Pēc studijas „VFS Films” dokumentālās filmas Mākslas darbi rodas mokās noskatīšanās jāatzīst, ka filma ir tieši tāda, kāds bija Juris, – pārsteigumu pilna, krāsaina arī melnbaltajos posmos, jaudīga un anarhiski eleganta.
Filmā nav vienas hronoloģiski sakārtotas sižeta līnijas, pagājušā gadsimta 80. gadu ainas mijas ar dažādu laiku TV arhīva materiāliem, ar gandrīz pusgadsimtu vēlāk tapušām intervijām, operatoru Mārtiņa Jansona un Valda Celmiņa filmētiem sižetiem, tostarp skatiem no Jura mītnes, kur starp instrumentiem, grāmatām, tērpiem un, kā beigās izrādās, milzīgas smaržu kolekcijas iesaiņojumiem līdz pat pērnā gada februārim vēl ir tapušas kompozīcijas. Lai arī bez hronoloģiskas un strukturālas sakārtotības, filmā iezīmējas vairākas sižetiskas stīgas, kas cita ar citu savijas pārliecinoši spēcīgā veidojumā, un to kopskaņā ir saklausāms patiesais un nesadalītais Juris.
Juris un taustiņi
Tāds ir jau pats filmas sākums – tukšas un patumšas telpas vidū stāv sintezators, tam tuvojas Juris un mēģina instrumentu piedabūt pie dzīvības. Šo nodarbi brīžiem pārtrauc izlādes sprakšķi, kas redzamo realitāti savieno ar pagātnes atmiņu uzplaiksnījumiem. Filmas gaitā iepazīstamies ar Jura dzīvokli, kur dažādi novietoti un dažādās lietošanas gatavības pakāpēs redzami vismaz trīs sintezatori, vismaz viens akordeons, arī 1905. gadā Rīgā dibinātās klaviermeistara Kārļa Kļaviņa firmas pianīns. Reklāmas portālā Juris nolūkojis vēl arī pasaulslavenās vācu firmas Ed. Seiler klavieres, un skatītāji kļūst par lieciniekiem to iegādei un nogādāšanai jaunajās mājās. Zemtekstā jūtams, ka Jura vajadzībām neder jebkāds balto un melno taustiņu apvienojums, „ka tik skanētu”. Vajadzīgs ir kaut kas īpašs – novitātes vai skanējuma izcilības ziņā. Uzzinām, ka savulaik Jurim ir ticis pirmais Latvijā būvētais sintezators, un tas nekas, ka materiālam izmantotas diodes un tranzistori no padomju armijas radiotehnikas. Bet pirmā Yamaha iegādāta par 15 tūkstošiem rubļu laikā, kad, piemēram, skolotājas alga bija tikai 130 rubļi mēnesī.
Juris jūtas savā elementā arī pie visvarenākā taustiņinstrumenta – ērģelēm; tur ieskanas gan barokāla prelūdija, gan arī rokdziesmas pārlikums. Neviļus nāk prātā asociācija – roks un baroks.
Juris un spēle
Vēl būdams Menueta taustiņinstrumentālists, Juris 1981. gadā izveidoja savu grupu Pērkons, un tas līdz pat pēdējam brīdim bija viņa galvenais muzicēšanas domubiedru loks. Tādējādi it kā būtu pašsaprotami, ja filma par Juri varētu būt tāda kā Pērkona muzikālās darbības dažādo aspektu aplūkošana. Visu cieņu filmas veidotājiem – tā tomēr nav kļuvusi par rokgrupas vēstures panorāmisku prezentāciju. Filmā Pērkona mūziķi gan ir klāt koncertos, videoklipos un sarunās, bet, kā šķiet, tieši tik daudz, lai būtu sajūtama grupas vieta Jura dzīvē, saspēle ar viņu. Pat tad, kad kadrā redzams grupā kopš 2016. gada pieņemtais taustiņinstrumentālists Uģis Muzikants, spēlē vienalga ir jūtams Jura piesitiens un maniere.
Savdabīgi piesātināta ir filmas epizode no LTV arhīva, kur mājīga televīzijas klubiņa atmosfērā Juris nevis spēlē, bet dzied Edgara Liepiņa franču dziesmas parodiju Lora, piedziedājumā iesaistot visus klātesošos. Dziesmai pavadījumu spēlē grupiņa ar Raimondu Paulu priekšplānā, instrumentālā solo brīdī Juris viņam pievienojas četrrocīgā ekspromtā, un aizkadrā skan maestro komentārs par Juri: “Viņš ir ļoti labs mūziķis. Ļoti labs mūziķis.” Filmā tas ir augstākais vārdiski izteiktais profesionalitātes novērtējums.
Sintezatori un klavieres ir tikai viens muzicēšanas aspekts. Kādu brīdi Jura rokās pavīd akordeons un perkusiju komplekts, notiek arī citāda saspēle ar aktieri Edgaru Liepiņu un viņa spēlmanīšiem divās programmās tajā laikposmā, ko šodien mēdz dēvēt par Atmodu. Filmā gan velti meklēt atmodas romantiski patriotisko iekrāsojumu – dziesmu Atmoda ar Klāva Elsberga vārdiem par spoguļkarpu ķeselē dzied baltos ārsta tērpos ieģērbti pērkonieši, arī Juris, sēžot pie klavierēm, kamēr zem tām guļ Edgars un osta kaut kādu aerosola baloniņu saturu. Nu, sajūta tieši tāda, kā dziesmā dzied: “Kas noticis, kas noticis?!”
Juris un savējie
Filmā Juris ir sabiedrības cilvēks, Latvijā un ārpus tās robežām pazīstamas rokgrupas dibinātājs un vadītājs, komponists un mūziķis, taču šo aspektu itin harmoniski līdzsvaro daudz intīmāki momenti. Dzirdam, ka Jurim ir sieviete, kas viņu ļoti mīl. Redzam sirsnīgu viņa un māsas Maijas ciemošanos slimnīcā pie mātes, kas gan mazliet didaktiski pamāca: “Cepuri vari noņemt!”, taču situāciju izlīdzina māsa, teikdama, ka cepure piederot pie tēla, pie apģērba. “Tāpat kā tev lakatiņš, tā viņam cepurīte.”
Visvairāk filmā ir klāt Jura un Lienes meita Justīne – gan viena pati, gan ar abiem bērniem un vīru. Kādu laiku mazliet jutusies it kā sava tēva ēnā, Justīne nu veido savu vijolnieces karjeru. Aizkustinoša ir viņas muzicēšana ar tēvu – senāks televīzijas ieraksts rāda viņas dziedāto dziesmu ar piedziedājumu “April, april!”, bet jaunākos ierakstos viņu redzam jau kā solisti-vijolnieci.
Filmā ar savdabīgu romantismu fiksēta arī Jura bērnības māja Līvānos. No Ievas Akurāteres stāsta uzzinām, ka vislaimīgākā vieta Jurim esot kāds līcītis Dubnas upē, „un tad viņš ielaižas tajā ūdenī, un visapkārt ir tāds miers, un zaļš viss…” Šķiet, ka šī “vislaimīgākā vieta” Juri nelaiž vaļā arī fiziski – tērpies svītrainā, gadsimtu senas stilistikas peldkostīmā, viņš mēģina izrauties no upes skavām, pārvarot krasta stāvumu un vienlaikus fonā skanot paša dziedātam “…pat nāvi es jūtu staigājam lēnu; man liekas – es klausītos Bēthovenu…” Starp citu, Ieva pastāsta arī to, ka Juris kādā savu emociju uzvirpuļojuma brīdī viņai piedāvājis apprecēties, tādējādi it kā pārkāpdams paša noteiktos tuvības ierobežojumus, kas neļauj jaukt radošo darbību ar personisko dzīvi, bet, kā noprotams, piedāvājums bez atsaucības ir noklusis.
Juris un zaļais pūķis
Smaga tēma, kuru ignorēt nav iespējams, bet parādīt tā, lai nepazemotu personību, ir grūts uzdevums, kas prasa īpašu smalkumu. Filmā šo tēmu ieskandina pats Juris, bet ar tādu humoristisku attieksmi, kas noņem smagumu. Gatavojoties koncertam ar Pērkonu un orķestri, Jurim mēģinājumā dzimst spontāna ideja: “Es uznāku it kā piedzēries, es tēloju to ievadu!” Ieceres realizācija koncerta sākuma daļā noslēdzas ar kāzu valsi, tādējādi šķietami izbojātā koncerta perspektīvu pārveidojot jokā.
Ar ironiju izskan Jura atziņa, konstatējot paša vājību atbalsojumu medijos: “Dzeltenajai presei interesē tikai tas, cik es esmu piedzēries, un manas sievietes…” Tomēr pārdomas, vai tā ir tikai vājība vai kas vairāk, izgaismo epizode Kuršu kāpās. Barokāli aristokrātiski ietērpts, Juris redzams it kā no debesu perspektīvas, viņš guļ šķietami tuksneša vidū (Kuršu kāpās tā patiešām izskatās), visapkārt izmētātas tukšas pudeles. Tad viņš ar grūtībām pieslejas kājās un iet viens pats gar kāpas stāvo nogāzi. Iet viens pats un cenšas noturēties pašā korē – tas liek domāt par eksistenciālu cīņu.
Starp citu, vai šī cīņa nav jau bijusi ieprogrammēta Jura vārdā? Tas, kā zināms, ir attāls pārveidojums no Georga, bet svētā Georga cīņa ar pūķi ir viens no kanoniskiem sakrālās mākslas sižetiem.
Juris un maskas
Mēģinot noformulēt to sajūtu, kas filmā pavada Jura tēlu, nāk prātā salikums “anarhiskais aristokrātisms”. Par to vedina domāt visupirms viņa tieksme iegādāties ne tikai labāko, bet izcilāko – vai tas būtu sintezators vai klavieres, vai auto, vai kas cits. Īpašu uzmanību pelna viņa elegantais ģērbšanās stils – vai tie būtu 16. vai 17. gadsimta aristokrātu tērpi, īpaši dizainēts skatuves apģērbs vai ikdienas komplekts ar neiztrūkstošo angļu bereti. Tāpat arī tie īpašie brīži, kad tiek piesprausts ordenis.
Jura dzīvoklī atklājas ēterisko eļļu kolekcija, izskan doma, ka viņa vīna kaislība ir transformējusies par aizraušanos ar smaržām,
un tādā veidā iezīmējas vēl viens personības aspekts – Juris ir parfīmmīlis. Tur pie vainas laikam bijis Edgars Liepiņš, sākums šai kaislībai meklējams jau 80. gadu vidū – laikā, kad piekļūt labām smaržām bija tikpat kā neiespējami, bet Edgars katru publisko parādīšanos iesāka ar iesmaržošanās rituālu. Toties mūsdienās, kad padomju laika ierobežojumi ir zuduši, redzam Juri ar nupat kā no pakomāta izņemtu lielu kartona kasti, kas piepakota ar smaržām. Tās nu ir kļuvušas par neatņemamu viņa dzīves piedevu. Filmas beigu posmā pērkonieši nododas Jura smaržu kolekcijas degustācijai un, pūšot tās gaisā, izosta vēl vienu savas grupas vadītāja būtības daļu.
Apcerot tēva skatuves gaitas, Justīne stāsta, ka viņš pēc dabas bijis kautrīgs, tāpēc darbošanās publikas priekšā gribot negribot prasījusi masku uzlikšanu, jo tās palīdzējušas tikt galā ar sabiedrības uzmanību. Ar laiku viņš pats saaudzis ar savām maskām un pat mājās reti bijis bez tām, maskas spēcīgi pielipušas viņa personībai. Te nu tiešām varētu piekrist, ka Jura skatuves tēls nebija nošķirams no ikdienas, un viņa izaicinošie gājieni, kas ķircina publiskos kanonus, bija kļuvuši par jauno normalitāti.
Juris un režisori
Filmas galvenā režisore Elizabete Gricmane ir vairāk nekā tikai režisore. Viņa ienāk Jura dzīves telpā un ikdienā, arī vairākos eksistenciālos brīžos – pat tad, kad zūd Jura saites ar šo sauli. Līdztekus filmas tēlam viņa veido arī fizisko Jura tēlu – filmas gaitā fragmentu pa fragmentam top jauna frizūra. Vienlaicīgi un šķietami nejauši atklājas nebūt ne sīkumi – Klāva Elsberga dzejoļu mape, kolekcionāra gēna izpausmes ēterisko eļļu veidā, Jura domas par dzīvi un mūziku, un daudz kas cits. Pārsteidzoši ir atsevišķi montāžas paņēmieni, starp kuriem īpaši gribētu minēt vienas un tās pašas dziesmas fragmentu kolāžu – piemēram, Baletomānija, kas izpildīta dažādos laikos un sastāvos.
Elizabete kopā ar līdzrežisori Ramuni Rakauskaiti un ar VFS Films producēšanas maestro Ulda Cekuļa svētību ir izveidojušas smalki savītu, daudzdimensionālu, dziļi uzrunājošu meistardarbu. Tā ir Jura Kulakova pasaule – tāda, kāda tā bija un turpina būt, neskatoties uz to, ka Juris pats, stāvot bangojošas jūras krastā, nosaka: “Šis nav par mani.”
Tomēr ir sajūta, ka aiz Jura un Elizabetes filmas tapšanā ir stāvējis arī Lielais Režisors. Viņa klātbūtni piesaka Jura balss, kad aiz visiem beigu titriem neviens neko vairs negaida, – “Ir vai nav kamera – Dieviņš visu redz.”
