Intensīvajā Latvijas filmu pirmizrāžu maratonā aktrise Baiba Broka būs skatāma vairākās filmās, un pirmā no tām – režisores Elzas Gaujas Mamma vēl smaida – pirmizrādi piedzīvos septembra beigās.
Baiba ir viena no visvairāk filmētajām Latvijas aktrisēm, Jaunā Rīgas teātra pamatvērtība (ne dīva, ne zvaigzne – šie apzīmējumi Baibai nepatīk, man arī nē). Sākusi kino ceļu vēl skolas vecumā, saņēmusi Lielo Kristapu par debiju filmā Valsis mūža garumā (1990), kopš tā laika filmējusies daudz un intensīvi, kaut vēl intensīvāk un, iespējams, arī daudzveidīgāk darbojusies uz Jaunā Rīgas teātra skatuves. Baiba Broka ir viena no retajām Latvijas aktrisēm, kuru daiļrade jau pamatīgi aprakstīta arī Nacionālās enciklopēdijas šķirklī, tur ērti meklēt datumus, ciparus un pieturas punktus. Šī mūsu saruna gan nav veltīta “mūža pūra un lomu vētīšanai un pārvērtēšanai”, drīzāk šodienas sajūtu stopkadram.
Dita Rietuma: - Tu parasti intervijās piefiksē savas konkrētā brīža, laika posma izjūtas – tā secināju, palasot tevis teikto dažādu gadu sarunās Latvijas presē. Kādas ir sajūtas, kuras būtiski piefiksēt šajā sarunā?
Baiba Broka: - Nācu uz sarunu un domāju par to, kas man šobrīd liekas svarīgs. Sakrīt kaut kādas krīzes – pasaules krīze, karš un arī mana personiskā krīze. Varbūt to var dēvēt par pusmūža sajūtu. Neteikšu, ka ir noslēdzies kāds posms, bet ir brīdis, kad es pilnīgi citādi paskatos uz lietām, uz līdzšinējo darbu, uz to, ko es vēl varētu izdarīt. Kaut kā mēģinu saprast, analizēt šābrīža situāciju vairāk, nekā līdz šim. Savā profesijā vienmēr esmu darbojusies ļoti intuitīvi, it kā slīdējusi cauri. Ceļš ir bijis… neteiksim, viegls, bet diezgan piepildīts. Tik piepildīts, ka nav bijis laika refleksijai un pārdomām, ko tad es tieši daru un kāpēc, jo vienmēr ir bijis ļoti daudz darāmā... kas, protams, ir labi. Esmu izmantojusi visas savas prasmes, savu pieredzi, vienmēr ir bijis ļoti ātri jāreaģē un ļoti jākoncentrējas. Tagad ir brīdis, kad gan pandēmijas, gan citu iemeslu dēļ, vai varbūt vienkārši šajā vecuma posmā ārēji un iekšēji apstākļi piespiež analizēt to, kur es patlaban atrodos, kas ir bijis un kas vēl varētu būt. Tas ir gan nepatīkams, gan cerīgs brīdis.
Pandēmijas laiks tev nebija bezdarbīgs, drīzāk lomu pārpildīts.
Man tas bija ļoti aktīvs, īpaši pirmais pandēmijas gads. Es vispār neatceros, kad man ir bijis tik ražīgs darba periods, ja runājam par kino, – seši projekti, ieskaitot mazākus, sīkākus darbus, kuri vēl nav parādījušies uz ekrāna. Bija daudzsēriju filma par Emīliju Benjamiņu, ir Janvāris un Mamma vēl smaida, arī studentu darbs, par kuru es pat nezinu, vai tas rezultēsies filmā. Aktiera darbam vienmēr ir ārējais novērtējums un iekšējais novērtējums, un tieši lomai šajā nelielajā filmā es nopietni gatavojos – mācoties spēlēt čellu, uzzinot ko vairāk par mūziķu pasauli un atklājot kādas lietas arī pati sev. Man tā loma liekas ļoti nozīmīga. Smieklīgākais ir tas, ka es tiešām nezinu, kāda vispār būs filma, bet filmēšanas process bija ļoti interesants un nopietns, šķita, ka veidojas labs materiāls. Filmu uzņem pavisam jauna režisore Marta Kalniņa, kas mācījusies Lielbritānijā, viņa vēl meklē savu dzīves ceļu. Nezinu, vai tas būs viņas vienīgais kinodarbs, diplomdarbs, vai tas būs viņas augstākais punkts vai tikai radošā ceļa sākums. Dažkārt mani ļoti uzrunā studentu projekti, manas dzīves un profesijas kontekstā tas ir izaicinājums.
Es nešķiroju filmas un lomu piedāvājumus pēc ārējā lieluma, bet gan pēc savas profesionālās intereses.
Tas nozīmē, ka studentiem nav jākomplekso, tevi uzrunājot savai filmai?
Viņiem arī nav nekādu kompleksu, esmu piedalījusies ļoti daudzās studentu filmās un guvusi daudz gandarījuma.
Nereti gan studentu darbi pēc tam nekur daudz nav redzami...
Diemžēl tā ir, bet... Es, piemēram, piedalījos vienā no pirmajām Lienes Lindes filmiņām, mācību darbā. Toreiz mani uzrunāja Pēteris Krilovs, kurš bija gan Lienes Lindes pasniedzējs, gan ļoti daudzu aktieru un režisoru skolotājs. Viņš mani aicināja piedalīties Lienes kursa darbā, vēlāk jau diplomdarbā Četri mielasti, kas saņēma arī balvas[1]. Vēlāk strādāju Lienes filmā Septiņas neveiklas seksa reizes (2016), kas arī tika pamanīta, un šovasar nofilmējos viņas pirmajā pilnmetrāžas filmā Melnais samts, spēlēju konceptveikala īpašnieci Allu. Jau pašā pirmajā Lienes iecerē redzēju, ka būs attīstība, un tā arī ir. Un es priecājos, ka jau pirms gadiem pamanīju daudzsološu, jaunu režisori. Jā, ar Pētera Krilova atbalstu, bet viņš ļoti labi pamana talantus. Liene Linde mani sauc par talismanu, un tā tas arī izskatās, jo esmu bijusi visās viņas filmās. Saprotu, ko viņa saka, un tas tiešām ir svarīgi, īpaši jauniem cilvēkiem, – ieraudzīt kādu, kas tev notic, kas redz to virzienu, kurā tu ej. Man ļoti patika Melnā samta scenārijs. Nekad gan nevar zināt, kā filma saslēdzas, tā ir maģija – vai tur būs veiksmes faktors un viss tas kopums, kas veido notikumu.
Vai aktieris to nemana filmēšanas procesā – būs vai tomēr nebūs notikums?
Ir noteikti procesi, kas to ļauj nojaust, bet diemžēl aktieris filmā nav saimnieks. Teātrī aktieris daudz vairāk var būt tā pēdējā instance, bet kino tā ir veiksme – tizls vārds, nepastāvīgs vārds, bet citiem vārdiem es to nenosaukšu. Tik daudziem apstākļiem ir jāsakrīt, lai filma izveidotos par kaut ko īpašu, lai tā saslēgtos. Tur ir nepieciešams pat kaut kas vairāk par labu aktierdarbu. Visam elementu kopumam ir jāsaslēdzas filmas audumā.
Atgriežoties pie taviem darbiem...
Jā, bija man arī sānsolis, darbs pie Andreja Ēķa viņa “narkotiku seriālā” [Nebaidies ne no kā, 2021]. Tāda, domājams, abpusēji interesanta pieredze. Nevēlos būt tikai izpildītāja, man vienmēr vajag saprast kontekstu un pielāgot lomu tam, kādu es to redzu, – arī šajā seriālā.
Filmējos arī Ināras Kolmanes filmā Mātes piens. Protams, šim projektam mani piesaistīja ļoti daudz faktoru. Mēs ar Noru Ikstenu esam gājušas vienā skolā, vienā vietā dzīvojušas. Mani ļoti uzrunāja viņas grāmata – jā, protams, attiecību dramatisms, bet arī vide – hipodroms, 49. vidusskolas apkārtne. Ar Noru esam sen pazīstamas, viņa mani aicināja šo romānu lasīt Ikšķilē, to darījām kopā ar Gunu [Zariņu]. Man jau bija savas attiecības ar šo romānu, un tad, kad Ināra [Kolmane] mani aicināja filmēties, es nezināju, uz kādu lomu viņa mani aicina, bet teicu, ka spēlēšu jebko.
Nospēlēju skolas direktori. Tā nav liela loma, drīzāk epizode, bet man šķiet, ka tā ir mūsu direktore, no 49. skolas. Manas atmiņas par viņu ir maza bērna atmiņas, un tajās viņa ir viens vienīgs monstrs, uz kuru es pat baidos acis pacelt. Neizmantoju viņu kā tiešu prototipu, bet pakausī man tas elpoja, un tādas sajūtas man vienmēr palīdz.
Tā ir tā intuitīvā pieeja lomai, ko man grūti noformulēt vārdos, – kad es to daru, izklausās pārāk vienkārši. Darbojas atmiņas, iespaidi, izjūtas un, ja izdodas to visu aizlaist līdz ekrānam… Tās ir neizskaidrojamas nianses. Tas, par ko es domāju, nākot uz šo sarunu, ir aktiera profesija – dažādos kontekstos. Arī tajā, ka šobrīd mums ir Ukrainas prezidents aktieris, viņa padomnieks Arestovičs ir ar aktiera pieredzi… Aktiera profesija īstenībā ir maģiska, bet to es tikai tagad sāku apzināties. Savulaik to uztvēru daudz vienkāršāk.
Kādā ziņā maģiska? Vai tādēļ, ka šīs profesijas priekšrocības un prasmes var izmantot ļoti plašā spektrā? Izrādās – arī tam, lai komunicētu globālās krīzes situācijās…
Ne tikai prasmes. Aktiera profesija prasa no cilvēka ļoti daudz (te es domāju un runāju par ideālo aktieri). Arī šeit, kā jebkurā profesijā, ir dažādu līmeņu spēlētāji, bet es runāju par to augstāko līmeni, uz kuru pati gribētu tiekties. Aktiera profesija pieprasa plašas intereses, spēju sekot ļoti apjomīgam informācijas laukam; man ir interesanti tikai tādi aktieri, kuri interesējas par vēsturi, cilvēka dabu, politiku – par visu, jo tas viss ir svarīgi.
Nevaru piekrist tiem, kuri saka – nu, aktiera profesija, tas vienkārši ir tāds darbs; tu atnāc, nostrādā savas stundas un pēc tam dodies dzīvot savu dzīvi. Šādā līmenī mani profesija neinteresē, ir taču arī ļoti daudz citu darbu. Iespējams, tas skan ļoti kategoriski, bet tāda ir mana šā brīža izjūta. Man nav interesants aktieris, kurš atnācis no sava sadzīves burbuļa un sadzīves lietām, smuki saģērbies un sataisījies, nospēlējis izrādi kartona dekorācijā un izgājis no tās, neizmainot neko ne sevī, ne arī manī kā skatītājā. Viņš arī to nemaz nevar izdarīt, ja nav pievienojis savai profesijai kaut ko vairāk.
