Ar “neprofesionāļa akreditāciju” uz Kannām

Kannu festivāls ir notikumu notikums, ne tikai kinoprofesionāļiem un akreditētajiem žurnālistiem, bet arī kinoskatītājiem un pat tiem, kam vienkārši patīk slavenības, jahtas, Francijas Rivjēra, sarkanais paklājs un tādā garā. Jautājums ir vienkāršs – kā var nokļūt uz šo pasākumu, ja nu nav iespējams dabūt nevienu no profesionāļu akreditācijām? Atbilde - jauniešu akreditācija "Trīs dienas Kannās".

Šis ir tikai otrais gads, kurā bija iespējams saņemt īpašu trīs dienu akreditāciju Kannu festivālā – Three Days in Cannes, unikāla iespēja, kas pieejama kino studentiem, kinomīļiem vai vienkārši interesentiem vecumā no 18 līdz 28 gadiem. Turklāt pieteikšanās mehānisms ir salīdzinoši vienkāršs – nepieciešams aizsūtīt pieteikumu ar CV un motivācijas vēstuli.
Vispirms jātiek cauri pirmās atlases sietam, jo, ņemot vērā piedāvājuma ekskluzivitāti, konkurence ir visnotaļ liela. Svarīgi ir paturēt prātā –

ja patiešām nopietni vēlaties Kannās arī ierasties, jums jau jābūt plānam, kad un kur paliksiet, jo tas, cik labi jūsu brauciens ir noorganizēts, var ietekmēt akreditācijas saņemšanu.

Visiem atlasītajiem kandidātiem tiek nosūtīta aptauja, kurā jāatbild uz jautājumiem par to, kur plānojat palikt, ar kādu transportu ierasties un tamlīdzīgi, tādā veidā pierādot nodoma nopietnību. Pat tad teorētiski paliek iespēja, ka beigās netiksiet akreditēts un uzzināsiet to pēdējā brīdī. Man šogad gala atbilde no Kannām atnāca vien divas nedēļas pirms festivāla, savukārt kāds kinodraugs stāstīja, ka viņš par savu pieeju festivālam uzzinājis tikai nedēļu pirms atklāšanas; tas gan bija pagājušajā gadā, kad šis projekts tika īstenots pirmo reizi.

Festivāls piedāvā divus datumus, kad varat izvēlēties sākt savu trīs dienu piedzīvojumu; viens ir tuvāk festivāla sākumam, otrs – noslēguma ceremonijai. Tāpēc iepriekš jāizlemj, kādu festivāla posmu gribat novērot – protams, Kannās piepildītas ir pilnīgi visas dienas, taču

atmosfēra atšķiras, atkarībā no tā, cik tuvu ir galveno balvu pasniegšanas ceremonija un kā attīstās festivāla iekšējās intrigas (to gan nevar paredzēt iepriekš).

Atgādināšu arī par naktsmītņu jautājumu – Kannas festivāla laikā būs cilvēku pārpildītas un ļoti dārgas. Ja grib dzīvot tieši blakus visiem notikumiem, tad būtu prātīgāk rezervēt dzīvokli vai istabu daudz, daudz agrāk, nevis tikai pirms paša festivāla. Visnotaļ apsverama iespēja ir meklēt palikšanas vietas tuvējās pilsētiņās vai piejūras ciematiņos, piemēram, Juan Les Pins vai Antibā.

Tur cenas ir nesamērojami saprātīgākas, un ar vilcienu līdz Kannām ir ļoti tuvu, 10 līdz 15 minūšu brauciens (pa ceļam skats uz jūru).

Pasaules epicentrā

Man bija tā lieliskā iespēja apmeklēt festivālu pēdējās trīs dienās. Ierodoties Nicas lidostā, kas ir vistuvāk Kannām, jau uzreiz pamanīju, ka tajā ir vairāk privāto lidmašīnu, nekā parasto pasažieru – pilnīgi sirreāla aina. Lidosta ir pilna ar apsargiem, VIPiem, sagaidītājiem, kinocilvēkiem – festivāls ir ienācis arī šeit, to uzreiz var just.

No lidostas jātiek līdz Nicas stacijai, kas ir divu tramvaja pieturu attālumā un viegli atrodama, un tālāk no stacijas ar vilcienu jābrauc vien 40 minūtes, lai nokļūtu kinopasaules centrā.

Ierodoties Kannu stacijā, nav iespējams pārprast, ka esmu ieradusies tur, kur viss notiek un dzīve sit augstu vilni. Tuvojoties festivāla norises epicentram, šķiet neticami, ka tik mazā piejūras ciematiņā var ietilpt visi pasaules kinoprofesionāļi un vēl vairāk. Dodos saņemt savu akreditāciju galvenā kinoteātra pagrabā, līdz turienei jāiet pa mazām ieliņām, kas pilnas ar kinoskatītājiem, žurnālistiem, fotogrāfiem, visi skrien uz kaut kurieni, daži cenšas paspēt ieturēt ātras pusdienas, citi sēž uz ielas ar dažādām programmiņām, fotogrāfi apkārušies ar vismaz trim kamerām katrs un izskatās negulējuši kopš festivāla sākuma. Veikalu skatlogos, puķu stendos, pie ielu laternām, visur salīmēti un izkarināti festivāla plakāti – nav aizmirstams, kur jūs atrodaties.

Saņemot akreditāciju, tiek izsniegtas arī festivāla teritorijas kartes, programmas un filmu apraksti – teikšu godīgi, orientēties tajā visā ir diezgan laikietilpīgi. Protams, daudz kas atkarīgs no pieejas un mērķa, ar kādu cilvēks atbraucis uz festivālu. Ar akreditāciju Trīs dienas Kannās ir iespējams tikt uz pilnīgi visiem seansiem, izņemot Grand Theatre Lumiere galveno zāli. Vispirms ir jāsaprot, kur un kas atrodas; lai arī Kannas nav pārāk lielas, taču pūlī atrast īstos kinoteātrus, konkrētās kinozāles un pareizās ieejas – tas var prasīt kādu laiku.

Kad ar topogrāfisko orientēšanos viss daudzmaz kārtībā, vēl ir jāatkodē kino programma, kurā ietilpst dažnedažādas iespējas nokļūt gan uz „vakardienas pirmizrāžu” otrajiem seansiem, gan ne tik populārajām īsfilmu skatēm, tāpat var trāpīties arī dažādas kinovēstures pērles. Kinozāļu izmēri ir ļoti atšķirīgi, tāpat arī pieprasījums uz konkrētām filmām, tāpēc nekad nevar zināt, kurā seansā iekļūsi.

Laimīgā kārtā viens no kinoteātriem – Les Arcades ar trim mazām zālītēm – ir speciāli orientēts uz tiem, kam ir trīs dienu akreditācija. Citos kinoteātros var gadīties, ka pat pēc ilgas rindā stāvēšanas durvis tiks aizvērtas tieši jūsu deguna priekšā, bet šis kinoteātris atvēlēts īpaši jauniešu programmai, un ir liela iespējamība tajā arī iekļūt, lai gan, protams, tāpat jāierodas vismaz pusstundu ātrāk.

Dolans no galvenā konkursa

Tuvojoties ieejai, uzreiz redzams, ka rindā stāv pārsvarā jaunieši, ne tik daudz žurnālistu, kā tas ir visos pārējos kinoteātros. Šeit es noskatījos divas vērā ņemamas filmas, un viena bija no oficiālās skates programmas – Ksavjera Dolana Matthias et Maxime.

Stāsts ir par draugu grupu (ko spēlē režisora reālās dzīves īstā draugu grupa), visi satiekas lauku mājās, lai kopā pavadītu laiku, taču pasākums izvēršas citādāk, nekā sākumā plānots. Viena drauga jaunākajai māsai ir uzdots uzņemt īsfilmu, bet projektam trūkst aktieru, tāpēc tiek izvēlēti divi vīrieši no draugu grupas, lai nofilmētu skūpsta ainu (galvenajās lomās – pats Dolans un viņa draugs Gabriels d'Almeida Freitass). Šī notikuma dēļ tad arī izceļas jūtu un emociju vētra, par to arī ir filma. Lai arī skūpsts bijis „mākslas vārdā”, tas aktualizē jautājumu par draudzības un mīlestības saplūšanu vienā veselā – kā to pēc tam atšķetināt, kā ar to sadzīvot.

