KINO Raksti

Andris Keišs. Līdz cilvēces beigām

27.04.2021

Latvijas kinoaktieris Nr. 1 pilnīgi oficiāli ir Andris Keišs, vismaz jauno laiku vēsturē viņam ir visvairāk kinolomu un visdrīzākajā laikā vēl dažas nāks klāt – „rudenī, kad kinoteātri būs vaļā”, kā tagad pieņemts teikt un cerēt. Viena no tām būs galvenā loma Jura Poškus jaunākajā spēlfilmā „Saule spīd 24 stundas” – uzņēmējs Mārtiņš, kurš savu pusmūža krīzi mēģina ārstēt, pārdodot biznesu un spontāni aizbraucot „uz Ziemeļpolu”.

Foto: Agnese Zeltiņa

Andris Keišs: - Tātad tu esi redzējusi Ziemeļpola filmu…

Kristīne Matīsa: - Jā, bet nebija viegli režisoru pierunāt, lai parāda. Tu jau gan laikam savas filmas redzi tikai pirmizrādē?

Andris: - Pārsvarā jā. Ir gan bijusi arī skaņošana, jo Ziemeļpola iekšskatus mēs filmējām Slampē, tur paviljonam ir plāns jumts un todien gāza lietus – tieši, kad Jepe runā monologu, baigais fona troksnis. Viņam nācās visu pārskaņot. Jepe ir tas resnais – „oh, fat boy!

Kristīne: - Es pirms sarunas paņēmu Ingas Pērkones grāmatu Ekrāna skatuve[1] un nolēmu izdarīties, kā parasti dara ar svarīgām grāmatām, – atšķir uz dullo jebkurā lappusē, izlasa pāris teikumus, ver ciet un uztver simboliski. Un man patiešām trāpījās ļoti precīzi teikumi tieši par šo tēmu: „(..) vērtējot no marksistiskas pozīcijas, kā to dara Valters Benjamins (..), aktieris filmā ir vēl radikālāk šķirts jeb atsvešināts no ražošanas līdzekļiem un sava darba rezultāta, nekā strādnieks rūpnīcā”[2]. Vārdu sakot, tu jau nemaz īsti nezini, ko esi nospēlējis.

Andris: - Jā, un to absolūti nevar ietekmēt. Ja nu vienīgi, kā pie Kažas[3], kur visa filma vienā kadrā – tur aktieris vairāk var kontrolēt rezultātu, kā teātrī. Bet, tiklīdz parādās montāža, tā kontrole pazūd.
Mans hrestomātiskākais stāsts ir par Kāzām, manu pašu pirmo filmu; tas bija 1999. gadā, man bija kādi 24 gadi. Nofilmējām visu, kas ir scenārijā, tad ir tā sauktā “pēdējā kadra balle” – nenormālākā drope līdz rītam… Un no rīta operators Jānis Eglītis saka – esot palikusi viena neizšauta filmas bundža! Nu skaidrs, jāfilmē taču! Mani sagrimēja, aizveda uz jūras krastu, es tur stāvu knapi dzīvs, un man saka – pasmaidi! Nu, un pēc tam filmā – pēkšņi jūra, stāv cilvēks, skan mūzika, aizkadra dialogs apakšā, nu gandrīz vai pati spēcīgākā filmas vieta!
Jā, kino aktiermeistarība – tas ir tik netverami. Pats galvenais, protams, ir – kā tu ņem priekšmetus, cik strauji vai lēni, vai akurāti apsēdies…

Kristīne: - Piemēram, tu ej dušā Poškus filmā un tu ej dušā Gaujas filmā[4]. Ir kāda atšķirība?

Andris: - Es Poškus filmā eju dušā, ja?

Kristīne: - Fonā, jā. Un priekšā staigā Kristīne Krūze ar dvielī satītiem matiem.

Andris: - Nu, droši vien ir atšķirība. Pie Andra jau tā bija vesela aina kopā ar Kristīni[5], kaut kādas svarīgas sarunas. Bet Jurim kā režisoram vispār viens no foršākajiem uzdevumiem, kas viņam vienmēr ir ļoti svarīgs, par ko vienmēr domā kopā ar aktieri – ko tu dari, kad esi viens pats. Monotonijā ir aina, kur Varis Piņķis sarunājas ar spoguli, vai Kolka Cool Gvido – atbrauc no jūras, uzliek zīmi “Lūdzu netraucēt!” un cilā meitenes fotogrāfiju, uzbungo ar pirkstiem pa to bildīti, un mēs saprotam, kas ir viņa iekšējās vētras. Ar Mārtiņu Ziemeļpolā bija diezgan sarežģīti – mēs izdomājām, ka varbūt viņš viens pats dejo, bet tas tomēr laikam neiekļāvās filmā, neiekļāvās raksturā.

Mans skolotājs Pēteris Krilovs saka – dramaturģijas pamatā vienmēr ir izvēles. Tāpat kā dzīves pamatā vienmēr ir izvēle, skatītājs arī skatās – ko varonis izvēlēsies. Jura filmās tās izvēles atnāk pēdējā mirklī – kad sāk filmēt, tu pat vēl nezini, kādas tās izvēles būs. Piemēram, atvērts jautājums bija, vai Mārtiņš mīl sievu vai nemīl – nevajadzēja atbildēt ne jā, ne nē. Kurš vīrietis ikdienas dzīvē uzdod sev tādus jautājumus – vai es mīlu vai nemīlu savu sievu? Nu, mīlu, jā…

Kristīne: - Man liekas, tādā ziņā ļoti smalka filmā ir tā radu ballīte – tur pilnīgi fiziski jūtams spiediens, ko visi apkārtējie grib, grūž Mārtiņam rokās bērnu, ko viņš nemaz negrib ņemt, prasa, kad tad būs kāzas, – un viņa pretreakcija ir pilnīgi dabiska, šito visu jau nu viņš noteikti negrib…

Andris: - Jā, viņš negrib, un tas arī to konfliktu saasina. Varbūt viņš sievu mīl, bet situācija noved pie tā, ka viņš atļaujas tik nepieklājīgi uzvesties pret radiem un arī pret mīļoto sievieti. Bet es negribu par daudz atklāt filmu…

Atgriežoties pie izvēlēm – es domāju, tas ir absolūti Poškus kā režisora meistarstiķis, ka izvēles tiek pieņemtas palēnām, filmēšanas laikā. Tad tajā visā ir tāds pirmreizīgums! Piemēram, Mārtiņš saprot, ka nav pa īstam kopā ar sievu, tikai tad, kad aizbrauc uz Ziemeļpolu. Tad arī mēs to sapratām. Varbūt Juris jau to zināja iepriekš, bet viņš tik toleranti izturas pret aktieriem un ļāva man lēnām pie tā nonākt.

Režisors Juris Poškus (priekšplānā no kreisās) filmas "Saule spīd 24 stundas" darba momentā

Kristīne: - Tātad patiešām ir tāda slavenā Poškus režijas metode, kas ir radikāli atšķirīga no citu kinorežisoru metodēm?

Andris: - Jā, jā, ir. No vienas puses, absolūta improvizācija, bet vienlaikus Poškus var kļūt nikns, ja aktieris sajauc mazu saikli, kaut kādu “un” vai “bet”, tad viņš var aizrādīt – “nē, tekstā ir rakstīts citādāk!”. Viņš pēkšņi var būt ļoti punktuāls, bet vienlaikus arī pilnīgi vājprātīgs – es, piemēram, esmu kopā ar viņu nonācis pat tādā kā hipnotiskā stāvoklī. Ziemeļpola filmēšanā mums reiz bija nakts maiņa, to mēs pārsniedzām un iegājām dziļi iekšā rītā, bet nejutām ne nogurumu, ne izsalkumu, neko, izņemot vēlmi radīt, un radīt pēc iespējas precīzāk. Un Juris to panāca. Es, krievu aktrise Juļa Volkova, Juris un Martins, norvēģu operators, mēs bijām četratā saslēgušies. Un pēc tam es paskatos apkārt – visi kostīmnieki, grimētāji zaļām sejām mētājas pa stūriem, viņiem tas noteikti bija baigi mokoši.

Jurim ir visādas metodes – piemēram, garā dubla metode. Jo vispār aktierim diezgan traucē tās klapītes kadra sākumā – nu, esam gatavi? – un nosit tev gar degunu klapīti, un tev jau uzreiz kaut kas precīzi jāizdara… Nē, nav labi, vēlreiz, un atkal sit to klapīti… Bet Juris taisa 15 minūšu dublu – viņš sagaida, ka tu pasaki savus trīs teikumus, un tad – nu, pamēģini vēlreiz, varbūt maigāk, varbūt kategoriskāk… Un pēc tam viņš iet tam 15 minūšu dublam cauri un paņem filmai pareizo. Ir tāda sajūta, ka viņš absolūti precīzi zina, ko grib.

Kristīne: - Kaifs ar tādu strādāt, vai ne?

Andris: - Jā… Jurim pašlaik ir trīs spēlfilmas, un es viņam ļoti, ļoti novēlu radīt vēl.

Kristīne: - Jā, es jau arī fanoju no paša sākuma. Monotonijā mana mīļākā epizode ir, kā Piņķis ieiet bārā, kur Iveta Pole viņam prasa – kas tu esi? „Es aktieris esu, un ļoti labs aktieris, cilvēki taisni brīnās…”

Andris: - „…kur tik labs aktieris var būt!” (Abi smejas.)

Kristīne: - Bet kā tad tu Monotonijas pulciņā vēl netrāpīji?

Andris: - Nezinu, kaut kā neatradās man tai filmā vieta. Mēs ar Juri vispār jau diezgan sen iepazināmies – Jaunā Rīgas teātra izrādē Tālāk, kur viņš un Jānis Putniņš sekoja mums līdzi un filmēja, viņi mūsu kolektīvā ienāca caur Moniku Pormali. Pēc tam bija izrāde Pēc Po, Griškoveca luga, ko spēlējām es un Ģirts Ēcis, un spēlējām cietumā – tas bija Baltais gulbis Daugavpilī, kur sēž nepilngadīgie slepkavas, totāli dzīves upuri. Un Juris brauca līdzi un filmēja, kā mēs uz turieni braucam, kā iekārtojam skatuvi, kā varbūt savā starpā strīdamies vai nestrīdamies… Tajā braucienā radās epizode, ar ko beidzas Kolka Cool, kur Apinis[6] pļavā dusmās spārda maisiņu, – ideja radās jau izrādē, tad to nofilmējām Daugavpilī, un beigās maisiņš ienāca filmā.

Kristīne: - Tad jau ir tāds īpašais Poškus kosmoss, kurā visādas lietas uzrodas un pēc tam parādās filmās…

Andris: - Jā, jā, viņš ņem ļoti daudz no dzīves. Cik saprotu, arī Ziemeļpola filmā ir ļoti daudz no dzīves pasmelts. Un Juris filmē tā, kā neviens cits to nedara. Vakarā zvana viņa producente un saka – tu parīt vari? Es domāju – nu kā, es nevaru, man ir izrāde; parasti jau tomēr visas filmēšanas organizē mēnesi vai divus iepriekš… Bet Juris vienkārši prasa – tu rīt tiec?!
Un labākais tajā visā ir tas, ka viss tomēr notiek un filmu uztaisa! Juris ir viens no brīvākajiem filmu veidotājiem, ko es pazīstu. Viņš veido ap sevi tādu lauku, kur neviens nevar viņu kaut kā paverdzināt – ne producenti, ne kas cits. Mēs filmējām Ziemeļpolam vienu ainu dienā, nu labi, īpašā reizē divas. Kurš vēl kaut ko tādu var atļauties?!
Bet šī viņa pieeja liek man kā aktierim domāt citādi. Teiksim, man jāspēlē uzņēmējs. Kas ir tas uzņēmējs? Uzreiz gribas domāt kaut kā stereotipiski, bet viņi taču var būt dažādi!

Uzņēmējs Mārtiņš un biroja sekretāre filmā "Saule spīd 24 stundas"

Kristīne: - Jā, un no tā, kāds ir Mārtiņš, var pilnīgi mainīties tas, par ko ir filma. Es atceros, Juris pirmoreiz stāstīja Ziemeļpola filmas ideju pirms padsmit gadiem, kad visi vēl tusēja kafejnīcā M6; es biju pilnīgā sajūsmā, bet toreiz domāju, filma ir par to, ka Ziemeļpolā viens biezais džeks beidzot saprot – nevar pilnīgi visas problēmas atrisināt ar naudu. Nevar nopirkt sauli, lai spīd, kad vajag, nevar samaksāt, lai aizdzītu miglu. Toreiz izklausījās, ka galvenais varonis ir kretīns, kurš pirmoreiz nonācis situācijā, kurā viņa naudai vairs nav varas. Bet, skatoties tagad filmā uz tevi, galvenais varonis ir daudz cilvēcīgāks.

Andris: - Un par ko tad ir filma?

Kristīne: - Par to, ka problēma ir galvā, viņš nesaprot…

Andris: - …ko viņš grib, jā. Man tas liekas ļoti traģiski un dziļi. Nu labi, dziļi ir stulbs vārds – kas mums dziļi, tas citam peļķe. Bet, man liekas, tas tiešām ir sāpīgi – ja tev nav sapņa, ja tu nevari izsapņot savu dzīvi, kā tu to redzētu ideālā versijā. Tas, ka nav mērķtiecības, ir baigi sāpīgi, un te ir runa par Mārtiņu. Jo visi tie Ziemeļpola čaļi, viņi visi zina, ko grib – Ginesa rekords, kafejnīca pie jūras, sēdi ar tropical kokteilīti Klusā okeāna krastā un dzer, dzer, dzer… Mārtiņam tādi sapņi liekas pārāk banāli, viņš grib par sevi domāt, ka ir sarežģīts cilvēks un tāpēc viņam vajadzīgs kaut kāds īpašs sapnis… Bet cilvēks nevar sevi piespiest sapņot, tāpat kā nevar piespiest sevi ticēt, un tas ir diezgan sāpīgi.

Un forši ir, ka mēs šo visu tā pa īstam aptvērām un sajutām tieši filmēšanas procesā. Mums nebija pieņemts tāds izejas punkts – taisīsim filmu par cilvēku, kuram nav sapņa. Nē, mēs taisām filmu par uzņēmēju, kurš brauc uz Ziemeļpolu, un man kā aktierim īstenībā ļoti patīk tā domāt – nevis par to, kas notiek filozofiski, bet tieši par to, kas fiziski notiek kadrā. Nevaru teikt, ka esmu baigais domātājs, es labāk uzsvaru lieku uz to, ko tieši cilvēks dara un kādas ir viņa darbības sekas. Nevis kaut ko tur filozofēt par cilvēku, kuram ir nauda, bet viņš nonāk strupceļā, kaut kādās tur savu smadzeņu spīlēs… Man negribas domāt frāzēs, bet saprast – piemēram, ko viņš dara, kad vairs nav jāiet uz darbu?

Mārtiņš filmā "Saule spīd 24 stundas"

Kristīne: - Jā, Mārtiņš uzlec noliktavas augstajā plauktā pie krāsu podiem un šūpo kājas. Izskatās, ka viņam ir tāda laba sajūta – vienreiz mūžā kaut ko izmēģināt, ko varbūt vienmēr gribējies.

Andris: - Mēs mēģinājām arī tādu epizodi, ka viņš pliks skatās suņu skriešanas sacensības – sēž ar apmierinātu seju, dzer alu, ēd čipsus, met uz grīdas tukšās pakas… Tā bija varbūt pati pirmā filmēšanas diena, likās, ka tā izskatās katra vīrieša sapnis. Bet filmā tas nav iekļuvis, jo mēs sapratām, ka tomēr neder – Mārtiņš ir tik sarežģīts, ka neies pliks vazāties pa dzīvokli, kad sievas nav mājās.
Vārdu sakot – visu cieņu Jurim, es tiešām priecājos, ka mums ir tāds režisors, un lai dievs dod viņam visādu fondu labvēlību, lai var taisīt jaunas filmas.

Kristīne: - Vai slavenajai Poškus metodei ir kāda līdzība ar slaveno Hermaņa metodi teātrī?

Andris: - Līdzautorība. Aktieris nevar paņemt eksemplāra lapas, paprasīt, kur viņam jāstāv, un aiziet. Ļoti daudz jāiegulda pašiem, gan Kolkas filmā tā bija, gan Ziemeļpolā.
Un arī tas, ka nekas nedrīkst būt tiešs un sentimentāls. Bet, ja tomēr esi sentimentāls, tad beigās jānāk kādai nepieklājīgai skaņai no vēdera vai kaut kam tamlīdzīgam. Kā Tarantino Lubenē, kur tik patētiski atnāk karavīrs ar pulksteni, ko viņš atdos dēlam, lai nes tālāk… Tu kā skatītājs domā – ārprāts, tāda filma bija, un tagad viss ar šito sabrūk! – bet tad atklājas, kur viņš to pulksteni visu laiku glabājis, un viss ir atkal brīnišķīgi.

Līdzīgi ir gan Alvim, gan Jurim – traģikomēdija ir galvenais vārds visur.

Atceros, kā mēs Kolkas filmā mocījāmies ar Gvido tēlu – kā parādīt, kas notiek viņa sirdī? Nevar nerādīt, citādi skatītājs nesapratīs, bet arī tiešā veidā neko nedrīkst teikt. Un tad dzima tā izcilā ideja, ka viņš māca savu jaunāko brāli, ko spēlē Artuss[7], – kā izturēties pret sievietēm, ko viņš sauc par vecenēm. Un tu saproti, ka īstenībā viņam pašam šausmīgi sāp – atteikts bildinājums, Gvido ir nokavējis, un to visu viņš īstenībā saka pats sev – nedomā par viņām, viss pie vienas vietas!

Un kā vispār runāt par kaut kādu vīriešu pusmūža krīzi – teiksim, Linda Vista, nu protams, tā var būt tikai komēdija! Tas ir kopīgs Alvim un Jurim. Un, protams, ja mēs runājam par Ekrāna skatuvi, tad abi kopj „aktierspēles vērisma kodu”… (Smejas.) Bet, ja vajadzīga kāda īsta komēdija, izlikšanās vai melu epizode, tad var spēlēt „histrioniski”.[8]

Kristīne: - Kad es skatījos Ziemeļpola filmu, garām gāja mana Marta un teica – hā, Keišam matus pielīmējuši! Vai tas tev palīdz, ja grima mākslinieks visādi maina tavu vizuālo tēlu? Pieliek matus, pieliek spalvas…

Andris: - Es dievinu visādu tādu pārtaisīšanu! Nupat jaunākajā izrādē es vispār mēģināju nospēlēt lomu tikai ar muguru – visu laiku kustos tā, ka seju neredz, tikai reizēm mazliet pabāžu profilu… Jāatzīst, esmu ietekmējies no Marlona Brando filmā Mūsdienu apokalipse, tas beigu silueta kadrs – tas ir neticami, ko cilvēks ar siluetu var nospēlēt!
Jā, parūkas un Salutaura bārda man ļoti, ļoti patīk.

Gleznotājs Salutaurs filmā "Homo novus" (2018)

Kristīne: - Bet vai ir nozīme mērogam, cik radikāla ir pārgrimēšana? Piemēram, filmā Kino un mēs tu vienkārši uzvelc rūtainu kreklu, sarauc uzacis, un Gunārs Cilinskis gatavs!

Andris: - Man ļoti patīk pārveidoties. Un, kas man pietrūkst, – tādi eksistenciāli traki scenāriji, kur varētu iet milzīgās galējībās. Tikko noskatījos 2012. gada filmu Meistars ar Fīniksu, tur galvenais varonis ir tāds pilnīgi histēriski prātā jucis cilvēks… Nu labi, Krists Lapiņš[9] arī bija prātā sajucis, bet gribas tādu sirdi plosošu mākslas filmu, kurā varētu kaut ko tādu briesmīgu domāt – teiksim, ārprāts, viņš tūlīt roku sagriezīs!

Kristīne: - Skatoties uz seržantu Lapiņu, kuram pat gaita ir tāda kā slima, es vienmēr atceros Lietus cilvēku ar Dastinu Hofmanu – tur, pat ja tuvplāna kadrā ir tikai Hofmana rokas, kuras skaita sērkociņus, skatītājs tomēr redz, ka varonis ir slims, kaut kā ļoti īpašs...

Andris: - Jā, tā jau ir tā aktierspēle. Tāpēc jau es saku – es arī domāju par to, kas fiziski notiek kadrā. Hofmans jau arī šajā brīdī nedomā par to, cik grūti ir tādam cilvēkam ar autismu šajā nežēlīgajā pasaulē. Nē, viņš skatās, kā tas cilvēks ņem sērkociņus, kāpēc tieši tādā veidā... Seržantam Lapiņam savukārt galvenais caurviju motīvs bija, lai nagi būtu kārtībā – tīri un apvīlēti. Ja tas ir, tad viss ir labi.

Un vēl viena lieta, kas man palīdz – sevišķi kinolomās, jo tās ilgst kādus pāris mēnešus, un tikmēr vajag saglabāt to iekšējo sajūtu, – ir mūzika, kas skan tevī pašā. To es atklāju jau Kāzās, tur mans varonis bija basģitārists, un man tad visu laiku skanēja galvā viens basa soliņš no U2 dziesmas – tas ietekmē gan gaitu, gan visu pārējo. Lapiņam savukārt ir maršs, tāds tram-pam-para-pampam, – vienalga, vai viņš iet, vai stāv un vienkārši skatās apkārt, bet tāds visu laiku uzvilkts, ar taisnu muguru un izbolītām acīm…

Krists Lapiņš filmā "Seržanta Lapiņa atgriešanās" (2010)

Vai, piemēram, filmā Pa-Pa – nebija un nebija tās mūzikas, bet tas tieši ļoti labi derēja pēc sižeta. Tur ir dēla draudzene, kas mēģina galveno varoni satuvināt ar dēlu, notiek ballīte, un tas dzīves apbružātais, pilnīgi drūmais cilvēks padejo, dēls pirmo reizi viņam pasmaida, un tikai tad viņā sāk kaut kas skanēt.

Jā, mūzika ir ļoti svarīga. Ziemeļpolā mums bija pašsacerētas dziesmas, ko mēs ar Intaru un Kasparu attīstījām, izejot no tā vecā meldiņa – Vakar saņēmu es pergamento
Vispār Ziemeļpola filmā ik pa brīdim bija tāda sajūta, kā ir, kad basto skolu. Tā ziemas smarža, un filmēšana bija Nākotnē, kas ir gandrīz vai mana dzimtene – es tajā apkaimē bērnībā esmu bietes kaplējis. Bet helikoptera epizode Ziemeļpolā ir no manas dzīves – mēs reiz kopā ar diviem draugiem pārsteidzām ceturto draugu, noīrējot helikopteru un nosēžoties viņa pagalmā. Viņš izsauca visu savu ģimeni ārā un, kad mēs laidāmies lejā, helikoptera saceltais vējš drauga mammai norāva cepuri. Svinējām viņa dzimšanas dienu, bet nākamās dienas vakarā man bija jābūt Rīgā un jātiekas ar Juri. Es atbraucu un stāstu, cik mums jautri gāja un ko mēs dziedājām, un Jurim uzreiz blociņš rokā – jā, labi, un kas pēc tam? Ko tieši tu teici, kā tieši tu ar viņu runāji? Kāds bija jautājums un atbilde, tas ir ļoti svarīgi! Tas ir tieši tas, par ko Juris var uzsprāgt – par vārdu secību, jo ikdienas runas dramaturģija ir diezgan īpatnēja. Tur var būt it kā pabeigta doma, bet pēc tam pēkšņi nāk kāds piemetinājums, cilvēks vēl kaut ko ir iedomājies... Un tikai tad tu saproti, kā ielikt teikumā tos dramaturģiskos līkločus.

Kristīne: - Jā, pilnīgi citādāk, nekā rakstu valodā.

Andris: - Jā, tā tas ir. Redzi, iznāk daudz par Juri runāt…

Kristīne: - Nu, man tev jāsaka, šis vispār ir svinīgs gadījums – vismaz kopš 2007. gada, ja ne vēl agrāk, Kino Rakstos nevienu reizi nav bijusi intervija ar aktieri. Tas bija konceptuāli, jo vismaz kino kontekstā aktieris ir atkarīga profesija…

Andris: - Absolūti atkarīga, tur es pievienojos.

Kristīne: - Nu lūk, mēs intervējām režisorus, producentus, operatorus, citu kinoprofesiju darbiniekus, bet tu esi pirmais aktieris, kas parādās Kino Rakstos.

Andris: - Oi, johaidī, tad ir jāiet pakaļ! (Smejas.)

Kristīne: - Bet, protams, ir arī sava loģika, ka pirmo mēs aicinām tieši tevi, jo Inga Pērkone savā grāmatā saskaitījusi, ka tu esi visvairāk filmētais aktieris Latvijas kino jauno laiku vēsturē – no 2000. līdz 2019. gadam.

Andris: - Nu, tu esi noķērusi pēdējo mirkli, tūlīt jau viss mainīsies, es tā domāju.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne: - Bet vai tev ir atbilde uz jautājumu, kāpēc visvairāk filmēto aktieru pirmajā trijniekā visi ir no JRT? Keišs, Guna Zariņa un Ģirts Krūmiņš. Un kāpēc tieši tu esi tas pirmais, kā tu domā?

Andris: - JRT tāpēc, ka, piemēram, es nekad mūžā neesmu paņēmis rokā lugas vai scenārija eksemplāru, kuru es uzskatītu par pabeigtu. Nekad! Pat taisot Otello, mēs paši tulkojām no oriģinālvalodas kaut kādas neveiklas vietas, labskanīguma dēļ kaut ko mainījām. Nekad nav tā bijis, ka viss būtu skaidrs – aha, tu tur stāvi, tu sēdi… Kā Smiļģis sākumā taisīja izrādes – saliek aktierus pa vietām, un visi tik klausa, ko zuflieris saka.
Tas, man liekas, ir tas, kāpēc mūs aicina filmēties – man ļoti patīk līdzautorēt. Redz, kā tu saki – aktieris ir atkarīga profesija. Jā, un tas ir tik šausmīgi, tas rada sajūtu, ka tavs potenciāls netiek izmantots, tāpēc tu meties iekšā tajā līdzradīšanā.

Par otro jautājumu – man grūti pateikt, kāpēc tieši es. Tas jau laikam ir iedzimts, kā nu kuram tās domas dzīvo pa seju. Aktieris it kā nekad mūžā nedrīkst rādīt, ko viņš pats domā, bet, no otras puses, nedrīkst arī stāvēt ar akmens ģīmi… lai gan tieši tā ir visbrīnišķīgākā aktiermeistarība, ko absolūti pierāda Basters Kītons. Labāk lai ir tā akmens seja, lai sižets stāsta savu.

Es, piemēram, nevaru vairs skatīties to, kas ir 1996. gada vasarā filmēts, mana pirmā loma uz ekrāna – televīzijā, Vienas vasaras zieds[10]. Skatos uz to jaunības degsmi un absolūto godīgumu – nu tik mēs taisīsim pa īstam! Bet es tur redzu jaunu aktieri, kuram ar mani nav pilnīgi nekāda sakara, varbūt vienīgi mana dēla vaibsti ir atpazīstami. Un nevajag jau visu laiku vicināt pa gaisu rokas un kājas, bet tad tas aktieris to nezināja.

Vilis televīzijas filmā "Vienas vasaras zieds" (1996)

Kristīne: - Tomēr kopš tā laika tas aktieris ir diezgan daudz strādājis. 2019. gada rudenī es intervēju vienā sarunā četrus režisorus, kam bija gaidāmas filmu pirmizrādes, un tad mums tāds jociņš paspruka – nu, vai visiem ir Keišs iefilmēts?

Andris: - Jā, jā, mani jau apceļ...

Kristīne: - Tur bija Juris Kursietis ar Oļegu, Jānis Ābele ar Jelgavu ‘94, Andris Gauja ar savu filmu un Dvēseļu putenis – vienīgā filma, kurā tevis nebija.

Andris: - Jā, tajā bija visi, un es vienīgais nebiju! (Smejas.) Tā jau ir, arī pēdējā Spēlmaņu naktī, kas vēl klātienē notika, sāka jau no skatuves jokot – nosauciet kādu filmu, kurā nav filmējies Keišs! Bet es dievinu kino, man tik ļoti patīk visas tās izpausmes. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk saprotu par tām fiziskajām darbībām, kā mēs par Dastinu Hofmanu runājām, bet tā ir tikai viena lieta. Ļoti spilgti atceros Ziemeļpola kadru, kur Mārtiņš iet pie Sibīrijas meitenes. Tas savukārt ir silueta kadrs, tur jāizdomā, kādai jābūt aktierspēlei – kā tu griezīsies, kā varbūt viens rokas pacēliens liks skatītājam kaut ko saprast… Tas ir tik forši, nu!

Kristīne: - Varbūt tas nozīmē, ka tev teātrī pietrūkst tuvplānu?

Andris: - Nu, teātrī ir pavisam cits, tur ir tā dzīvā enerģija. Tu nosēdies un sajūti – tā, tagad visi klusē, tagad var sākt. Pasaki joku un dzirdi, kā visi smejas.
Bet pie Borisa Frumina man izrādē bija tāda mizanscēna, kur es noguļos gultā un no manis redz tikai pēdas. Un Frumins saka – nu, lūdzu, nospēlē ar pēdām! Un jā, var izdarīt tā, ka visi saprot, kas ar to cilvēku notiek – lūk, tā ir aktierspēle!

Es nevaru ne bez teātra, ne bez kino, tas jau būtu tāpat, kā izvēlēties, ko tu vairāk mīli, savu meitu vai sievu. Turklāt aktiermeistarība īsti pat neatšķiras, es nedomāju, ka ir kaut kāds īpaši askētisks kinospēles veids – teiksim, ja kino, tad tev jāčukst zem deguna un tikai ar acīm jāseko partnerim… tā nav! Tik ekstrēmi, kā esmu spēlējis gan Salutauru Homo novus, gan seržantu Lapiņu – tas ir absolūti, galēji teatrāli. Un pēc tam tu lasi komentārus – beidzot viena dabiska filma! Nu kas tur dabisks!

Es nezinu, kas ir tā atšķirība starp kino un teātri. Pēdējā izrādē es spēlēju ar siluetu un profilu, to pašu var darīt arī kino.

Foto: Agnese Zeltiņa

Bet filmā man gribētos, kā jau teicu, izdzīvot kādu milzīgu, traku kaislību, lai skatītājs domā kā es, kad skatījos uz Fīniksu, – nu, nedod dievs, viņš kaut kā sevi savainos, iegājis pilnīgā trakumā! Un kino to drīkst darīt. Es pat biju ar seržanta Lapiņa lomu aizgājis pie psihiatra, lai viņš uzstāda diagnozi, un mēs runājām par ārstēšanu. Tas jau nav nemaz tik vienkārši – posttraumatiskā stresa sindroms, visi Rembo un pārējie tādi ir, var tikai slepkavot un raudāt.

Bet teātrī mums reiz bija izrāde Mēnesis uz laukiem, kuru taisījām tādā īpašā pacēlumā, kā milzīgu atklāsmi – pilnīgi it kā migla nokritusi no acīm, es pēkšņi visu saprotu! Tajā saprašanā un enerģijā bija kaut kas tāds – kā tu skaties uz partneri, kā tu spēlē klavieres… Nezinu, vai tas ir labs piemērs, bet mūsu nelaiķa drauga Vigo Rogas draudzene atnāca uz izrādi, pēc pirmā cēliena aizgāja mājās un izšķīrās ar vīru. Turklāt pirmajā cēlienā mums tur īsti nekas nenotika – vienkārši galvenajam varonim pielec, ka viņa dievinātā sieviete, kuru viņš visu mūžu mīlējis, ir iemīlējusies jaunā puikā un pati to neapjēdz… Tikai otrajā cēlienā sākas risinājums, bet skatītāja aizgāja prom pēc pirmā cēliena, jo mēs bijām kaut kādā lidojumā. Tā mēs nospēlējām mēnešus trīs, bet pēc tam jau viss noplaka, pārējos desmit gadus spēlējām rimtāk. Visu laiku nevar lidot. Vienā mirklī ir jāielej benzīns, un tad jau vairs nevar pacelties. Bet filmā to var – nofilmē, un paliek.

Kristīne: - Jā, filma iekonservē, lai cik tas dīvaini skan. Bet kas tādā gadījumā ir Kino un mēs? Kaut kas pa vidu?

Andris: - Nu, to mēs vispār taisījām kā izrādi, tā ir filmizrāde. Jo šajā laikā – es skatos visus tos teātra projektus un saprotu, ka tas īsti nestrādā, nevar kā teātrī runāt ar projekciju fonā, nevar arī pārlēkt no tuvplāna uz kopplānu – ne īsti filma, ne izrāde… Mēs sākumā to saucām nevis par filmizrādi, bet par kino-teātri. Un tā radās tas garais kadrs. Filmā iekļuva ceturtais dubls, uzņemts viss vienā kadrā pilnā garumā, tāpēc es kā skatītājs piedodu, ja dažbrīd tur kaut kas nav tik veikli, kā vajadzētu. Kad mēs to nospēlējām, likās – forši, viens lietojams dubls ir, tagad varam brīvāk uzņemt vēl divus; cerējām, ka vēl vairāk kaut kā atdzīvosimies. Bet vienā dublā Egons tiktāl atbrīvojās, ka ņēma un apsmējās, un ilgi smējās! Un Kaža nepārtrauc, bet es domāju – nu kur mēs to tagad liksim…

Kristīne: - Vai to garo kadru ir vieglāk vai grūtāk nospēlēt?

Andris: - Daudz grūtāk! Drausmīgs uztraukums. Teātrī, izrādē mēs esam gan apsmējušies, gan pārteikušies, gan tekstu aizmirsuši, bet tas ir noticis ar tikai 400 cilvēkiem zālē. Gan absolūti izcilās izrādes, kur skatītāji beigās ilgi stāv un aplaudē, un nelaiž mūs prom, gan visas tās pārteikšanās – to visu redz tikai daži simti, bet Kino un mēs tagad var skatīties… nu, līdz cilvēces beigām. Mums, piemēram, sestajā dublā beigas bija daudz foršāk izdomātas. Ne jau pašas beigas, tas Andra Lielā citāts ir brīnišķīgs – tā tiešām ir visu kinošņiku sajūta, cik esmu gan ar aktieriem, gan grimētājiem, gan režisoriem vai rekvizitoriem runājis. Kinostudija viņiem ir tāda ziedošu ābeļu, pilnības un rosmes sajūta, tāda saldi sāpīga nostalģija pāri visam.

Kristīne: - Man liekas, augstākā pilotāža no tā, ko tu izdari Kino un mēs, ir Mērnieku laiku  operators Džonis, Jānis Briedis. Tu viņu noteikti neesi pat saticis, bet

Džoņa meita Kristīne noskatās filmu un saka – nu precīzi mans fāters! Kā to var panākt?

Andris: - Jā, es Džoni nepazinu, bet man, piemēram, Miks Zvirbulis ir stāstījis, cik viņš bijis brīnišķīgs skolotājs – izcils, bet neuzbāzīgs. Tikai viņiem visiem bija kopīga viena lieta – padomju laikā kinooperatori bija dievi, jo tikai viņi vienīgie varēja kinokameras actiņā redzēt, kas notiek kadrā. Nebija kā tagad, kad visa grupa var monitorā paskatīties, kā uzfilmēts, tolaik tikai operators varēja izlemt un pateikt – “es domāju, ka bija labi”.

Kristīne: - Jā, es arī esmu 80. gadu beigās pastrādājusi filmēšanas laukumā un pieredzējusi, ka operatoru grupa vienmēr jūtas un uzvedas, it kā būtu kādu pakāpi augstāki par visiem pārējiem. Režisoru tā nerespektēja, kā operatorus, viņos ir tāds baigais lecīgums.

Andris: - Jā, tieši lecīgums! Un Lilita Ozoliņa man ir teikusi, ka operators vienmēr ir pats galvenais cilvēks uz laukuma, ar viņu viss jārunā.

Kristīne: - Bet tur nav tas elegantais izskaidrojums, ka operators var aktieri labāk vai sliktāk nofilmēt, tas ir citādāk – viņiem ir kaut kāda varas apziņa.

Andris: - Es esmu strādājis ar Hariju Kukelu, kurš Mērnieku laikos bija otrais operators, viņi ar Džoni bija tandēms, tāpēc filmā ir tas „Hari!” visu laiku. Un es esmu tā dabūjis pa mizu no Kukela, ārprāts! Mani tēvs tā nekad nav lamājis, kā Kukels izlamāja no panckām ārā, kad es Rūdolfa mantojumā sajaucu trajektoriju, pa kuru man kadrā jānoiet. Tas nāk no tā padomju laika, un varbūt tās kopīgās lietas padarīja viņus visus līdzīgus. Viena daļa operatoru tolaik bija arī diezgan lieli dropmaņi

No kreisās - operators Džonis filmā "Kino un mēs" (2020)

Toties, piemēram, Gvido Skulte bija pilnīgi citādāks – tik milzīga tolerance un tāds profesionāls viedums! Viņš vienmēr tik mierīgi runāja ar aktieri – pienāca klāt un personīgi pateica, absolūti neaizskarot… Mēs, jauni aktieri, skrienam pa kadru un nesaprotam, ka pie kameras jākustas lēnāk, lai paspēj tevi noķert, un tad Gvido vienmēr teica – „Nezaudējot cieņu, kungi, nezaudējot cieņu!” Un tad tu ej lēnāk, un uzreiz ir smuks kadrs, un viss kārtībā.

Man tādā ziņā paveicās, manas pirmās filmas vēl bija ar visiem vecajiem Rīgas kinostudijas cilvēkiem, ar gaismotājiem Intu un Rūdi, ar pārējiem… Nu labi, Kriksis vēl joprojām strādā, grimētāja Dzintra Bijubena, tāpat arī Sarmīte Balode un vēl citi. Bet man ir ļoti, man ir šausmīgi žēl, ka es tajā vidē nebiju.

Toties ir lietas, ko man vecās raudzes cilvēki ir iemācījuši.

Piemēram, es nevaru uz laukuma staigāt pāri operatora sliedēm, es varu kļūt pat komisks, aizrādot citiem, ka nevajadzētu iet tur, kur operators liek kadru, – tikai gar muguru! Vai arī – es nekad neaizeju no laukuma, ja neesmu pateicis otrajam režisoram, kur būšu atrodams. Un respektēju jebkuru cilvēku uz laukuma, jo viņiem katram tur ir savs darbs!

Tā ir tāda ētika, kas pazaudēta tāpēc, ka izdomāti vienkāršāki risinājumi, bet tā jau ir ne tikai ar kino. Mana mamma ir mediķe, māsiņa, un viņa stāsta, kas notiek medicīnā – cik akurāti bija mediķi kādreiz, un kā ir tagad. Kādreiz bija sterilizācijas istabas, kur vajadzēja sterilizēt šļirces, adatas, tagad – attaisa  iepakojumu un izmet, visur valda netīrība. Un tas pats ir ķinītī. Par to, protams, žēl, bet laiki mainās, un neviens arī nestaigā uzvalkā pa ielu kā Fricis Bārda, piemēram.

Kristīne: - Bet forši paspēlēt citos laikos, kā Homo novus, vai ne?

Andris: - Dievīgi, jā. Man ļoti silti un tuvi liekas astoņdesmitie gadi, septiņdesmitie – tādas mašīnas, apģērbi, cilvēku sirsnība, visādas ekskursijas... Un nav runa par Padomju Savienību. Mēs te tagad runājam, un es saprotu, ka tā ir nostalģija pēc veciem laikiem, kamēr pasaule iet uz priekšu un es esmu laimīgs, ka dzīvoju tagad; varēja tikai tie ķinīši būt vaļā!

Foto: Agnese Zeltiņa

Bet tas, ka septiņdesmitajos visa pasaule bija naivāka – ekskursijā līdzi ģitāra, un visi dzied pie ugunskura… Un ir čalis ar vienīgo fotoaparātu, kurš ir kā svētais, jo zina visu par blendēm un to, cik ilgi gaismai jākrīt uz filmiņu.

Toties šodienas izrādes un filmas nākotnes kino un teātra zinātnieki varēs vispusīgāk novērtēt, jo saglabājušās būs ne tikai dažu cilvēku kritikas, būs simtiem atsauksmju un varēs saprast, ko vispār cilvēki domāja par to filmu vai izrādi. Mēs taču tagad nemaz nezinām, piemēram, kādas bija Smiļģa izrādes, jo ir tikai pāris kritikas. Un, ja par vienu izrādi ir tikai tāda, ka pirmajā cēlienā aktieris Smiļģis bļāvis tik drausmīgi, ka bija jāspiež ausis ciet, bet otrajā cēlienā bija izbļāvis balsi un neko nevarēja dzirdēt... Tad es iedomājos, kādas būtu tā laika cilvēku atsauksmes!

Kristīne: - Jā, kas tolaik būtu feisbukā darījies… Vai tev pašam ir interesanti un svarīgi, kas pēc pirmizrādes notiek tīklos?

Andris: - Kādreiz es nelasīju vispār, biju ļoti jūtīgs pret negatīvām kritikām. Pieņemsim, ir desmit labas atsauksmes un viena slikta, bet es tikai par slikto domāju. Tomēr galu galā – kam tad mēs to visu radām?
Nē, protams, ir arī cita jēga – mani kā personību ļoti ir veidojušas manas lomas. Piemēram, es nekad tik daudz nezinātu par glezniecību, ja nebūtu Homo novus. Tomēr galvenokārt izrādes top skatītājiem kā manam svarīgākajam partnerim. Kino tas varbūt mazāk jūtams, bet teātrī… es neredzu jēgu darīt kaut ko tikai sev.

Kristīne: - Lielais Kristaps dala nominācijas pirmajam plānam un otrajam plānam, tu esi bijis nominēts un apbalvots abos. Vai ir kāda radikāla atšķirība no aktierspēles viedokļa?

Andris: - Labs ir nosaukums angļu valodā – “supporting actor” jeb “galvenais palīdzētājs”. Man gan ir sliktas asociācijas ar vārdu “palīdzētājs” – visi tie Kolka Cool varoņi pārsvarā bija tādi palīdzētāji, kuri neko citu nedara, tikai par simbolisku samaksu visiem palīdz, bet pie viena arī aliņam nopelna – nopļauj zāli par trīnīti... Un tad beigās – „Atdo’ latu!” Starp citu, es dzirdēju, ka filmu Kolka Cool ir nopirkuši igauņi un katru gadu 4. maijā to rāda Igaunijas televīzijā – Latvijas neatkarības dienā visi treniņtērpos…

Bet, piemēram, Valtss – ko tad viņš tādu dara otrajā plānā Tarantino filmā Bēdīgi slavenie mērgļi? Cik viņš vispār uz ekrāna parādās – bet sajūta, ka filma ir par viņu.

Foto: Agnese Zeltiņa

Kristīne: - Tavā kinoaktiera dzīvē ir bijušas arī vairākas starptautiskas epizodes, piemēram, filmēšanās pie Andreja Zvjaginceva. Vai tas arī tev pašam bija tik liels notikums, kā to Latvijas kinosabiedrība uztvēra?

Andris: - Man tur ļoti patika. Man gan likās, ka tas būtu varējis kaut kā vairāk ietekmēt manu likteni, bet tā nav – ka vienā dienā ir Nemīlestības pirmizrāde un otrā dienā pilns e-pasts ar piedāvājumiem, tā galīgi nav. Pēc Zvjaginceva vēl esmu citās valstīs nospēlējis vienu lielu lomu un kādas pāris epizodiskas lomas.

Tomēr tas viss bija ļoti iespaidīgi, katrā ziņā tik liela budžeta filmā es nebiju piedalījies. Tādā līmenī, ka tu esi uzbūvētā dzīvoklī ar uzbūvētu parku aiz loga, ir rudens; tad tu atnāc nākamajā dienā, un ir ziemas diena, fonā milzīga fotoreprodukcija, kur deg gaisma logos... Protams, Zvjagincevs ir ļoti augstas raudzes un pilnīgi aukstasinīgs kino veidotājs, es ar tādu līdz šim nebiju saskāries. Maijā mēs satiekamies, un viņš saka – 26. novembrī mēs filmēsim tajā un tajā krogū, tur būs tava partnere, pēc tam tu, klasiskais astotnieks, pēc tam viens kopplāns, tad būs šķīvja tuvplāns, mēs tur izdomāsim kaut kādu ļoti īpašu ēdienu. Un, ja atliks laiks, tad paņemsim zem galda vēl vienu kadru, jūsu abu kājas… Mēs aizbraucam novembrī filmēt, un tieši tā arī viss notiek! Kamera, astotnieks, uz šķīvja kalmārs, laiks vēl ir? – nu, tad arī kājas zem galda. Un viss, uzfilmēts, visi uz viesnīcu atpakaļ!

Neizdzēšama pieredze, protams, bija Kannu festivāls, viss tas burziņš, kaut kas pilnīgi neticams! Sēžam viesnīcā, kur apakšā ir restorāns, tur ir pieci stāvi un pieci numuriņi pa visu viesnīcu… Katrs stāvs ir numuriņš, kurš naktī maksā miljonu eiro. Kas tas vispār ir?! Bet viņi saka – divi trīs cilvēki gadā te paliek, šeihs ar savu svītu apmetas, mums ar to pietiek. Un tu saproti, ka arī tie visi ir vienkārši cilvēki, kuri dzer šampanieti, atraisa tauriņu un priecājas…

Mēs arī uz Oskariem bijām nominēto ārzemju filmu piecniekā, visiem nominantiem bija svinīgās pusdienas, un Andrejs stāstīja, kā viņam blakus nosēdies Stīvens Spīlbergs. „Jūs esat tas tur?” – „Jā, esmu!”, saka Spīlbergs un parāda autovadītāja apliecību. Tas man likās baigi forši – tu vari vienkārši uzcept jaudīgu scenāriju, uzņemt filmu, un tu vari būt tur. Tomēr nekādu robežu nav.

Kristīne: - Bet tava loma jau īstenībā nav nekas tāds ārkārtīgi aizraujošs, vienkārši bagātais puisis otrajā plānā….

Andris: - Kā teica Andris Lielais – kad latvieši satiekas ar krieviem, viņos pamostas vācietis. Kļūstam tādi cēlāki, gudrāki, eiropeiskāki… Un tas droši vien bija tas, kas Zvjagincevam bija vajadzīgs.

Otra lieliskā starptautiskā pieredze man bija tāds poļu režisors Patriks Vega, kurš nedzīvo no valsts finansējuma, bet pats filmē visu par saviem līdzekļiem. Mēs ar Alekseju Serebrjakovu filmējāmies kā brāļi, blondais Serebrjakovs un es. Filma Mazā pasaule / Small World, tā vēl nav iznākusi – mēs nofilmējām pirms kovida, un pirmizrāde tika atcelta. Bet tas viņa ārkārtīgi uztrenētais filmēšanas laukums! Tāpat ir Krievijā, un arī pie mums jau tagad – visi tehniskie darbinieki nepārtraukti strādā, ir ļoti aizņemti un vienkārši lieliski. Tas ir jāatzīst – gan māksla, gan gaisma, gan skaņa, gan operatoru cehs, to vispār nevar salīdzināt ar 90. gadu otro pusi.

Kristīne: - Vārdu sakot, kinolomu tev ir ļoti daudz, un nupat jau NKC konkursā režisors Armands Zvirbulis teica – esot mēģinājuši Gunāra Astras lomai arī Keišu, tomēr beigās izvēlējušies ne tik nodrillētu seju… Tātad tava vētrainā karjera nozīmē to, ka pamazām sašaurinās izvēle, ko tev vispār piedāvā spēlēt?

Andris: - Es pieļauju, jā.

Kristīne: - Tas ir bēdīgi?

Andris: - Nē, nu… protams, es gribu filmēties! Bet es arī nekādā ziņā neraujos, jo tā būšana kadrā jau absolūti nav atkarīga no aktiera, un es arī pilnīgi saprotu tos, kas grib filmēt nenodrillētu. Bet tādu Salutauru, es pieļauju, kādam citam būtu daudz grūtāk nospēlēt.

Kristīne: - Tā ir laba izeja! Tā kā tev patīk pārģērbties un aplīmēties ar visu ko, tad tu vari spēlēt visu laiku – uzliec ūsas vai maini parūkas, un nebūs nodrillēta seja!

Andris: - Vai arī braukāt pie igauņiem, piemēram. Sākt ar Juhanu Ulfsaku mainīties – viņš tur Igaunijā arī ir nodrāzta seja. (Smejas.) Mēs ar Juhanu bijām vienā filmā kopā, es viņu uzrunāju  tādā igauņu joku valodā – tikai skaņas, kas atgādina igauņu akcentu… Viņš klausās, klausās, un tad sāk vilkt pretī tā gari, tas tad viņam liekas latviski runāts…
Redzi, teātris ir manas mājas, tur tu vari būt nodreijāts vai nenodreijāts, galvenais ir tā dzīvā enerģija.

Kristīne: - Tur jau tieši „uz Keišu” nāk.

Andris: - Jā, bet es domāju, ka arī ķinītī tas ir. Es pēc savas pieredzes spriežu – esmu no tiem, kas vēl skatās televizoru, un parasti palieku uz filmām, kur kādu atpazīstu. Mani bērni vispār nesaprot, kas ir tā televīzija – kādā sakarā tev kaut ko rāda, nevis tu pats izvēlies, ko skatīties?!

Bet var arī negaidīt, kad kāds aicinās, var izdomāt pats. Piemēram, Kino un mēs pirmais impulss bija no manis, bet, protams, Matīss ir neticami talantīgs. Viņam ir tādu rakstura īpašību apvienojums, kas kino ir zelta vērts – emocionāls, asprātīgs, vienlaikus pilnīgi racionāls un absolūti reālistisks; viņš saprot, ko var un ko nevar, kas aizies, kas neaizies… Un ar brīnišķīgu izglītību. Ja mēs ar Jāni un Egonu trijatā vien kaut ko mēģinātu izdarīt…

Mārtiņš dzied karaoke Ziemeļpolā... kadrs no filmas "Saule spīd 24 stundas"

Kristīne: - Man liekas, Matīsam ir arī ļoti izteikts producenta funktieris.

Andris: - Jā, un tas absolūti neizslēdz viņa mākslinieka brīvību. Viņš to visu apvieno – jā, producenta skatījums, bet vienlaikus ir gatavs smieties, būt asprātīgs un būt laimīgs radot…

Kristīne: - Un kas tu esi viņa vesternā[11]?

Andris: - Ļauns, ļoti ļauns cilvēks. Šausmīgi ļauns, tāds, ka pat bail virsū skatīties. Mani pat skaņošanā neielaida – Saša Vaicahovskis[12] teica, ka man esot pārāk laipna balss, tā ka izvēlējās ļaunu balsi vēl klāt. Slepkava, tāds pretīgs tips, kā jau tas ir vesternos, droši vien arī netīrīgs, lai gan to mēs nerādām.

Kristīne: - Un, kad rudenī nāks vaļā kinoteātri, tad tu atkal būsi katrā otrajā filmā?

Andris: - Nē, man ir tikai Matīsa un Jura filmas, man nekas nav sakrājies. Tūlīt jau būs citas nodrillētas sejas! (Smejas.)
Ir gan visādas domas uz priekšu, bet tās vēl negribas atklāt. Izskatās, ka varētu būt viena ļoti laba un absolūti personīga filma.

Kristīne: - Šis jau tad ir jautājums no sērijas, ko aktieriem parasti prasa – kas ir tava sapņu loma, ko tu vēl gribētu nospēlēt?

Andris: - Nē, tas nav jautājums man. Es netaisos nevienu lomu apgrūtināt. Iedomājies, sieviete visu mūžu sapņo nospēlēt Blānšu Dibuā, un kad viņa to lomu dabū, tu skaties uz cilvēku, kurš mēģina izmisīgi piepildīt savu sapni, spēlē ar izspiestu vēnu uz pieres... nu nē, labāk ne. Līdzīgi kā Jura filmā – nevajag neko formulēt, lai tas sapnis pats noformulējas, kad pienāk.

Foto: Agnese Zeltiņa

Atsauces:

1. Inga Pērkone. Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino (2020, Neputns, 292 lpp.) 
2. Inga Pērkone. Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino (2020, Neputns), 125. lpp. 
3. režisors Matīss Kaža, filmizrāde Kino un mēs (2020) 
4. režisors Andris Gauja, spēlfilma Nekas mūs neapturēs (2020) 
5. aktrise Kristīne Nevarauska, filmā Madara, Keiša varoņa Ralfa sieva. 
6. aktieris Aigars Apinis, filmā Boga. 
7. Artuss Kaimiņš, filmā Kolka Cool – Keiša varoņa jaunākais brālis Andža. 
8. Inga Pērkone. Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino (2020, Neputns), 45. lpp. 
9. galvenais varonis filmā Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010, režisors Gatis Šmits) 
10. Vienas vasaras zieds (1996, LTV, režisore Virdžīnija Lejiņa) – televīzijas filma pēc Alfrēda Dziļuma romāna motīviem, galvenajās lomās Sandra Kļaviņa (Hanna), Andris Keišs (Vilis), Anna Putniņa (Līvija). 
11. režisora Matīsa Kažas debijas spēlfilma Kur vedīs ceļš, pirmizrāde gaidāma 2021. gadā. 
12. skaņu režisors Aleksandrs Vaicahovskis. 

Komentāri

Iveta
08.08.202122:58

Ar intresi izlasīju. Šķiet, godīga intervija. Par Poškus- lieliski, ka tik daudz pateikts

Kristīne
01.03.202312:21

Forša, dzīva, sirsnīga un iedvesmojoša intervija!



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan