Šāgada Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF) vienu no savas uzmanības stariem fokusēja uz Rosellīni uzvārda nēsātājiem pasaules kinovēsturē, un programmā bija iekļauta arī īsfilma „Mans simtgadīgais tēvs / My Dad is 100 Years Old” – Izabellas Rosselīni stāsts par tēvu Roberto Rosselīni kanādiešu režisora Gaja Madina režijā. Tas ir iemesls, kura dēļ kinokritiķe Dārta Ceriņa aicināja Latvijas festivālu skatītājiem jau labi pazīstamo Gaju Madinu uz attālinātu sarunu pāri okeānam, starp Rīgu Latvijā un Vinipegu Kanādā.
Ir pāris bezcerības manā dzīvē, un viena no tām ir filmu tiesību turētāju meklēšana – to varētu salīdzināt ar nonākšanu katakombās, īpaši dzenot pēdas 15 vai 70 gadus senām filmām. Šajās prasmēs nācās iemanīties, gatavojot retrospekcijas programmu Rosellīni un gadsimts šāgada Rīgas starptautiskajam kinofestivālam (Riga IFF). Bet gadās arī skaistas nejaušības, un viena no tām, pamazām nirstot duļķaini tumšajā meklējumu telpā, bija negaidīta vēstule no Gaja Madina. Klaudzinot pie vairākām virtuālām durvīm, Riga IFF ietvaros gribējām izrādīt Latvijā viņa un Izabellas Rosellīni kopīgi veidoto īsfilmu Mans simtgadīgais tēvs / My Dad is 100 Years Old (2005). Meklējumi mainīja žanru.
Garā gadsimta miglā
Gajs Madins (1956) nereti dēvēts par kinobrīnumu no Vinipegas, vienu no būtiskākajiem Kanādas kinorežisoriem. Viņa filmas-fantomi vairākkārt izrādīti Riga IFF un kādreizējā kinoforumā Arsenāls, minēšu kaut tikai dažas – Skumjākā mūzika pasaulē / The Saddest Music in the World (2003, Madina pirmā sadarbība ar aktrisi un modeli Izabellu Rosellīni), flanērisma manierē veidotā dokufikcija par Madina dzimto pilsētu Mana Vinipega / My Winnipeg (2007), arī par skābekļa trūkumā nonākušo zemūdens apkalpi Aizliegtā istaba / The Forbidden Room (2015).
12 pilnmetrāžas filmās, vairāk nekā 50 īsfilmās, mākslas instalācijās un daudzos citos projektos Gajs Madins veido savu sānsoļa kino vēsturi, avangardizējošā manierē izspēlējot melodramatiskas fabulas. Tām piemīt kondensēta, nokaitēta un labdabīga erotomānija, kas dzimusi mēmā un agrīnā skaņas kino estētikā un stilistikā. Papildinājumam varu minēt, ka Madins vietumis izmanto apzīmējumu “garastāvokļa gars” (esprit de l’humeur)[1].
Madina filmu režijas loģiku vislabāk iespējams raksturot kā bērnišķi apburošu pārmērību jeb ekscesa kino (cinema of excess) – šķiet, katra viņa filma uzliek pieredzes, atsauču, parabolu un zīmju sistēmu lāstu tās skatītājam (nemaz nerunājot par draiski mestajiem dāvestiem kino vēstures pārzinātājiem). Attēlu plaģiātisms un replikācija ir Madina režijas žestu paņēmiens – piemēram, Ulisa gangsterkino spoku stāsts filmā Atslēgas caurums / Keyhole (2011) un Hičkoka Vertigo (1958) smaragdzaļās Sanfrancisko dūmakas “atkārtojums” filmā Zaļā migla / The Green Fog (2017). Tieši tāpēc ir visnotaļ sarežģīti uzskaitīt visus iespējamos autorus, kuri ir ietekmējuši, savaldzinājuši (vai nohipnotizējuši) Madinu. Deivids Linčs, vācu kino ekspresionistu plejāde (Roberts Vīne, Frīdrihs Vilhelms Murnavs, Frics Langs u. c.), Džons Voterss, brāļi Stīvens un Timotijs Kveji un daudzi citi. Es bijīgi piedāvātu savērst akcentus otrādi – viņu visu filmas atspīd Madina “kinogadsimta pārfilmēšanas projekta” lauskās.
Madina ekscentriskajam afektu kino piemīt sapņainums un murgainums, bet viņa sirreālais rokraksts liek aizmirst par kino kā okultisma seansu. Jā, drīzāk tas atgādina nopietnu kapsētas atrakšanu, no līķautiem izritinot pagātnes tēlus un ķermenīšus, kuri nekrofīliskā Frankenšteina manierē iemanto atpazīstamas sejas (viņa aktieru ansambļos visbiežāk parādās Udo Kīrs, vietumis arī Šarlote Remplinga, Matjē Amalriks un Izabella Rosellīni), un halucinogēno ņirdzīgumu pārtrumpo vienīgi filmu varoņu dramatiskie smiekli. Lūk, te mēs atgriežamies pie katakombām – Doktora Madina 1000 acu pazemes labirintiem.
Itin iederīga atsauce ir franču kinopētnieka Īva Monmaijē (Yves Montmayeur) dokumentālā filma The 1000 Eyes of Dr. Maddin (2015) par Madina totālās garu sasaukšanas-instalācijas Seansi / Séances tapšanu. Madins ir zudušo filmu (lost cinema) arhīvists, entuziasts, arheologs, kriminālekspertīzes mākslinieks un izgudrotājs, nevis okultists, mistiķis, ezotēriķis vai kino “āderu” meklētājs. Šo apgalvojumu spēcina tas, ka 2016. gadā viņš īstenoja reālfilmējuma instalāciju Seansi, apkopojot un permutējot daudzu kinoveidotāju 136 nerealizēto un nekad netapušo filmu ieceres, pateicoties “ļoti sarežģītai interneta narācijas mašīnai”[2].
Bet atgriežos pie mūsu sarakstes un kinogadsimta tēliem. Filma Mans simtgadīgais tēvs ir stilistiski precīza, impozanta kino vēstures tārpeja – laika tunelis – un atmiņu atlants par aktrises Izabellas tēvu Roberto Rosellīni (1906–1977) viņa simtgadē, un šo filmu mēs noteikti gribējām iekļaut festivāla Riga IFF kompaktajā retrospektīvā Rosellīni un gadsimts. Negaidītā vēstule aizsāka vairāku mēnešu saraksti, pamazām nonākot līdz videosarunai, kas lielās rūpēs iegūlās arī līdzās minētajai īsfilmai. Šie apstākļi varētu mazināt lasītāja mulsumu par vietumis frivolā vietniekvārda “tu” lietojumu, izvēloties šādi latviskot neitrālo “you”. Tomēr neviļus tieši “tu” izmantošana ir atbilstošākā sarunas formātam – Madins sēž savā gultā, mājās Vinipegā, un saka – esot saklājis gultu, jo zinājis, ka gaidāma mūsu saruna.
Tēvi un bērni
Pāris vārdos pastāstīšu par filmu Mans simtgadīgais tēvs. Neoreālistam Roberto Rossellīni veltītā melnbaltā īsfilma ieved mūs kinoteātrī, kur vienīgā apmeklētāja seansā (gan filmas, gan spirituālisma seansā) ir Izabella Rosellīni – režisora Rosellīni un zviedru aktrises, Holivudā un Eiropā strādājušās Ingrīdas Bergmanes (1915–1985) meita. Tuvplāna monologu ainās viņa atminas sava korpulentā tēva vēderu, uz tā viņš ļāvis kā maziem sivēnbērniem spēlēties pašai Izabellai, viņas māsai Ingrīdai jeb Izotai un brālim Roberto jeb Robinam; reizēm šo gaļīgo vēderu tēvs izmantojis kā paplāti maltītēm gultā vai kā portatīvu filmu pēcapstrādes galdu. Tāpēc Roberto šajā filmā parādās kā runājošs vēders, kurš gremo filmas, vēsturi un glikozes tabletītes.
Izabellas atmiņu seansā ierodas režisora Alfreda Hičkoka, kādreizējā Rosellīni domubiedra Federiko Fellīni, Holivudas producenta Deivida O’Selznika un mēmā kino aktiera un režisora Čārlija Čaplina līdzinieki – tos filmā ar ilustratīvu artikulu nobīdi atveido pati Izabella.
Šie kino rēgi-patriarhi kopkorī skaidro pašam Roberto morālā kino jeb jaunā reālisma simptomus, tikmēr kā projicēts attēls kinoteātra ekrānā parādās Ingrīda Bergmane – pārpasaulīga dāma baltā ģērbā, kura sarunājas ar savu mīļo meitu, saglabājot nosacītības mijkrēsli.
Madina filmogrāfijas kontekstā sadarbība ar Izabellu pie filmas Mans simtgadīgais tēvs bijusi ļoti nozīmīga; par to visvairāk viņš stāsta pats, tiešajā runā. 1977. gadā ar nelielu laika atstarpi mūžībā devās ne tikai Izabellas tēvs Roberto, bet arī Gaja tēvs, hokeja izlases menedžeris un ierēdnis Čārlzs, un uz tobrīd 21 gadu veco Madinu tēva nāve atstājusi būtisku iespaidu. Apcerot Madina filmu Visumu, dažkārt piemirsts fakts, ka viņa debijas darbs ir īsfilma Mirušais tēvs / The Dead Father (1985), tieši 21 minūti gara (sakritība vai likumsakarība). Filma piedāvā nostalģisku situāciju, kurā Dēls gan nomodā, gan miega stāvoklī kūņājas atmiņās par savu mirušo Tēvu – tas katru nakti viņu apciemo murgos, liekot atminēties savu balsi. Līdzsvaru starp apziņas stāvokļiem sižetiski nobrucina fotoalbuma šķirstīšana, bet estētiski – gaismēnu ekspresija, pārizgaismojot aktierus no zema rakursa. Tēvs piepeši atrodas uz virtuves galda nekustīgs. Gaišā uzvalkā tērptais Dēls viņam piedāvā maltīti, uzsākot pārliecināt Tēvu atgriezties pie ģimenes. Savijoties pazudušās māsas motīviem, gegiem līdzīgai vardarbībai un līķu kaudzēm zem kaimiņu krūmiem, Dēls nolemj apēst savu Tēvu ar karoti. Drīz, šīs pašas balss iedrošināts, viņš dodas atpakaļ uz bēniņiem un aizver ģimenes fotoalbumu.
Mūsu sarunas atstāsts saudzīgi atstāts tieši tāds, kā tas ierakstīts – ar visiem atkārtojumiem un viņa sauso humora izjūtu –; papildināts ar remarkām iekavās.
Sveiks, Gaj! Kā klājas otrpus okeānam?
Sveika! Esmu savā greznajā pils tipa dzīvoklī Vinipegā, Kanādā. Savā guļamistabā, precīzāk izsakoties. Izdomāju, ka te ir vislabākā gaisma – citas padara manu seju fluorescējoši oranžu. Un tagad jūs esat ienākuši manā guļamistabā – manā režisora iekšējā svētnīcā ar suni gultā. Tur viņa ir – šobrīd guļ. Viss ir lieliski. Es priecājos par šo savienojumu pāri Atlantijas okeānam, sazinoties ar, kā tu zini, Eizenšteina dzimteni, un priecājos beidzot runāt ar tevi par Rosellīni.
Jā, beidzot. Es savukārt esmu savā dzīvoklī, kur iekārtota neliela festivāla studija intervijām, - jā, lai beidzot satiktos ar tevi.
Zini, tas man liek justies mazliet skaudīgam – es arī gribu studiju savā dzīvoklī.
Šis gan ir tikai pagaidu variants – pēc pāris dienām man būs jāsaka ardievas šīm lielajām kastēm.
Mēs varam sākt sarunu ar tavu lielisko īsfilmu Mans simtgadīgais tēvs, kas pamatoti iekļauta festivālā. Šajā filmā priekšplānā izvirzās pati kino vēsture, vairāki tās tēli un Izabellas atmiņas, kā arī, protams, tev raksturīgais melodramatiskais stils. Filma ir pavisam pretēja tam, ko mēs saprotam ar vārdiem “neoreālisma filma” vai “Rosellīni filma”…
Protams, filmas ideja no pašiem pirmsākumiem piederēja Izabellai – viņa vēlējās uzņemt veltījumu sava tēva dzimšanas simtgadei, kas datējama ar 1906. gadu, un uzrunāja mani. Tas, šķiet, bija īsi pēc tam, kad mēs beidzām veidot mūsu pirmo filmu Pasaulē skumjākā mūzika – 2003. gadā. Viņa teica: mana tēva simtgade tuvojas, un es ļoti vēlētos, lai tu ar mani uzņemtu filmu par godu Roberto Rosellīni. Es nodomāju: ak Dievs, Roberto Rosellīni ir titāniska neoreālisma leģenda, bet es tāds neesmu! Jutos, zini, tieši tā, ka nevēlējos neko sabojāt – negribēju uzņemties darbu un to sagraut. Man nebija ne mazākās saprašanas, kā filmēt neoreālistiski, tomēr es arī nevēlējos gaidīt nākamos simts gadus līdz Roberto divsimtgadei, kad varētu saņemt otru piedāvājumu filmēt. (Smejas).
Izabella mani pārliecināja, pat pēc tam, kad biju izstāstījis savas bažas – jutos kā pavisam neatbilstoša stila režisors, lai varētu pieminēt Rosellīni. Bet viņa teica – 20 filmēšanas dienas esot skatījusies uz mani filmas Pasaulē skumjākā mūzika uzņemšanas laukumā, un es viņai atkal un atkal esot atgādinājis viņas tēvu. Un ne tikai ar lielo un iemīļoto tēva vēderu, ar kuru viņa filmā sarunājas… zini, man jau tolaik bija liels vēders, tagad ir vēl lielāks.
Izabella teica, ka viņai patikusi mana attieksme pret darbu – ja mums nepieciešams kadrs, vienkārši to izveidojam. Darām! Un es tāpat izmantoju neprofesionālus aktierus; viņa turklāt citēja piemēru, kas mani iedrošināja – Roberto savulaik algojis neprofesionālus aktierus, kas pat nezināja, kurā mirklī runāt kameras priekšā. Tāpēc viņš piesēja striķus pie viņu pirkstgaliem un, kad pienāca viņu kārta runāt, pavilka aukliņu, lai viņi sajustu signālu un pateiktu savu repliku. Tas ir kaut kas tāds, par ko es būtu gribējis iedomāties pats; man tas agrīnajos gados būtu aiztaupījis daudz filmlentes.
Tātad kopīgais bija melnbaltā estētika, attieksme filmēšanas laukumā un tās laikā, un neaktieri. Tā vienkārši notika, ka Rosellīni ir radošs ģēnijs, veidojis filmas noteiktā vēsturisko kustību krustojumā, atbildējis tā laika varām ar pareizo ceļa virzienu un tēvišķi izauklējis neoreālismu, bet es turpinu iet savu neuzkrītošo kino taku. Tomēr Izabella saskatīja gana daudz līdzību, lai teiktu, ka esmu īstais, kurš to varētu darīt.
Turklāt viņa nemaz negribēja, lai es taisītu neoreālisma kino, viņa vienkārši lūdza, lai režisēju meitas veltījumu tēvam. Un viņa ir patiešām lieliska rakstniece – Izabella ir uzrakstījusi pāris grāmatas, un, visticamāk, turpinās rakstīt vēl. Viņa ir izcila komiķe un ļoti mīlēja savu tēvu.
Mēs ļoti ātri sapratāmies, strādājot līdzās, un temperamenta ziņā mums ir daudz kā kopīga. Varbūt tas ir tāpēc, ka esmu islandiešu kanādietis, reizēm dēvēts par traku, pateicoties īru asinīm, bet no mammas puses esmu islandietis, un Izabella ir zviedriete no mammas puses. Tajā skandināvu temperamentā ir kaut kas mazliet šausmīgs un tumšs. Un mēs abi tādi esam.
Jebkurā gadījumā man patika viņas rakstības stils un pieeja kino veidošanai… bet es zinu, ka mana atbilde tagad kļūst pārāk gara. Un es, starp citu, aizmirsu jautājumu, bet tā jau ir īstā manis paša indikācija…
(Smejas.) Šis gan vairāk bija tāds sākumpunkta jautājums, lai saprastu, kā vispār izveidojās šāda kombinācija. Par tālāko – man ir ziņkāre uzzināt par filmā redzamajiem kino patriarhiem, kuri pauž ļoti dzīvelīgas refleksijas par „vēdera Roberto” un viņa filmām. Vai šī ideja nāca no jums abiem ar Izabellu, un kā tapa šāda personāžu atlase ar Selzniku, Hičkoku un Čaplinu?
Man jāsaka – scenārijs ir simtprocentīgi Izabellas radīts. Devos pie viņas uz Ņujorku, lai palīdzētu attīstīt scenāriju, bet sapratu, ka nespēju Izabellai turēt līdzi ideju ziņā, jo viņa rakstīja par kaut ko tik personisku – it kā pati sev, savas domas par tēvu. Un tā tomēr ir dokumentālā filma, visnotaļ akurāta – filmas finansējumu piesaistījām no televīzijas kanāla Documentary Channel, un viņi bija apmierināti tieši ar to, ka šī ir “dokumentālā filma”.
Kā zini, Izabellai ir dvīņu māsa Ingrīda [itāļu literatūras profesore, kura dzīvo Ņujorkā. – D.C.], un viņas ir ļoti tuvas, lai gan daudz plūcas. Viņas ir tas dvīņu tips, kas vēl joprojām strīdēsies par to, kura 1959. gada dzimšanas dienā saņēma labāku dāvanu, un tādām lietām. Kad filma iznāca, Izabellas māsa Ingrīda apgalvoja, ka tajā ir daudz melu[3]. Bet tā nav, filma ir piepildīta ar godīgiem Izabellas stāstiem par viņas tēvu. Tikai Ingrīdai ir atšķirīgs faktu kopums par savām jūtām pret tēvu, tāpēc viņa varētu uzņemt tikpat godīgu filmu par savu tēvu, un tā būtu radikāli atšķirīga no šīs.
Tātad, atbildot uz tavu jautājumu, – Izabellas atmiņā Čaplins bija ļoti svarīgs viņas tēvam, bet Selzniks, protams, pārstāv Holivudu – viņš jau iepriekš strādāja kopā ar Ingrīdu, iekams viņa slepeni bēga prom no turienes ar šo saistībās esošo vīrieti (smejas), un arī atvilka viņu atpakaļ uz Holivudu. Lai gan Ingrīda, jāsaka, nebēga – viņa vienkārši vēlējās veidot ģimeni ar šo precēto cilvēku Itālijā.
Protams, Fellīni tur ir klāt kā pretmets – tikpat itālisks, bet izteikti pretējs cilvēks, arī estētiskā attiecībā pret Rosellīni. Tas tikpat labi varēja būt De Sika, jo Rosellīni ģimene bija tuvās attiecībās ar kolēģa ģimeni; ja nemaldos, vidusskolā Izabella kādu laiku bija kopā ar Vitorio De Sikas dēlu.
Nezinu, tur ir tik daudz personisku lietu, un Izabella mani sāka tajā visā ievilkt, lai palīdzētu ilustrēt argumentus par to, kas, viņasprāt, bija svarīgs viņas tēvam kā kino veidotājam. Izabella izmantoja šos tēlus un savas komiķes spējas, lai viņus atveidotu. Starp citu, vienā brīdī viņa lūdza mani atveidot Roberto vēderu, un es
biju ļoti iekārdināts – tas būtu lieliski, ja es IMDB.com būtu norādīts kā Roberto Rosellīni vēders!
Tomēr tajā laikā es gribēju zaudēt svaru, nevis pieņemties par pāris kilogramiem, tāpēc atteicos. Bet mēs tikām pie ļoti liela vēdera – tāda vīra, kas sver apmēram 300 kilogramus.
Visas pārējās lomas atveidoja Izabella, un tas ir tik trāpīgi, jo šīs ir atmiņas par Čaplinu, Fellīni un Selzniku, kuras tiek filtrētas caur Izabellas mediju un viņas iedzīvinātas. Tās it kā runā viņas balsī kā garu izsaukšanas seansā.
Man radās jautājums – cik Izabella bija atvērta jūsu režijas izjūtai vai arī tam, ka filma labā nozīmē veidota kā arhaiski pompoza izrāde?
Kā jau teicu, tā bija viņas ideja un es biju tas, kas to pieņēma, jo patiešām vēlējos ar viņu sadarboties vēl. Tāpēc nolēmu – lai cik izaicinoši tas būtu, es uzņemšos šo darbu. Bet viņa nemaz īsti negribēja, lai es sevi pārāk izaicinātu – „vienkārši uzfilmē scenāriju tā, kā to darītu Gajs Madins”.
Izabella, iespējams, stāv tieši pusceļā starp Gaju Madinu un Roberto Rosellīni, jo viņa pati nav neoreāliste. Bet viņa ir ļoti godīga – viņas kino karjera, rakstības stils un grāmatas, īpaši grāmata Kaut kas no manis / Some of Me (1997)[4]. Toreiz viņu uzrunāja izdevējs, lai Izabella publicētu savu autobiogrāfiju, un darbā bija pieņemts rēgu rakstnieks / ghost writer, lai paveiktu labu, profesionālu rakstniecības darbu teksta veidošanā. Bet izdevējs ātri vien saprata, ka Izabellai piemīt ļoti spēcīga autorība. Rēgu rakstnieku atlaida, un viņa ar pašas roku uzrakstīja šos memuārus. Kopš tā laika viņa ir uzrakstījusi daudz ko – Izabellai vienkārši piemīt tas, kas man ļoti patīk, rakstot dažādās balsīs; tas var būt smieklīgi, daļēji pornogrāfiski, bet tas vienmēr ir godīgi, patiešām sāpīgi un ļoti nostalģiski.
Izabella nekad nav pārāk tālu no domām par pagātni, bet vienmēr domā par jūtām, kas viņai ir tagad. Tik daudz visa kā, tāpat kā viņa pati – brutāla un seksīga, jautra un traka, tāpēc viņa vienlaikus ir daudz kas. Mani iecienītākie mākslinieki vienmēr ir tie, kuri ir daudz par daudz kaut kas, lai tos varētu aprakstīt, un viņa ir viena no tiem.
Patiešām brīnišķīgi, ka pēc jūsu ilgās sadarbības vari teikt par viņu šādus vārdus.
Jā, Izabella uz mani atstāj arvien lielāku iespaidu jau kopš mūsu pirmās tikšanās. Šķiet, viņa nemaz nav beigusi vidusskolu, bet tagad viņai ir maģistra grāds bioloģijā. Viņa ir aizrāvusies ar bioloģiju vai kukaiņu seksu un taisa par to filmas [5]. Nezinu, vai viņa dodas tūrēs uz Eiropu, bet Amerikā uzstājas ar komiskām lekcijām par suņiem un citiem dzīvniekiem[6]. Un viņa ir īsta dzīvnieku mīļotāja, dzīvojot naturālā saimniecībā, kurā dzīvnieku skaits pieaug.
Jā, viņa nav nomākta – allaž apņēmības pilna darīt kaut ko; viņa rītos burtiski izlec no gultas. Tas ir iespaidīgi. Vēlos, kaut es to varētu. Es pat šobrīd to nevaru, vēl joprojām esmu savā gultā. (Smejas.)
Mazliet atkāpjoties no Izabellas, es gribētu uzzināt tavu personīgo viedokli par to, kāpēc ne tikai Rosellīni filmām ir globāla auditorija vēl šodien, kāpēc nenoplok interese par pašu ģimeni vai ģimenes zīmolu? Ko tev šodien nozīmē Rosellīni?
Viņi vienmēr ir bijuši leģendāri daudzu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Roberto, itāļu neoreālisma tēvs, ir veidojis filmas, kuras saglabājušās līdz šai dienai, un piekopis to attieksmi, par kuru cilvēki joprojām domā, kad izlemj, kā veidot savu pirmo filmu vai, teiksim, savu divdesmito filmu.
Tad arī Ingrīda Bergmane – viena no visu laiku labākajām aktrisēm ar savu tēlu. Es vēl joprojām ienirstu Ingrīdas Bergmanes pieredzē reizi vai divas gadā, noskatoties filmas ar viņas dalību, kuras neesmu redzējis. Ja runājam par klasisko Holivudas studiju sistēmu, patiesībā neviens par viņu nav labāks – varbūt vien tādas aktrises kā Džoana Krouforda, Bete Deivisa un Bārbara Stenvika.
Protams, Izabella ir tikpat leģendāra ar savu modeles karjeru un aktīvismu, iestājoties par gados vecākām modelēm. Kad Lancôme viņu 40 gadu vecumā atlaida, Izabella radīja lielu traci ap to, jo viņai tas tiešām vienkārši šķita smieklīgi – tevi nomet metāllūžņu kaudzē tikai tāpēc, ka tev ir 40! Viņa nestāvēja klusu, un tagad, daļēji tāpēc, ka pēckara paaudze [X paaudze jeb baby boomers. – D.C.] kļūst vecāka, mums ir pieņemami dažādu vecumu modeļi. Domāju, ka Izabella tiešām palīdzēja atvērt acis – viņa izmainīja, ietekmēja situāciju.
Vēl arī jāmin Izabellas darbs Deivida Linča filmā Zilais samts / Blue Velvet (1986). Filma, kuru redzējuši miljoni, ir vardarbīga, sirreālistiska, sapņaina, godīga un sintētiska, aprisēm kļūstot visnotaļ leģendārām.
Tam seko viss otršķirīgais – visas leģendas, kas saistītas ar bērniem; Roberto atzars, kas vertikāli formē ciltskoku. Izabellai ir dēls, vārdā Roberto, kurš tagad darbojas modē, bet viņas meita Eletra ir bijusi modele. Manuprāt, viņi ir patiešām gudri cilvēki – ja nemaldos, Eletra mācījās Londonas Ekonomikas augstskolā. Viņi ir cilvēki, kuri zina, ko vēlas darīt, un viņi ir labi cilvēki. Un viņi paliek pie “zīmola” pat tad, ja ir nikni uz tā esamību. Tas ir interesanti.
Ir interesanti dzirdēt, kādus aspektus tu uzsver, jo Latvijā mums ir mazliet cita perspektīva. Es teiktu – ir interese par kino, jo ir paaudzes, kuras izaugušas ar filmām, kuras veidojis Roberto Rosellīni, vai filmām, kurās spēlē Ingrīda Bergmane. Reizēm parādās nelieli ieskati Izabellas darbībā, bet pārsvarā ir viss pārējais – diemžēl bulvārprese.
Es būtu gatavs nogalināt, lai iekļūtu tabloīdos! Bet, lai ko es darītu, man neiznāk! (Smejas.)
Nedomāju, ka tas ir kaut kas tāds, par ko tev būtu jābēdājas. (Smejas.)
Runājot par tavu filmogrāfiju – par to, protams, var diskutēt, bet es apgalvošu, ka viena no tavām personīgākajām filmām ir Mana Vinipega / My Winnipeg (2007). Vai tagad, atskatoties 15–16 gadus senā pagātnē, kad veidoji Mans simtgadīgais tēvs, tā ir tev personīga filma par kino?
Zini, ir ļoti vilinoši to tā skatīt un teikt, bet es domāju, ka šī filma ir ļoti personiska Izabellai. Es tikai uzmanījos, lai to neizbojātu, bet mums tomēr ir simpatizējoši temperamenti, un Izabella zināja, ka filmai vajadzīgs režisors, kas mīl visu kino vēsturi. To viņa atrada manī, iemācot šo mūsu darbu uztvert kā dokumentālo filmu, jo, redz, tiek “dokumentētas izjūtas”. Tagad tas varētu likties pašsaprotami, jo mūsdienās dokumentālās filmas top par dažādām tēmām no visiem kompasa punktiem, bet 2005. gadā filma netika uzskatīta par dokumentālu, ja tur tiek izmantoti fantāzijas vai iztēles elementi. Tas padarot filmu mazāk “dokumentālu”… Tomēr Izabellas stāstījuma pieejā ir daudz godīguma, tikmēr viņas grāmatā ir vēl sirdi plosošāki stāsti par tēvu, viņai to atceroties un redzot savos bērnības gados – varbūt vienīgi svētdienas vakariņās reizi nedēļā. Bet viņa sevi uzskatīja par tēta mazo meitiņu – nezinu gan, cik bieži viņai izdevās pieglausties viņa vēderam, bet, visticamāk, ne pārāk bieži.
Izabella man pierādīja – rakstot savu scenāriju bez apstāšanās, šaubām un satraukuma par to, vai tradicionālā izpratnē tā ir dokumentāla filma vai nav, tu vari būt godīgs savās jūtās, un jūtas var būt dokumentālās filmas “objekts”. Tas ir tieši tas, ko es darīju tūlīt pēc tam 2006. gadā – izmantoju šo pieeju attiecībā uz savu pilsētu Vinipegu. Tas pats kanāls, kas finansēja filmu Mans simtgadīgais tēvs, pasūtīja arī šo filmu, tas pats producents teica: ej un uzņem šo Vinipegas profilu. Teicu, ka tas būs faktu un jūtu sajaukums. Un viņš teica – uz priekšu!
Jā, tā ir ļoti personiska filma, jo es, pastaigājoties ar suni, sāku domāt, ka pastaigas ir labākais pārvietošanās veids, ja vēlies rast patiesi personiskas atmiņas un jūtas. Pārvietojoties ar kājām, domas mētājas uz priekšu un atpakaļ, un visos iespējamos virzienos.
Pastaigas kopā ar suni pa Vinipegas ielām ļāva man paturēt prātā jautrību. Tas, iespējams, ir visievērojamākais laiks, ko esmu pavadījis, domājot par scenāriju un savu vietu ģeogrāfijā. Arī savu vietu noteiktā laikā, savu vietu dzīves trajektorijas vidū. Un galu galā process bieži tika noenkurots ar ļoti jaukām, sāpīgām un neērtām atmiņām. Jā, tā ir mana personiskākā filma – paldies, ka pamanīji.
Vēl es gribu pavaicāt – negribu gan neko salīdzināt, tikai uzzināt tavu viedokli. Filmā Mans simtgadīgais tēvs Roberto vēders tiek nosaukts par kino morālistu. Vai tu uztver arī savu stilu un savu attieksmi pret darbu kā “kaut ko moralizējošu”?
Es neuzskatu sevi par morālistu – es pat neesmu pārliecināts, ka zinu, ko tas nozīmē. Zinu, ka Roberto tas bija būtiski – Izabella atcerējās, ka tas bija svarīgi viņam kā tēvam, kuru viņa atceras. Man ir citas bažas, kad strādāju, – piemēram, domāju, ka es vienmēr gribu kaut ko panākt. Varbūt tas ir tas pats, vienkārši es nekad nelietoju vārdu “morālists”, kad cenšos saprast, ko tad īsti es daru?
Parasti strādāju zemapziņas līmenī, lai sasniegtu mērķi, un, rakstot scenāriju vai uzņemot filmu, man ir daži definēti noteikumi. Piemēram, nekad neuztvert sevi pārāk nopietni. Ja es tāds kļūstu, tad mēģinu samazināt šo nopietnību. Cenšos savās filmās vienmēr būt emocionāli godīgs, ja ne faktuāli godīgs, un, manuprāt, es vienmēr cenšos uztvert sajūtas, kuras esmu pieredzējis vai turpinu piedzīvot, neskatoties uz to, cik sen man tās parādījušās. Man liekas, es vienmēr cenšos izdomāt veidus, kā veidot pasakas. Gribu, lai tās būtu godīgas un patiesas attiecībā uz emocijām un to, kā es varētu tās uztvert kā šo filmu veidotājs. Bet es nezinu, vai tam ir kāds sakars ar morāli.
Protams, var neapzināti melot sev un galu galā būt negodīgs pret skatītāju, bet es pasniedzu patiesību, kā es to jūtu un cik tas ir iespējams. Iedomājoties par savām vecajām filmām, ikreiz nodomāju, vai neesmu sevi apkaunojis ar kādu negodīgumu. Vai esmu turpinājis sevi mānīt gadu desmitiem, vai arī tiešām esmu bijis godīgs visas šīs reizes savā gribā… bet tas ir neviennozīmīgs veids, kā runāt par šo morāles aspektu.
Jā, morāli grūti definēt kino kontekstā. Bet Roberto gadījumā es atļautos teikt, ka viņam bija ļoti skaidra saprašana, kā pasaulei vajadzētu funkcionēt un būt. Mēs redzam kontrastu, kurā realitāte ir kaut kas cits, bet savās filmās viņš centās apgūt autentisko tieši tik daudz, lai sasniegtu šo iedomāto, vēlamo kārtību un kvalitāti.
Zinu, ka viņam nepatika, ja kamera vai vispār filma pārāk daudz manipulē ar skatītājiem, to viņš pats arī ir sacījis. Tāpēc viņam tas tiek teikts filmā Mans simtgadīgais tēvs. Kameras pozīcija tiek saukta par iedomātu, pārāk manipulatīvu, un viņam nepatika ekstrēmie tuvplāni vai arī neskaidri kameras leņķi – drīzāk kamera, kas ierāmē faktus, un tajā ir kāds patiess skaistums.
Mani nekad nav apsūdzējuši par to, ka es būtu pārsteidzošs kinooperators, jo mēdzu vienkārši iekārtot mizanscēnu kadra centrā.
Bet tas notiek tikai aiz bailēm, ka neviens nepamanīs, ja es kaut ko svarīgu nolikšu kadra vienā pusē.
Varbūt tā ir vēl viena lieta, ko Izabella pamanīja, kas man ir kopīga ar viņas tēvu – mēdzu tikai ierāmēt kompozīciju, centrēt to. Varbūt Roberto būtu to uzskatījis par morāles kvalitāti, bet man tas ir praktisks informācijas izplatīšanas veids, tāpēc varbūt es esmu neārstējami amorāls? Es nezinu, bet es esmu arī praktisks.
Angliski tas izklausās labi – veidot amorālu kino. (Smejas.) Diemžēl, Gaj, mums pamazām izsīkst sarunas laiks, tāpēc uzdošu pēdējos jautājumus. Filmā ir minēts 1977. gads, kad Roberto nomira, un Izabellai tās bija zināma laikmeta beigas. Vai tev arī ir kāds gads, orientieris vai persona, kas iezīmē kādu tev būtisku, simbolisku laika posmu kā kino veidotājam?
Neviens man šo jautājumu nekad nav uzdevis visu šo 35 gadu garumā, kopš es mēģinu taisīt kino... Šis ir lielisks jautājums! Un dīvainas sakritības dēļ tas ir viens no iemesliem, kāpēc saprotos ar Izabellu tik labi – mēs ātri noskaidrojām, ka mūsu tēvi abi nomira 1977. gadā, ar nedēļas starpību. Mēs katrs uz sava tēva nāvi reaģējām atšķirīgi, esmu runājis ar Izabellu par to – manā gadījumā nebija tādu sēru, kādas es gaidīju, lai gan tēvu mīlēju. Biju mazliet pārsteigts, ka bērēs man lija neīstas asaras.
Tomēr pēc tam notika tā, ka sēroju ar tādām kā nelielām artavām, katru vakaru sapņos satiekot savu tēvu. Sapņos izrādījās, ka viņš nav miris, bet gan devies dzīvot pie labākas ģimenes, un katru vakaru man bija aptuveni viena minūte, lai pārliecinātu tēvu, ka viņam vajadzētu atgriezties savā sākotnējā ģimenē un palikt pie mums. Daudzus gadus gandrīz katru vakaru strīdējos ar tēvu, un nekad neizdevās viņu pārliecināt atgriezties. Bet šajos sapņos es varēju lieliski atcerēties viņa balsi, lai gan nomodā biju to aizmirsis. Katra sapņa noslēgumā jutos tēva pamests, tomēr biju nupat bijis kopā ar viņu, tikai dažas minūtes iepriekš, un šī dīvainā rūgteni saldā sajūta kļuva par avotu manai vēlmei veidot filmas – lai notvertu šo dīvaino sapni kā tīras mīlestības un pamešanas sajūtu. Eksperimentālas filmas, kaut kādā veidā līdzīgas Linča Dzēšgumijgalvai / Eraserhead (1977), kas atdzīvina visdažādākās sajūtas par neplānotu grūtniecību un murgaino dzīves satricinājumu pēc bērna piedzimšanas.
Man tāds satricinājums ir tēva nāve. Viņš savā ziņā mani sagatavoja kino veidošanai, pašam dodoties prom, turklāt naktī pirms tēva nāves es uzzināju, ka mana draudzene ir stāvoklī un mēs gaidām meitu, kurai tagad ir 43 gadi. Viņa man ir dzīves svarīgākais cilvēks līdz šim, un, kad vien es varu, iesaistu meitu savās filmās, sākot ar pašu pirmo, kad viņai bija pieci gadi. Nezinu – tā ir visai savāda sakritība, ka ar nedēļas starpību nomira Roberto Rosellīni un mans tēvs, bet mēs abi ar Izabellu devāmies dažādos virzienos, lai pēc tam satiktos. Un 1977. gads – lai vai kad es izdzirdētu šo ciparu, tas tiešām iešaujas man prātā. Tad, kad dzirdēju, ka tu uzdod šo jautājumu, tas manī izšāva caurumus – tie mazie, asie stūri septītniekiem, un abi cipari manās smadzenēs iegriezās kā kaut kas līdzīgs tam, ko nindzja mestu manā virzienā, pamodinot un liekot aizdomāties par visiem tiem gadiem… Šķiet, tas bijis tikpat labi pirms diviem gadiem un pirms simt gadiem.
Varu saprast, kaut kas tāls un tuvs vienlaikus. Vai ir vēl kas tāds, ko es nepavaicāju, bet tu vēlētos minēt filmas kontekstā?
Domāju, ka gandrīz visu esmu aptvēris. Nevaru atcerēties. Ir pagājis zināms laiks, kopš es pēdējo reizi runāju par šo filmu… Es domāju, filma tapa, kad Izabella sevi atklāja kā radošu mākslinieci un autori. Tu jau zini, viņa ir pazīstama kā aktrise, modele, mūza un daudz kas cits, bet tas bija viņas pirmais filmas scenārijs. Esmu pārsteigts par tā struktūru – cik tālu iespējams iet fantāzijas virzienā un tomēr saglabāt lietu godīgumu; cik vienlaikus kontrolēti un rotaļīgi tas ir tapis. Cik viņa ir pašpārliecināta un nosvērta, cik ļoti apzinās to, kas viņa ir šajā pasaulē, cik atpazīstama ir vai nav. Tas viss ir uz papīra, un tad, protams, viņa spēlē sevi un visus filmas varoņus – man tā bija vieglākā filma, kādu jebkad nācies veidot. Tikai daži efekti un lietas, kas bija režisoriski jādara, bet galvenais – nesabojāt. Un tāpēc es domāju, ka tas ir diezgan iespaidīgi.
Ja man būtu kaut kas jāsaka tiem, kuri skatās šo filmu, tad es aicinātu padomāt – kā jūs izrādītu cieņu kādam, kuru mīlējāt un kura vairs nav? Kā tas atšķirtos no Izabellas pieejas, un kā, pie velna, viņa nonāca pie šīs pieejas, kas patiešām ir vienreizēja! Un tas ir skaisti. Tāpēc es mīlu šo filmu.
Esmu to redzējusi, teiktu, vismaz piecas vai sešas reizes – jā, arī lai gatavotos festivālam, bet tai nemainīgi ir ļoti, ļoti silta sirds. Visi Izabellas monologi un tuvplāna vide, komentējot un papildinot notikumus kinoteātrī… Mani ik reizi pārsteidz tas, ko un kā viņa saka, viņas laika uztvere un tas, kā viņa strukturē laiku, manuprāt, provocējot skatītāju dažādos veidos.
Izabella nav izgājusi formālu naratīva apmācību vai ko tamlīdzīgu, bet, manuprāt, atmaksājas psiholoģiskais godīgums pret to, kas tiek teikts un kāda ir pieeja tematam. Šī struktūra vienkārši radās dabiski, jo viņa bija godīga. Varbūt tajā ir arī kāds veiksmes moments, jo dažreiz filmai izdodas tapt viengabalainai, bet citreiz neizdodas. Viņai tas vienkārši sanāca, un tad viņa turpināja veidot īsfilmas – tās mazā ekrāna pornofilmas, kas atrodamas YouTube. Tās ir tik burvīgas, apcerot kukaiņu seksuālo dzīvi un citas lietas – tajās viņa ir smieklīga, apliecinot sevi kā komiķi un rakstnieci tajās norisēs, kas viņu aizrauj – entomoloģija, bioloģija un reproduktīvās sistēmas.
Izabella attīstījās no šīs vienas filmas, kuru viņa radīja un lika man uzņemt, bet tagad ir radījusi sev jaunu zīmolu – sava veida “Izabellas Rosellīni industrija” pēc-modeles posmā. Viņa ir tik pārsteidzoši labi sakārtojusi savu karjeru pēc modeles gaitām, tagad pat atgriezusies uz modes mēles kopā ar savu meitu un dēlu, laikam pat arī kopā ar mazdēlu. Viņa ir staigājošs uzņēmums! (Smejas.)
Paldies tev par šo sarunu, Gaj! Diemžēl mums nāksies atvadīties…
Labi, labi, tā tas varētu būt. Liels tev paldies, bija patiešām jauki ar tevi sarunāties. Protams, pēc tam vari apstrādāt sarunu, kā vēlies, – man liekas, es daudz kur biju juceklīgs.
Domāju, ka būs labi. Atstāsim, kā ir. Paldies.
Sarunas videoieraksts – Gajs Madins, Nodaļas no gadsimta / Chapters From A Century, Riga IFF 2021 – ŠEIT.
Gaja Madina īsfilma Mans simtgadīgais tēvs / My Dad Is 100 Years Old (2005) Izabellas Rosselīni oficiālajā YouTube kanālā:
