Norvēģu režisores Janikes Askevoldas filma pieder tām retajām drāmām, kas runā par lielām tēmām bez skaļuma, moralizēšanas un nepieciešamības pierādīt savu aktualitāti. Tā vienkārši ir – iekšēji intensīva, patiesi cilvēciski sāpīga.
Filma liek domāt par vientulību, izvēli un sabiedrības spraustām robežām, bet galvenokārt – par sievietes spēju pašai definēt savu dzīvi. Tas ir stāsts, kas sākas tur, kur beidzas sabiedrības gaidas.
Solomamma ir filma, kas nedod skatītājam ātras atbildes vai vienkāršus risinājumus. Tā ir mērena, reizē grūti skaidrojama, bet ļoti cilvēciski piesātināta drāma par to, ko nozīmē būt mātei vienatnē, par identitāti un patiesības meklējumiem. Tā spēj likt domāt – ko mēs sagaidām no “ģimenes”, cik bieži pieņemam normas par pašsaprotamām, un cik detalizēti sievietei jāstāsta savs stāsts, lai viņa kļūtu redzama.
Varētu teikt, ka Solomamma ir veiksmīgs kultūras dialogs – ar izcilu galveno aktrisi, niansētu pieeju un drosmi runāt par to, kam daudzi nevēlas pieskarties. Tā nav filma katram, bet tam, kas to pieņem, tā var dot daudz – kā klusa saruna, kas paliek galvā vēl ilgi pēc iziešanas no kinozāles.
Filmas centrā ir Edīte – četrdesmitgadniece, žurnāliste, kas nolemj kļūt par māti viena pati, izmantojot spermas donoru. Viņa nav dumpiniece, feminisma ikona vai varone klasiskā izpratnē. Viņa ir vienkārša sieviete, kas vēlas piedzīvot mātišķību – un tieši šī vienkāršība kļūst par filmas emocionālo kodolu.
Kad Edīte nejauši uzzina sava donora identitāti – tas ir vīrietis, vārdā Nilss –, viņas dzīvē ielaužas dilemmu vilnis. Viņa sāk ar Nilsu kontaktēties, sākotnēji it kā profesionālos nolūkos, taču robežas izplūst. Šīs tikšanās kļūst par katalizatoru Edītes pašrefleksijai – vai viņa tiešām spēj būt atklāta pati pret sevi? Un vai viņas vēlme zināt “patiesību” par sava bērna izcelsmi nav tikai mēģinājums kontrolēt to, ko nav iespējams kontrolēt pilnībā, – pašu dzīvi?
Galveno lomu atveido Līsa Lovena Kongsli – aktrise, kas jau iepriekš apliecinājusi sevi kā galvenā varoņa sievas atveidotāja Rubena Estlunda filmā Force Majeure (2014). Solomammā viņa ir vēl niansētāka. Kongsli spēlē Edīti ar satriecošu iekšēju disciplīnu – viņas sejā viss notiek gandrīz nemanāmi, bet skatītājs jūt katru emociju vibrāciju. Tieši šī klusā, kontrolētā spriedze padara viņas tēlu tik dzīvu un pazīstamu.
Viņas partneris filmā, Herberts Nordrums (redzēts filmā The Worst Person in the World, 2021) savukārt iemieso pretstatu – rezervētu, mazliet apjukušu, bet sirsnīgu vīrieti, kurš pēkšņi sastopas ar savu bioloģisko bērnu eksistences faktu. Viņu ķīmija nav eksplozīva – tā ir nemanāma, cilvēciski neveikla, ļoti īsta. Viņu dialogs, kur lielākā daļa izteikta nevis vārdos, bet skatienos, klusuma brīžos un neizrunātos jautājumos, kļūst par filmas emocionālo asi.
Režisore Janike Askevolda izvēlas smalku, kontemplatīvu stāstījuma formu. Kameras darbs tuvplānā vērsts uz sejām, elpas ritmu, skatienu saskarsmi. Gaisma – dabiska, bet pārdomāti komponēta, – rada sajūtu, ka viss notiek starp realitāti un sapni. Šī estētiskā pieeja atgādina skandināvu minimālisma labākās tradīcijas – Aki Kaurismeki lakonismu un Joahima Trīra emocionālo precizitāti. Nav lieku kustību, nav dramatisku kulmināciju. Drāma notiek iekšēji, skatītāja un varones apziņā; estētiski tīra, emocionāli nobriedusi un ētiski izaicinoša drāma.
Askevoldas režija ir sievišķīga labākajā šī vārda nozīmē – empātiska, iecietīga un tajā pašā laikā ļoti skaidra. Filmas centrālā tēma ir ģimenes jēga. Ko nozīmē būt mātei, ja sabiedrība joprojām pieprasa, lai bērnam būtu “tēvs”? Ko nozīmē bērna tiesības zināt savu izcelsmi – un vai tās vienmēr sakrīt ar mātes tiesībām uz privātumu?
Solomamma neatbild uz šiem jautājumiem, bet uzdod tos ar cieņu.
Režisore ļauj sievietei būt cilvēkam, nevis simbolam; Solomamma neizklaidē – tā sarunājas. Un šī saruna, visticamāk, turpināsies vēl ilgi pēc beigu titriem.
Filma nerunā par māti kā varoni vai upuri, bet kā cilvēku ar tiesībām uz kļūdām un šaubām. Tā ļauj skatītājam redzēt, ka vientuļā māte nav sociāla diagnoze, bet eksistenciāla realitāte, kurā ir vieta gan mīlestībai, gan trauslumam, gan pieaugšanai. Askevolda šajā ziņā atklāti provocē skatītāju – īpaši tos, kuri vēl tic tradicionālajam “pareizās ģimenes” modelim. Filma liek domāt par to, cik daudz mūsu priekšstatu par morāli un normām ir balstīti bailēs, nevis pieredzē.
Ir maz filmu, kas tik precīzi spēj parādīt vientulības skaistumu. Solomamma to izdara. Kad Edīte sēž tukšā dzīvoklī, klausoties bērna elpā, vai sarunājas ar savu novecojošo māti, filma neuzspiež patētiku – tā atgādina, ka dzīves nozīme bieži slēpjas vienkāršos brīžos, kuros mēs uzdrošināmies būt patiesi.
Solomamma ir klusa, bet spēcīga filma. Tā necenšas aizraut ar sižetu, bet ar sirdi un domas dziļumu. Tā ir sievietes dzīves anatomija – bez vainas, bez glorifikācijas, bez noslēpuma. Filma atgādina, ka mūsdienu sabiedrība vēl joprojām mācās pieņemt dažādību un katra sieviete, kura izvēlas savu ceļu, bieži sastopas ar klusu sabiedrības nosodījumu.
Askevoldas filma piedāvā citādu skatījumu – šī izvēle nav vientulība, bet brīvība.
