Vai viena recenzija var „nokaut filmu”? Un vai kritiķim jāuztraucas par sava viedokļa ietekmi uz filmas (izrādes, koncerta, grāmatas) kases ieņēmumiem? Par šādiem šķietami absurdiem jautājumiem Kino Rakstu redakcijai nācās domāt, saņemot uz veidlapas noformētu oficiālu sūdzību par vienu konkrētu publikāciju – Aivas Birbeles recenziju filmai „Zeme, kas dzied”.
Kinozinātniece Inga Pērkone mūs jau gadu desmitiem māca, ka gandrīz nekas kinovēsturē nenotiek pirmoreiz. Taču nupat žurnāla Kino Raksti gandrīz divdesmit piecus gadus ilgajā vēsturē gadījās kas patiesi nebijis – redakcija saņēma sūdzību, ka, publicējot Aivas Birbeles satīrisko recenziju par filmu Zeme, kas dzied, esot pārkāptas mediju ētikas vadlīnijas, kuras definē biedrības Latvijas mediju ētikas padome izdotais Ētikas kodekss.
Iesākot ar diezgan neskaidru pārmetumu „rakstam nebija pievienota atsauce, ka tas ir autores viedoklis”, portālu Kino Raksti lūdz izvērtēt „Aivas Birbeles raksta atbilstību Faktu un viedokļu nošķīrumam, kā arī autores godprātībai, kas nepieļauj sagrozītā vai maldinošā formā pasniegt informāciju, pārspīlējumu, stereotipizācijas publiskošanu un centienus tīši un aizklāti ietekmēt auditoriju.”
Par „īpaši nepieņemamu ētikas pārkāpumu” sūdzības iesniedzējs uzskata to, ka rakstā iekļautais un salikumā izceltais teikums “Filmas pamatideja ir bijusi parādīt, cik dažādos veidos var drūmi runāties ar lampiņām izgaismotos kabinetos vai Brīvdabas muzejā” ir "balstīts sagrozītos faktos", jo filmas īstenā pamatideja, kam „autore savā rakstā nav veltījusi nevienu rindu”, esot „stāsts par to, kā radās Pirmie Dziedāšanas svētki, kā tika sākts lietot vārdu “Latvija”, kā dziesma Dievs, svētī Latviju! kļuva par lūgsnu”.
Kino Rakstu redakcija savukārt uzskata, ka jau no citētā teikuma vien var nolasīt recenzijas ironisko toni, turklāt būtu absurdi pieprasīt faktoloģisku precizitāti no teksta, kas nepieder analītiskas žurnālistikas vai ziņu formātam, bet gan ir radošs sacerējums īpašā mākslinieciskā tonalitātē. Tāpēc uzskatām, ka Aivas Birbeles recenziju (un jebkuru recenziju) nemaz nav iespējams vērtēt mediju darba ētikas kontekstā; uz to netieši norāda arī Latvijas mediju ētikas padomes Ētikas kodekss, kura ievada daļā uzsvērts – kodeksu izmantojot, jāņem vērā, ka „dažādi mediju tipi, žurnālistikas veidi, žanri un formāti ir vērtējami to redakcionālās politikas, satura un tehniskajās robežās” (Kodeksa punkts 2.2).
Apgalvojums, ka recenzija – lai vai kāda tā būtu – pārkāpj mediju darba ētiku, pēc būtības ir ne tikai mēģinājums ietekmēt portāla redakcijas darbu, bet arī rosina cenzēt gan autoru viedokli, gan viņu radošo darbību. Svarīgi uzsvērt, ka recenzijas ir radoši jaundarbi, uz kuriem attiecas Latvijas Republikas Satversmes 113. pants („Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību (..)”). Un, protams, Satversmes 100. pants nosaka: “Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Šo aksiomu apstiprina arī likuma Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem 1. pants – „Preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta.”
Tas arī būtu viss, kas Kino Rakstu redakcijai būtu sakāms kā atbilde šajā jautājumā, ja ne kāds sīkums, kas šo sūdzību ielogo plašākā kopainā. Proti, sūdzību uz sava uzņēmuma oficiālās veidlapas raksta filmu izplatīšanas kompānija, kas izplata kinoteātros arī filmu Zeme, kas dzied. Tādējādi sanāk, ka aiz rūpēm par to, lai Kino Raksti ievērotu mediju darba ētiku, izplatītājs slēpj savu ekonomisko ieinteresētību, nekautrējoties nostādīt „savu kasi” pret vārda, viedokļa un mākslas brīvību, kas pieder pie demokrātiskas sabiedrības pamatnosacījumiem.
Kinokritiķu attiecības ar filmu režisoriem, producentiem un izplatītājiem ir sarežģīta un daudzslāņaina parādība, kuru nav iespējams vienkāršot līdz melnbaltam pretnostatījumam. Jā, mēs visi esam kino ekosistēmas daļa, taču katram ir citi uzdevumi.
