Rokpelnis un citi citādie

18. novembra vakarā LTV 7 programmā (no pulksten 22:00) iekļautās trīs Latvijas jauno režisoru dokumentālās īsfilmas vieno kopīgs mēģinājums aprakstīt audiovizuālā valodā cilvēkus, kuri mēģina dzīvot citādāk. „Short Riga” vērtē, kā tas kurai filmai izdevies.

22:00 PAGALMU RĪGA
režisore Lāsma Ābele, 2015, RISEBA

Pagalmu Rīga ir pavisam īsa filma par kādu sievieti, vārdā Valentīna, kas dzīvo Rīgas mikrorajonā un nodarbojas ar neparastu hobiju – viņa iekārto daudzdzīvokļu mājas priekšā dārziņu ar pašas veidotiem objektiem, piemēram, dzērvi no sūnām. Šādā veidā viņa mēģina noslāpēt savas skumjas par to, ka viņai vairs nav mazdārziņa, par to, ka vīrs aizgājis mūžībā, par kādreizējiem solījumiem, ka mājas tiks uzlabotas, bet tas nekad nenotika...

Filma Pagalmu Rīga pieskaras vairākām ļoti interesantām tēmām, un būtu pat gribējies, lai autore izvērš filmu mazliet plašāk. Dokumentālo filmu spēks nereti slēpjas to tematā, un Pagalmu Rīga parāda to, ko daudzi Rīgas iedzīvotāji nemaz nepamana. Taču brīdī, kad filma atrod pamatu zem kājām un temats – kāpēc Valentīnas kundze tā rūpējas par apkārtējo vidi – kļūst skaidrāks, filma jau beidzas.

Šī īsfilma ļoti veiksmīgi risina attiecības starp dokumentālās filmas režisori un viņas subjektu, tas ir, pašas Lāsmas Ābeles klātbūtne uz ekrāna nav redzama, dodot iespēju filmas varonei visu pateikt pašai. Mēs nedzirdam jautājumus, ko režisore uzdeva Valentīnai, mēs neredzam pašu režisori kadrā, un tieši šis dokumentālā kino modelis šai filmai ļoti labi piestāv. Savukārt aiz kadra filmas režisore veic smalku darbu ar montāžu, skaņu un filmas dramaturģiju, radot ļoti mīļu, taču pārāk īsu stāstu par to, kā kāda Rīgas iedzīvotāja pati pēc savas iniciatīvas cenšas cilvēciskot kopīgo dzīves telpu.

22:15 DEBESS
režisors Jānis Dunkurs, 2015, RISEBA

Filma Debess jau kļuvusi zināmā mērā par vietējo hitu, spriežot pēc tā, cik komentāru ir pie filmas portālā vimeo.com, un ir saprotams, kāpēc šī filma par diviem jauniem cilvēkiem, kuri pamet dzīvi pilsētā, lai pārceltos uz laukiem, kļuvusi tik populāra.
Jāatzīstas, ka grūti saprast, kā filmu vērtēt, jo parasta dokumentālā filma tā nav – pat titros tās autors pieteikts nevis kā režisors, bet kā videogrāfs, un tieši tādu videogrāfijas iespaidu Debess arī atstāj.

Iespējams, šo varētu saukt par dokumentālo reklāmu, ja tāds termins vispār pastāvētu

un ja ar reklāmu saprastu video, kas top, lai veicinātu kaut kā atpazīstamību. Taču režisora pārspīlēti izmantotās videogrāfijas metodes (time-lapse, slīdošās kameras kustības, uzspīlētā mūzikas klātbūtne, kas būtiski ietekmē filmu) novirza uzmanību no stāsta, un varbūt tieši tādēļ šķiet, ka stāsts nav līdz galam izstāstīts.

Par to, ka runā tikai Reinis, bet Dana visas filmas laikā pasaka pāris teikumus, pats režisors jau portāla vimeo.com komentāros atbildējis, ka plāno turpināt, pievēršoties Danas stāstam. Tas būtu tikai godīgi. Taču nav līdz galam skaidrs, vai Debess domāta skatītājiem, kuri jau zina Reiņa un Danas stāstu, vai tiem, kuri tikai tagad ar viņiem iepazīstas. Režisors turpat komentāros arī piemetina, ka praktiskās detaļas (piemēram, tas, kā tieši pāris uzcēla māju) viņam neliekas saistošas. Taču šādu praktisku un paskaidrojošu detaļu trūkums rada nevienmērīgu un līdz galam neskaidru stāstījumu, kas, no vienas puses, šķietami grib visus pārliecināt, ka romantika meža ielokā ir lielisks dzīvesveids, taču, no otras puses, pilnīgi ignorē dzīvei tomēr tik svarīgo praktisko pusi. Konkrētāks stāsts par to, kā Reinis un Dana mācās no pašiem pirmsākumiem veidot dzīvi nekurienes vidū, iespējams, būtu patiešām iedvesmojošs vēstījums.

Vizuāli Debess atgādina īpaši pasūtītos Latvijas valsts atpazīstamību veicinošos video, un tas pats par sevi nav nekas ne labs, ne slikts, taču arī šis fakts nemudina darbu saukt par dokumentālo filmu. Kas savukārt nozīmē to, ka arī latviešu valodā par kino ir nepieciešams atjaunot un ieviest arvien jaunus terminus, kas varētu tikt izmantoti, lai raksturotu šādus darbus.

 

22:35 ROKPELNIS
režisors Artūrs Hnikins, 2015, LKA

Artūra Hnikina veidotā filma Rokpelnis savukārt ir visnotaļ klasisks dokumentālais kino par dzejnieku Jāni Rokpelni. Filmas 30 minūšu laikā skatītājs seko līdzi Rokpelnim dažādos notikumos, piedaloties ikdienišķās darbībās, vērojot pilsētu, vērojot laukus, strādājot un vienkārši esot. Ar šādu paņēmienu vērots, Jānis Rokpelnis nudien kļūst par dzīvu, nevis attālinātu tēlu; tas no ekrāna elpo un ir cieši klāt, tādējādi mums ir darīšana mazāk ar informatīvu filmu par dzejnieku Jāni Rokpelni, vairāk ar viņa portretēšanu un iemūžināšanu.

Filmas spēcīgākās ainas ir tās, kur kamera iet vienā solī ar Rokpelni, kad viņš kaut kur dodas – šādos brīžos klātesamības efekts ir tīrs un tiešs. Filmas sākuma ritms arī palīdz, skatītāju viegli iešūpojot Rokpeļņa dzīvē, ļaujot ieskatīties dažādās ikdienišķās darbībās, kas gan nekad nekļūst banālas. Taču problēmas sākas filmas vidū, kad ritms sāk mazliet pieklibot. Iespējams, tas tāpēc, ka režisors iekļāvis vairākas ainas, kurās Rokpelnis runā ar studentiem dzejas meistardarbnīcās, un šīs ainas atkārtojas ar to, ka uzsvars tiek likts uz studentu garlaikotību. Te viena meitene kaut ko skricelē lapas malā, te cita sapņaini skatās tālumā, te – dažādas sejas tuvplānā, un kopumā tas rada iespaidu, ka studentus garlaiko Rokpeļņa pasniegšanas stils.

Taču filma seko Rokpeļņa dzīvei dažādu gadalaiku garumā, un brīdī, kad dzejnieks stāsta, ka viņam ir grūti nodarboties tikai ar maizes darbiem, tāpēc gribas aizbraukt uz laukiem, lai beidzot rakstītu pats sev, Rokpelnis kā filma atgūstas un ieiet iepriekšējā ritmā. Ainas ar lauku dzīvi, kur dzejnieks rezignēti konstatē, ka nozagts cirvis, zāģis un kāpnes, tik precīzi ieskicē to, par ko filma mazliet jau runāja iepriekš –

ir grūti palikt pie pilna saprāta, ja gribi nodarboties ar radošām lietām, bet sanāk tikai risināt praktiskas problēmas, kā parādu atdošana un mantu nozagšana.

Rokpelnis, kaut arī nevienmērīgi ritmizēts, ir patīkami precīzs un smalks portrets, kas iezīmē dzejnieka skumjas un viegli komisko attieksmi vienlaikus. Filma pret savu varoni izturas ar dziļu cieņu, bet šī cieņa Rokpelni nepadara par aukstu un attālinātu pieminekli, gluži otrādi – galvenais varonis ir dzīvs, aktīvs un praktiskās dzīves tomēr nesalauzts dzejnieks.

Raksta foto: kadrs no filmas "Rokpelnis"

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi