Kinofestivāla “Spektrs” (23.11.- 29.11.) ietvaros 27. novembrī kinoteātrī “Forum Cinemas / Kino Citadele” skatāma šausmu kino žanra klasika – 33 gadus senā spēlfilma “Radījums”, vairāk nekā šausmu filma vai trilleris. Filma, kas pārdzīvo laiku, pateicoties savam noslēpumam.
No krievu valodas tulkojusi Zane Volkinšteine
“Get the hell away
It's not a dog
It's a thing
It's imitating a dog
It's not real
Get away idiots!”
Leģendārā Džona Kārpentera brutālais Radījums ir žanra flagmanis, bet viņa kuģis — biedējošas gaidas un mazliet asiņainu šausmu. Režisors prasmīgi piepildījis filmu ar sociālo kritiku un filosofiju, jo ārpuszemes Radījums taču ir sabiedrība, kuras dabā ir bailīgi un neuzticīgi glūnēt uz sevi un citiem, no sevis atšķirīgiem, bet pēc būtības tomēr līdzīgiem. Filma norāda arī uz to, ka ļaudis iznīcina apkārtējo vidi un zaudē katra individuālo savdabīgumu. Radījums nav tikai mīklaina, bezformīga būtne no citas pasaules. Radījums – tie esam mēs paši.
Atgriežoties pie pagātnes kino, jāaizdomājas, ka filma var izrādīties vienreizēja un neatdarināma, bet var arī strauji novecot kā pilnīga grabaža. Kārpentera filmas ir saistītas ar bailēm no nezināmā, kas no ēnas izraujas ikdienības realitātē. Līdzīga fobija nereti pastāv uz robežas starp neiedomājamām šausmām un fiziski reāliem slepkavām; iespējams, tieši tāpēc
šādus darbus nepiemeklē noilguma un senuma piegarša.
Filmā Helovīns / Halloween (1978) bālsejainais bende Maikls Maijerss personāžu vidū ieņem tīrā ļaunuma lomu. Neizzināms ļaunuma iemiesojums fiziskā formā. Tāpat arī Miglā / The Fog (1980), kur visu pilsētu pārklāj baisa migla kā sega – tāda kā pārdabiska stihija, kurā mīt rēgainas, atriebīgas figūras.
Starp citu, kādā Helovīna fragmentā bērni skatās tieši Kristiana Naibija un Hovarda Houksa filmu Radījums no citas pasaules / The Thing from Another World (1951), kas kopā ar Kārpentera Radījumu pirms dažiem gadiem iedvesmoja Matisu van Heinigenu junioru debitēt ar rimeiku-prīkvelu The Thing (2011). Jaunais režisors pat nenojauta, ka nolemj sevi uz fiasko jau tajā pašā brīdī, kad uzņēmās pārveidot to, kas jau sākotnēji bija pilnvērtīgs... Autors demonstrē mīlestības un cieņas trūkumu attiecībā pret savu iedvesmas avotu, un rezultāts – viena no pēdējās desmitgades bezjēdzīgākajām, bālākajām un aizvainojoši bezgaumīgākajām šausmenēm. Ne vienmēr jaunais ir labāks par veco.
Reāli citplanētieši
1982. gads fantastikas filmu cienītājiem bija produktīvs, skatītājiem pāri gāzās filmu vilnis, ko šobrīd pazīstam kā žanra klasiku – Pa asmeni skrejošais / Blade Runner, Trons / Tron, Trakais Makss 2 / Mad Max 2, Citplanētietis / E.T. the Extra-Terrestrial un Purva radība / Swamp Thing. Protams, šajā iespaidīgajā sarakstā dzīvo un elpo arī Kārpentera filma, kuru, tāpat kā Ridlija Skota Svešo / Alien, publika nepieņēma viennozīmīgi.
Režisors atteicās no 50. gadu formulas “aktieris briesmoņa tērpā” un atgriezās pie sākotnējā materiāla
— pie amerikāņu rakstnieka Džona Vuda Kempbela juniora stāsta Kas tur? / Who Goes There?, kur radījums spēj pārvērsties jebkurā dzīvā būtnē, ja vien ar to bijis fizisks kontakts. Citiem vārdiem sakot, parādās citplanētieši – reālu būtņu kopijas, kas biedē kā psiholoģiski, tā arī fiziski.
Nav apšaubāms, ka visatbaidošāk atmiņā paliek šīs kinolentes specefekti, kas joprojām izskatās derdzīgi un samērā pārliecinoši. Par specefektu un grima veiksmi atbildīgs ir Robs Botins, tobrīd viņam bija tikai 22 gadi. Vēlāk Botins saņems apbalvojumus par tādiem kulta darbiem kā Robokops, Atcerēties visu / Total Recall un Septiņi / Seven.
Var jau spļaudīties un nicīgi sprauslāt – sak, saudtreks ir garlaicīgs, tēli – plakani (dzērājs, psihopāts, varonis), monstri – no gumijas, taču vienu gan Radījumam neatņemt – bezgalīgo briesmu sajūtu un tīšu nenoteiktību. Ja nezināt sižetu, tad, lūk: amerikāņu zinātnieku grupa atrodas pētnieciskajā bāzē Antarktīdā, un tai nākas cīnīties ar neredzētu briesmoni – pēc tam, kad tas nogalina tuvākās nometnes iedzīvotājus un pārvācas uz nākamo. Tas ir Radījums – nebūt ne klasisks Svešais no Ridlija Skota solīdā kosmiskā trillera. Tiesa gan, arī šis citplanētietis spēj inficēt dzīvu organismu, taču ar pavisam citu mērķi – lai fiziski pārņemtu sava upura ārējo apvalku. Patiesībā tas, kurš iekļūst mūsu varoņu bāzē, ir suns-slepkava. Notiekošais strauji uzliesmo un sprāgst mirklī, kad amerikāņi vairs nevar droši pateikt, vai viņiem blakus atrodas cilvēks vai staigājošs mironis.
Filmas brīnumainība slēpjas darbības intonācijā — klaustrofobija, kas personāžus smacē viņu izolētajā centrā tālu no civilizācijas.
Radījums jeb mutējošais grupas loceklis var atrasties turpat aiz stūra. Tāpēc rokrokā ar klaustrofobiju iet agorafobija — personāži nespēj pamest nometni, viņus ieskauj vienīgi apjomīgi sniega klajumi un ledus bluķi. Garāmejot vērsīšu uzmanību uz neaizmirstamo filmas atklājumu, kur autors mums parāda, kā divi vīrieši helikopterā dzenas pakaļ vientuļam haskijam. Kas? Kāpēc? Kādā sakarā? Kad skatītājs uzzina, ka vīrieši ir pēdējie izmisušie norvēģu ekspedīcijas dalībnieki, noslēpums tikai pastiprinās.
Paranoidāls terors bez sievietēm
Enigmātiskā un samežģītā citplanētiešu draudu būtība Radījumā met izaicinājumu un caurstrāvo tipiskos žanra pavedienus. Nāvējošs dzīvnieks izlec no tumsas neatpazīstamā tēlā – tā Kārpenters atkārto horrora ābeces patiesības (slepkavas figūra maskā), taču tajā pašā laikā saglabā nomācošo slēptā un nezināmā sajūtu. Sižetā uzreiz parādās paranoidāls terors — iekšējs un ārējs.
Autori izvairās no slešeru stereotipiem, kur smilkstošas sievietes tiek pakļautas briesmīgai spīdzināšanai no vīriešu puses – Svešais un Helovīns šeit ir izņēmumi. Radījums pārvelk svītru jebkādiem mājieniem uz seksismu. Filma ir ārēji drūma un iekšēji bezcerīga. Šeit nav neviena paša sieviešu tēla. Scenārists Bils Lankasters orientējas uz cilvēkiem, kuru šķietamā aseksualitāte pasvītro galveno ideju stāstā par izdzīvošanu, anarhiju un identitāti.
Tiesa, tāpēc izmanīgā, bezformīgā monstra uzbrukumu pavisam noteikti var lasīt kā zvērojošu sievišķību vai arī blēdīgu feminismu.
Sievišķo varoņu iztrūkums sižetā skatītāju uzvedina uz domām par vīriešiem, kas sīvi cīnās ar liktenīgo dāmu,
kuras tēls ir noslēpumains un neparedzams. Citplanētiešu zvērs spējīgs atkārtot jebkuru dzīvi. Fragments, kurā zinātnieka ķermenis pārtop rombveidīgā, zobainā vagīnā, ir ko vērts.
Minimālistiskajam ansamblim nav nekādu teatrālu pārmērību, ar ko retumis grēko pat mūsdienu kino. Tikai neizteiksmīga vide un ducis aktieru. Tēli tiek demonstrēti atturīgā naturālismā, varoņi savstarpēji atšķiras, viņu personības nav pārspīlētas. Tajā pašā laikā stāsts neiztiek bez glābēja (vai izglābtā) — R. Dž. Makrīdija, kuru tēlo Kurts Rasels. Makrīdijs ar visu savu spartieša raksturu un domātāja prātu ir neveiksminieks, kas gatavs ar alkoholu apliet datoru, kuram viņš zaudē šahā. Viņš ir ciniķis ar pašiznīcināšanās tieksmēm brīžos, kad saskaras ar neiespējamiem apstākļiem.
Turklāt atturīgais, bet nomācošais ievērojamā Ennio Morikones muzikālais pavadījums izolētajai atmosfērai piešķir grūtsirdības un paniku uzdzenošas bezizejas nokrāsu. Kārpenters, kurš parasti savām filmām rada mūziku pats, pielicis roku arī šī saundtreka tapšanā. Kompozīcijas spēks ir acīmredzams, jo īpaši filmas sākumā, kur Radījums vēl neparādās tik atklāti. Mūzika filmas darbībai nodrošina spirālveida tempā augošas sirdsklauves, tādējādi atspoguļojot pamācošās šausmas. Nemitīgie perkusiju sitieni savijas kopā, pārejot no pirmā plāna otrajā un atkal atpakaļ. No grandiozajām notīm, kas uzsver katru mirkli un emociju, skatītājs varētu palaist garām atsvešinātības sajūtu un ložņājošas trauksmes spiedienu. Jau pirmajos kinolentes mirkļos autori mums pasaka priekšā, ka šajā nometnē kaut kas nav lāgā. Notikumi uz ekrāna top gandrīz mistiski brīdī, kad personāži apmeklē norvēģu nometni un kļūst par lieciniekiem iznīcībai un nāvei, ko izraisījis kaut kas neredzēts, tāpat arī fragmentā, kur amerikāņi skatās video par to, kā skandināvi atrod lidojošo šķīvīti.
Montāžas un stila triumfs
Horrorfilmas bieži vien satur asins strūklakas un nežēlīgu vardarbību, taču tās reti iedarbojas tiešā veidā. Kad filmas izraibinātas ar asiņainiem trikiem, mēs nevilšus atslēdzamies no vēstījuma, saprazdami, ka tas, ko skatāmies, ir tikai un vienīgi kino. Tomēr Džons Kārpenters biedē ar traģēdijas bezizeju. Katrs mirklis citplanētu ērma atklāšanā iegulstas kopējā stāstā. Mēs redzam nevis kunkstošu vai kliedzošu Frankenšteina briesmoņa versiju, bet gan abstraktu, gļotainu būtni ar bezgalīgi daudziem ķermeniskuma slāņiem — būtni, kuras miesa savijas, izstiepjas un paliek neatšķirama no citām ķermeņa daļām. Radījums kustas ātri, lai asimilētu savu laupījumu. Un skatītājam neizdodas pilnībā saredzēt kustoni, tāpēc mūsu minējumi un aizdomas attiecībā uz personāžiem maļas riņķī apkārt baisajam monstram vienā kopīgā murgu katlā. Šo trilleri droši var uzskatīt par montāžas un stila triumfu. Visa stāstījuma gaitā autors balstās uz vidējiem un kopējiem plāniem, tāpēc
vēsais stils un steidzīgais ritms tikai pastiprina kopējo paranoju,
līdz tā aizpilda visu starp personāžiem saasināto telpu.
Kārpentera Radījums ir Spīlberga Citplanētieša / E.T. the Extra-Terrestrial antitēze. Džons Kārpenters attēlo Apokalipsi, kura radusies no svešinieku iejaukšanās un cilvēces nespējības. Tā kā Radījums klejo pa visu galaktiku, tas var ieņemt vajadzīgo formu jebkurā minūtē. Atšķirībā no citām šausmu filmām, kuru veiksme atkarīga no tumsas, Radījuma mizanscēna ir izgaismota bez jelkādiem ierobežojumiem, tādējādi ļaujot izbaudīt personāžu detaļas. Filmās Helovīns, Helovīns 2, Migla un Bēgšana no Ņujorkas / Escape from New York strādājušā operatora Dīna Kandija kamera skaidri notver Roba Botina radīto tā patiesajās krāsās un gaļīgajā tekstūrā.
Spēle ar minējumiem
Ārpuszemes plēsējs spēj iemiesot vairākas metaforas, kas attiecināmas uz slimību, politiku vai sabiedrību, taču viena vēstījuma ziņā filma paliek nemainīga – cilvēce kā suga ir nolemta bojāejai.
Un tomēr – kas notiek beigās? Galvenais filmas varonis Makrīdijs un tāpat arī viņa pārinieks Čaildss, vecākais mehāniķis, kuru atveido Kīts Deivids, ir vienīgie izdzīvojušie pēc tirāniskajiem pārbaudījumiem. Pēdīgi ieraugām viņus novārgušus sēžam pie degošās bāzes.
Opozīcija Radījumam ir beigusies. Tiesa, Kārpenters vēlas, lai mēs tā domātu.
Filmas mākslinieciskā bagātība balstās uz rūpīgo līdzsvaru starp iedomājamām šausmām un atklātām riebeklībām. Autors darbību ilustrē ar stilu un aizgrābjoši, galveno ļaundari paturot tumsā un spēlējoties ar mūsu minējumiem. Cilvēciskās ārienes neizprotamība, tāpat kā briesmoņa formas neizprotamība ir tas, kas skatītājam liek urbties ekrānā, un tas, ko kino jomā izdodas paveikt vien nedaudziem.
Būtu muļķīgi spriedelēt un iegrimt minējumos. Sāls ir tajā, ka skatītājam nav ne jausmas, kas tieši notiek pēc ekrāna satumšanas. Priekškars nolaižas, bet mēs turpinām piedzīvot miglainas šaubas, kuras nomoka Makrīdiju un Čaildsu. Atvērtais stāsta fināls izspēlē dubultu partiju, jo beigas taču vienlaikus ir skaistas un baisas. Kas, velns lai parauj, notiek? Skatītājs atrodas sānu pie sāna ar personāžiem un vēro viņu mokošo iznīcināšanu, un pēc tam filma vienkārši beidzas. Mierīgi var izrādīties, ka Čaildss ir briesmonis. Ja tas tā ir, tad Makrīdijs ir vientulīgs nelaiķis. Neskatoties uz visvisādām teorijām, cilvēks nekad neuzzinās, vai viņam ir taisnība. Uzticēšanās ir dīvains jēdziens, īpaši, kad tev blakus atrodas cilvēka un briesmoņa hibrīds.