Jau 20. sezonu piedzīvo kinolektorijs “Tas, ko tu nedrīksti nezināt’’ – pasaules kinovēstures klasika ar kinoprofesionāļu ievadvārdiem piecos vakaros no 18. februāra līdz 15. aprīlim. 2026. gada sezonas kuratore Agnese Logina atceras savu pirmo pieredzi lektorijā un stāsta par jubilejas sezonas piedāvājumu.
Laikā, kad daudzveidīgs kino saturs pieejams katram pat mājās, uz maza un vidēja izmēra ekrāniem, tomēr kinolektorija formula joprojām darbojas un piesaista uzmanību, jo šajā satura pārbagātības ērā pieaug kuratoru loma. Šie kinoprofesionāļi atlasa saturu, ko ir vērts izcelt, un kļūst par filtru, kas palīdz atšķirt graudus no pelavām, vērtīgo no fona trokšņa; palīdz pievērst uzmanību būtiskākajam. Kinolektorija kuratora uzdevums nav atlasīt „labāko no labākā” – tam galu galā domātas neskaitāmas visu laiku labāko… grāmatu sērijas, regulāras profesionāļu un skatītāju aptaujas un raksti. Kinolektorija kuratora uzdevums ir atrast kinovēsturē tās filmas, kuras ir pelnījušas īpašu uzmanību tieši šeit un tagad, pat ja, iespējams, iepriekš tikušas nepietiekami novērtētas, palaistas garām vai nepamanītas.
Kino vēsture nav statiska, skatītāji nav statiski, un kino ļauj saredzēt arvien daudzveidīgākas vēstures šķautnes.
Man pašai ir vairākas filmas, kuras es noskatos atkārtoti ik pēc 5–7 gadiem un katru reizi atrodu ko jaunu. Viena no tām noteikti ir latviešu kino klasika, Rolanda Kalniņa Četri balti krekli (1967) – skatoties šo filmu, katru reizi pamanu ko jaunu un atkārtoti novērtēju spilgto, dzīvo Rīgas portretējumu. Arī Stenlija Kubrika Doktoru Streindžlavu / Dr. Strangelove (1964) sanāk noskatīties aptuveni reizi piecos gados, katru reizi atkārtoti secinot, ka filma diemžēl nenoveco. Diemžēl – jo iespējamība, ka mūsu civilizācija pati sevi iznīcinātu nejaušu un stulbu rīcību dēļ, ir pietiekami augsta.
Divdesmit sezonu laikā kinolektorijs Tas, ko tu nedrīksti nezināt ir kļuvis par uzticamu pavadoni kinovēsturē, palīdzot ieraudzīt kino klasiku citā gaismā. Es ar kinolektoriju pirmo reizi saskāros, kad vēl kā vidusskolniece ar padziļinātu interesi par kino gāju uz Kino muzeja veidotajiem pasākumiem Vecrīgā, tai skaitā pirmajām Tas, ko tu nedrīksti nezināt sezonām Peitavas ielā. Vecajās muzeja telpās kinozāle bija tehniski ierobežota – proti, tur nekādi nebija iespējams nodrošināt kinoteātra kvalitāti, taču vienlaikus tā bija viena no mājīgākajām un siltākajām vietām, kur rādīt kino un diskutēt par redzēto.
Pirmais kinolektorijs, kuru apmeklēju jau salīdzinoši nopietnā veidā, bija 2013. gadā, veltīts latviešu kinoklasikas b-pusēm, proti, filmām, kas it kā ir zināmas, bet nav kļuvušas par citējamu klasiku. Seansus ievadīja dažādu profesionāļu lekcijas, kas atklāja šo konkrēto filmu nozīmi Latvijas kino vēsturē. Tā arī bija pirmā reize, kad es pati uz lielā ekrāna redzēju Vasilija Masa filmu Zirneklis (1992), un tas bija neparasts piedzīvojums. Man prieks, ka šai filmai izdevies uzrunāt arvien jaunu auditoriju šodienas skatītāju lokā, jo tas ir patiesi fascinējošs darbs.
Viens no maniem uzdevumiem tajā gadā bija transkribēt lekcijas. Ātri vien iemācījos, ka ļoti daudzas lekcijas diemžēl transkripcijā izskatās patiesi nebaudāmas un nelasāmas, jo runāts teksts un rakstīts teksts ir divas dažādas lietas. Vēlāk, kad jau pati strādāju Kino muzejā un kinolektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt veidošana kļuva par manu atbildību, pārgājām uz lekciju iemūžināšanu videoformātā, lai nezaudētu stāstījuma kvalitāti. Starp citu, videolekcijas no iepriekšējiem lektorija gadiem joprojām skatāmas Kino muzeja YouTube kontā. Kad pārstājām censties publicēt lekcijas kā rakstītus tekstus, viens no lielākajiem ieguvējiem noteikti bija Viktors Freibergs, kura lekcijas par kino nereti bija ne tikai intelektuāli pieblīvētas, bet arī smalki komiskas, un esmu patiesi priecīga, ka viņa lekcijas joprojām ir skatāmas arī videoformātā.