Kadrs no filmas "Matiass un Maksims"

Filma ir ļoti spilgta vārda vistiešākajā nozīmē – krāsas ir treknas un spožas, viss ir vizuāli izstrādāts, varbūt pat pārstrādāts, simetriski izcakināts, nav nekā netīša. Mūzika ir tik spēcīga un skaļa, skan daudz un bieži, tā gluži vai uzmācas skatītājam un, šķiet, tūlīt plūdīs pāri malām no ekrāna. Vārdu sakot – diezgan klasisks paraugs Ksavjera Dolana stilam, kādu viņš demonstrē arī savās iepriekšējās filmās. Turklāt nepārprotami, ka šis ir ļoti personisks projekts pašam režisoram, to viņš arī atzina intervijās. Dažbrīd tomēr likās, ka skatītājiem dota pieeja kaut kam pārāk personiskam – tā, it kā mēs lasītu dienasgrāmatu, kas nav domāta mūsu acīm. Turklāt visas šīs jūtu pārdzīvošanas ainas tika atkārtotas daudzas reizes, tāpēc, man jāatzīst, brīžiem filma likās izstiepta.

Preses konferencē Dolans atzina, ka filmēšanas process ir bijis visnotaļ īpašs, jo visu laiku nācies strādāt ar draugiem, un tas esot bijis lieliski, jo viņiem kopā bija jāpavada daudz laika, kas ikdienā nemaz tik viegli neizdodas.

Tā arī ir filmas skaistākā daļa – acīmredzama saikne starp aktieriem, kas radusies dzīvē daudzu gadu garumā un nav viltojama.

Turklāt Dolans ir ļoti gudri izspēlējis filmas galveno epizodi – skūpsta ainu. Ņemot vērā, ka viņš tajā piedalās ar savu draugu, tas varētu kaut ko provocēt arī viņu reālās dzīves draudzībā (filma un dzīve šeit iet roku rokā it visās epizodēs). Pats skūpsts netiek rādīts – tas ir interesanti, jo skatītāji it kā neviļus gaida šo atslēgas epizodi, labi zinot, ka viss pārējais būs vien atsauce uz šo notikumu, taču zālē mēs to piedzīvojām tikai pastarpināti un tikai nojaušot, kā tas notika patiesībā.

Vēl kāda filma, ko redzēju Les Arcades kinoteātrī, bija Monjas Čakri A Brother's Love no konkursa Un Certain Regard, diezgan amizants gabals – režisore stāstam piešķīrusi specifiski reālistisku un cinisku humoru, kas tomēr ir arī bezgala smieklīgs. Stāsts ir par māsu, kas ievācas dzīvot pie sava brāļa (abiem ap 30), bet tas savukārt atrod draudzeni un nozūd maģiskajā iemīlēšanās fāzē.

Kadrs no filmas "Brāļa mīlestība"

Cauri filmai izvijas mūsdienu populārās tēmas – mīlestība, depresija, panikas lēkmes, aborti, ģimenes vieta sabiedrībā, „kāda jēga augstākajai izglītībai” u.tml. Mūzika ir izcili sakombinēta; līdzīgi kā Dolans, arī šī režisore estētikai piešķir svarīgu lomu – kadri ir ārkārtīgi izplānoti, daži filmēti no ļoti netipiskiem leņķiem. Viena saruna, piemēram, tiek rādīta no caurspīdīga kafijas galdiņa apakšas, un mēs redzam ne tikai abus sarunas dalībniekus, bet arī puķpodu uz galda, šķīvjus un tasītes. Lai gan Brāļa mīlestība varbūt neierindosies manu mīļāko filmu sarakstā, tomēr tā noteikti paliek atmiņā ar savu netipisko atklātību par dzīves absurdu. Ja nu kāds šobrīd piedzīvo posmu, kurā viss liekas bezjēdzīgs, tad šī filma noteikti palīdzēs tam piešķirt humora perspektīvu un sajūtu, ka neesat viens.

Izloze uz svarīgāko

Kāds ļoti svarīgs padoms, kas skar iespēju iekļūt filmu seansos – Kannu festivāls atsūta īpašu paroli, ar kuru var ieiet biļešu iegūšanas portālā, lai mēģinātu dabūt biļetes uz filmām, kas tiek izrādītas galvenajā un lielākajā festivāla zālē.

Teorētiski ir iespējams tikt arī uz pirmizrādēm un īpašajiem seansiem, kurus papildina sarunas ar aktieriem vai kādi citādi īpaši pārsteigumi, bet tas viss notiek loterijas veidā.

Dalībnieks var norādīt, kuri seansi un filmas viņu interesē, un pēc tam gaidīt ziņu, vai ir ieguvis biļeti. Jābrīdina, ka izloze var notikt iepriekšējās dienas vakarā, un, ja nu gadījumā jūs tikmēr citā kinoteātrī skatāties filmu un īstajā laikā nepārbaudāt biļešu portālu, varat arī palaist garām savu iespēju. Turklāt, lai fiziski iegūtu biļeti, tiek dots konkrēts laiks, kurā tā jāpaņem no galvenā biroja. Es, piemēram, tādā veidā palaidu garām iespēju apmeklēt Abdelatifa Kešiša jaunākās filmas Mektoub, My Love: Intermezzo seansu 8:30 no rīta, jo iepriekšējā vakarā biju citā seansā un nepaspēju izņemt ieejas karti. Festivālu loģistika.

Kadrs no filmas "Mektubs, mana mīla: Intermeco"

Ironiskā kārtā gan, lasot recenzijas par filmu nākamajā dienā pēc pirmizrādes, nācās domāt, ka šis ir viens no lielākajiem kauna traipiem Kannās. Pirms sešiem gadiem Abdelatifs Kešišs un viņa aktrises Adele Eksarhopulosa un Lea Seidū saņēma Kannu galveno balvu par filmu Zils ir vissiltākā krāsa / Blue Is the Warmest Colour, taču tas laikam nenozīmē, ka viss sekojošais arī būs tikpat labs. Kešiša jaunā filma tika pelta par tās trūcīgo saturu, vājo stāstu, neizstrādātiem tēliem un pārsvarā pornogrāfiskajiem videomateriāliem, kuriem filmā nav pamatojuma. Kāda festivālā satikta kinomīle teica, ka aizgājusi prom no četras stundas garās filmas pirmizrādes, jo uz ekrāna esot bijuši „tikai pliki dibeni”. Tad jau laikam jāpieņem, ka šoreiz neko svarīgu neesmu palaidusi garām.

Romantika vēsumā

Atceroties Kannu piedzīvojumus, vēl jāpiemin lieliskā iespēja skatīties filmas brīvdabas kinoteātrī tieši pie jūras – katru vakaru pusdeviņos tiek izrādīta kāda kinovēsturei svarīga filma, dažādi žanri no dažādām dekādēm. Arī ar trīs dienu akreditāciju ir iespējams iekļūt šajos seansos un skatīties kino pludmales krēslos, kas ir bezgala romantiski, lai arī mazliet vēsi, kā jau pavasara vakaros.

Kannas ir tik ļoti, ļoti skaistas – godīgi sakot, tās pat varētu arī pilnībā novērst uzmanību no kino. No filmu skatīšanās var atpūsties, pastaigājoties pa promenādi gar jūras malu – tur ir festivāla oficiālie veikali, filmu tirgus teltis ar producēšanas kompāniju pārstāvniecībām, restorāni, kas gan pieejami tikai īpaši izredzētiem kino ļaudīm.
Protams, vakaros var pastaigāt arī gar ostiņu, kur pietauvojušās slavenās Kannu miljonāru jahtas – sajūta gluži kā jahtu muzejā. Cilvēku ir daudz – gan vietējie, gan iebraucēji –, katru dienu valda svinīga atmosfēra, visi ir uzposušies par godu kinomākslai. Ir patiešām vērts piedzīvot šo burvīgo sajūtu, lai vai ko jūs cerētu iegūt no brauciena uz Francijas dienvidiem.

Foto Kannās: Vanesa Strautniece

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi