Latvijas vārds šāgada Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā izskanēja divreiz. Gan saistībā ar Dānijas, Zviedrijas un Latvijas kopražojuma spēlfilmu “Nezināmā sieviete / Kvinde ukendt“ (tā bija pirmā reize, kad Latvijas kopproducēta filma tika iekļauta Venēcijas konkursā un ieguva divas no galvenajām festivāla balvām), gan Kanādā dzīvojošās režisores Jūlijas Loktevas sešstundīgajā dokumentārajā eposā “Mani nevēlamie draugi. 2. daļa. Trimda”, kas vēsta par emigrācijā strādājošiem krievu neatkarīgajiem žurnālistiem. Abi šie kinodarbi kalpoja arī kā atgādinājums, ka kinofestivāli nav institūcija, kas iemiesotu universālismu, lai cik ļoti censtos to deklarēt.
Kā uzskata kinofestivālu pētniece Reičela Džonsone, “kinofestivālu uzdevums ir unificēt un stabilizēt mākslas kino stipri heterogēno ainavu, tajos izrādītās filmas interpretējot homogenizējošā manierē”.[1] Taču stāstniecība kinofestivālu gadījumā vienmēr norisinās divās vietās vienlaicīgi – tur, kur filma uzņemta, un tur, kur tā tiek pirmizrādīta pasaulei. Katra no šīm vietām rosina koncentrēt uzmanību uz citiem viena un tā paša mākslas darba aspektiem. Dažas tādas nobīdes saskatīju arī šāgada Venēcijas starptautiskajā kinofestivālā.
Ļoti vēlamā Nezināmā sieviete
Kā jau ziņots, festivāla noslēgumā galveno balvu, Zelta lauvu saņēma Latvijā tapusī ēģiptiešu izcelsmes dāņu režisores Majas el Tūhī (May el-Toukhy) vēsturiskā spēlfilma Nezināmā sieviete, turklāt titullomas atveidotāja Matilde Arsela ieguva Volpi kausu kā labākā aktrise.
Filmai bija pievērsti īpaši ieinteresēti pasaules kinosabiedrības skatieni, jo šī bija vienīgā sievietes režisores veidotā filma, kas iekļauta festivāla konkursā (fakts, ka dokumentārās filmas Naza līdzautore Reičela Sora (Rachel Szor) arī ir sieviete, Venēcijā ir tikai maznozīmīgs sīkums piekasīgajiem). Tāpēc arī galvenā tēma filmas preses konferencē un intervijās saistījās ar sieviešu vietu kinoindustrijā. El Tūhī uzsvēra, ka nelielais sieviešu skaits Venēcijas konkursā atspoguļo tieši sistēmiskās barjeras, kas attur režisoru sieviešu filmu nonākšanu vadošo kinofestivālu svarīgākajās programmās. Šai tēmai bija pievērsta uzmanība arī festivāla industrijas sadaļā, kurā savus jaunākos datus par sieviešu pārstāvniecību kinoindustrijā prezentēja Eiropas Padomes kultūras atbalsta fonds Eurimages. Viņu uzkrātie dati rāda, ka pēdējo desmit gadu laikā šis fonds atbalstījis 39 % sieviešu un 61 % vīriešu režisētu kinodarbu, kas vērtējamas kā ievērojamas izmaiņas, jo 2014. gadā, kad sāka apkopor šādu statistiku, Eurimages bija atbalstījis tikai 21 % sieviešu projektu. 2024. gads pat ir bijis izņēmums tādā ziņā, ka pirmo reizi atbalstīto sieviešu režisoru projektu skaits (53 %) pārsniedza atbalstu ieguvušo režisoru vīriešu filmu skaitu.
Savukārt Venēcijas kinofestivāla statistika par iesniegtajām filmām demonstrē, ka sievietes daudz biežāk festivālam piesaka īsfilmas, kā arī debijas vai otrās pilnmetrāžas filmas. To var vērtēt optimistiski – cerēt, ka nākotnē šīs jaunās režisores spēs izsisties arī līdz lielajiem un dārgajiem projektiem, un manāmākas izmaiņas industrijā patiesi notiks arī augstākajā ešelonā – pilnmetrāžas konkursu skatēs. Taču pagaidām saglabājas tendence –
jo lielāki, sarežģītāki un dārgāki projekti (ieceres ar budžetu virs 500 tūkstošiem eiro), jo mazāk sieviešu tādas režisē.
No Venēcijas perspektīvas skatoties, tas, kur filma ir uzņemta, no visas pasaules sabraukušos kinokritiķus parasti neinteresē, ja vien tas nav kāds visu pasauli pārākajā pakāpē aizrāvis blokbāsters. Kinokritiķim šāda informācija kinofestivāla daudzum daudzo notikumu virpulī var palikt neredzama, taču kinoražošanas pusē – industrijā nodarbinātajiem – tā var būt ārkārtīgi nozīmīga. Es katrā sarunā entuziastiski uzsvēru kolēģiem, ka Nezināmā sieviete ir uzņemta Latvijā, bet viņi to ātri norija kā mazlietojamu informāciju, un mēs žigli pārgājām pie tā, ko visi apsprieda manā burbulī, – proti, pie el Tūhī filmas estētikas.
Nezināmā sieviete ir Eiropas labākajās mākslas kino tradīcijās veidota, visnotaļ klasiska un groda vēsturiskā drāma, tāpēc festivāla gaitā prognozes par šādas filmas uzvaru bija visai atturīgas – tas izvērtās par apbalvošanas ceremonijas pārsteigumu, jo konkurenti bija dažādās nozīmēs ekstravagantāki. Diemžēl abas skaļākās no apbalvotajām filmām – krievu režisora Iļjas Hržanovska skandalozās kinosāgas jaunāko darbu DAU (balva par labāko režiju)[2] un dokumentāro filmu Naza par to, kā Izraēla iznīcina Gazas joslu (žūrijas specbalva), man neizdevās noskatīties, jo tās demonstrēja jau pēc manas aizbraukšanas.
Abi šie darbi būtu apspriežami aktuālā politiskā kino kontekstā, un politisku filmu šogad Venēcijā bija pat neraksturīgi daudz. Kolēģi smējās, ka Venēcija sāk līdzināties Berlinālei, kuru vienmēr raksturo politiski un sociāli ass kino. No manis redzētajiem darbiem aktuālā politiskā kino kopainā ļoti precīzi ierakstās kāda cita filma, kuras tapšana arī bijusi cieši saistīta ar Latviju.
...un Nevēlamie (?) draugi
Uz Venēcijas starptautiskā kinofestivāla ekrāniem parādījās arī Jāņa Dombura seja. Viņa autorraidījuma Kas notiek Latvijā? fragmenti bija iekļauti Kanādas režisores Jūlijas Loktevas dokumentārajā eposā Mani nevēlamie draugi. 2. daļa. Trimda (My Undesirable Friends. Part II. Exile), kas savā sešu stundu garumā tika pirmizrādīta festivāla ārpuskonkursa skatē. Filma vēsta par emigrācijā strādājošiem krievu neatkarīgajiem žurnālistiem. Šī kinodarba pirmā daļa – Mani nevēlamie draugi. Pēdējais ēters Maskavā – pirmizrādi piedzīvoja 2024. gada oktobrī Ņujorkas kinofestivālā, es to redzēju dažus mēnešus vēlāk Berlinālē.
Lai gan otro daļu var skatīties arī tad, ja nav redzēta pirmā, tomēr labāk, ja varoņi un viņu priekšvēsture ir zināmi. Filmas pirmā daļa vēstīja par pēdējiem mēnešiem, kuros neatkarīgie krievu žurnālisti vēl strādāja Maskavā; skatītājs kļūst par liecinieku tam, kā Putins neatkarīgajiem medijiem pamazām piegriež skābekli. Pirmā daļa noslēdzas 2022. gadā ar Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Šī filma bija būtiska kā paradigmatisks piemērs tam, kā autoritāri režīmi īsā laikā izrēķinās ar sev nevēlamiem medijiem; pasaules ziņas ik dienu stāsta par valstīm, kur tas notiek, bet Loktevas filmas pirmā daļa precīzi iezīmēja iespējamos mehānismus.
Filmas otrā daļa, kuru skatījos Venēcijā, vēsta par šo pašu žurnālistu dzīvi un darbu pēc aizbraukšanas no Krievijas. Jo īpaši filmas sākumā, kad dominēja epizodes, kurās atspoguļojas varoņu bailes, neziņa un izmisums, pēkšņi atrodoties svešā valstī (lēmumu emigrēt daudzi no viņiem bija spiesti pieņemt dažu stundu laikā, lai pagūtu doties uz kādu no retajām valstīm, uz kurām no Maskavas tobrīd vispār vēl varēja aizkļūt), manā apziņā veidojās dīvaini svaru kausi – es dusmojos, kāpēc man uz ko tādu jāskatās, ja pretējā svaru kausā atrodas ukraiņu pieredze, un viņus Krievija joprojām apdraud katru dienu.
Taču, kad filma aizvien vairāk koncentrējās uz žurnālistu profesionālo darbību, tā atkal kļuva par uzskatāmu avotu tam, ar kādām juridiskām, ekonomiskām, sociālām un politiskām grūtībām neatkarīgie žurnālisti saskaras, ja viņiem liegts strādāt viņu dzimtajā valstī. Un Latvija šajā situācijā nebūt nenospēlēja pozitīvāko lomu – epizode par to, kā 2022. gada decembrī Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) anulēja apraides licenci kanālam TV Doždj, ir viens no šī kinodarba centrālajiem notikumiem. (Jāuzsver arī, ka 2025. gada jūlijā Administratīvā apgabaltiesa NEPLP lēmumu atzina par prettiesisku.)
Kā parāda filma, žurnālists, kura uzdevums demokrātiskā sabiedrībā ir atklāt valdošās varas nepilnības, norādīt uz pārkāpumiem un izgaismot netaisnības, ir arī pārbaudījums runas brīvībai tajā vai citā valstī. Tāpēc filmu Mani nevēlamie draugi. 2. daļa. Trimda var skatīt arī kā demokrātijas testu valstīm, kurās emigrējušajiem Krievijas žurnālistiem izdodas vai neizdodas iekārtot savu darba dzīvi. Raidot no Latvijas, TV Doždj pārstāvji nebūt nebija nevainojami, taču NEPLP reakcijas prettiesiskums, tostarp neļaujot kanāla pārstāvjiem attiecīgajā elektronisko mediju uzrauga sēdē izklāstīt savu redzējumu, filmas kontekstā liek uzdot jautājumu arī par tiesiskumu Latvijā. Tāpēc, skatoties šo filmu, es kaunējos par Latviju. Kad filmas varoņi mudina citus vienmēr būt modriem, pat histēriskiem, jo pazaudēt savu valsti ir pavisam viegli, tad viņi to saka, ne tikai balstoties savā Krievijas pieredzē, bet arī tuvplānā vērojot, kā šobrīd mainās ASV. Turklāt Krievijas roka tagad sniedzas arī līdz neatkarīgajiem žurnālistiem emigrācijā, kā to apliecina filmas varones, bijušās Novaja Gazeta žurnālistes Jeļenas Kostičenko noindēšanas mēģinājums (iespējams, Krievijas sarīkots) 2022. gada rudenī Vācijā.
Cita veida kinopieredzes – Venice Immersive
Līdzās Lido salai, kur norisinās Venēcijas kinofestivāls, atrodas pavisam mazā Lazzaretto Vecchio sala – bijusī slimnīca un lepras kolonija –, kur jau desmit gadus festivāla laikā notiek jaunākajiem VR, XR, AR un citiem paplašinātās realitātes darbiem veltītā festivāla sadaļa Venice Immersive. Tā ir savā jomā vadošais pasākums, kas ar katru gadu pieņemas spēkā un iepazīstina ar aizvien aizraujošākiem jauno mediju mākslas darbiem. Diemžēl viena lieta gan nemainās – pasaulē nav daudz vietu, kur vēl tik koncentrētā veidā var iepazīties ar šī kino veida avangardu. Nemainās arī tas, ka šie darbi savu tehnisko nosacījumu dēļ ir un paliek pieejami tikai nelielai interesentu daļai. Plašāku lietojumu paplašinātās realitātes mediju darbi patlaban gūst muzejos un citās kultūras institūcijās, jo īpaši Āzijas valstīs, kur tiem esot plaukstošs tirgus. Tāpēc katru reizi, būdama Venēcijas kinofestivālā, rezervēju pusi dienas, lai gūtu kaut nelielu ieskatu šī kinoformāta attīstībā.
Nejaušas sakritības dēļ man laimējās redzēt divus no trim festivāla noslēgumā apbalvotajiem Venice Immersive darbiem (kopumā bija izstādītas 68 virtuālās pieredzes). Pītera Flaertija Impērija uz jūras / Empire at Sea, ASV), kas ieguva Sasniegumu balvu, balstās koplietošanas realitātē (shared reality) desmit skatītājiem, kas, izmantojot Apple Vision Pro brilles, brīvi kustas ap galdu, uz kura norisinās virtuālā pieredze. Impērija uz jūras ir solarpunk žanram[3] piederīga utopija, tā vēsta par klimata pētniekiem, kuriem uz kuģa izdevies izdzīvot katastrofā, kas iznīcinājusi visu pārējo dzīvo. Izmantojot jaunākās hologrāfijas tehnikas, autori radījuši pētnieku stacijas-kuģa ilūziju, kuru vistuvāk var raksturot kā uzfilmētu TV teātri, taču ar laikmetīgiem kinolīdzekļiem. Ņemot vērā, ka TV teātra tradīcija nebūt nav raksturīga visām valstīm, tas var nostrādāt arī kā efektīgs pārsteigums. Jāuzteic autoru organizētās mizanscēnas virtuālajā telpā, ļaujot skatītājiem pašiem izvēlēties, kuriem varoņiem un no kura skatpunkta sekot līdzi.
Savukārt darbs No pelniem / Out of the Ashes (ASV), kas saņēma Venice Immersive žūrijas speciālbalvu, ir VR dokumentārā filma, kuras režisori Rorijs Mičels un Nonija de la Peņja (Rory Mitchell, Nonny De La Peña) jau vairākus gadus darbojas paplašinātās realitātes kino avangardā. Izmantojot jaunākās telpiskās tehnoloģijas, šī virtuālā pieredze ļauj skatītājam kļūt par aculiecinieku ugunsgrēkiem, kas 2025. gadā plosījās Losandželosā, nodegušajos pilsētas rajonos uzklausot cietušo stāstus. Ļoti iespaidīgs darbs, jo trīsdimensiju pieredze, pašam (it kā) atrodoties uguns iznīcinātajos namos vai stāvot uz ielas, kuras malās vēl kūp pelni, ļauj piedzīvot, kā šie nami kopā ar liecinieku atmiņu stāstiem virtuālajā vidē tiek atkal uzbūvēti no jauna, empātijai pievienojot tīri viscerāli piedzīvotu pieredzi.
Gājēji it visur
Mana kinopieredze Venēcijā nebeidzās ne ar klasisko kinofestivāla formātu, ne arī paplašinātās realitātes darbiem, tā turpinājās Venēcijas mākslas biennālē, jo kinomākslinieka radošie meklējumi, tāpat kā viņa radītie darbi, nereti nav ievietojami tikai vienas mākslas jomas kastītē. Ievērojamais lēnā kino lielmeistars Cajs Minļans (Tsai Ming-Liang), kuru kinoforuma Arsenāls apmeklētāji varbūt atceras no viņa karjeras sākumposma filmām Upe / River (1997), Caurums / Hole (1998) un Cik pulkstenis? / What Time Is It There? (2001), šāgada Venēcijas kinofestivālā demonstrēja jau vienpadsmito cikla Staigātājs / Walker filmu Putekļi / Dust (2026). Katrā no šī cikla filmām cilvēks – Staigātājs – iet cauri kādai konkrētai ģeogrāfiskai vietai; piemēram, šajā sērijā tā ir Sansebastjana. Paralēli Venēcijas Mākslas biennāles programmmā šajā laikā izrādīja Staigātāja septīto filmu Smiltis / Sand (2018), tajā Minļana spēlfilmu aktieris Lī Kanšens (Lee Kang-chen) atveido budistu mūku, kurš Ziemeļtaivānā iet pa piesārņotu, postapokaliptisku iespaidu atstājošu piekrasti. Mazliet pārspīlējot, var teikt, ka filma abos forumos ir gan viena un tā pati, taču atšķirīgās izrādīšanas vietas – no ārpasaules nošķirta kinozāle Venēcijas kinofestivālā un viens no ārkārtīgi daudzajiem darbiem Venēcijas Arsenāla izstādē izrādīto daudzskaitlīgo darbu raibumā – skatītājam veido divas atšķirīgas pieredzes. Un pēdējā no tām patiesībā man bija tikai kas garāmskrejošs.
