Snaudošs kulta filmas potenciāls! Pie šāda secinājuma var nonākt, apcerot jautājumu, kāpēc pirms 25 gadiem uzņemtā režisora Jāņa Streiča spēlfilma „Vecās pagastmājas mistērija” (2000) savulaik izraisīja tik pretrunīgas atsauksmes un kā tā ir „mainījusies”, skatoties šodienas acīm.
Diez vai Latvijas kino skatītājiem būtu loģiski cerēt uz nacionālo spēlfilmu pārbagātību pilnīgi visos zināmajos žanros, subžanros un tematiskajās nišās (tiesa, mums ir daudz vēsturisku, līdz ar to likumsakarīgi depresīvu kara un ciešanu eposu, lai gan šādu filmu izteikto īpatsvaru spēlfilmu ainavā uzsver vien tie, kas par Latvijas aktuālo kino neinteresējas). Tomēr gribot negribot – vismaz tuvojoties svētkiem, kuru muzikālais piedāvājums dur ausīs jebkura superveikala apmeklējuma laikā, – liekas tiešām pārsteidzoši, ka Latvijas kino šai vērienīgajai muzikālajai kakofonijai var likt pretī (vai varbūt arī līdzās, kas zina) tikai trīs spēlfilmas. Neapšaubu Jāņa Streiča Limuzīna Jāņu nakts krāsā absolūtās klasikas statusu – tas iesakņojies tik dziļi mūsu apziņā, ka nav nepieciešams atkal redzēt filmu no A līdz Ž, lai zinātu no galvas. Taču varbūt tieši tāpēc, neskaitot Streiču, šajā Līgo pilnmetrāžas spēlfilmu laukā līdz šim pamēģinājuši iekāpt vien Rīgā dzimušais austriešu režisors Aleksandrs Hāns ar ārzemnieku dēkām Jāņu naktī (2007) un Alise Zariņa ar pašironisku Jāņu triptihu par radošo mileniāļu attiecībām filmā Blakus (2019).
Nevajag gan arī pārspīlēt un domāt, ka Latvijas kinematogrāfijā katru gadu vajadzētu izcepties kādam darbam, kas tā vai citādi apspēlētu šo tradicionāli, nacionāli, komerciāli, seksuāli tik svarīgo vasaras ļembastu. Tomēr, ja pirms gadiem desmit man kāds liktu piedalīties derībās, es drīzāk būtu licis naudu uz to, ka Latvijā tiks uzmeistarota kāda vasaras saulgriežu šausmene, – nevis uz to, ka mēs redzēsim Ivaru Krastu izsūcam asinis Andrim Keišam.
Taču varbūt es kļūdos savā saulgriežu filmu uzskaitījumā, vai pat trakāk – meloju! – jo, ļoti iespējams, šāda „Līgo šausmene” (vismaz dažos savos fragmentos) jau ir tapusi. Tāpat kā kanonisko Limuzīnu, arī šo filmu režisējis Jānis Streičs, un tā ir… Vecās pagastmājas mistērija (2000)!
Šogad apritēs ceturtdaļgadsimts, kopš Vecās pagastmājas mistērija nonāca uz ekrāniem. Es tolaik vēl nezināju un nemaz nevarēju apjaust, kas ir kino; mans pirmais kinoteātra apmeklējums – Šreks – sekoja tikai nākamajā gadā. Par Mistērijas esamību uzzināju neilgu laiku vēlāk, kad nesaprotamu iemeslu dēļ izvēlējos pamēģināt kādu citu VHS ierakstu ārpus vecāku kūrētā satura, kas galvenokārt sastāvēja no Hērbija filmām, Gārfīlda seriāla un Vella kalpiem. Šķiet, tāpat vien tinot kasetes šurpu turpu, nejauši uzgāju kādu ārkārtīgi rotaļīgu, skaņām un dīvainiem tekstiem pārbagātu latviešu filmu ar visiem kaut kur redzētajiem aktieriem un vienā lomā vēl pat to puisi, kurš dzied „kur ir mana lidmašīna…”! Nevarēju saprast, kādēļ vecāki nekad nebija ieminējušies par tik jautru filmu, taču atbildi uz šo jautājumu ātri vien atradu pats, redzēdams, kā bomzis ieklapē naglas uz krusta guļošā Renāra Kaupera plaukstās. Histēriskās bailēs nācās strauji izslēgt televizoru un censties aizmirst nupat redzēto, taču tas, protams, nebija iespējams. Vismaz manā uztverē šis Streiča darbs tajā brīdī kļuva par personisku kulta filmu.
Taču – gluži tāpat, kā šausmu filmās plaši apspēlētā „nolādēta VHS ieraksta skatīšanās” nav nekāda unikālā pieredze, – arī es laika gaitā uzzināju, ka tiem dažiem pazīstamajiem, kas filmu tomēr bija redzējuši, tā pārtrūkusi tieši tajā pašā brīdī. Šķietami apstiprinot šī apšaubāmā novērojuma leģitimitāti, jocīgā kārtā pat Kino Rakstos atradu kādu diskusiju, kurā Agnese Logina apgalvo, ka filmas beigās Renārs Kaupers tika piesists krustā. Tas liek domāt, ka šis monumentāli šokējošais brīdis kolektīvajā apziņā marķēts kā nepārprotams noslēgums VISAM – par spīti tam, ka filma pēc šīs epizodes turpinās vēl aptuveni pusstundu. Vai arī, pieturoties pie reālistiskāka scenārija, tas varētu nozīmēt, ka šajā brīdī liela daļa skatītāju izslēdza televizoru – tajā 2001. gada 18. novembrī, kad filma piedzīvoja TV pirmizrādi kanālā LNT.
Šie, protams, ir tādi nedaudz ciniski jociņi, taču, ja īsi atskatās uz Vecās pagastmājas mistērijas nonākšanu tautās 2000. gada septembrī, tad mani māc šaubas, vai mūsdienās kaut viena latviešu filma būtu izgājusi cauri tik brutālai, bet, retrospektīvi atskatoties, arī uzjautrinošai kritikai.
Avīzes Diena pielikumā Izklaide TV sadaļā Kritiķa acs filma saņēma zemāko iespējamo vērtējumu – vienu zvaigzni no piecām – gan no Ditas Rietumas, gan Normunda Naumaņa. Rietuma, cenšoties definēt Mistērijas žanru, filmu nosauca par sadomazohistisku kiču[1], kamēr Naumanis to vienkārši nodēvēja par ļaunu izstrādājumu[2], ko visjēgpilnāk varētu apzīmēt ar citas Streiča filmas nosaukumu Carmen horrendum jeb šausmu dziesma[3]. Savukārt NRA recenzijā Ilona Brūvere izcēla Streiča stundu garo performanci filmas preses konferencē, kurā režisors, šķiet, skaidrojis, kā pareizi būtu nepieciešams saprast filmu. Un piemetinājis, ka vērtējošā publika kopumā ir snobiska, ar dzīvesprieka, atvērtības un gaišuma trūkumiem, un varbūt pat nav piederīga latviešu tautai[4]. Uzstāšanās gan nav palīdzējusi izvairīties no zāles neveiklā klusuma, kas sekojis pēc filmas beigām.
Kas interesanti, Streičs līdzīgi uzstājies arī otrpus okeānam, proti, ASV Ohaio štata pilsētā Klīvlendā, kur demonstrējis filmu kādā draudzes namā vietējo Amerikas latviešu kopienai. Arī šeit publika bijusi neizpratnē par filmas vēstījumu, turklāt vislielāko nepatiku konkrētajai auditorijai radījuši nepieņemamie dzeršanas skati, kas it kā raksturojot pēckomunisma laikmetu[5]. Taču pāri visam laikam gan stāv bijušā valsts prezidenta Gunta Ulmaņa teiktais, ka filma ir pļauka Latvijas sabiedrībai[6]. “Pļauka labā nozīmē,” piemetina Streičs, kurš savu darbu cītīgi aizstāvēja gan toreiz, gan arī mūsdienās, kad Dairas Āboliņas grāmatā uzsvēris, ka tauta šo filmu tā arī nav sapratusi[7].
Atzīstu, ka šajā īsajā vēstures atskatā esmu nedaudz tendenciozs, jo uzsveru tikai negatīvās atsauksmes. Taču šis fons, režisora aizdomīgie mēģinājumi savu darbu aizstāvēt, un arī fakts, ka filma, salīdzinot ar citiem Streiča darbiem, ir diezgan nepieejama, rada iespaidu, ka tā ir publiski norakstīta. Televīzijā Vecās pagastmājas mistērija nav rādīta ļoti sen, straumēšanas servisos arī nav pieejama, savukārt internetā atrodama informācija vien par dažiem atsevišķiem gadījumiem, kad to bijis iespējams redzēt uz lielā ekrāna pēc sākotnējās izrādīšanas.
Jāsaka gan, tas tikai paspilgtina manā prātā radīto “mistēriju” par filmu un liek mēģināt tikt pie kaut kāda veida atbildes par Vecās pagastmājas vietu Latvijas kino ainavā mūsdienās. Vai arī vismaz noskaidrot, kādēļ nekad neesmu sastapis Limuzīna un Mistērijas tā saucamo “double feature” kādā pirmsjāņu TV programmā.
Uzreiz gan jāpiebilst – tā kā filma, citējot Artūra Skrastiņa attēloto Ģēniju, ir “kaut kas iz parapsiholoģijas apcirkņiem”, es nebūšu spējīgs apskatīt visus sižetiskos pagriezienus, simboliskās nozīmes un metakino elementus, tomēr uzreiz būtu jāatzīmē pats būtiskākais. “Mistērija”, kas minēta filmas nosaukumā, ir atsauce uz viduslaikos izplatītu reliģisku uzvedumu, kas inscenē Bībeles sižetus. Tātad reliģisko zemtekstu esamība šajā darbā ir neizbēgama, un tas noteikti sarežģī uzdevumu man, ņemot vērā knapās zināšanas šajā laukā un bailes no bērnībā redzētā. Tomēr pieņemšu, ka tas tikai padara šo kino revīziju aizraujošāku.
Varētu domāt, ka Streičs jau laikus brīdina skatītājus par nepilnu divu stundu garo kinematogrāfisko piedzīvojumu, sākuma titru fonā ar Artūra Skrastiņa aizkadrā dzirdamo balsi paziņojot: “Ņemiet vērā, ka tas ir melnais materiāls, skaņā būs bedres, krāsas nav izlīdzinātas, un neuztveriet to kā gatavu filmu.” Tomēr, izrādās, tās ir vienkārši tipiskas režisora atrunas, pirmo reizi rādot nepabeigtu darbu. Trīs minūšu laikā skatītājs tiek ievests visnotaļ haotiskā pasaulē, kuru rada dialogu pārklāšanās, ar vēl nesaprotamiem kontekstiem, un teju visu galveno tēlu vienlaicīga parādīšanās; starp tiem neliels uzsvars ir uz Renāra Kaupera attēloto kinogrupas šoferi un filmas aktieri Juziku, kurš turklāt vēl rausta valodu. Tā nu Ģēnija pavadībā (tas, cik noprotams, ir paša Streiča “alter ego”) filmēšanas grupa kopīgi skatās nofilmēto; starp skatītājiem ir arī filmas sponsors un vagars Hugo (Ivars Kalniņš) un aktrise Magda (Aurēlija Anužīte), kurai filmas kontekstā grūti atrast citu apzīmējumu, kā Juzika un Hugo mīļotā. Lai padarītu jau tā intensīvo ievadu vēl mulsinošāku, “filma filmā” stilistiski neatšķiras no “īstās filmas”, droši vien uzsverot to, ka robeža starp dzīvi un mākslu nav nosakāma, – tas nepārprotami kļūs par vienu no galvenajiem filmas vadmotīviem.
“Filma filmā”, kas principā arī piesaka Mistērijas sižetisko un tematisko virzienu, ir kaut kas tāds, ko varētu nodēvēt par „smacīgu alkoholisko kino” (un tas nav jāuztver kā nikns uzbrauciens, bet gan kā uzslava par stila tīrību). Pavisam īsi par sižetu – Dudū (Renārs Kaupers) ar Laimoni (Andris Bērziņš) ir rabotņiki, kuriem kāda veca veča (Eduards Pāvuls) lauku midzenī, iepriekš pagastmājā, uzdots aizmūrēt pagraba durvis. Taču vecajam vecim sākas kaut kāda veida alkoholiska psihoze, kuras svarīgumu apstiprina tādas kinematogrāfiskas klišejas kā pēkšņs zibens un lietus aiz loga, un viņš atzīstas noziegumā. Proti, viņš izrādās izbijis čekists, kurš 1941. gadā nošāvis latviešu “buržujus” un tagad licis puišiem aizmūrēt eju, pa kurām šo cilvēku rēgi nāk viņu apciemot naktīs. Laimonis, būdams visnotaļ radikāli nacionālistiski noskaņots, ar naivā Dudū palīdzību sāk plānot, kā nomušīt veco čekistu. Taču plāniem pa vidu maisās ģimenes attiecību saspīlējumi ar sievu Annu (Indra Burkovska) un meitu Māru (Aurēlija Anužīte), vēl arī jauno laiku biznesmenis – darba devējs, tā dēvētais saimnieks (Ivars Kalniņš).
Kā redzams, Streiča piedāvātā “filma filmā” ir vēl līdz šim brīdim aizvien neuzņemts latviešu nacionālās atriebības kino. Tā teikt, brīva niša žanra filmu ainavā.
Taču, atgriežoties pie dvingas, – Streičam izdodas radīt patiešām netīru ekrāna vidi gan varoņu raksturos, gan darbībās, izskatā un pat attēla faktūrā. Man grūti iedomāties citu latviešu filmu, kas tā ostu pēc spirta, slapja pagraba, gaļas un sviedriem, turklāt Andra Bērziņa un Eduarda Pāvula varoņu ekrāna esamība, kuru paspilgtina taukaini tuvplāni, liek pašam nonākt vieglā žvingulī. Bērziņa varoņa verbālās pērles, kuras, visticamāk, piedāvājis pats aktieris, aptver plašu tematisko spektru – no divdomīgiem un vulgāriem celtnieku tostiem līdz ikdienas ekonomiskajām un politiskajām pārdomām, pieminot pat bēdīgi slaveno Banku „Baltija”. Un Dudū, būdams pavisam naivs, gaišs, dzīves neapbružāts puisis, ir spiests klausīties Laimonī, kurš neapšaubāmi šajās attiecībās sevi redz kā guru, bet Dudū acīs drīzāk ir grūti izprotams, pretrunīgs onkulis, kuram īsti pretī vēl nevar runāt. Toties Dudū var skaisti padziedāt – tas jau nebūtu Renāra Kaupera varonis, ja nedemonstrētu vokālu, kas turklāt vēl īslaicīgi spēj izārstēt stostīšanos.
Lai šī draudzīgā buhāšana iegūtu kosmiskas aprises, mistērijas pirmās daļas latīnisko nosaukumu Mea Culpa jeb Mana vaina Streičs iemontē brīdī, kad trio ķeras klāt grādīgajiem dzērieniem pagastmājas piezemētajā apgaismojumā. Lai gan šī vēlme dot reliģiozu vispārinājumu ietver sava veida pretenciozitāti, konkrēti šādā sazobē tas pat ir nedaudz smieklīgi.
Kamēr džeki dzer un mūrē, Laimoni mājās gaida norūpējusies un nelaimīga sieva, turklāt arī meita Māra, kam tuvojas vidusskolas izlaidums. “Nodzertā nelaime”, „sabeigtā jaunība”, „izpostīta dzīve” ir tikai daži no apzīmējumiem, kurus Anna velta vīram, bet viņš, īpaši konkrētajam gadījumam tērpies baltās botās un ancukā, nes mājās ziedus un nopelnīto naudu – lai "sagādātu sev alibi"! Streičs šeit iestrādājis diezgan nepārprotamu novērojumu un komentāru par viņam nepatīkamajām latviešu tautas nacionālajām īpatnībām, nu jau brīvajā valstī. Proti – tā vietā, lai risinātu savas dzīves galvenās problēmas, Laimonis gluži kā tāds fanātisks populists atrod savu misiju tautas atriebšanas plāna veidolā, beidzot nosaucot galveno vainīgo – vecu, nodzērušos un sajukušu čekistu. Šo dramaturģisko paradoksu paspilgtina vēl vispārēji jūtamā skepse un ciniskā ironija par jauno laikmetu, 90. gadu Latviju, kad mežonīgais kapitālisms noārdīja vecās varas un vērtību konstrukcijas, radot jaunas, – bet vai labākas un vai tiešām jaunas?
Tajā pašā laikā Streičs piedāvā arī pretmetu – ir taču Dudū un Māra, kas laikam jau kā tādi pozitīvi, nesamaitāti un smuki, karu ne redzējuši, ne dzirdējuši sīkie spēs atrast jēgu jaunajā pasaules kārtībā. Pat ja šobrīd tā vēl pagaidām ir tikai palīdzība Laimonim īstenot konspirāciju, kuras plāns ietver pārģērbšanos par sievieti. “Homoseksuālisti!”, par šo gājienu šokēti un neticami nopietni saka Anna. “Gaumes robeža,” plati smaidīdams, saku es. Taču galu galā tā, izskatās, būs arī viena no “Mistērijas” galvenajām atslēgām.
Alkohola lietošana, kuras laikā rodas latviešu tautas atriebes iecere, varbūt sākotnēji izklausās, tomēr patiesībā nebūt nav nekas tāds, ko varētu attiecināt uz manis pieteikto specifisko „Jāņu kino subžanru”. Taču par to nav jāuztraucas, jo filmas 2. daļa Agnus dei jeb Dieva jērs sākas ar kādas lauku apdziedātājas vārdiem “Sveika, vecā pagastmāja, līgo, līgo!” un gotiņas tuvplānu, kurai galvā uzspiests vainags. Un te nu pēkšņi fonā dzirdam ierunājamies nevienu citu kā Andreju Volmāru, kurš ne pirmo reizi spēlē pats sevi un ierastajā optimistiskajā manierē intervē Ģēniju, kam Jāņu vakarā jāfilmē aina, jo diženais Maestro (Eduards Pāvuls) var ierasties uz filmēšanu tikai šajā dienā.
Taču, kā jau tas kino mēdz notikt, visvisgalvenākais no visiem visgalvenajiem varoņiem – proti, Jēzus, – nav ieradies. Tā nu nabaga kinostudijas šoferim Juzikam nāksies aizvietot (vai varbūt spoguļot) Pestītāju un gulties uz krusta, ciešot par visu kinogrupas dalībnieku grēkiem. Un to tiešām ir daudz, jo Streičs kino uzņemšanu rāda maksimāli haotiskā, pat nešpetnā manierē, demonstrējot vistizlākās nepilnības, lažas un egocentrisma izlādes. Te ir tērpu māksliniece (Guna Zariņa), kas sagādājusi Ģēnijam netīkamus, “pārāk skaistus” tērpus, gribēdama uz ekrāna demonstrēt savu personisko vīziju. Kaut kur citur producents (Gundars Āboliņš) cenšas noorganizēt sponsora un “mūslaiku čekista”, jaunbagātnieka Hugo (Ivars Kalniņš) alus produkta izvietošanu filmā, kuras epizodē savukārt jāpiedalās Laimonim (Andris Bērziņš), bet viņš īstajā dzīvē, izrādās, kļuvis par atturībnieku. Kārtību uz laukuma cenšas nodrošināt režisora asistente Iveta, kas gan jau sapņo kādreiz tikt pie savas filmas, tādēļ nepareizi atkārto visus Ģēnija pseidointelektuālos savārstījumus. Un nekādas kārtības nav, šajā nekontrolētajā pirmskadra pasaulē Ģēnijam nemitīgi uzplijas apnicīga masu skatu aktrise, citi veči no Raganas tautas teātra nevar beigt bazūnēt latviešu iemīļotākos meldiņus, un vēl laukumā pamanās ielavīties kāds svešinieks – bomzis (Uldis Lieldidžs), zem kura necilās ārienes, protams, slēpjas Maestro attēlotā čekista dzīvais prototips.
