītājs Čaks Palanjuks, iekodējis un spoguļo visas mūsdienu frustrācijas, saprotot, ka viņa identitāte ir tipizēta, bet rīcība – tipiska. Tādā kontekstā Resnais apzinās savu eksistenci, Mārcim Lācim arī kā scenārija autoram paužot cilvēcisku attieksmi pret galveno varoni.
Filmā Mūžības skartie, kas līdzinās Matriksa filozofiskajai problēmai – zilā vai sarkanā tabletīte –, Resnajam ir ko teikt par mūžīgās jaunības, skaistuma un dzīves kultu.
Tāpat kā dokumentālajā filmā Markss atjaunots / Marx Reloaded (2011 ), kurā vairāki tobrīd vēl dzīvie marksisti spriež par 2008.–2010. gada globālo ekonomisko krīzi, izskan doma, ka krīzes stāvoklis ir nepieciešams, lai lietas nekad nemainītos. Gan globāla rakstura krīze, gan personīga krīze nereti liek saglabāt iepriekšējo stāvokli, un tieši tas drīzāk ir raksturojams kā “mūžīgais cikls”. Te, lūk, arī ir viena no atbildēm.
Lācis kā provokators
Jēgslāņu un kritikas Mūžības skartajos ir gana daudz, bet tā apkalpo citādības ikonogrāfiju. Mārcis Lācis ar savu radošo komandu spēj rezumēt katru no līnijām, tomēr daudz lielāki akcenti šajā vampīrfilmā ir veltīti stila jēdzienam un tā realizācijai. Īpaši jāizceļ operatora Mārča Ābeles veidotās vizuālās rindas, padarot filmu par atmosfērisku, bet ne vizuāli šauru, lai gan saprotamu iemeslu dēļ dominē sarkanā krāsa. Filmas vide ir kā sirreāla piepilsētas ainiņa Latvijas laukos.
Savā pirmajā pilnmetrāžas spēlfilmā Revolūcija (2022) Mārcis Lācis maigi terorizēja Latvijas teātra vidi un ievija filmā objektīvisma autores Ainas Rendas filozofiskās vēsmas – pārdoties vai nepārdoties –, pretstatot Ivara Krasta un Armanda Berģa atveidoto aktieru tipāžus. Tomēr Lāča vienotajā universā, ko papildina arī viņa teātra darbi, nereti priekšplānā izvirzās stila ambīcijas, kurās atblāzmo nesen uz Sarkano istabu aizgājušais Deivids Linčs un arī savulaik tik radikālais skatītāju kaitinātājs Harmonijs Korins.
Jāatzīst, ka Mārča Lāča oriģinalitāte ir apskaužama; viņa unikālā vieta Latvijas kinematogrāfijā ir sirreālo stāstiņu ceļš, kurā pašiem vienkāršākajiem varoņiem lemts iziet transformācijas ceļu, risinot “lielos jautājumus”. Kas ir šie “lielie jautājumi” – to arī Lācis žanriskās virāžās apsmaida, stilizē un dekorē; tas raksturīgi mileniāļu paaudzes režisoriem. Šobrīd aktīvi filmējošajiem režisoriem 30–40 gadu vecumā lielākoties (bet ne visiem!) ir tendence atsvešināt filmu situācijas ar ironiju, un Mūžības skartie to apliecina. Lācis negrib “pārdoties” – to viņš nekad, visticamāk, nedarīs –, tamdēļ arī ir izskaidrojama viņa vēlme mest ar vampīru granātu pa tik saskaldīto sabiedrību.