Un kas tad tam aktierim, izejot no kartona dekorācijas, būtu jādara? Jāuzstājas sociālajos tīklos ar savas pilsoniskās stājas demonstrējumiem, kā to dara režisors Alvis Hermanis?
Es runāju par kaut ko citu. Aktierim ir jāinteresējas, jādarbojas, jābūt ar plašu redzesloku. Visi mēs esam ierobežoti savās zināšanās, katram cilvēkam ir kaut kādi limiti, un tomēr. Varu nerunāt par sevi, bet par JRT aktieriem – Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu. Es uz viņiem vienmēr skatos ar lielu apbrīnu un cieņu. Priecājos, ka daļa no viņu aizrautības man pielīp, ka esmu aplipināta ar šo attieksmi pret pasauli. Ar attieksmi, kurā cilvēks interesējas par pasaulē notiekošajiem procesiem, mēģina tos saprast. Domāju, ka tas atstāj ļoti lielu iespaidu uz to ikdienas darbu, ko cilvēks dara. Katrā lomā man nav iespējas to parādīt un pierādīt, bet tas man nāk līdzi.
Vai šādu pasaules, kultūras procesos iesaistītu aktieri rada vide, arī profesionālā vide, kā JRT, kas gadiem ilgi ir strādājis atšķirīgā, noteiktā virzienā? Vai tomēr tā ir cilvēka personīgā izvēle?
Abas lietas. Cilvēki, kas tev apkārt, un vide. Nedomāju, ka tas ir kaut kas tik ekskluzīvs, kas raksturīgs tikai mūsu teātrim, nebūt ne. Tās personības, kas vieno šos cilvēkus, aktierus, var ļoti spēcīgi ietekmēt šos procesus. Kad aizgāja Normunds Naumanis, tad bija pilnīgi skaidrs, ka neaizstājami cilvēki ir.
Man šī sajūta ir joprojām. Iespējams, pārāk personiska un subjektīva…
Katrā ziņā teiciens, ka nav neaizstājamu cilvēku, neattiecas uz kultūras lauku. Iespējams, to var teikt par racionāli pragmatiskām jomām, kurās iesaistīts lielāks daudzums cilvēku. Man gribas domāt, ka kultūra ir lauks, kurā svarīgi ir cilvēki ar unikālām spējām.
Tu pieminēji karu, kas ietekmē mūs visus. Es tikai vairākus mēnešus pēc kara sākuma beidzot ieskatījos seriālā Tautas kalps ar Volodimiru Zelenski galvenajā lomā; to viņš spēlējis vēl pirms prezidenta karjeras. Vai esi redzējusi? Būtu gribējusi pavaicāt par viņa aktiera prasmēm.
Neesmu gan redzējusi. Vairāk esmu sekojusi dažādiem analītiskiem raidījumiem un vēstījumiem, arī Zelenska padomnieka Olekseja Arestoviča darbībai. Viņš izcili savieno cilvēka pieredzi ar politisko norišu un procesu analīzi. Ja man jākomentē Zelenska darbība, tad atsaukšos uz Arestoviča teikto – iespējams, Zelenska politiskās karjeras sākumposmā vēl bija brīži, kad viņš izkrita no prezidenta lomas, vēl nebija ar to saaudzis. Tagad tā ir kļuvusi par viņa īsto, vienīgo dzīves lomu. Un tā vairs nav loma, jo ir kļuvusi par dzīvi. Ticu, ka tā tas ir noticis. Ja kāds viņu mēģina noniecināt, dēvējot par aktierīti, kā to dara agresorvalsts prezidents Putins, tas ir ļoti negudri. Aktieri zina, kā manipulēt ar publiku, kā virzīt enerģijas. Tāpēc aktiera profesija ir maģiska un baisa vienlaikus, jo aktieris saprot, kā darboties ar šīm matērijām, kas varbūt pat nav racionāli izstāstāmas.
Kas tad ir šīs aktiera prasmes, kas ļauj izdzīvot un Zelenska gadījumā pat uzvarēt komunikatīvajā karā?
Vispirms tās ir prasmes, ko var iemācīties. Tehniskās lietas – balss un tamlīdzīgi – ir pamatu pamats. Mēs neesam tikai racionālas būtnes, mēs spējam iedarboties cits uz citu arī enerģētiski. Tā nav nekāda ezotērika, bet gan konkrēta prasme, ar ko var daudz panākt, ja darbojas profesionāli. Labi aktieri to prot, arī Zelenskis, un tas ir ļoti rafinēts process, kā viņš to dara. Viņš iedarbojas racionāli, emocionāli, enerģētiski, viņš saprot kontekstu. Tas ir ļoti izsmalcināts spēju kopums, ar kādu Zelenskis šajā karā darbojas. Spēks, pašapziņa, konteksta saredzēšana... Viņš lieto šo visu. Tas ir tāds attīstības un apziņas līmenis, līdz kuram ne katrs ir aizdomājies un ne katrs līdz tam ticis.
Vai karam Ukrainā būtu varējusi būt cita gaita, ja nebūtu iespējams sociālajos tīklos vērot Zelenski, viņa vēstījumus un uzrunas, kur izmantotas visas šīs tehnikas?
Domāju, ka jā. Tas ir mūsu “jaunais laiks”, kuru raksturo šie mediji, jauna veida komunikācija. Zelenskis apzinās komunikācijas spēku, ietekmi un prot to lietot. Kaut vai viņa runa Kannu festivāla atklāšanā. Tas pasaulē ir kaut kas absolūti nebijis un jauns – saplūsme starp kādreiz tik ļoti nošķirtajiem politiskajiem procesiem un mākslas procesiem, kuriem, pasarg Dievs, nekādi nevajadzētu krustoties. Zelenskis tos ir perfekti savienojis, iegriezis pasauli pavisam citādi. Viņš kā komunikators ir savienojis racionāli praktisko pasauli un mākslas pasauli, un priekšnoteikumus tam radīja kara situācija. Viņš ir ietekmējis tektonisko plātņu maiņu pasaules līmenī.
Šī situācija ir izgaismojusi gan aktiera prasmju spēku, gan komunikatīvo kanālu nozīmi – izrādās, tie var ietekmēt lielos vēstures procesus. Pirms sarunas domāju, ka vaicāšu tev par aktiera tehniku. Tas vienmēr ir bijis mazliet mistisks un arī man līdz galam neizprotams jēdziens. Kas tas ir? Ko nozīmē „izmantot aktiera tehniku”? Tu uzkāp uz skatuves, “ieslēdz pogu” un sākas enerģētiskā iedarbība? Es te mēģinu jokot…
Jā, tā ir, “ieslēdzu pogu”. To es jūtu intuitīvi, bet jāmēģina noformulēt. Man gan bail to visu nosaukt vārdos un preparēt, jo tad pazudīs kaut kas no tās maģijas, ar kuru ir tik forši darboties. Parasti cenšos sākt nevis no intuitīvā līmeņa, bet gan no analītiskā. Tātad, ir luga vai scenārijs, kas filmā ir ļoti svarīgs faktors, un mana loma tajā. Scenārijs ir pats galvenais, kas nosaka, vai filma būs laba vai slikta. Scenārijs, ieceres mērogs, līmenis ir pats būtiskākais. Dažkārt es redzu ieceres šaurību un zemos griestus. Kamēr materiālajā ziņā varu atļauties tādos projektos nepiedalīties, neveltīt tiem savu dzīves laiku, tikmēr izvēlos to nedarīt.
Es ticu, ka arī man kā profesionālim nodara pāri tas, ja tērējos kaut kam, kas no manis neprasa maksimālu spēku piepūli.
Man būtiski ir saprast, ko režisors grib, kāds ir ieceres virziens. Svarīgi saprast intonāciju – vai tā ir komiska, traģiska, dramatiska, vai viss kopā. Tie ir tie līmeņi, kuros es vērtēju projektu, vēl neko daudz nezinot un nesaprotot par savu tēlu. Nākamais ir pati loma. Pandēmijas laikā, kad filmējos vairākās filmās vienlaikus, man bija svarīgi veidot ļoti atšķirīgus tēlus, lai neapniktu skatītājam, lai neapniktu sev, lai neekspluatētu kaut ko vienu. Mēdzu meklēt prototipus, man neliekas interesanti izmantot vienmēr tikai sevi. Ir aktieri, pamatā kinoaktieri, kas visu dzīvi iet no vienas lomas uz citu tikai ar to, kas viņi paši ir. Mans ceļš nav tā veidojies, mani interesē tās daudzās šķautnes, kas, ticu, ir arī manī, tikai ikdienā es tās nelietoju. Lai nebūtu…
...dīva, cik briesmīgs vārds.
Jā, lai nebūtu dīva. Ja mani kaut kur nodēvē par dīvu, es sāku kļūt tramīga un dažkārt pat rupja. Šādās situācijās man liekas, ka aktiera profesija ir aizgājusi kaut kādā neceļā, ja kāds sev sāk piemērot visādus tādus statusus. Ar to jau tā aktiera profesija ir brīnumaina, ka tu esi savā ziņā kaut kāds “neredzamais cilvēks”. Bija tāda filma, ko skatījos pusaudža gados [The Invisible Man, 1933], tā uz mani iedarbojās teju fizioloģiski. Tur bija kaut kas fizioloģiski maģisks.
Tas gan izklausās pretrunā ar to, ko es teicu, ka aktierim nepieciešama interese un izpratne par procesiem, jābūt savam viedoklim gan par karu, gan gaidāmajām vēlēšanām. Bet neredzamā cilvēka faktors ir kaut kas cits.
Trīs no tevis minētajām filmām ar tavu piedalīšanos šoruden būs uz ekrāna, pirmā no tām - Mamma vēl smaida septembra beigās, sekos Janvāris un Mātes piens novembrī. Un Emīlija ir jau plaši izrādīta kinoteātros, tagad skatāma tiešsaistes platformās. Šīs filmas ir ļoti atšķirīgas, dažādi režisori – debitante Elza Gauja, klasiķis Viesturs Kairišs, par Mātes pienu jau runājām. Kairiša filmā Janvāris tu spēlē māti, filmā labi sabalansēts jauna cilvēka pieredzes stāsts ar vēsturisko kontekstu – 90. gadu sākumu Latvijā. Tur ir arī precīzas refleksijas par pasaules kino, ar kuru dzīvoja tā laika jaunieši, kuri interesējās par mākslu. Domāju, ka starptautisko auditoriju uzrunājušas arī šis starptautiski atpazīstamās references, atsauces uz pasaules kino – Džarmušu, Vendersu un citiem.
Man ar Viesturu Kairišu ir dažu gadu starpība, viņam janvāra barikāžu laikā bija 19 gadi, man septiņpadsmit. Biju pusaudzis, kas neapjēdz situāciju. Atceros, ka gāju uz randiņu Kabatā cauri Doma laukumam, kur sabūvētas barikādes, un pilnīgi nemaz nesapratu, kādā vēsturiskā situācijā es atrodos. Mājās gan vecāki skatījās televizoru ar pārgrieztām sejām un mēmām šausmām. Nezinu, kā es biju tikusi ārā no dzīvokļa.
Tātad tolaik biju mazliet jaunāks bērns, nekā filmas Janvāris galvenais varonis, bet tagad filmā spēlēju viņa māti. Ļoti labi zinu, ko nozīmē mātes satraukums par bērnu, tas ir lielāks par jebko – un vienlaikus tāda bezpalīdzība, kad saproti, ka tas lielais bērns darīs tā, kā viņš darīs, un tev ir tikai jāpieņem viņa izvēles. Tu nevari viņa vietā neko atrisināt, bet tu vari atnest segu, maizītes, termosu, un varbūt tas mazais palīdzības piliens viņam liks noturēties līdzsvarā. Tās ir arhetipiskas, visiem saprotamas lietas, par kurām stāsta Janvāris – māte, bērns, kurš var aiziet bojā, karš...
Filmā daudz atpazīstamu detaļu – tālaika sadzīviskā vide, kaut vai Straumes dzirnaviņas, kas pazīstamas 90. gadus pieredzējušajiem. Protams, ir tā smeldzīgā sajūta, kas rodas, skatoties uz priekšmetiem, kas mums atgādina bērnību un jaunību.
Filmā Janvāris spēlēju kopā ar Aleksi Kazanaviču, mums ir ļoti labas koleģiālas attiecības. Kopā ar viņu filmējos arī Lienes Lindes filmā Melnais samts, bet pirms tam viņš bija izcils lietuviešu filmā Nova Lituania (2019). Pēc spēles stila viņš nedaudz atgādina Kasparu Znotiņu, tāds pasauss, bet ļoti uzmanīgs, ar labu humora izjūtu. Mēs strādājam līdzīgi, uzreiz saprotamies.
Iznāk, ka esi nospēlējusi divas padomjlaika sievietes – 80. gadu skolas direktori Mātes pienā un 90. gadu sākuma mammu Janvārī. Tagad jautāšu par tavu dalību mūsdienu komēdijā Mamma vēl smaida pie režisores Elzas Gaujas. Komēdija nav izplatīts žanrs Latvijas kino, tālab šis stāsts noteikti izcelsies – par trim dāmām, kuras ved uz dzimteni ārzemēs mūžībā aizgājušās māmiņas mirstīgās atliekas un dara to nelegāli, jo legālai transportēšanai nav naudas. Filmas pamatā esot reāls gadījums. Kā parakstījies uz šāda veida projektu un pieredzi?
Projektam piekritu ar sev brīžiem raksturīgo vieglprātību. Es jau teicu, ka ticu studentiem un jauniem cilvēkiem, vienmēr cenšos viņiem dot iespēju. Tas bija izejas punkts. Kad Elza man prasīja, vai drīkst manu vārdu ierakstīt projektā, teicu – droši, raksti tik iekšā! Domāju – ja nu mans vārds var palīdzēt projektu attīstīt, tad kāpēc gan nepalīdzēt. Man likās, ka projektu ilgi attīstīs, bet viss norisinājās ļoti strauji – pēkšņi tika piešķirts finansējums[2], un pēkšņi bija jāsāk filmēt. Tad gan es sabijos. Sākotnēji man sižets likās anekdotisks un, kad sākām darbu, sapratu, ka šis paradoksālais stāsts ir jāpadara ticams. Pamatā ar filmas scenāriju strādāja Elza un Rasa Bugavičute Pēce, bet tad nācām mēs, aktrises, ļoti kaismīgi un kaislīgi aizstāvot katra savu varoni, savu tēlu. Scenārija veidošanas procesā arī sākas aktieru spēle un saspēle, sākās mūsu konflikti – ne kā aktrisēm, bet jau kā filmas varonēm, trim māsām. Vienā brīdī nonācām līdz pamatīgai spriedzei, bet tas viss notika, līdzdarbojoties scenārija tapšanas procesā.
Filmā tu spēlē kouču. Vai ietekmējies no kādiem paraugiem?
Jā, paraku, paraku tajā virzienā, konsultējos ar dzīves koučiem. Filmā gan maz iezīmējas manas varones profesija, bet tam redzamajam aisbergam apakšā ir neredzamā daļa. Šī nav pirmā reize, kad es spēlēju dzīves kouču, – to esmu darījusi arī teātrī, izrādē Linda Vista, un par šo nodarbi interesējos jau tad. Esmu runājusies ar pieredzes bagātiem, sertificētiem koučiem, lai saprastu viņu uztveri un izpratni; kā cilvēki darbojas, mudinot klientus pašus ieraudzīt un atrast savas dzīves iespējas un tamlīdzīgi. Viss tā ļoti pozitīvi, un ļoti daudz nianšu, par kurām man bija interesanti domāt.
Mani ļoti piesaistīja tas, ka mēs meklējām komisko. Šo stāstu par trim māsām var uztaisīt arī dramatisku, bet interesantāk ir meklēt nianses, kas situācijas un katru no māsām padara komiskas. Esmu priecīga, ka mums visām humora izjūta bija ļoti līdzīga – gan Elzai, gan manām partnerēm, Daigai Kažociņai un Antai Aizupei. Mums nebija lielu strīdu, mēs daudz smējāmies. Manā pieredzē ir tā – ja aktieri daudz smejas, veidojot izrādi, tad var cerēt, ka arī skatītājam būs smieklīgi, ka humors tiks pāri ekrānam vai skatuves rampai.
Bet, protams, humora izjūta ir ļoti smalks mehānisms, tā ir atšķirīga un ne visiem piemītoša spēja. Reizēm sastopos arī ar cilvēkiem, kuriem nav humora izjūtas, viņiem ir dramatiskāka, fatāla dzīves uztvere. Tad es arī jūtu, ka netieku tādam cilvēkam klāt un jāmeklē citi ceļi. Gadās arī skatītāji, kuri jūtas aizskarti, neuztver humoru, apvainojas, uzskata par zaimošanu. Par šo visu domāju, veidojot savu tēlu, – lai būtu līdzsvars, lai nav tā zaimošanas sajūta… Jo nav tā, ka var smieties par jebko. Ir lietas, kas man ir tabu, pret tām ir jāizturas ar pietāti. Tomēr man ļoti patīk strādāt komēdijas žanrā, lai gan filmās tas ļoti maz sanācis.
Aktrises filmā Mamma vēl smaida esot bijušas arī scenāristes, un kinoveidošanas procesā tas ir diezgan netipiski. Vai šai metodei, procesam ir kāda līdzība ar to, ko jūs kādreiz JRT darījāt Latviešu stāstos un citās līdzīgās izrādēs?
Jā, līdzība bija precīza. Tāpēc jau es tik organiski iejutos šajā filmā, man tas process tik ļoti patika. Aktieri bija gan ideju radītāji, gan kritiķi, un, ja cīņas vai ideju sadures procesā rodas rezultāts, tas ir auglīgs process. Arī Jānis Skutelis, kurš spēlē manas varones vīru, izdomāja savu tēlu – kas viņš ir, ko viņš dzīvē dara. Šādā dinamikā to visu veidojām, procesā piedalījās arī Matīss Budovskis, kurš filmā spēlē nejaušu ceļabiedru, ārzemnieku. Elza mums deva iespēju, ka mēs katrs varam papildināt savu tēlu ar niansēm. Šis nebija tāds gadījums, kad ir tikai viens autors, kas uzraksta visus tēlus, un tiek piedāvāts tikai viena autora redzējums.
Ir grūti atrast domubiedrus šajā laikā, un, ja izdodas kaut vai uz mirkli, kaut uz vienu projektu saslēgties kopīgā lietā, tad ir lieliski. Man liekas, šajā gadījumā tas mums izdevās, bet tagad stāstot, es arī vienlaikus analizēju, kāpēc man ir tā neticamā sajūsma par šo projektu.
Jā, tu daudz un jūsmīgi par to stāsti…
Iespējams, kāds noskatīsies filmu un teiks – nu, un kas tad tur bija? Nu, tāda filmiņa… Bet manas kino pieredzes kontekstā – tāds darba veids, tāds ātrums, arī tik dramatiski laika apstākļi, kādos mēs strādājām, nekā tāda nebija bijis. Man liekas, šis projekts ir saistīts ar tādu kā afekta stāvokli dažādu apstākļu dēļ – laika apstākļu, scenārija tapšanas procesa, arī finansējuma pieticības dēļ. Šī filma manā pieredzē paliks kā unikāls darbs, bet es ceru, ka tā liksies skatāma arī publikai.
Mamma vēl smaida ir mazbudžeta darbs, Janvāris ir Latvijas apstākļiem pieklājīga budžeta filma. Vai aktieris strādājot jūt filmas budžeta atšķirību? No tevis teiktā jāsecina, ka darbs skaudra mazbudžeta apstākļos bija ļoti radoša un vērtīga pieredze.
Jā, tu to precīzi raksturoji. Bija jādarbojas līdzīgi, kā mēs to darām teātrī, – sākām no idejas, bet tā radošā enerģija bija īpaša. Mēs no mājām nesām priekšmetus rekvizītam, tas ļāva būt atbildīgam par visu. Nebija tā, ka tur ir departaments aiz departamenta un katrs atbild par kaut ko atsevišķu. Liela budžeta filmās aktieris nereti kļūst par pašu pēdējo, nenozīmīgāko elementu, kuram jāgaida uz daudzajiem departamentiem, kamēr tie izpilda savas funkcijas, – lai gan uz ekrāna būs tieši aktieris. Protams, ir jau arī filmas, kur vizuālais iespaids un detaļas ir tik svarīgas, ka aktieris ar savu spēli ir pats pēdējais posms visos svarīgajos kinoveidošanas procesos.
Tomēr piekritīsi, ka ne visas filmas var tapt kā mazbudžeta darbi afekta stāvoklī.
Protams, arī dzīvē afektu bieži nevar atļauties. Ja tāda pieredze, kā ar filmu Mamma vēl smaida, notiktu katru pusgadu, ja vajadzētu regulāri tādā veidā darboties un strādāt, tad droši vien tas nesauktos par afektu, bet drīzāk par klīniku. Taču šī bija īpaša dāvana, kas iesākās kā avantūra. Tik ļoti būdama iekšā projektā un radošā pacēlumā, es pat nemanīju finansējuma apmērus, nejutu, ka nevarētu kaut ko nofilmēt, jo nav līdzekļu. Andris Gauja kā producents ļoti centās un rūpējās, lai mēs nepamanītu, cik neliels ir filmas budžets. Nevaru nepieminēt arī operatoru Aleksandru Grebņevu, kurš pastiprināja to īpašo sajūtu, nemitīgi riskēdams. Brīžam nesapratām, vai viņš nokritīs ar visu kameru, vai mēs visi nokritīsim. Tādā projektā es vēl nebiju piedalījusies un nez kad vēl piedalīšos.
Jā, tāds pandēmijas piedzīvojums. Arī seriāls par Emīliju Benjamiņu bija pandēmijas laika izaicinājums, tas arī saņēma atbalstu konkursā Covid seku mazināšanai. Nebūtu bijis šāda finansējuma, NKC vēl ilgi nebūtu varējis atbalstīt seriālu uzņemšanu. Vai mums vajag veidot kvalitatīvus seriālus?
Obligāti. Es neapzināti biju gaidījusi šādu seriālu. Esmu ļoti daudz atteikusies no piedāvājumiem filmēties seriālos, kaut vienmēr domāju – ja nāktu kāds piedāvājums spēlēt vēsturisku personību, tad gan es gribētu piedalīties. Un, kad kārtējo reizi atteicu kādam seriālam, nesaukšu vārdā, tad nodomāju – nu, bet vai es vispār nekad negribu strādāt seriālos? Nē, paga, paga, es gribu! Iznāk, ka es tā kā pierunāju, piesaucu šo seriālu par Emīliju Benjamiņu.
Manu varoni Bertu gan tikai nosacīti var uzskatīt par vēsturisku. Jā, bija kaut kādi materiāli pieejami, bet nekas daudz. Vien tas, ka Berta ir bijusi Emīlijai saimniecības palīdze, draudzene. Nebija pat vizuāla materiāla. Bet tas ir labi, tas man atraisīja rokas un iztēli, lika domāt un iztēloties, kāda bija Berta, kādas viņas attiecības ar Emīliju. Man liekas, intuitīvi es to sajutu – ja viens ir valdonīgs, tad otram ir jābūt rimtākam, vērojošākam, kā Berta. Tās arī ir aktiera darba nianses – tu sajūti mizanscēnu, partnerību, sajūti arī savu vietu kopējā uzstādījumā un tēlu galerijā.
Man likās, ka tava Berta ir ļoti veiksmīgs darbs, spēcīga loma, bet šim komplimentam sekos provokatīvs jautājums. Vai tu būtu gribējusi nospēlēt Emīliju Benjamiņu?
Slikts kareivis, kurš negrib būt ģenerālis. Jā, es būtu gribējusi nospēlēt Benjamiņu. Bet es esmu iemācījusies pieņemt lietas un netērēt enerģiju tur, kur nevajag to tērēt, – piemēram, apcerot, „kā būtu, ja būtu…”. Ja ir pieņemts lēmums, ka Guna izvēlēta šai lomai un es esmu aicināta spēlēt citu lomu, tad neapspriežu šos jautājumus. Nav jēgas tērēt savu enerģiju, īpaši, ja Guna ir man tuva, laba draudzene. Es domāju tieši otrādi – kā ar savu lomu palīdzēt Gunas lomai.
Gribu pavaicāt par taviem laikabiedriem, kolēģiem, kuri meklē sevi. Ģirts Krūmiņš ir aizgājis no teātra, Elita Kļaviņa mērķtiecīgi laužas režijā. Vai tev arī ir bijušas domas pamēģināt kaut ko citu? Es, protams, nedomāju tevi aicināt aiziet no teātra, bet kā skaties uz režiju?
Es jau ar to esmu koķetējusi gan pašā sākumā, stājoties uz režisoriem, gan studējot pusotru gadu pie Anša Epnera. Viņš citiem studentiem ir slavējis manas spējas, teikdams, ka es būtu varējusi darboties režijā. Tas, protams, man glaimo, bet nemaina manu pašnovērtējumu. Dzīves pieredzes rezultātā esmu secinājusi, kādas ir tās kvalitātes un iekšējā intensitāte, kas vajadzīgas režisoram. Un esmu kategoriska – ja kaut ko dara, tas jādara iespējami visaugstākajā līmenī. Ja man tā vēlme režisēt nav tik izteikta, tad nav ko ķēpāties. Lai tikai kaut ko drusku padarītu, nu nē… Es esmu gatava piedalīties citu režisoru darbos ar savām analītiskajām spējām, ar savām radošajām idejām. Tāpēc es jutos tik labi pie Elzas Gaujas, tāpēc es jūtos tik labi teātrī, kad mēs, aktieri, piedalāmies izrādes veidošanā. Es dāsni dalos katras izrādes tapšanas procesā, man nav žēl, un mani tas process gandarī. Acīmredzot manī nav režisora ambīciju, un man nav žēl dalīties ar savu pienesumu. Ticu, ka ir tā – tajā brīdī, kad tu kļūsti skops, negodīgs, alkatīgs, radošuma kanāls var arī izsīkt. Radoša dzirksts nepakļaujas racionālai analīzei, tā ir kaut kāda enerģētiska plūsma. Tu saliec nepareizus šķēršļus un riskē pazaudēt radošo plūsmu, enerģiju.
Man nav ambīciju ieraudzīt savu vārdu ar norādi „režisore”. Ja tas ir projekts, kurā esmu vajadzīga kā radošs līdzautors, pat kā scenārija līdzveidotājs, – labprāt. Es gaidu tādus projektus un materiālu, kur es būtu vajadzīga visā spektrā, ko varu piedāvāt.
Vai varam pastāstīt par Alvja Hermaņa ieceri veidot izrādi par kritikas grandiem – Valentīnu Freimani un manu kādreizējo kolēģi, draugu Normundu Naumani? Šķiet, tas varētu būt projekts, kurā apvienojas tava interese par aktīvu radošu līdzdarbību dramaturģiskā materiāla tapšanā plus vēl interese par vēsturiskām personībām.
Šis iestudējums plānots nākamajā sezonā. Jā, tas ir projekts, kas mani ļoti saista un palīdz pārdzīvot šo krīzes brīdi gan pasaulē, gan arī teātrī – laiku, kad veidojam izrādes bez milzu idejiska atvēziena.
Man patīk tas laiks, kad var domāt un likt krātuvē pa mazai detaļai vēl nenoskārstai vajadzībai. Laiku pa laikam paklausos 2012. gadā ierakstītās Valentīnas Freimanes sarunas ar Eduardu Liniņu. No šī radioraidījumu cikla mēģinu paņemt Freimanes intonāciju, jo man būs jācenšas viņu attēlot arī vizuāli, jāiet iekšā viņas psihofizikā. Man to ļoti patīk darīt – meklēt un atrast. Tas ir līmenis, kurā vari tikt klāt kaut kam, par ko es pagaidām pat nenojaušu. Kad uzķer runas veidu, manieri, saliec visu kopā… Es nezinu, kas mani sagaida. Tas brīnums ir – notvert klātbūtni. Tas ir tas, uz ko es vienmēr tiecos. Notvert kaut kā cita klātbūtni. Tas man reizēm izdevās Aspazijas lomā[3], kad nonācu kaut kādā citā telpā, izplatījumā... Ārprāts, cik tas skan ezotēriski! Es neesmu cilvēks, kas ar to aizraujas.
Valentīna Freimane vienmēr ir bijusi klāt mūsu teātrim laikā, kad tas veidojās. Jaunībā esmu gājusi arī uz viņas lekcijām, bet atceros tikai sajūtas, nevis detaļas. Atceros to kopienu, kas tā kā slepeni, tā kā mazliet nelegāli gāja skatīties filmas Kino namā. Ar šo vietu man saistās īpašas atmiņas – Kino namā es arī savu pirmo Kristapu dabūju, mani izsauca no skolas to saņemt.
Alvim Valentīna Freimane vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga figūra viņa attīstībā. Ne velti viņš palīdzēja izdot Freimanes pirmo grāmatu, ir arī bagātīgs materiāls Valentīnas Freimanes memuāru grāmatas otrajai daļai. To es esmu lasījusi, tur ir daudz tēmu. Daudz vieglāk gan Freimanei bija safokusēties uz atmiņām par bērnību, jaunību – līdz tam brīdim, kad sākās padomju laiks. Kad iznāca viņas pirmā grāmata, tā mani satrieca. Un tagad Alvim ir radusies iecere veidot izrādi par Freimani un Naumani – cilvēkiem, kuri bijuši blakus mūsu teātrim un virzījuši mūsu teātra gultni. Domāju, ka šie cilvēki ir ļoti spēcīgi ietekmējuši Alvi, tāpēc viņš grib runāt.
Priekšā ir teātra sezona, kuru tu nosauci par krīzi.
Jā, tādu uzstādījumu Alvis mums ir devis – līdz tam brīdim, kad būsim atpakaļ renovētajā teātra ēkā. Rudenī cilvēkiem būs jādomā par materiālām lietām, tas atstās iespaidu uz viņu iespējām apmeklēt kultūras pasākumus. To apzinoties, mēs veidojam daudz iestudējumus ātrā tempā un īsā laikā, neieguldoties tajos materiāli, faktiski bez scenogrāfa. Tādas mazbudžeta izrādes. Tēma, kas mani sagaida šajā sezonā, ir Runāšanās par seksu, dramaturģes Majas Cades lugas iestudējums. Es vienmēr vērtēju, cik konkrētajā darbā ir horizontāles, cik vertikāles, un šajā gadījumā horizontāles ir vairāk, bet varbūt varēs izrādē atklāt cilvēka šābrīža sajūtu, uzķert to, cik mēs esam vientuļi.
Tādi esam.
Mēs ceram, ka par seksu runāsimies ar humoru. Šajā pusgadā, sezonas pirmajā daļā, man ir tikai šis jauniestudējums, paralēli būs izrādes, kuras jau spēlējam ikdienā.
Izrāžu un filmu visapkārt ir ļoti, ļoti daudz. Ko tu kā radošs cilvēks gribi, ko tu negribi?
Šajā dažādo mediju piepildītajā laikā esmu atkal tikusi līdz lasīšanai – lasu gan literatūru par psiholoģiju, gan daiļliteratūru. Toties neatļaujos skatīties seriālus, ar kuriem dzīvo visa pasaule. Kad pusotru diennakti skatījos Breaking Bad, sapratu, ka es to nevaru atļauties; tikai tad, kad gatavojāmies mūsu seriālam Aģentūra, skatījos Office, vēl šo to. Zinot, kā es uzķeros, man ļoti jāizsijā tas, ko skatos.
Satriecošu iespaidu uz mani atstāja filma Anete; kad skatījos otro reizi, tā man vēl vairāk norāva jumtu. Satrieca forma – tik spilgta! Tas ir augstākais punkts no tā, ko pēdējā laikā esmu redzējusi.
JRT pandēmijas laikā eksperimentēja ar kino projektiem, pierādot, ka var darboties ārpus tradicionāliem filmu finansēšanas un izplatīšanas rāmjiem. Vai šajā virzienā varētu būt kāda attīstība, vai arī JRT filmas bija tikai pandēmijas bērni?
Domāju, tas arī paliks kā vienreizējs veikums, jo arī Aģentūra tika veidota ar izstieptām dzīslām, pāri spēkiem; tāds afekta darbs, kas tapa uz spēku izsīkuma robežas. Tā ikdienā nevar strādāt. Tomēr pandēmija paveica arī daudz labu lietu, atnesa pārmaiņas cilvēku apziņā, izsita no ikdienas rutīnas un pierastā. Nelabvēlīgus apstākļus ir jāprot pavērst mums labvēlīgā plūsmā.