Streiča apjomīgā kinoveidošanas pieredze ļauj patiešām veikli un rotaļīgi ne tikai reflektēt par kinolaukuma vājprātu un to, kā vienota mērķa izpildē katrs tāpat domā tikai par sevi, bet arī organiski lavierēt pa šo absurdo uzstādījumu, turklāt spējot nepārtraukti izspēlēt sarežģītas daudzplānu mizanscēnas ar ārkārtīgi asprātīgu Harija Kukela operatordarba palīdzību. Tādēļ, lai gan var apšaubīt dažu “jociņu” adekvātumu un brīžam grūti uztveramo darbību, Streičs rada tieši tik sakāpinātu un psiholoģiski nestabilu vidi, kāda varētu būt novērojama jebkurā darba kolektīvā, ja tam tiktu nozīmēts izpildīt un paspēt vissvarīgākos darbus Līgo dienā. Tiekšanās pēc saulgriežu nakts ekscesiem liek grupai, beidzoties maiņai, uzreiz sperties prom uz svinībām un aizmirst par pašu dāsnāko, nevainīgāko dvēseli uz laukuma – Juziku, kurš tiek pamests guļam uz krusta un nonāk čekista naglās.
Līdz šim brīdim filma virzās pa ļoti savādu – apšaubāmu, bet, jāatzīst, veiksmīgu trajektoriju, kas aktierspēles un sižetisko pārspīlējumu ziņā varētu atbilst “mistērijas” nosacījumiem. Nu esam tikuši līdz trešajai daļai, proti, liktenīgajai, visu izšķirošajai Jāņu naktij, kad beidzot nonāksim nosacītajā “realitātē”, kurā būs jāatrod pienācīgs noslēgums. Uzdevums ir diezgan sarežģīts, jo līdz šim savārīts tik biezs un daudzkrāsains brūvējums, ka nākamā piedeva var vai nu pilnībā visu izbrāķēt, vai pacelt dievišķā statusā. Diemžēl, lai kā man to negribētos, realizējas sliktākais scenārijs.
Lai arī trešajā daļā Tuba Mirum ir aizvien pietiekami daudz rotaļīgo ārišķību, no kurām man vistuvākā ir Ditas Lūriņas tēlotās misenes (Mis Latvija) austrumu cīņu spēriens pa Laimoņa seju, sižetiski filma demonstrē tik baltiem diegiem šūtu konstrukciju, ka tiešām vairs nav skaidrs, vai režisora izvēles ir apzināti sliktas vai vienkārši radoši un organizatoriski neveiksmīgas. Visas filmas garumā abpus ekrāna pastarpināti tiek izspēlēts mīlas trijstūris, kurā Juziks un Magda nostājas pret mūsdienu ļaunuma iemiesojumu Hugo, tad vēl ir bomzis-čekists, kuram nu nāksies cīnīties ar pagātnes rēgiem, kamēr paralēli savas peripetijas risina arī pārējie varoņi. Pārāk lielais tēlu, situāciju, simbolu apjoms noved pie stipri vienkāršotiem, banāliem risinājumiem. Hugo mēģinājumi vajāt Magdu un Juziku, tāpat kā apsaitētā Juzika neveiklie prettriecieni, rada vāja žanra kino iespaidu, nemaz nerunājot par filmas finālu pagastmājas moku kambarī. Turklāt šeit jāpiekrīt Naumaņa teiktajam[8], ka Streiča varoņi ir pārāk tukši.
Varētu oponēt, ka filma kopumā jāuztver kā tāds karuselis, kas galvu reibinošā manierē izved cauri latviešu savstarpējo attiecību un vēsturisko pavērsienu īpatnībām, sajaucoties ar Streičam nepārprotami tuvo reliģisko kontekstu. Taču trešās daļas laikā šī atrakcija sāk buksēt tieši tādēļ, ka varoņi tā arī visu laiku ir darbojušies kā karikatūras, attēlojot vai nu kādu klišeju vai paši sevi. Un diemžēl jāatzīst, ka pat tehniski šeit parādās kaitinošas kļūdas ar apgaismojuma nesakritību un vispārēju ritmisku sasteigtību montāžā. Tomēr gribu tikai atgādināt – vai atceraties, ar kādām atrunām Ģēnijs aizsargājās filmas sākumā?
Nav, protams, pārāk korekti kļūdas piedēvēt kādam nu jau pašizdomātam metakino slānim – tieši tādā veidā visādu nebūtisku topu augšgalā nonāk patiešām briesmīgas filmas, kuras izcilības statusā paceļ tādi paši drukātāji kā es, tīri ironijas un it kā stilīgas pozēšanas dēļ.
Taču neslēpšu, ka viens no Mistērijas galvenajiem pievilkšanas spēkiem, kas liek vismaz man kārtējo reizi atgriezties, ir tās ambivalentā daba.
No vienas puses, es pilnībā saprotu atziņu, ka filmu nevar uzskatīt par izdevušos, jo šeit redzama režisora vēlme pateikt visu un uzreiz, turklāt tādā laikā, kad nav skaidrs, vai viņam kādreiz vēl vispār izdosies atkal tikt pie ruļļiem. Streiča mesiānisms[9] var tiešām likties uzbāzīgs un kaitinošs. Tādēļ patiesībā nevar skaidri noteikt, vai tauta savulaik filmu patiešām nav sapratusi, vai arī daudzus vienkārši tracinājis autora vēstījums, izceļot visus “sūdus”, par kuriem mēs it kā jau nojaušam tāpat. Un šābrīža kino kontekstā vispār liekas, ka tādi koncentrēti tiešie “komentāri par sabiedrību, kurā dzīvojam” tiek bieži vien izsmieti. Nu labi, vismaz es mēdzu par tiem smieties.
No otras puses – tas, ka filma ir tik piebāzta ar verbālām, materiālām, metaforiskām zīmēm un citiem elementiem, savstarpēji tos vēl žonglējot un balansējot starp “tautas teātri” un, atvainojos, „lielo mākslu”, dod zināmu dzinuli skatīties tālāk un vērot vecmeistara došanos sev ļoti neierastā teritorijā. Šī nosacītā gaumes robeža un Streiča ālēšanās dumju anekdotisku epizožu izpausmē (piemēram, alus samainīšana ar mīzaliem) vismaz manī raisa tādu kā bērnišķīgu smaidu. Domāju, Streiča mērķis pastarpināti bija izveidot saturiski daudznozīmīgu komentāru, bet to ietērpt, cik vien bērnišķīgā formā iespējams, kas, manuprāt, vismaz pusi no filmas arī izdodas. Tas ir kaut kāda veida kinematogrāfisks protests pret pielaizītu, sterilu, it kā “intelektuālu” un sliktākajā gadījumā arī melojošu izpausmi, kuru režisors, iespējams, saskatīja nākam ne tikai mākslā, bet arī sadzīvē.
Protams, no mūsdienu skatpunkta pozitīvais ir arī tas, cik daudz laikmeta zīmju Streičs spējis iekapsulēt, – taču to varētu teikt par jebkuru kinofilmu, kas vismaz daļēji uzņemta dokumentālā vidē, turklāt ar tik daudziem tobrīd aktuāliem vecās un jaunās paaudzes aktieriem. Var arī aizdomāties, ka Mistērijas trakums spēj ļoti precīzi iezīmēt 90. gadu Latviju, taču šeit uzreiz būtu argumentējams, ka jebkurš laiks tā vai citādi ir haotisks un grūti izprotams.
Taču tas, kas, manuprāt, Mistērijā patiesi nejaušā veidā ir diezgan laikmetīgs, ir Streiča spēja radīt tādu absurdu un apšaubāmu ainu kaleidoskopu, kas, jāsaka, brīžam atgādina sociālo tīklu “prikolus”. Nu, Renāra Kaupera piesišana krustā ir mēme, tas ir neapgāžams fakts. Artūra Skrastiņa un Gunas Zariņas “Godāra dialogs” strādā un ir uzjautrinošs ārpus jebkāda konteksta. Eduarda Pāvula čekista pakāršanās ir kaut kas tāds, ko varētu aprakstīt ar atslēgas vārdiem “uncanny, dark, slapstick Eastern European movie comedy scene”. Šādu ainu uzskaitījumu varētu turpināt, un tāpēc vien filmai ir ļoti augsts kulta potenciāls mūsdienās. Tādēļ gribas domāt, ka 25 gadus pēc filmas pirmizrādes Siguldas pilsdrupās tai varbūt pat varētu atrasties jauna auditorija – pat ja tādiem skatītājiem, kā man, ir pilnīgi citi iemesli filmas baudīšanai, nekā autors sākumā iecerējis. Un varbūt Mistērijai, kā tādam ekscentriskam otrās pakāpes radiniekam, tomēr atradīsies vieta pie Jāņu svētku galda blakus kanonizētajam Limuzīnam, kas zina… Lai gan – būsim godīgi, šajos svētkos kino tāpat neviens neskatās.
