KINO Raksti

Ērmīgie dīvaiņi Mērija un Makss

13.12.2016

14. decembra vakarā ar kinokritiķa Artura Zavgorodnija ievadvārdiem kinoteātra “Kino Bize” repertuārā nonāk austrāliešu režisora, slavenā Hārvija Krumpeta autora Ādama Eliota pilnmetrāžas animācijas filma "Mērija un Makss / Mary and Max" (2009). Kā jau visas Eliota filmas, arī šī ir par margināļiem, jo Eliota animācija ir radikāli atšķirīga no pūkainā un puritāniskā Disneja studijas kino.

Austrālijas režisora Ādama Eliota azotē ir četras animācijas īsfilmas – Tēvocis (1996), Brālēns (1998), Brālis (1999) un Hārvijs Krumpets (2003). Par pēdējo Eliots tika apbalvots ar zelta Oskaru. Savās filmās viņš, kā likums, ataino margināļus – gan personāžu uzvedības, gan viņu psihisko saslimšanu vai ārējā izskata ziņā tie ir tēli, kuru nenozīmīgos likteņus vieglais, pūkainais un puritāniskais Disney un Pixar kinematogrāfs pārmet pār bortu.

Bet Eliots pat nemēģina sacensties ar Holivudas multfilmām. Viņa kino ir absolūti citāds, tāpēc tas uzvar.

Režisors spēj atklāt publikai savu pasaules redzējumu, kurā ir vieta nekur neiederīgajiem. Cilvēki dzīvo un mirst – dzīves banalitāte. Personāži nepiedalās kaujās par triumfu un glābšanu filmas finālā. Pretēji tam, viņu esamība ir ciešanu, neveiksmju un vilšanās pilna, bet viņi saglabā pašcieņu un dzīvotgribu.

Cilvēki, kuri šaubās un brīnās par to, ka animācijas filmas (jo īpaši – plastilīna animācija) var būt nobriedusi māksla, acīmredzot nav pazīstami ar čehu sirreālista Jana Švankmaijera darbiem. Viņš ir īsts dekoratīvi lietišķās mākslas un kinematogrāfa sintēzes meistars, kurš rada eksperimentālas, fantasmagoriskas un satraucošas filmas.

Ādama Eliota pilnmetrāžas autoranimācijas debija Mērija un Makss, kas veidota stop motion tehnikā, ilustrē vairāk nekā unikālu plastilīna pasauli. Kariķētās figūras ar izspīlētajām acīm un tuklajiem ķermeņiem atgādina spokus, bet tik burvīgus un mīlīgus, ka tie izskatās mākslinieciski apburoši šajā datorefektu un pompozu zīmēto pakaļdarinājumu laikmetā.
Eliota sevišķu rūpīgumu paģērošais arods ir reti sastopams iepriecinājums skatītājiem.

Viņš gleznaini sarunājas ar mums par esības patiesībām – dzīve ir liekulīga, nāve un neveiksme ir neizbēgamas, bet katrs cilvēks ir pa pusītei jucis. Viņš pat pievieno trešo spriedumu: izdomājumi ir obligāta esamības sastāvdaļa.

izklaidē un apgaismo

Vai zināt, kinomākslai ir gan izklaidējošs, gan apgaismojošs raksturs. Kino dziedē rētas vai palīdz ko izprast, pat ja uz ekrāna ir kas amizants, smieklīgs un niecīgs. Necilajā, tomēr aizkustinošajā un skumjajā filmā Mērija un Makss patiešām ietverta kaut kāda jēga un mierinājums. Ādams Eliots savā filmā prasmīgi sajauc skumjas, humoru un patosa devu, piesātinot ar sarežģītām emocijām un saturu sērīgo stāstu (pirmajā acu uzmetienā – virsslānī vienkāršu) par diviem vientuļiem cilvēkiem.

Mazā Mērija Deizija Dinkla, kuru ierunājusi Betānija Vitmora (Tonija Kolete ierunājusi jau pieaugušo Mēriju), slepeni raksta vēstuli uz Ņujorku neveiklam, tuklam vientuļniekam Maksam, kurš runā nūģīgajā Filipa Seimūra Hofmana balsī. Ziņkārajai Mērijai Makss ir svešinieks. Viņa iebakstīja ar pirkstu telefona grāmatā un nejauši trāpīja viņa pasta adresei, kad ieinteresējās par jautājumu, no kurienes rodas bērni.

Meitenīti skolā ķircina par “kakiņas krāsas” dzimumzīmīti uz pieres. Viņa dzīvo visai trūcīgā Austrālijas piepilsētā kopā ar māti – alkoholiķi un kleptomāni; viņas klusais tēvs strādā rūpnīcā, kas ražo tējas maisiņus, bet brīvajā laikā nodarbojas ar taksidermiju. Stāsta gaitā notiekošā detaļas mums izskaidro aizkadra teicējs Barijs Hamfriss.
Teicējs: „Viņi itin kā baroja viens otru, tikai Mērija auga garumā, bet Makss – platumā”.

Nemierīgās Mērijas vaļsirdīgās vēstules ietver bērnišķi vienkāršu saturu, tomēr tās noved laipno Maksu līdz nervu sabrukumam.

Āķis tajā, ka Makss ir trakoti bailīgs un vārdos skops. Makss dzīvo savā askētiskajā mikrokosmā saskaņā ar negrozāmi ieviestu kārtību: viņš apmeklē seminārus tiem, kas cieš no aptaukošanās, bet vakaros našķējas ar hotdogiem, kuros desiņas vietā ir šokolāde, un televizorā skatās multfilmu The Noblets. Daļēji tieši tāpēc Mērija un Makss kļūst par draugiem, jo abiem patīk The Noblets un abi dievina saldumus (Mērijai ir vājība uz iebiezināto pienu). Starp citu, bērnībā par Maksu ņirgājās, un tas, dabiski, atsaucās uz viņa veselību – viņš nonāca slimnīcā ar smagas depresijas un aptaukošanās diagnozi. Savukārt pasēdēšanas uzēst-mīļotāju lokā ir viņa vienīgais iemesls iziet cilvēkos.

Mīlestība kā sendvičs ar salātiem

Aizkustinošā Mērijas un Makša likteņu savīšanās spirālveidīgi uzņem apgriezienus. Autors attēlo pretrunīgu polaritāti – astoņus gadus vecas skolnieces un neuzticīga, nomocīta un nemierīga 44 gadus veca introverta priekšstatus par dzīvi. Makss nekad nav zinājis, kā būt “normālam”, bet Mērija vēl ir vienkārši bērns, tāpēc varoņi turpina rakstīt, akli pieņemot šo izmisīgo un aizkustinošo ceļu, kas abiem izskatās kā viņu notikšana un grēksūdze. Viņiem neveidojas romāns, tomēr uzskatāmi atklājas mīlas jeb aizraušanās stāsts, tādēļ abi raisa te smieklus, te asaras, neraugoties uz attālumu un vecuma starpību.

Meitenītes emocionālais ceļojums sasniedz kulmināciju ainā, kas ir līdz neprātam reibinoša un tik meistarīgi izspēlēta, ka nav iespējams atraut acis. (Brīdinu – ja bail no spoileriem, nav ko lasīt recenzijas). Apmainīšanās ar vēstulītēm piepeši apraujas un

Mērija, sarijusies mātes tabletes, nostājas uz krēsla ar cilpu kaklā. Un atskan dziesma Que Sera Sera / Lai notiek, kas notikdams,

kas iekļauta Alfrēda Hičkoka kinolentē Cilvēks, kurš pārāk daudz zināja / The Man Who Knew Too Much (1956). Tajā tiek dziedāts par meitenes pieaugšanu – no bērnības un jaunavības līdz mātes lomai.
Satriektajai Mērijai fonā plivinās fotogrāfijas, kurās atainotos mirkļus skatītāji vērojuši visas filmas laikā. Viņa tās diriģē, itin kā pārkārtojot savas atmiņas; tā ir kulminācija cīņai starp Mēriju un viņas personīgajiem šķēršļiem. Taisnību sakot, Mērija ir vispārināts tēls ar zemu pašvērtējumu un atsvešinātības sajūtu. Mērijas vietā varētu būt jebkurš. Patiesi melodramatiska epizode izcilajā filmā, kas spēj sirds ritmā pārvērsties no fantāzijas traģēdijā.
Teicējs: „Viņš juta mīlestību, bet nespēja to izteikt, tās būtība viņam bija tikpat neskaidra, kā sendvičs ar salātiem”.

Sadraudzēties, lai sakārtotu

Filmā tiek aplūkota draudzība, vientulība, aptaukošanās, pašnāvība, grūtsirdība, izolācija, trauksme, psihiskas kaites un autisms (tai skaitā – Aspergera sindroms).
Mērija un Makss iemieso gudru un prasmīgu pieeju tādām tēmām, kas notur līdzsvaru starp prieku un skumjām, rotaļīgumu un dziļdomīgumu.

Ādams Eliots ir talantīgs vizionārs. Viņš pasludina, ka nieka vērta ir veselīga sabiedrība, ja tā apzīmogo ar negodu un triec prom tādus ērmīgus dīvaiņus kā Mērija un Makss.

Ja Makss izvēlas vienus un tos pašus skaitļus, spēlējot loterijā, un izliekas par starpgalaktisko robotu, ar knaiblēm aizvācot atkritumus no ielām, vai arī runā kaut ko ne tā kā visi, tad nosodot, mēs sauksim Maksu par stulbeni? Cilvēku pasaule Maksim, tāpat kā Mērijai, ir neskaidra un haotiska. Viņi vēlas sadraudzēties, lai labāk izprastu nejēdzīgo pasauli ap viņiem, kā arī sakārtotu savu dzīvi.

Autors demonstrē atsvaidzinošu skatījumu uz cilvēku netikumiem un dīvainībām, iegremdējot mūs aizraujošā vojāžā caur prāta nostūriem. Viņš nesit nelaimīgos. Dīvainības parādītas kā neizbēgamība, atgādinot, ka daudzi no mums – un, iespējams, pat visi – ar tādām dzīvo. Multfilmas varoņi sadzīvo ar dīvainībām katru dienu un uztver tās kā neizbēgamu un nepieciešamu daļu no sevis. Varbūt personāžu atjautīgā izdoma ir viņu savdabība. Pašaizliedzīgā Maksa vārdiem – censties izmainīt tādu stāvokli nozīmētu “mēģināt mainīt acu krāsu”.

Makss un Aspijs

Un, lūk, pieaugusī Mērija, jau kā medicīnas universitātes studente, raksta pētījumu par Aspergera sindromu, un Makss ir izpētes objekts. Savas labās gribas uzplūdos viņa izdara kļūdu – varone sāk uzlūkot savu labāko draugu kā defektu un kroplību, kā tādu, kuru var pažēlot, lai arī pats Makss nekādas novirzes sevī nemana un nepiešķir lielu nozīmi grūtībām, ar kurām saskaras ik dienu. No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis, tāpēc Mērija īsā laika sprīdī pārvēršas par nodevēju. Skatītājs kļūst par liecinieku satraucošam atspulgam spogulī. Drīz vien Mērija saprot, kā pagātnē pieredzētie apstākļi un vide ietekmē viņas tagadni.
Tuvojoties finālam, kinolente ar savu filozofēšanu tomēr kļūst pārāk sentimentāla un uzmācīga. Darbība ir idealizēta un krāsas sabiezinātas.

Ievērības cienīgi ir tas, ka sindroma termina vietā Maksam saīsināšanas labad patīk lietot mīlīgo “Aspijs”. Varonis turpina aprakstīt dažas “Aspija” iezīmes un, tieši pateicoties šiem akurāti ilustrētajiem paņēmieniem, publika iepazīstas ar Maksa un apkārtējo cilvēku uzskatiem par viņa stāvokli.

Makss izstrādā izdzīvošanas stratēģiju. Viņš kopš bērnības izmanto piezīmju grāmatiņu, kurā norādīti vieplīši ar emocijām, kas spēj palīdzēt Maksam labāk saprast cilvēku – tā teikt, atšifrēt neverbālos signālus. Pēc tam viņš prāto, ka ekscentriskā uzvedība dod varbūtējas priekšrocības viņa dzīvē (viņš veikli saliek Rubika kubu). Tā ka viss nemaz nav tik slikti. Un tomēr multfilma patiešām parāda abu personāžu stāvokli kā rūgtu nejēdzību. Makss paļaujas uz attiecībām ar Mēriju, lai saliktu pa plauktiņiem paša domas un palīdzētu arī viņai. Un Eliots, izmantojot bagātīgo praktisko materiālu (tekstu un plastilīnu), ceļ animācijas latiņu un izvērš tēmas izteiksmīgi un liriski.

Makss Džerijs Horovics: „Bērnībā es izgudroju sev draugu, ko sauc misters Ravioli. Mans psihiatrs apgalvo, ka viņš man vairāk nav vajadzīgs. Tāpēc viņš sēž stūrī un lasa”.

Dīvainība nav tas, ka būtu kāds gādīgi jāžēlo vai ar kaunu jānopeļ, bet tas, ka sabiedrība varētu pacensties izprast labāk. Šajā antitēzē slēpjas filmas Mērija un Makss skumjā patiesība. Autors pamatīgi izpēta cilvēci un nosaka visai pesimistisku diagnozi. Tiesa, šī diagnoze netiek pierakstīta galvenajiem varoņiem, bet, kā noprotams, mums. Ādama Eliota elegantā filma ir dziļi griezīgs un pašironisks baudījums.

Dizaina un gaisotnes svētki

Nav iespējams runāt par filmu un neko nepateikt par tās stilu. Mērija un Makss, kas tika izrādīta Sandensas kinofestivālā 2009. gadā, gaisotnes un estētikas ziņā turpina iepriekšējos Eliota darbus.

Kamerformāta stāstam tika izbūvētas 133 dekorācijas, uztaisītas 212 plastilīna lelles un 475 rekvizītu vienības.

Mērija un Makss ir vistīrākais autorkino ar Ādama Eliota personīgo Visumu. Valoda ir vizuāla. Kamera līgani valsē, ieskatoties te Mērijas vecajā namā, te patukšajā Maksa dzīvoklītī. Plastilīns ārkārtīgi pārspīlē tēlu ārējās iezīmes, piešķirot tiem kroplīgu, taču jokainu izskatu, tomēr viņi joprojām paliek dzīvi, kaut arī ir animēti. Mīmika un žesti ir teatrāli, tāpēc mums viegli noteikt personāžu stāvokli. Notiekošais izklāstīts teju kā pantomīmā, savukārt aizkadra teicējs un varoņu dialogi pastāv gandrīz vai atsevišķi no tiem. Te vārdus papildina darbība un iziet ārpus tās robežām, lai paplašinātu nepakļāvīgo tēlu portretu rāmjus. Šeit galvenais ir noskaņojums ar anekdotiskām ainiņām. Noskaņojumam un prātam domāta komiska retro-drāma, kas danco starp rūgtumu un absurdu.

Melanholiskā filma formas ziņā ir cikliska – varoņi sarakstās, dalās ar atmiņām un našķējas ar saldumiem. Autors pārlieku daudz izmanto aizkadra precizējumus un būtībā Maksa un Mērijas stāstam nav skaidri noteiktas trajektorijas, bet tieši tur atklājas filmas burvīgums. Skatītājs ar nemainīgu pastāvību dzird par to, tieši ko raksta personāži. Domas viņu galvās tiek nodiktētas skaļi un tik skanīgi, it kā mēs paklusām lasītu slepenu vēstījumu vai epitāfiju uz kapa plāksnes.

Mēs dzirdam vissvarīgāko par šiem cilvēkiem, tāpēc viņu draudzība un savstarpējā uzticība izskatās neviltota un nevainīga.

Mērija un Makss ir dizaina un gaisotnes svētki. Ņujorka ir noslēgta, bez izejas un līdzīga Bērtona Gotemai ar fantastiskiem debesskrāpjiem, kas ietiecas pelēkajās debesīs, bet zem tiem stiepjas bezpersoniskas, gandrīz tukšas ielas. Ja arī manāma kāda figūra, tad tā bažīgi šaudās caur megapoles masīvu ēnām. Ir kāda jutekliska pieredze, ko skatītājs pārdzīvo šajā nuāriskajā hiperrealitātē. Ādams Eliots izstāsta stāstus par cilvēkiem, kuru dīvainie raksturi un dzīvesveidi novieto viņus ārpus valdošajām tautas masām.

Maksu nomāc rēgainās Ņujorkas piedrazotība (viņu aizkaitina, kad cilvēki nomet zemē izsmēķus, tāpēc viņš ir spiests tos pacelt), bet pilsētas cūkkūti un bardaku neviens nemana, jo tajā piedzimst un nomirst. Ainās ar bālo un allaž izbrīnīto Maksu teju vienmēr ir drūmi un saspiesti. Gaismā, kaut arī blāvā, iekrāsotas epizodes ar Mēriju. Kaut vai skatīties uz attēliem bez jebkādas piepūles – tas vien ir neizsakāms baudījums. Mēs nevērojam tēlus un kāda biogrāfiju. Mēs vērojam dzīvi. Makss Džerijs Horovics: „Ņujorka ir ļoti trokšņaina vieta. Es gribētu dzīvot vietā, kur ir klusāks, piemēram, uz mēness. Nu nepatīk man pūļi, spilgta gaisma, negaidīti trokšņi un spēcīgas smaržas, bet Ņujorkā tas viss ir, jo īpaši smaržas”.

Eliotam piemineklis

Vienīgais cilvēks, kuram parasti nosoļo garām Makss, ir anonīms bezpajumtnieks ar kartona gabaliņu, uz kura uzšņāptas līdz šausmām izmisīgas rindiņas, kas raksturo gigantiskās pilsētas stāvokli: “Apskaušu par 50 centiem”, “Padoms finansēs par 50 centiem”, “Bezmaksas skūpsts” un “Paturiet naudu pie sevis. Man vajadzīgas pārmaiņas”. Pēdējā frāze visspēcīgāk iespiežas atmiņā, jo tā nonāk pretrunā ar šī maznozīmīgā personāža humoristisko raksturu. Autors ņem atpazīstamu tēlu un pārvērš to lozungā. Angļu vārdam “change” uz plāksnītes ir divējāda nozīme: “sīknauda” un “pārmaiņas”, tāpēc frāze “Keep your money. I want change” apvēršas kājām gaisā.

Ādams Eliots rada sociāli atbildīgu kino ar komiskiem tēliem un jaudīgu vēstījumu, tamlīdzīgu vizuālo un vārdisko detaļu ir kaudzēm, tāpēc filma pieprasa atkārtotu noskatīšanos. Un ne tāpēc, ka filma būtu tik gudra, bet skatītājs – muļķis. Šeit darbojas citas kategorijas. Šeit emocijas un izpratne strādā unisonā. Skatītāju priekšā paveras Eliota realitāte, nerealitāte vai arī kāds citāds “realitātes” paveids. Makša un Mērijas pasaules atrodas cieši blakus realitātei. Racionālais un iracionālais. Pretruna ir neatrisināma, tā ir mūžīga. Spēcīgi iedarbojas gan noskatīšanās intelektuāli literārā, gan jutekliskā pieredze.

Mērija un Makss ir eksistenciāla fantāzija. Tā ir eleganta, asprātīga, dzēlīga un biedējoša ironija par cilvēka ikdienību, ticību un cerību. Man šī multfilma neprātīgi patīk, ja arī tas neko nenozīmē. Brīnišķīgais, burvīgais, mazliet ciniskais un neiedomājami skumjais humānista stāsts ir gluži vienkārši ļoti spēcīgs. Galu galā šī filma ir pērle, kas pieder mūžībai, tā trāpa tieši sirdī draudzībai un mīlestībai. Lielisks, atklāts, naivs un patiesi dziedējošs kino. Pat ja Ādams Eliots vairs nekad neko neuztaisīs, Mērija un Makss būs viņam piemineklis.

Tuvākie filmas seansi kinoteātrī Kino Bize
Trešdien, 14.12. pl. 20:15
Piektdien, 16.12. pl. 18:00
Svētdien, 18.12. pl. 20:15
Piektdien, 23.12. pl. 17:00

No krievu valodas tulkojusi Asnāte Vasiļjeva

Komentāri

Alla Borisovna
16.12.201618:57

Ja kritiķis nespēj uzrakstīt recenziju bez satura pārsta, lepni to nosaukdams par spoileri, lai viņš labāk uzkāpj uz kriesla, apmet ap kaklu cilpu, un ar kājas pirkstu pamēģina ieslēgt dziesmu Que Sera, Sera magnetafonā, kas stāv uz galda.



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan