KINO Raksti

“Lakricas pica” nostalģijas universā

18.04.2022
  “Lakricas pica” nostalģijas universā

Ap Pola Tomasa Andersona filmu „Lakricas pica / Licorice Pizza” (2021), kas šogad tika nominēta Amerikas Kinoakadēmijas balvai trīs kategorijās (labākā filma, labākais oriģinālscenārijs, labākais režisors), gan kinoprofesionāļi, gan skatītāji paspējuši izveidot oponējošu viedokļu un diskusiju tīklu.

Nostalģija:
1. ilgas pēc kā pagājuša, parasti idealizēta; vēlēšanās atgriezties (idealizētā) pagātnē[1]
2. ilgpilna vēlme domās vai faktiski atgriezties kādreizējā dzīves posmā,
mājās vai dzimtenē, pie ģimenes un draugiem;
sentimentālas ilgas pēc laimes agrākajā vietā vai laikā[2]

Dažādu viedokļu spektrā blakus virsrakstiem “Pola Tomasa Andersona aizraujošais pieaugšanas stāsts” varēja redzēt arī visai skarbus izteikumus: “Lakricas pica nosodīta par “pedofilijas slavināšanu un klaju rasismu””. Analīze ir neizbēgama (un nepieciešama!) darbu vērtēšanas procesa sastāvdaļa, un šajā gadījumā, kritiski raugoties uz režisora mākslinieciskajām izvēlēm, daudz uzmanības medijos tika pievērsts filmas galveno varoņu, Gerija Valentaina (Kūpers Hofmans) un Alānas Keinas (Alāna Haima), vecuma starpībai, arī divās ainās izmantotajam kariķētajam aziātiskajam akcentam.[3] Šos aspektus, protams, nedrīkst ignorēt, tomēr daudz spēcīgāk manā skatīšanās pieredzē izkristalizējās nostalģijas fenomens, kam raksturīga pieķeršanās un vēlība pret kādu pagājušu laiku, un kam, iespējams, varētu būt saistība arī ar iepriekšminēto problemātiku.

Filmas Lakricas pica centrālie tēli, Gerijs un Alāna, dzīvo Kalifornijā, Sanfernando ielejā, kur uzaudzis pats Andersons (lai gan režisors dzimis 1970. gadā, darba tapšanu iespaidojušas arī viņa personīgās bērnības atmiņas[4]). Ir 1973. gads, Amerikas prezidents ir Ričards Niksons, notiek tiesas darbi par Votergeitas skandālu, ASV beidzot izved savu karaspēku no Vjetnamas, un drīz vien seko arī 1973. gada naftas krīze… Uz šo vēsturisko un filmas telpā organiski iezīmēto notikumu fona abi varoņi satiekas pavisam parastā skolas fotografēšanās dienā. Filmas sākuma kadru vizualitāte ļauj iegrimt Andersona un viņa līdzoperatora Maikla Baumana[5] dūmakainajā, siltas un mīkstas gaismas pielietajā pasaulē – šīs detaļas pastarpināti vēsta, ka stāsts atklāsies caur nostalģisku, nedaudz romantizētu lēcu.

Gerijs, kurš jau no mazotnes bijis aktieris un skolas gados ir talantīgs biznesmenis, no pirmā acu uzmetiena aizraujas ar Alānu, savukārt meitene uz Gerija šovmeņa pašpārliecinātību raugās gan ar interesi, gan aizdomām un aizkaitinājumu. Gerijam, izrādās, ir 15 gadu, bet Alānai – 25, un šis stāsta elements daudzviet izcelts kā nepieņemams[6], lai gan šī nav pirmā reize, kad māksla nodarbojas ar līdzīgu tēmu izpēti. Kā piemēru var minēt pazīstamo stāstu par Haroldu un Modu dažādās versijās – Hela Ešbija filmā (Harold and Maude, 1971) un citur.

Abi jaunie cilvēki satiekas skolā nevis tāpēc, ka kopā mācītos, bet gan tāpēc, ka Alāna strādā par fotogrāfa asistenti, turklāt šajā darbā jūtas visai nožēlojami. Kontrasts atklājas uzreiz – optimistiskais pusaudzis Gerijs dzīvo tā, it kā būtu iespējams paveikt jebko (un līdz šim viņam tas izdevies), savukārt Alāna, kurai pēc sabiedrībā pieņemtajiem standartiem jau vajadzētu būt atradušai savu aicinājumu, īsti nesaprot ne to, kas viņai patīk, ne to,  ko viņa gribētu sasniegt nākotnē. Šī attiecību dinamika, kas balstās uz pretpolu mijiedarbību, iespējams, ir galvenais dzinējspēks, kas abus tēlus visas filmas garumā notur kaut kur netālu vienu no otra, te pievelkoties, te atgrūžoties, bet visu laiku attiecībās, kuru raksturs līdz pat pēdējai ainai paliek nedefinēts. Alāna uzstāj, ka abi nav pāris, turklāt nevienā mirklī netiek norādīts, ka šīs attiecības būtu intīmas, tomēr viņi kopā peld no vienas avantūras uz otru – tirgojot ūdens gultas, cenšoties ielauzties filmu industrijā vai piestrādājot pie politisko kampaņu veidošanas. Savā ziņā filmas brīvā struktūra ir balstīta faktā, ka Alānai trūkst skaidra mērķa, un Gerija entuziasmā, kas liek viņam viegli aizrauties ar jaunām idejām; rezultātā šķiet, ka lietas filmā “vienkārši notiek” un abi varoņi, gan katrs savā veidā, tomēr plūst pa atgadījumu straumi.

Lakricas pica nepārsteidz ar smalki izstrādātu sižetu, netiek radīts arī iespaids, ka stāstā būtu gaidāmi kādi īpaši pagrieziena punkti. Skatītājiem, kas cerēs uz klasisku naratīva virzību, tas varētu nepatikt vai garlaikot, taču citiem uzmanības noturēšanai, iespējams, pietiks ar Alānas un Gerija neskaidro attiecību attīstību un, visticamāk, arī centieniem saprast savu personīgo nostāju pret ekrānā redzamajām situācijām. Ar šādu pieeju Andersonam izdevies atgādināt, ka dzīves notikumu virkni vai iekšējās sajūtas bieži ir grūti loģiski izskaidrot, tāpēc viņš piedāvā skatītājiem reizē ar galvenajiem varoņiem izbaudīt pieaugšanas posma neveiklību un cilvēcīgo juceklību.

Un vēl viena iespēja – iegrimt subjektīvā 70. gadu Kalifornijas atmosfēras portretējumā, kas brīnišķīgi iekļaujas filmu kopumā, ko varētu nodēvēt par Rietumu krasta / West Coast nostalģijas universu. Darbība Kventina Tarantino filmā Reiz Holivudā / Once Upon a Time… In Hollywood (2019) risinās 1969. gada Losandželosā un Andersona paša Iedzimtais netikums / Inherent Vice (2014) notiek turpat 1970. gadā; Terija Giljama varoņi filmā Bailes un riebums Lasvegasā / Fear and Loathing in Las Vegas (1998) dreifē 1971. gadā starp Kalifornijas un Nevadas štatiem, bet Andersona uzņemtās Naktis bugi stilā / Boogie Nights (1997) risinās 1977. gada Losandželosā. Lakricas pica ar Gerija un Alānas piedzīvojumiem 1973. gadā Sanfernando ielejā kā puzles gabaliņš iekrīt šajā laika līnijā, kurai noteikti varētu pievienot vēl daudzas citas filmas. Kopā šis uzbūvētais universs veido priekšstatu par specifisku laika periodu ASV vēsturē, kas acīmredzot fascinē daudzus režisorus, tāpēc tiek pētīts no dažādiem skatpunktiem, turklāt tā vai citādi griežas ap Holivudas mitoloģisko asi.

Visi minētie darbi, ieskaitot Lakricas picu, uzņemti ar vērā ņemamu gadu atstarpi no filmās attēlotā laika. Tas teorētiski dod iespēju režisoriem atklāt stāstus no distancētas, objektīvas, pat kritiskas pozīcijas, taču tikpat labi ļauj pievērst vairāk uzmanības darba formai, nevis saturam, spēlēties ar laika stilizāciju (no kuras jebkurā gadījumā nav iespējams pilnībā izvairīties), un reizēm padoties nostalģijai, kas varbūt pat netīšām liek uz pagātni raudzīties idealizēti, īpaši tad, ja ar to saistītas personīgi nozīmīgas atmiņas.

Atgriežoties pie recenzijas ievada. Diskusijās par filmu Lakricas pica, šķiet, visbiežāk tiek izvirzīti šādi jautājumi: vai, stāstot par kādu vēsturisku periodu, darba veidotājiem vajadzētu ieņemt neitrālu, ja ne kritisku pozīciju? Vai un kādā veidā vajadzētu runāt par tematiem, kas mūsdienās nokļuvuši sensitīvajā politkorektuma zonā? Skatoties Lakricas picu, no ainām, ko diskutētāji izceļ kā rasistiskas, es nolasīju pretēju vēstījumu – režisors ironizē par konkrētajā laikā ASV  izplatītajiem absurdajiem stereotipiem, kas saistīti ar aziātiem. Tas, protams, ir mans eiropeiskais redzējums; cilvēki no dažādām kultūras un sociālajām telpām šīs ainas var uztvert atšķirīgi. Bet man arī galveno varoņu vecumu starpība nešķita traucējoša. Kā jau minēju iepriekš, Alānas un Gerija attiecības filmā balstās uz pievilkšanos un atgrūšanos, akcentējot to, ka vienam piemīt tas, kā trūkst otram. Tas izveido savdabīgu spēles laukumu: lai gan platoniska ieķeršanās ir abu kopīgā stāsta sākums, romantiskā mīlestība Lakricas picā ir sekundāra, jo priekšplānā izvirzās sevis apzināšanās un pieaugšanas izpētes process.

Domājams, ka režisori nevar atbildēt par to, kā cilvēki saprot viņu darbus, turklāt, ja stāstam vai atsevišķām ainām būtu iespējama tikai viena interpretācija, diez vai tādas filmas maz būtu vērts skatīties. Nevar noliegt, ka Lakricas pica ir uz sajūtām un atmosfēru fokusēts darbs, nekonkrētība ievijusies arī tajā skartajos tematos. Iespējams, ka tieši šo iemeslu dēļ filma tā arī neieguva nevienu Oskara balvu, taču, manuprāt, tieši tur slēpjas Andersona trumpis. Viņš atstājis pietiekami daudz vietas spekulācijām un tematiski nopietnām diskusijām citādi ļoti vieglas un izklaidējošas noskaņas darbā.

Nikola Klaudija Siliņa ir
Latvijas Kultūras akadēmijas
Audiovizuālās mākslas teorijas nodaļas
3. kursa studente

Atsauces:

1. Vārda skaidrojums vietnē tezaurs.lv, pieejams https://tezaurs.lv/nostal%C4%A3ija 
2. Vārda skaidrojums vietnē collinsdictionary.com, pieejams https://www.collinsdictionary.com/dictionary/english/nostalgia 
3. Lynn, Hannah (2022). Oscars Contender Licorice Pizza Has Been Criticized For Scenes Featuring a Fake Asian Accent. Here's What to Know. Pieejams: https://time.com/6158427/licorice-pizza-anti-asian-racism-criticism/ 
4. Jacobs, Matthew (2021). How Waterbeds, Teen Love and an Unhinged Bradley Cooper Led To Licorice Pizza. Pieejams: https://time.com/6122812/licorice-pizza-paul-thomas-anderson-alana-haim/ 
5. Hicks, Luke (2021). Michael Bauman on Lighting Licorice Pizza and Bringing Paul Thomas Anderson’s Vision to Life. Pieejams: https://thefilmstage.com/michael-bauman-licorice-pizza-cinematography-paul-thomas-anderson/ 
6. Hein, Michael (2021). 'Licorice Pizza' Movie's Concerning Age Gap Blasted as 25-Year-Old Dates 15-Year-Old. Pieejams: https://popculture.com/movies/news/licorice-pizza-movies-concerning-age-gap-blasted-25-year-old-dates-15/#5 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan