Katram sava Frīdas vasara

Jaunās katalāņu režisores Karlas Simonas bērnībai fonā plosījās epidēmija, viņas vecāki kļuva par pārprastas brīvības upuriem. Personiskais stāsts pārvērties filmā, kas pārkāpj visai šaurās „ģimenes kino” robežas un ir solis uz priekšu jaunas sabiedrības veidošanā. Filma „Frīdas vasara” atrodama kinoteātra „Kino Bize” repertuārā.

Karla Simona piedzima un pirmos dzīves gadus pavadīja Barselonā – milzīgā, kūsājošā Spānijas pilsētā, kurā ģenerāļa Franko nāves radītā brīvība nozīmēja vieglāku pieeju gan heroīnam, gan citām līdz šim aizliegtām vielām. Spānija līdzinājās pārlieku stingri audzinātam bērnam, kas izrāvies no vecāku kontroles valgiem. No brīvās Eiropas ieplūda narkotikas, taču informācija par potenciālajām briesmām palika aiz robežas.

Heroīna lietotāji dalījās ar lietotajām šļircēm, nodarbojās ar neaizsargātu seksu un baudīja dzīvi.

1983. gadā diagnosticētie pirmie AIDS gadījumi aprāva Spānijas brīvības neprātu – noraušanās no ķēdes valsti bija saķēdējusi drausmīgas slimības važās. 1994. gadā AIDS slimnieku nāvju skaits sasniedza 800 uz katriem 100 000 iedzīvotājiem. Būdami kaislīgi dzīves baudītāji, Karlas vecāki kļuva par šo jauno brīvību upuriem – viņas tēvs nomira, kad meitene bija vien trīs gadus veca, vēl pēc trim gadiem viņas māti piemeklēja tāds pats liktenis. Bērnu pie sevis pieņēma nelielā ciematā dzīvojošais mātesbrālis ar ģimeni, un viņai nācās ne vien pieņemt savu vecāku nāvi, bet arī pielāgoties līdz šim nepazīstamajai dzīvei laukos.

Karlas ģimene, viņas vārdiem sakot, ir bezdibenīga stāstu vācelīte. Kopš bērnības piedzīvotā emociju pārbagātība un mutvārdu kultūras izpausmes iedvesmoja meiteni pievērsties kinomākslai. Studējot gan Barselonā, gan Londonā un daloties savā stāstā ar līdzcilvēkiem, dzima ideja izstāstīt to uz ekrāna. Pēc Londonas kinoskolas absolvēšanas jaunā režisore sāka rakstīt scenāriju savai pirmajai pilnmetrāžas filmai Frīdas vasara / Summer 1993.

Zinādama, ka pašas atmiņa par bērnības gaitām var viņu pievilt, Karla devās uz audžuvecāku mājām, lai rūpīgi viņus iztaujātu, aplūkotu vecas fotogrāfijas un atkal notvertu šī sava dzīves posma izjūtas.

Ģimenei ir bijusi liela nozīme ne vien Karlas personības, bet arī pašas filmas veidošanā – viņas jaunākā māsa, ko filmā atveido burvīgā Paula Robles, ir aktrise un Frīdas vasarā spēlē jaunāko no Frīdas tantēm, bet skaņu celiņu filmai sarakstījis Karlas brālis.

Bieži cilvēki izvēlas savus personīgos stāstus izstāstīt mākslā, lai izdzīvotu terapeitisku samierināšanās procesu. Taču Karla Simona notikušo esot izsāpējusi jau sen, un tieši šo spēju distancēties no pamatmateriāla viņa dēvē par savu veiksmes formulu. Lai arī filma ir balstīta režisores autobiogrāfijā, tas ir Frīdas, nevis Karlas stāsts. Notikumi, kas Karlai šķituši svarīgi, Frīdas pārdzīvojumā savu nozīmi zaudē;

Frīda nav tiešs Karlas pārnesums uz ekrāna, viņa ir rīks, caur ko stāsts nonāk pie skatītāja.

Frīda iemieso ikvienu bērnu, kas piedzīvojis traģēdiju un pavisam cilvēcīgā, tikai pašam vien saprotamā veidā, cenšas to izprast un pieņemt. Filmas pašā sākumā kāds vienaudzis galvenajai varonei vaicā: "Kāpēc tu neraudi?" Un viss turpmāk notiekošais ir mēģinājumi saprast – kāpēc viņa neraud. Kāpēc pierašana pie lauku dzīves, šķiet, pārņem visu bērna apziņu. Kāpēc viņa iespītējas, niķojas un neklausa.

Šādu "kāpēc" filmas gaitā ir daudz. Karla Simona savu skatītāju uzskata par pietiekoši apķērīgu un inteliģentu, lai tam nebūtu jāpaskaidro, ko nozīmē Frīdas daudzkārtējie ārsta apmeklējumi, analīzes un atstumjošā ciemata iedzīvotāju attieksme. Taču, ja Frīda ir spiesta mēģināt izprast savu vietu, noklausoties pieaugušo sarunas un ķerot skatienos ietverto, bet neizteikto jēgu, skatītājam ir dota privilēģija vērot to visu no malas. Lasīt pašas Frīdas acīs.

Galvenās lomas atveidotāja tika meklēta aptuveni pusgadu, ņemot vērā ne tikai viņas atbilstību scenārijā uzbūvētajam tēlam, bet arī ķīmiju starp viņu un otru galveno varoni. Un ilgstošie meklējumi vainagojušies panākumiem – Laia Artiga Frīdas lomā ir izcila. Viņas nepiespiestā aktierspēle ļauj skatītājam līdz ar Frīdu kļūt par emocionālu bumbu ar laika degli, kas ar katru ainu tuvojas sirdi sažņaudzošajam beigu sprādzienam.

Apvienojot visus šo elementus, definēt Frīdas vasaras auditoriju nav viegli. Berlinālē tā tika iekļauta bērnu žūrijas vērtētajā programmā Generation KPlus, līdz ar to daudz kur tiek pozicionēta kā ģimenes filma, lai gan šim filmu tipam parasti tiek pieskaitīti piedzīvojumu, fantāzijas vai komēdijas žanri, nevis drāmas.
Lai arī stāsta centrā ir bērns un tas rada daudz sirsnīgu mirkļu, kas ir raksturīgi ģimenes filmām, Frīdas vasaru caurstrāvo nāve un tās pieņemšana – ģimenes filmai netipiski neērta un smaga tēma. Pat rotaļu ainās slimība ir klātesoša, tā karājas pār Frīdas galvu kā negaisa mākonis, liekot viņai cīnīties par zaudēto mātes mīlestību ar jebkādiem līdzekļiem.

Tomēr šādi darbi, kas izaicina vispārpieņemtos kino kategorizēšanas kritērijus, var likt izvērtēt termina "ģimenes filma" nozīmi. Māksla un tajā iespējamā tēmu daudzveidība var ierosināt vērtīgas diskusijas ar mazo skatītāju, sekmējot viņa pasaules redzējuma attīstību. Līdz šim pierastā izpratne par "ģimenes filmu" kā uz emocionālām reakcijām orientētu darbu patiesībā neizslēdz arī pārdomu radīšanas aspektu. Tādas filmas kā Frīdas vasara ir solis jaunas sabiedrības veidošanā – tādas sabiedrības, kurā bērns ir pilnvērtīgs kino skatītājs, un no viņa aiz dziesmām un dejām netiek slēpta patiesība. Dziesmas un dejas kļūst par patiesības izpausmes veidu.

Karla Simona esot nojautusi, ka vietējā publika filmu uzņems labi, jo viņas pagātne Spānijai nav unikāla. Taču viņu pārsteidza pārējās pasaules atsaucība – izrādās, ka, veidojot filmu par AIDS epidēmijas sekām, viņa ir radījusi plašai auditorijai saprotamu filmu par zaudējumu, skumjām un samierināšanos. Lai tie būtu pieaugušie vai bērni, katrs var saprast un izdzīvot savu Frīdas vasaru.

Filmas seansi kinoteātrī Kino BizeŠEIT.

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi