Dokumentālā filma “Luī Terū: manosfēras iekšpusē / Louis Theroux: Inside The Manosphere” (2026) ir vienlaikus aizraujoša, šausminoša un nospiedoša skatāmviela. Pirmo reizi skatoties, pārsteigumam un rūgtajām atskārsmēm piemīt arī krietna eksotikas un izklaides deva, bet otrajai skatīšanās reizei gandrīz grūti sevi motivēt. Un tomēr – no šīs filmas varoņu vēstījuma mūsdienu pasaulē vairs nav iespējams izvairīties.
Tādēļ mazākais, ko varam darīt, ir – apbruņoties ar zināšanām par manosfēras fenomenu, noskatoties šo filmu, un aicināt to skatīties arī citus.
Britu dokumentālista Luī Terū mājaslapā par viņu teikts: “…veido imersīvas dokumentārās filmas, kas pēta pretrunīgos un sarežģītos aspektus cilvēka dabā”. Viņa filmu varoņu loks ir vairāk kā plašs – “sākot ar Sankventinas cietuma virsniekiem un ieslodzītajiem līdz Vestboro baptistu baznīcas ekstrēmistiskajiem ticīgajiem; no pornoaktieriem Kalifornijā līdz jaunietēm ar ēšanas traucējumiem Londonā”. Viņa filmu nosaukumi ir skaļi un gana tieši – The Most Hated Family in America (2007), Miami Mega Jail (2011), My Scientology Movie (2015). Tas nav pārsteigums, ņemot vērā, ka uzreiz pēc Oksfordas universitātes absolvēšanas Terū debitēja audiovizuālajā vidē kā scenārists un korespondents amerikāņu dokumentārista Maikla Mūra šovā TV Nation (1994–1995). Tam sekoja sērijas Louis Theroux’s Weird Weekends BBC (1998–2000), kas nodrošināja Terū atpazīstamību un iespējas veidot jau pašam savas dokumentārās filmas – vienmēr par diskutabliem un asiem tematiem, par skandalozām personībām, kulta fenomenu, politiskajiem ekstrēmistiem, seksuāliem varmākām. Viņa tēls, astēniskas uzbūves stāvs ar vienmēr izbrīnā saraukto pieri un biezrāmju brillēm, izrādījies gana atbruņojošs, lai cilvēki, kas citkārt kontaktējas tikai šaurā lokā ar līdzīgi domājošajiem, ļautos sarunai, ieaicinātu viņu savā mājoklī un bez ierastās piesardzības klāstītu viedokļus, kas lielākā vai mazākā mērā vienmēr ir šokējoši.
Terū jaunākā filma Luī Terū: manosfēras iekšpusē izraisījusi īpaši spēcīgu viļņošanos medijos un sociālajos tīklos, jo tajā redzama virkne mūsdienu interneta slavenību (tiesa, varbūt ne tādu, kas būtu pazīstamas Kino Rakstu lasītājam – ja vien jums nav 13–15 gadu, vai arī neesat aizrāvušies ar kriptovalūtas darījumiem). Sociālo tīklu personības HS Tikky-Tokky un Sneako, podkāsta Fresh & Fit veidotājs Mairons Geinss, tiešsaistes akadēmijas The Real World radītājs Džastins Velšs… Viņi visi pārstāv manosfēras fenomenu, toksiskai vīrietībai drošu telpu, kurai var pievienoties ikviens, kurš gatavs pieņemt “sarkanās tabletes teoriju”. Šī teorija, kas aizgūta no filmas Matrikss / The Matrix (1999), paredz – iedzerot sarkano tableti, var ieraudzīt pasauli, kāda tā ir patiesībā, bez māņiem un ilūzijām, ar kādām cilvēci baro pastāvošās iekārtas uzturētāji. Šajā gadījumā „māņi un ilūzijas” ir feministiskā domāšana, dzimumu vienlīdzības ideja, kas paverdzina vīriešus, neļaujot atvērties to potenciālam, un, kā vēsta manosfēras sludinātāji, drīzumā novedīs mūs pie Rietumu pasaules sagrāves.
Manosfērā pasaules uzbūve ir skaidra un vienkārša. Sievietes piedzimst jau ar vērtību – izskatu, kas ļauj tām izpelnīties vīriešu uzmanību. Vīriešiem ir sevi jāpierāda, rūpējoties par savu izskatu sporta zālē un gudri ieguldot naudu, kas nodrošinās komfortablu tradicionālās ģimenes modeli. Tradīcija gan attiecas tikai uz sievas tiesībām un pienākumiem. Manosfēra nenosoda “vienpusējo monogāmiju”, jo vairāku sieviešu apbrīna tikai pierāda vīrieša potenciālu un pievilcību. Tiktāl par doktrīnu.
Terū, kā jau pieredzējis sociālo fenomenu pētnieks, ar apbrīnojamu paļāvību dodas pie šīm interneta slavenībām un uzdod viņiem vienkāršus, pat naivus jautājumus, būdams gatavs ziedot arī pa kripatai pašcieņas provokācijās, kādas viņam nereti sarūpē manosfēras kareivji. Tā nav skrupuloza pētnieciskā žurnālistika, Terū pieeja drīzāk radniecīga Ivara Zviedra metodei, fiksējot savu varoņu iepazīšanas procesu, tverot mirkļus, dažubrīd balansējot uz “pareizā”, ētiskā un bīstamā robežām. Reizēm viņš liek skatītājam pat baiļoties par sevi – piemēram, kad nonāk lauvu bedrē jeb Fresh & Fit raidieraksta studijā un sāk apšaubīt “eksperta” pausto teoriju (telegoniju), ka sievietē uzglabājas ģenētiska informācija no visiem viņas seksuālajiem partneriem.
Filmā Luī Terū: manosfēras iekšpusē ir sintezēti ne tikai Terū filmēšanas grupas operatoru skatleņķi, bet arī influenceru videogrāfu tvertie mirkļi (kuri, kā likums, rāda Terū kā komisku, neveiklu tēlu), tāpat raidierakstu videostraumēšanas un instagrama tiešraižu fragmenti, turklāt ar visu komentāru sleju sānā. Tas teicami mimikrē manosfēras informācijas kanālu estētiku, turklāt būvē šābrīža klātbūtnes un līdzdalības sajūtu, dažkārt pavisam tālu no komforta zonas – īpaši mirkļos, kad influenceru palīgi iniciē fiziskus uzbrukumus cilvēkiem uz ielas.
Manosfēras personībām ir stabila fanu grupa, kas viņiem tiešsaistē ierosina jautājumus, ko uzdot Terū, meklējot viņa vājo punktu. Ir skaidrs, ka mēs skatāmies ko līdzīgu eksperimentam, divu pasauļu sadursmei, kur abas puses ir modras, satura veidošanā prasmīgas un katra ar savu ieroču arsenālu. Terū filmas gaitā iekļauj savu aizkadra komentāru, kas paskaidro gan to, kas noticis starp epizodēm, gan savu reakciju, rīcību un stratēģiju dažādās situācijās. Tas nodibina uzticības un paļaušanās attiecības skatītājam ar filmu, kuru brīžiem tiešām nav viegli skatīties, tomēr tajā pašā laikā nekā atklāti ekstrēma filmā nav (vai arī tas tiek aizmiglots). Par šajā pasaulē valdošo retoriku, kas slavina vardarbību un noziedzību, var tikai nojaust, tiklīdz kļūst skaidrs, ka šo vīriešu absolūtie varoņi ir par cilvēktirdzniecību apsūdzētie brāļi Tristans un Endrjū Teiti, kuru frāze: “vīrietis, kurš nav bīstams, nekad netiks uzskatīts par veiksmīgu” izskan arī filmā.
Netflix platformā – turpat, kur skatāma filma Luī Terū: manosfēras iekšpusē, ir pieejama arī britu dokumentārā filma Vairāk nekā vīrieši un vīrišķība / Beyond Men and Masculinity (2020, Alex Gabbay) – pretēji Terū filmai rimts un tradicionāls filmveidē darbs, tomēr šķiet iederīgi citēt filmas varoni, terapeiti, kas strādā ar varmākām: “Tā ir daļa no tradicionālās maskulinitātes būtības, ka labākais glābiņš no kauna, bezpalīdzības un bezspēcības ir nevis pārākums, dominance un atriebība, bet gan grandiozitāte. Es domāju, tas ir vīriešu vardarbības cēlonis. Pat uzbrūkot visi varmākas uzskata sevi par dusmīgiem upuriem.” Viens no manosfēras ruporiem Terū filmā sludina: “Vīrieši pret sievietēm. Tas ir uzbrukums vīrišķībai.”
Filmas pēcsajūta ir nepārprotama – mēs esam kara priekšvakarā. Karš risināsies starp manosfēras ideologiem un to opozicionārēm/-iem, un tas mūs atmetīs atpakaļ inkvizīcijas laikos; jau šobrīd mediju un sociālo tīklu telpā vērojama divu armiju veidošanās. Ja vien ir vēlme, tur jebkurš var iegūt plašas herboloģijas un toksikoloģijas zināšanas, ar kurām dalās laikmetīgo raganu kopienas, turpat var iepazīt šo zinātņu praktisko vēsturi – piemēram, leģendārā vīru indēšanas superlīdzekļa Aqua Tofana jeb Tofānas ūdens izcelsmi, izplatīšanas shēmas un pielietojumu. Ja vēlaties, lai līdzīgi domājošās jūs atpazīst, palīdzēs beladonnas jeb melnās vilkogas tetovējums. Auga latīniskais nosaukums Atropa Beladonna ir saistīts ar vienu no Moirām, grieķu likteņa dievieti Atropu jeb Nenovēršamo, kurai bija uzticēta dzīves pavediena pārgriešana. Lai gan arī šo subkultūru neizbēgami piemeklējusi komercializācijas sērga, kopumā tā signalizē par sieviešu nedrošību mūsdienu sabiedrībā, par vēlmi atrast savu, atbalstošu kopienu.
“Mūsdienu” gan šeit jāmin nosacīti – sabiedrība 2026. gadā minimāli atšķiras no tās, kurā uzauga un par sievietēm veidojās mūsu vecmāmiņas un vecvecmāmiņas 20. gadsimta sākumā. Režisores Kristīnes Želves filmā Mildas istaba (2026) izskan fragmenti no starpkaru Latvijas akadēmiķu publikācijām. Piemēram, Voldemāra Reiznieka grāmatas Sievietes vieta pasaulē (1935) galvenā tēze ir atzinums, ka sievietes darbības lauks ir seksualitāte; profesora Sinaiska sacerējumā sievietes daba raksturota kā stihiski emocionāla, tādēļ esot nepieciešams ar likumiem ierobežot sievietes tiesības; Leonīds Breikšs grāmatā Mūsu ģimene (1935) apgalvo, ka sievietei nav nepieciešama augstākā izglītība, jo „akadēmiski izglītota sieviete ne fiziski, ne psiholoģiski nav piemērota sievas un mātes uzdevumam”. Un lūk, 2026. gadā raidierakstu personība Mairons Geins platformā TikTok runā par to, ka “sievietēm jākļūst par otrās šķiras sabiedrības locekļiem, citādi nevar. Bez vēlēšanu tiesībām, bez militārās karjeras iespējām”. ASV aizvien lielāku popularitāti gūst tradwive koncepcija – sievietes, kas folkromantiskos tērpos iejauc maizi no dabiskā ierauga, pirms doties pie lopiem skaistā saulrietā, veselai mazu bērnu virknei ķeroties kleitas stērbelēs… (uzmeklējiet sociālo tīklu kontu Ballerina Farm). Šai parādībai ir arī modernizētā, haute couture versija – meklējiet Nara Smith. Šī kustība ir izteikti politiska, simpatizējoša patreizējam Amerikas prezidentam, un tās
atblāzmas ieskanas arī Latvijas politisko partiju programmās – nu, protams, mazizglītota, pakļāvīga sieviete ir ideāls vēlētājs.
Kādā soctīklu video redzama tipiska Trampu atbalstošo pasākumu apmeklētāja, pusmūža sieviete ar seju, krāsotu Amerikas karoga krāsās, kas atcērt žurnālistam: “Es neskatos tradicionālos ziņu kanālus!”
Jāpatur prātā, ka dokumentārais kino bieži ir lakmusa papīrs, kas saredz bīstamību, pirms tā sāk radīt ietekmi uz plašu sabiedrību. Luī Terū filma ir spožs, formā izklaidējošs, saturā biedējošs, mizogīniju, rasismu, transfobiju un homofobiju atsedzošs, simptomātisks darbs, kas kalpo kā precīza ilustrācija sociālo tīklu personību ietekmei uz nenobriedušiem prātiem. Te jāmin britu komiķa Džimija Karra komentārs par Terū filmu – pēc auditorijas lūguma kādā stāvizrādē Karrs izteica savu viedokli, ka šo raidierakstu saturs ir drausmīgs, bet jānovērtē manosfēras ruporu apņēmība runāt ar konkrēto auditoriju; mums vienkārši nepieciešami labāki kandidāti, kas spētu aizraut jaunus zēnus, kuri teju visu savu brīvo laiku pavada tiešsaistē, mēs nedrīkstam viņus marginalizēt.
Tikmēr, tiem, kurus ieinteresējusi tēma, Netflix piedāvā arī kultu ekspertes Kristīnes Marijas veidoto true-crime dokumentāro seriālu Trust Me: The False Prophet par FLDS jeb Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīcas kopienu Jūtā, bet spēles kino cienītājiem – seriālu psiholoģiskā trillera žanrā Unchosen. Savukārt platformā Go3 izbaudāms lēciens kardināli citā estētikā – Sema Levinsona veidotā seriāla Eiforija / Euphoria (2019–2026) jaunākā, trešā sezona, par kuru The Guardian (Louis Staples) izsakās lakoniski: “tradwives, sugar babies un OnlyFans – Eiforijas mizogīnija atgādina manosfēras slapjo sapni”. Jaunajā sezonā seriāla varones redzamas jau ārpus skolas sienām, katra citādi piedzīvojot ielaušanos lielajā dzīvē – pelnot naudu ar vecāku vīriešu seksuālo fantāziju realizēšanu, piegādājot narkotikas vai arī piepildot vīra fantāziju par tradwive – sievu, no kuras tiek sagaidīta ģimenes pavarda uzturēšana. Seriāls, kurš jau kopš pirmsākumiem vērtēts pretrunīgi, trešajā sezonā piedāvā sievietes kermeņa objektivizēšanas apogeju, radot tiešas paralēles ar to, ko sludina filmas Luī Terū: manosfēras iekšpusē varoņi.