Kinokritiķi minētajā profesiju virknējumā ir vienīgie, kuriem nav jāpārdod filmas potenciālajiem skatītājiem;
kritiķu funkcija sniedzas daudz tālāk, nekā tikai dalīt zvaigznītes vai bumbiņas ābolu ķocī. Kinokritiķis analizē filmu un kontekstualizē to Latvijas un pasaules kino vēsturē un mākslas kopainā; šajā ziņā kinokritiķa darba devējs ir skatītājs – gan tagadnes, gan nākotnes. Ja recenzenta piedāvātā filmas analīze palīdz arī filmas radošajam kolektīvam paskatīties uz sava darba kvalitātēm no malas – vēl jo labāk, taču tas nav obligāts nosacījums.
Žurnāla Kino Raksti redakcionālā politika ietver vēlmi demonstrēt, no cik ārkārtīgi dažādiem skatpunktiem var raudzīties uz filmām un cik ārkārtīgi dažādi – stilistikas, sarežģītības, garuma ziņā – par tām var runāt. Tāpēc recenzijas pasūtinām ne tikai profesionāliem kinokritiķiem, bet arī sociologiem, vēsturniekiem, politologiem, literātiem u. c. Dramaturģes, komiķes un diplomētas aktrises Aivas Birbeles raksts Zeme, kas dzied. Novīst mans vainadziņš iederas šajā pulkā un apliecina Latvijas kritiskās domas vitalitāti, dažādību un spilgtumu. Jāpiebilst – lai nodrošinātu viedokļu daudzveidību par minēto filmu, Kino Rakstos jau 19. novembrī bija publicēta kinokritiķes Dārtas Ceriņas recenzija, drīzumā plānota vēl arī trešā recenzija, turpinot domu apmaiņu.
Dažādās jomās strādājošu autoru skatījums par filmām apliecina vispārzināmo patiesību, ka uz mākslas darbiem nav attiecināms tradicionālais komunikācijas modelis, kas ietver ziņas sūtītāja vēstījuma iekodēšanu un tā nosūtīšanu adresātam, kurš savukārt ziņu precīzi atkodē. Jo mākslas darbiem piemīt polisēmija – daudznozīmīgums –, tāpēc autoru uzskats, par ko ir viņu darbs, ne vienmēr sakritīs ar recipientu redzējumu. (Cita starpā – ja nu kāda filma izdevusies vāja, par to atbildīgs nav tikai un vienīgi kritiķis, kurš kaut ko ir vai nav „pareizi” saskatījis.)
Minētā sūdzība rosina komentēt arī kino jomā ilgstoši valdošo mītu, ka kinokritiķis ar vienu recenziju var nokaut filmas izrādīšanu kinoteātros. (Nevaram gan noliegt, ka arī Kino Rakstos īpašu lasītāju uzmanību izpelnās ironiskas vai sarkastiskas recenzijas, tomēr tas gan vairāk liecina par cilvēka dabu – skandāliņš vienmēr ir interesantāks, jo īpaši, ja tas uzrakstīts atraktīvi un atsperīgi.) Protams, pirms kādiem simt gadiem, citos informācijas aprites apstākļos, kritiķa balsij bija liels svars, taču mūsdienu komunikācijas laikmetā, kad informāciju lietotāji iegūst ārkārtīgi daudzos veidos (un arī „reklāma no mutes mutē” ir ļoti iedarbīgs un ne par kādu naudu nenopērkams informācijas kanāls), būtu ļoti naivi uzskatīt, ka viena recenzija var izmainīt visas valsts kinoskatītāju attieksmi pret kādu filmu (lai gan skaidrs, ka sociālie mediji un visdažādākie tiešās komunikācijas palīglīdzekļi var palīdzēt šo vienu recenziju izplatīt un rosināt publiskajā telpā diskusijas par recenziju un par filmu). Uzskatīt, ka viena recenzija var radikāli izmainīt filmas likteni kinoteātros, nozīmē piemirst, ka ikviens cilvēks pats pieņem lēmumu, kur un kā pavadīt savu brīvo laiku. Bet iespēju kļūst arvien vairāk, un laiks, kad filmu skatīšanās kinoteātrī bija vadošā izklaides forma, ir pagājis uz neatgriešanos. Ja ir vēlme saglabāt kinoteātrus kā vēsturisku kino izrādīšanas formu (jo īpaši tik mazā valstī kā Latvija), tad
drīzāk būtu jāstrādā pie izmaiņām kultūrpolitikā un kinoteātru finansiālā atbalsta mehānismos, kas atbilstu mūsdienu kultūras institūciju izaicinājumiem, nevis jāapkaro recenzijas, kas neatbilst izplatītāju vajadzībām.
Kino Raksti savu resursu robežās vienmēr ir atbalstījuši un arī turpinās atbalstīt kinoteātru nepieciešamību, taču kinoteātru nākotnes vārdā mēs nemelosim saviem lasītājiem un potenciālajiem kinoskatītājiem.
Filmas un citi audiovizuālie mākslasdarbi ļauj ieraudzīt pasaules dažādību, bet arī – aizspriedumus un negatīvu pieredzi, kas jāiemācās atpazīt un par ko ir jārunā. Gan kino publicistika, gan kinoteātri ir teritorijas, kas ar savu pienesumu veicina medijpratību, un pie tās pieder arī izpratne par mākslas un vārda brīvību.
