Dēmoniskās ledenes pildījums

31. augustā Lido salā, Itālijā, sākas kārtējais Venēcijas filmu festivāls, un jau otro gadu Kino Rakstiem Venēcijā ir „savs cilvēks”. Šogad Latviju (un Kino Rakstus) Venēcijas festivāla jauniešu žūrijā pārstāv Patrīcija Marija Keiša, kura uzvarēja kinoteātru „Splendid Palace” un „K.Suns” organizētajā „Europa Cinemas” konkursā un pēc festivāla noslēguma septembrī rakstīs portālam par Venēcijā pieredzēto (tiešā un pārnestā nozīmē). Pirms aizbraukšanas Kino Rakstu jaunā autore piedāvā savu ieinteresēti ironisko viedokli par kinorepertuārā atrodamo Nikolasa Vindinga Refna filmu "Neona dēmons".

No mazpilsētas pārcēlusies uz Losandželosu, jauniņā amerikāņu provinces daiļava sāk cīņu par vietu zem saules nežēlīgajā modes biznesā. Ja šī būtu vienīgā man pieejamā informācija par Neona dēmonu, tad filma neliktos recenzijas un varbūt pat ne vienkārša kino apmeklējuma vērta.

Sižetiski izklausās pēc Sātans Pradas brunčos bez Merilas Strīpas šarmantās klātbūtnes, metodiskā materiāla Kā kļūt par topmodeli? kinoversijas un Kerijas Bredšovas cienīga “nopirku Vogue vakariņu vietā”.

Tomēr Neona dēmons ir filmas Brauciens / Drive (2011) režisora Nikolasa Vindinga-Refna garadarbs, un filma izraisījusi izteiktu viedokļu šķelšanos Kannu kinofestivāla skatītāju aprindās. Arī filmas plakāti un reklāmas rullītis vēsta – gaidāms kas īpašs.

Kinoteātra Splendid Palace biļešu kontroliere, kundzīte labākajos gados, mums ar kompanjonu brīdinoši norāda, ka pēc filmas naktī gulēt nevarēsim. Visu skatīšanās laiku paturu šo komentāru prātā un domāju, vai dāma tiešām arī ir pabijusi kādā no pretrunīgi vērtētās filmas seansiem.

Neona dēmona pirmā aina lieliski demonstrē filmas kopējo atmosfēru. Paša Refna vārdiem runājot: “Elle Faninga, asinīm klāta, guļ uz dīvāna. Nāve un skaistums. Sniegbaltīte nupat ir mirusi.”

Sākumā šķiet, ka esam liecinieki kāda maniaka-estēta vizuāli izcili pārdomātai slepkavībai, taču Faningas tēlotā Džesija mierīgi izkustas no sava mirušās Sniegbaltītes-fotomodeles tēla un dodas uz grimētavu. Šī ir tikai viena no daudzajām ainām, kurās filmas veidotāji spēlējas ar skatītāju, jaucot robežu starp īstenību un šķietamo, realitāti un halucinācijām. Džesijas bezpalīdzīgie centieni no sava auguma notīrīt mākslīgās asinis iepazīstina mūs ar meiteni kā naivas, nepieredzējušas modeles tēlu. Prātoju, vai tā ir atsauce uz Šekspīra lēdiju Makbetu, kurai nenotīrāmi asiņu traipi uz rokām simbolizēja nepārejošu vainas izjūtu, tomēr secinu, ka jaunā modele vismaz sākotnēji iemieso pretējo – nevainību.

Asinis un to savādā vizuālā pievilcība ir filmas caurviju pavediens. Sasaistē ar jaunības un dzīvības simbolismu, bet vienlaikus ar kanibālismu, saskatu atsauces uz kulta šausmenēm, piemēram, Zāģis / Saw (kopš 2004). Neona dēmons ir vizuālām kino referencēm piepildīts. Apzināti vai neapzināti no filmas autoru puses, konkrētas ainas ne tikai atgādina, bet šķiet esam tiešas atsauces uz, piemēram, spoguļu dauzīšanu Melnajā gulbī / Black Swan (2010, Darens Aronofskis), mistisko sektantisko naktsklubu filmā Acis plaši aizvērtas / Eyes Wide Shut (1999, Stenlijs Kubriks) vai uz rožu ziedlapiņām Amerikāņu skaistumā / American Beauty (1999, Sems Mendess).

Šo dažādo vizuāli baudāmo ainu un nostrādātās krāsu gammas apvienojums piešķir filmai unikālu skaistumu, tās kinematogrāfija izceļ daiļo mistiskajā un perversajā. Tā ir kā aizliegtais auglis, kas pēkšņi kļuvis pavisam normāls un brīvi pieejams vietējā kinoteātrī jebkuram, kas vecāks par 16 gadiem. Runa nav par nepilngadīgas meitenes seksualizēšanu, kas modes industrijā (un, būsim godīgi, visur citur arī) ir pavisam ierasta; runa nav arī par “parastu šausmeni”, no kuras jau savlaicīgi tiktu gaidīts kas pretīgs vai grotesks.

Neona dēmons ir pēc Chanel smaržojoša nekrofīlija un kanibālisms glancētā iesaiņojumā.

Tomēr neesmu droša, vai filma piedāvā ko vairāk par atļautā robežas jaucošu vizuālu piedzīvojumu. Sižeta un dialogu ziņā Neona dēmons bieži brauc pa tām pašām klišeju sliedēm, kas sagaidāmas, izlasot īso filmas aprakstu. Mazpilsētas meitene ierodas modes mekā, pārsteidzošā kārtā apbur visus ar savu naivo, dabisko skaistumu un tādējādi izraisa greizsirdību konkurentēs – tās ir par viņu vecākas, taču, lai cik izsmalcinātas ārēji, uzvedības un izteicienu ziņā atgādina amerikāņu tīņu kulta filmas Nekrietneles / Mean Girls (2007) varones. Klišejiskuma kulminācija, šķiet, tiek sasniegta mirklī, kad galvenā varone izsaka apmēram šādu frāzi: “Māte mani bērnībā sauca par bīstamu meiteni.”

Tomēr kopumā Džesijas tēls ir nopulēts, viņas motivācija ir skaidra jau filmas sākumā: “Es neprotu dziedāt, neprotu dejot, neprotu rakstīt. Man nav īstu talantu. Taču es esmu skaista, un ar skaistumu var pelnīt naudu.”

Pat tas, ka – ak, kāds pārsteigums! - meitene ir bārene, neizjauc tēla līdzsvaru un nepadara viņu par “mazo nabadzīti”. Džesija nerunā daudz, taču viņa ir nosvērta un racionāla – ir skaidrs, ka sešpadsmitgadniece saprot vairāk, nekā apkārtējie sagaida. Man šī šķiet svarīga nots, jo tā ļauj atvērtam skatītājam iegūt citu skatpunktu uz pusaudžu meitenēm, kas bieži tiek attēlotas kā naivas, neapdomīgas un vienkārši muļķīgas. Varbūt Džesijai ir bail, taču viņu nešokē ne modes industrijas skarbums, ne perversija. Viņa saglabā mieru.

Domāt, ka Neona dēmons ir mēģinājums spēcināt sievietes tēlu kino (un līdz ar to – dzīvē), rosina arī režisora Refna komentārs:

“Vīrišķie tēli [šajā filmā] ir kā meitenes citās filmās – sižeta elementi. Viņi eksistē tikai, lai mehāniski pastāstītu konkrētu stāsta daļu.

Mirklī, kad viņi vairs tam nebija vajadzīgi, es viņus izņēmu [no scenārija].”
Patiešām, vīriešu šajā filmā ir pārsteidzoši maz. Tomēr viņi ir tie, kam pieder galavārds, kad runa par sieviešu skaistumu. Viņi ir dizaineri un fotogrāfi, kas izvēlas, kura modele ir “derīga” un kura nē. (Jāatzīst gan, ka interesantas sakritības kārtā mans seansa kompanjons bija jauns modes industrijas censonis, kurš uzskatīja par savu pienākumu norādīt, ka dzīvē nekas nenotiek tā, kā filmā, un ka Neona dēmons nevar tikt uzskatīts par modes aizkulišu atainojumu.)

Lai gan galvenā varone Džesija filmas vīriešu atzinību pavisam noteikti saņem, viņa ir pārliecināta par sava skaistuma unikalitāti arī bez apkārtējo apliecinājumiem. Meitene ne mirkli nešaubās, ka viņa ir neatvairāma, un nebaidās to paziņot skaļi. Citējot internetā popularitāti guvušo Kerolīnas Koldvelas tvītu: “Sabiedrībā, kas barojas no cilvēku šaubām par sevi, mīlēt sevi nozīmē būt dumpiniekam.” Sievietes tiek nepārtraukti seksualizētas un vērtētas pēc izskata, taču viņām pašām apzināties savu ārējo pievilcību nav pieņemami. Tiesa, Džesijas pašapziņa brīžiem šķērso slimīga narcisisma robežu, bet viņas tēls tiešām būtu varējis spert krietnu soli uz priekšu, normalizējot mīlestību pret sevi.

Taču, lai neteiktu vairāk un neizstāstītu par daudz, meitenei viss šis stāsts uz pozitīvas nots gluži nebeidzas, tādējādi radot apgriezti pretēju morāli – pašpārliecība un patikšana sev tomēr ne pie kā laba nenoved.

Man gan nav skaidrs ne tas, ko īsti režisors Refns domājis ar vārdiem “katrā vīrietī ir sešpadsmitgadīga meitene”, ne arī tas, kādas jaunas vēsmas filma cenšas ieviest mākslā sen zināmajā naratīvā „jaunība+skaistums=bīstami”, tomēr Neona dēmons tik un tā šķiet redzēšanas vērts. Līdzīgi kā šajā sezonā Splendid Palace repertuārā iekļautā irāņu filma Pūķis nāk! / A Dragon Arrives!, arī šī filma ir estētiski pārsātināts vizuāli audiāls pārdzīvojums, ko patiešām var izbaudīt tikai uz lielā ekrāna.

Raksta autore Patrīcija Marija Keiša brīdi pirms došanās uz Venēcijas festivālu. Foto: Lauma Kalniņa

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi