Latvijai, protams, nesen aizvadītajā Berlīnes kinofestivālā pats galvenais bija Kristāla lācis, ko saņēma Renāra Vimbas filma „Es esmu šeit”. Taču interesanti ir arī citi festivāla rezultāti, par kuriem savā apskatā portālā "arterritory.com" spriež Vika Smirnova, kinozinātniece no Sanktpēterburgas, - viņas analītiskajā skatījumā Berlināle ir kā šķērsgriezums, kas skaidri parāda mūsdienu kinematogrāfijas aktuālās tendences.
Vika Smirnova pēta, kāpēc šodien filmās tik reti sastopamas telpiskas mizanscēnas; kā astoņas stundas garā filmā pats laika jēdziens kļūst skatāms un neizturams; cik sarežģītās attiecībās nonāk dokumentalitātes un inscenējuma elementi un kur tas noved, runājot par ekrāna darbības objektivitāti; kā dažādi vēstījuma veidi nonāk uz ekrāna, pateicoties optiskai nobīdei... Kinozinātniece nonāk pie secinājuma, ka īpaša pārdzīvojuma rezultātā realitāte arvien vairāk kļūst par iekšēju sajūtu, un spriež, ka kinoprocesa vispārinošie sižeti ir tikai fikcija, bet festivāls – tikai rāmis, kas ietver kinematogrāfisku daudzveidību.
Visu rakstu krievu valodā lasiet ŠEIT.