Šāgada sezonas programmu es kā kuratore veidoju pēc vairāku gadu pārtraukuma, un rādīt kino klasiku greznākajā Latvijas kinoteātrī joprojām liekas fantastiska iespēja un privilēģija. Tā ir arī liela atbildība – atrast kinovēsturē spilgtākas un mazāk noslīpētas pērles, kuras nedrīkst nezināt. Šādā laikā, kad kino klasika ir pieejama visos straumēšanas servisos un tiek regulāri rādīta arī televīzijas ekrānos,
ir patīkams izaicinājums atrast iemeslus, kā pamudināt cilvēkus nākt uz kinoteātri skatīties filmas kopā.
Man personīgi atbildes uz šo jautājumu ir ļoti skaidras – kinoklasika ir jāskatās uz lielā ekrāna, un kino ir jāskatās kopā, kaut arī skatīties mājās uz mazāka vai lielāka ekrāna noteikti liekas ērtāk. Pēdējos gados vēl vairāk novērtēju arī filmas, kuras ciena savus skatītājus un neapšauba viņu intelektuālās spējas, tāpēc nepasaka visu priekšā. Un man pašai arī ļoti patīk skatīties klasiku kinoteātrī, jo tas ir svarīgs fokusa treniņš – uz pusotru vai divām stundām nolikt malā visu lieko, ieskaitot telefonu, ir sarežģīti, bet ļoti vērtīgi.
Un, protams, kinolektorijs, kā jau nosaukums liecina, nozīmē ne tikai skatīties filmas, bet par tām arī vairāk kaut ko uzzināt. Lekciju jeb ievadvārdu nozīme ir tajā, ka skatītājam iedod papildus kontekstu, konkrētu perspektīvu vai būtisku informāciju, kas noder, lai atkodētu filmu. Man kā lektorija kuratorei reizēm pat visaizraujošāk liekas meklēt īsto filmas un runātāja kombināciju, it sevišķi domājot par tādām filmām, par kurām šķietami viss jau ir pateikts. Piemēram, joprojām spilgti atceros pilsētplānotāja un sociālantropologa Viestura Celmiņa lekciju par filmu Hirosima, mana mīla / Hiroshima mon amour, kurā viņš pievērsās pilsētas atveidojumam šajā filmā par atmiņu. Tāpat īpašu prieku rada arī kinozinātnieku un teorētiķu lekcijas, kas pieejamā un koncentrētā veidā ļauj iepazīties ar kinoklasikas smalkumiem.
Šīs sezonas lektorija apakšvirsraksts ir Starp divām realitātēm, jo piecas programmā iekļautās filmas pievēršas identitātes meklējumiem juku laikos, kad vecais strauji vai lēnāk izbeidzas, bet jaunais vēl tikai veidojas. Šīs filmas ir arī tapušas tādos laikos, kad pasaulē notikušas būtiskas pārmaiņas, tādējādi fiksējot pārmaiņu garu. Taču galvenais, ka šīs ir piecas interesantas, spēcīgas un daudzveidīgas filmas, kas atklāj dažādas cilvēka pieredzes šķautnes.
Lektoriju atklāsim 18. februārī ar Sallijas Poteres filmu Orlando (1992). Šī filma ir balstīta Virdžīnijas Vulfas romāna Orlando: A Biography (1928) motīvos, un tā seko titulvaronim, savijot gan gadsimtus, gan dzimumus. Galvenajā lomā – magnētiskā un neatvairāmā Tilda Svintone, kuras Orlando ir apburošs, noslēpumains un pievilcīgs tēls. Viņa uzdevums ir nenomirt, lai nezaudētu mantojumu, ko viņam atstājusi Anglijas karaliene, bet gadsimtu gaitā Orlando kļūst par sievieti un riskē zaudēt visu, jo sievietēm lielāko daļu vēstures, protams, īpašums nevarēja piederēt. Filmas spēks nenoliedzami ir tās galvenajā aktrisē, kā arī režisores spējā notvert maigu un dzejisku melanholiju laikmetu mijā. Orlando ir ārkārtīgi skaista un maigi plūstoša, grezna un krāšņa filma, kas piedāvā atšķirīgu skatījumu uz vēsturi – tādu, kurā ir vieta dzejiskiem, maigiem, skaistiem un melanholiskiem varoņiem, ne tikai tiem, kas vēsturi raksta no varas pozīcijām. Pirms filmas – Latvijas Kultūras akadēmijas rektora, kinorežisora Dāvja Sīmaņa lekcija.
Nākamajā mēnesī, 11. martā, lektoriju turpināsim ar Jāņa Streiča filmu Likteņdzirnas, kas uz ekrāniem nonāca 1997. gadā. Šogad režisoram Streičam ir 90 gadu jubileja, un tas vien ir īpašs iemesls, lai rādītu viņa filmas. Un arī Likteņdzirnas ir pelnījušas jaunu uzmanību, jo laika distance ļauj ieraudzīt šo filmu citā gaismā. Pārmaiņu pilnajos un budžeta ailītēs tukšajos 90. gados, kad valsts atbalsts kino bija izcili trūcīgs, Likteņdzirnas bija viena no ārkārtīgi retajām spēlfilmām, kas tapa par valsts finansējumu. Filmas ietekme latviešu kino vēsturē ir daudzslāņaina, ieskaitot to, ka Likteņdzirnās debitēja aktrise Agnese Zeltiņa un Artūrs Skrastiņš, un šī filma ir viens no retajiem 90. gadu mutuļojošās Latvijas kino portretiem. Skatoties uz 90. gadiem ar laika distanci, „starp divām realitātēm” liekas patiesi atbilstošs raksturojums, jo atbrīvošanās no okupācijas laika važām nozīmē jaunas realitātes veidošanu.
Likteņdzirnas ir īpaši interesanta filma arī manai paaudzei, kas šo periodu atceras caur bērna acīm. 1997. gadā es sāku iet skolā un, lasot un uzzinot vairāk par šo periodu, kontrasts starp bērnības atmiņām un sociopolitisko realitāti ir diezgan pamatīgs. Šī arī bija viena no pirmajām filmām, ko es pati savā dzīvē skatījos kinoteātrī, lai gan vispār jau Likteņdzirnas nav īpaši piemērota filma bērniem. Varbūt tāpēc no filmas visvairāk atceros, cik negodīgi man likās tas, ka Zeltiņas varone ir akla. Tagad esmu pārliecināta, ka nav iespējams saprast Latviju šodien, nesaprotot Latviju 90. gados, un šī filma var kalpot kā viens no puzles gabaliņiem, kas palīdz saprast tā laika kopainu. Par Likteņdzirnām šoreiz runās Streiča filmu skatītāji no divām paaudzēm – Jāņa Streiča daiļrades pētniece, kinokritiķe Daira Āboliņa un kino un montāžas režisors Rūdolfs Deinats, kurš piedāvās jaunās paaudzes skatījumu uz Streiča jauno laiku klasiku.
Lektoriju turpināsim 18. martā ar Kristofa Baratjē filmu Koristi / Les choristes (2004), kas seko franču kino tradīcijai un pievēršas zēnu skolai, izgaismojot izglītības sistēmas un vardarbības neglīto seju. Filmas darbība norisinās pēc Otrā pasaules kara, tās galvenie varoņi ir internātskolas audzēkņi, kuri savā ziņā ir lieki sabiedrībai, un viņu uzvedība ataino sajūtu, ka sabiedrība viņus atdevusi iznīcībai. Tomēr zēnu dzīvē parādās gaismas stars jauna mūzikas skolotāja izskatā – viņš piedāvā izbēgt no drūmās ikdienas mūzikā, iesaistoties korī. Māksla kļūst par dziedinošu spēku, kas maina zēnu dzīves un viņus izglābj. Filmas tēmas un to risinājums atgādina gan franču kino klasiku, Žana Vigo režisēto Zéro de conduite (1933), gan Pītera Vīra nesenāko klasiku Dead Poets Society (1989). Kaut arī tēma ir smaga un joprojām aktuāla, jo diemžēl joprojām izglītības sistēma pārāk bieži pieļauj vardarbību pret bērniem un pret skolotājiem, filma ir gaiša, jo atklāj mūzikas spēku, kas dāvā dzīvību.
Īpaši priecājos, ka par filmu Koristi runās diriģents, viens no zēnu koru kustības pamatlicējiem Latvijā un Rīgas Doma kora skolas dibinātājs Jānis Erenštreits,
kurš tikko arī saņēmis balvu par mūža ieguldījumu kormūzikā.
Nākamajā seansā 1. aprīlī būs skatāma itāļu kino granda Mikelandželo Antonioni vienīgā Amerikā tapusī filma Zabriskie Point (1970), kas fiksē jauniešu dumpīgo nostāju pret politiķiem, varu un patērēšanas kultu. Filma ataino ASV kontrkultūru laikā, kad Amerika karoja Vjetnamā, ietekmējot vairāk nekā pusotra miljona jaunu vīriešu dzīves un radot milzīgu pretestību. Vienlaikus šis periods ASV vēsturē ir arī laiks, kad, pieaugot pārticībai, pieaug patērnieciskums un mīts par nebeidzamu izaugsmi un attīstību. Šajā pasaulē jaunieša dzīves vērtība ir maza – viņš ir instruments vai nu karam, vai kapitālismam –, bet filma Zabriskie Point dod balsi šai paaudzei, kas meklē sevi. Un atrod, traucoties nolaupītā lidmašīnā pa Nāves ieleju Kalifornijā. Pink Floyd mūzika, pārpasaulīgi skaisti vizuālie risinājumi un bēgšana no garlaicības, pretojoties nāvei un kapitālismam, – tāda ir Antonioni vīzija par Ameriku, raugoties no skaidri un radikāli eiropeiska skatpunkta. Šo vīziju filmas iznākšanas laikā teju neviens nesaprata, Zabriskie Point pat kādu laiku tika uzskatīta par vienu no visu laiku sliktākajām filmām, bet vēsture ir labojusi šo pārpratumu, un Zabriskie Point šobrīd rezonē ar skatītājiem tuvāk un skaidrāk nekā filmas uzņemšanas laikā. Tieši šobrīd filma iegūst jaunu aktualitāti, jo, mēģinot izlobīt un saprast, kas un kāpēc notiek Amerikā, dabiska ir vēlme vērsties pie iepriekšējām interpretācijām. Par filmu runās režisors un producents Matīss Kaža, kura personīgā pieredze Amerikā un unikālais skatījums iedos filmai aizraujošu kontekstu.
Noslēdzošā filma lektorijā būs skatāma 15. aprīlī, tā būs Gasa Van Santa filma Mans privātais Aidaho / My Own Private Idaho (1991). Šī filma ir daļēji balstīta Viljama Šekspīra lugās Henrijs VI un Henrijs V, un seko Rivera Fīniksa un Kianu Rīvsa varoņiem, kuri klaiņo pa Ameriku, meklējot jēgu un meklējot sevi, tai skaitā caur eskorta pakalpojumiem. Mans privātais Aidaho ir iegājis kinovēsturē kā spēcīgs kvīru kino piemērs un spilgta, melanholiska ceļa filma, kuras varoņi atklāj Amerikas skaistumu un postu. Vienlaikus šī arī ir viena no pēdējām Rivera Fīniksa kinolomām pirms viņa pāragrās nāves narkotiku pārdozēšanas dēļ – 23 gadu vecumā, divus gadus pēc Mans privātais Aidaho. Par šo lomu Fīnikss saņēma Venēcijas kino festivāla Volpi kausu, un tas palīdzēja aktierim pieaugt no bērnu un jauniešu filmzvaigznes par spožu Amerikas neatkarīgā kino zvaigzni. Filmas panākumi kritiķu acīs palīdzēja arī kvīru kino kļūt populārākam pamatstraumes skatītāju acīs.
Iespējams, mēs filmu Mans privātais Aidaho uztvertu citādāk, ja Rivers Fīnikss nebūtu pāragri aizgājis no dzīves, taču, no šodienas perspektīvas skatoties, viņa darbs šajā filmā liekas īpaši spilgts un īpaši traģisks. Varbūt pēc manis teiktā izklausās, ka filma ir pārlieku skumja, taču šīs skumjas ir kinematogrāfiski pārpasaulīgi skaistas. Un reizēm arī jāspēj skaisti skumt par to, ka tev it kā šķietami pieder visas pasaules brīvība un visi ceļi ir vaļā, bet tu nevari aizbēgt no sevis paša. Par filmu runās kino kurators un kritiķis Žulijens Nuhums Kulibali, kurš jau vairākus gadus veido arī 2ANNAS īsfilmu programmu Tīri kvīrs, pievēršoties šodienas kvīru kino.
Veidojot kinolektorija programmu, kuratoram vienmēr ir jālaipo starp dažādiem lielākiem un mazākiem izaicinājumiem. Taču tas viss ir tā vērts, ja kopā ar citiem skatītājiem vari iegrimt filmu pasaulē, uz brīdi aizmirstot, kas notiek ārpusē. Man vienmēr licies, ka aktīva skatītāju kopiena, kas nāk skatīties kinoklasiku uz lielā ekrāna, ir inteliģentas un nobriedušas sabiedrības zīme, un esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man ir bijusi un joprojām ir iespēja pielikt roku šādas sabiedrības veidošanā. Kinolektorija Tas, ko tu nedrīksti nezināt ilggadējā vēsture liecina, ka šāda kino skatītāju kopiena Rīgā ir stipra, tāpēc 20. sezonas priekšvakarā novēlu, lai kinolektorijs sagaida arī savu 30. sezonu.
