12 filmas Venēcijas dienās un naktīs

Latvijas studente ZANE TIMOŅINA divas nedēļas strādā plecu pie pleca ar Lorānu Kantē un citiem, vērtējot un apspriežot filmas Venēcijas kinofestivāla jauniešu žūrijā.

FOTO: no personiskā arhīva.

„Signore e Signora...” Manas itāļu valodas zināšanas aprobežojas ar espresso, tomēr pirms katra seansa atskaņoto rullīti par to, ka Itālijā nepieciešams jauns kinodzīvi regulējošs likums, es drīz iemācījos no galvas, lai instinktīvi norunātu to kopā ar pārējiem divdesmit septiņiem Venice Days žūrijas locekļiem katrā turpmākajā seansā. 72. Venēcijas kinofestivāla pieredze pierādīja, cik aplama ir mana iedoma, ka kino vislabāk baudīt vienatnē. Divdesmit astoņi kinomīļi no divdesmit astoņām Eiropas valstīm, sešdesmit stundas kinoteātra krēslā, diskusijas, tikšanās un neglābjamas kinomānijas caurstrāvota atmosfēra. Tā ir Venēcijas recepte.

Ikdienas apspriedes Autoru villā

Skaidrības labad jāieskicē konteksts. Sākot ar 2010. gadu, Eiropas Parlaments atbalsta projektu 28 Times Cinema, sniedzot iespēju 28 jauniešiem kļūt par pasaules vecākā kinofestivāla programmas Venice Days žūrijas dalībniekiem. Pretendenti tiek izvēlēti ar Eiropas filmu kinoteātru tīkla Europa Cinemas atbalstu un pārstāv katru no 28 Eiropas valstīm. Nosacījumi ir skaidri – teicama angļu valoda, priekšstats par aktuālo kino pasaulē un pieredze filmu recenziju veidošanā. Kino ir piemērotākais medijs Eiropas vērtību izpratnes veicināšanai, uzsvēris Eiropas Parlaments. Tādēļ projekta ietvaros tiek izveidota izcelsmes ziņā viseiropeiskākā žūrija, kuras uzdevums ir novērtēt programmas 12 filmas un diskusiju ceļā izvēlēties uzvarētāju. Šogad Latviju un kinoteātri K.Suns programmas Venice Days žūrijā pārstāvēju es.

No kreisās: Francijas, Rumānijas, Latvijas, Bulgārijas, Slovēnijas, Beļģijas un Spānijas pārstāvji, izbaudot brīvo vakaru Venēcijā

Mentors ar palmas zaru

Jau ierašanās vakarā mani apbūra cilvēciskā pieeja un bezrūpīgā, mazliet bohēmiskā tradīcija, kas valda Autoru Villā (Venice Days darbības vieta Lido salā). Cilvēki atslīguši pufos, pusizdzertas vīna glāzes, kaislīgas sarunas. Venice Days programma, veidota pēc Kannu kinofestivāla Director’s Fortnight modeļa, kā lielās festivāla programmas alternatīva saved kopā filmu veidotājus un to auditoriju pavisam neformālā gaisotnē. Villā iepazināmies ar žūrijas priekšsēdētāju un mūsu topošo mentoru ar Zelta palmas zaru kabatā – Lorānu Kantē -, diskusiju moderators bija Karels Ohs, Karlovi Varu festivāla mākslinieciskais direktors. Turpmākās divas nedēļas pavadījām plecu pie pleca – protams, skatoties filmas.

Viss 28 Times Cinema žūrijas kolektīvs ar projekta organizatoriem un Venice Days balvas ieguvēju Maiklu Rovu pēc apbalvošanas ceremonijas

Oficiālā Venice Days izlase iekļāva Itālijas, Francijas, Spānijas, Austrālijas, Tunisijas, Ķīnas u.c. valstu filmas. Lai arī četru piecu seansu plāns dienā neizbēgami rezultējās dažos iemigšanas brīžos kinoteātra krēslā, oficiālās izlases 12 filmas ir svaigā un nebalējošā atmiņā. Par vienu no spēcīgākajām pretendentēm uz Venice Days balvu kļuva ķīniešu režisora Pengfei filma Underground Fragrance.

Tās stāsts risinās mūsdienu supermodernās Pekinas nomalē, kur apakšzemes dzīvokļu klaustrofobiskajā telpā cilvēki pavada savas dzīves, burtiski tiecoties uz augšu. Apakšzeme te uzburta kā vesels mikrokosmoss, un, kad galvenais varonis, būdams akls, jau kuro reizi atsit galvu pret ārkārtīgi zemajiem griestiem, skatītājs līdz ar varoni jūtas iesprostots gan fiziski, gan emocionāli.

28 Times Cinema 2015. gada iesaukuma oficiālā kopbilde ar organizatoriem un Eiropas Parlamenta pārstāvjiem. Otrajā rindā no labās arī LUX balvas finālistes, filmas Urok / Mācība aktrise Margita Goševa un Mediterranea režisors Jonas Karpiņano

Īpaši gribētos izcelt arī indiešu režisores Ručikas (Ruchika) Oberoi debijas filmu Island City, kurā traģēdija atklāta caur ārkārtīgi melna humora prizmu. Filma, veidota no trīs atsevišķiem stāstiem, pievēršas sabiedrības absurdākajām tendencēm, tehnoloģiju mānijai un tam pašam vientuļajam cilvēkam.

Diskusiju cikls ar Eiropas režisoriem par imigrācijas atspoguļojumu kino

Bīstams kā reliģija

Jāatzīst, ka dažas no šīgada Venice Days programmas filmām bija ārkārtīgi tālu no jēdziena „labs kino”, un tas lika aizdomāties par māksliniecisko līdzekļu pārblīvēšanas negatīvo pusi – iespēju padarīt kino netīru. Tas bija viens no jautājumiem, ko pārrunājām arī žūrijas apspriedēs. Cik gan bieži filma, mēģinot kompensēt iztrūkumu intelektuālajā līmenī, sagrābj skatītāju par ķīlnieku ar uzbrūkošu skaņu, uzmācīgiem tuvplāniem un agresīvām krāsām! Mazliet pārfrāzējot Dzigu Vertovu, (slikts) spēles kino tomēr ir tikpat bīstams instruments kā reliģija.

Luksemburgas, Čehijas, Maltas un Latvijas pārstāves uz viesnīcas Excelsior terases Lido salā

Un par ko reflektē šīs filmas? Praktiski visās programmas filmās dominējošā tēma ir cilvēka vientulība un ikdienas šabloniskums, kas vispār raksturīgs mūsdienu kino. Kopējā tematiskā līnija atklājās tik depresīva, ka Džūlijas Delpijas komēdija Lolo bija kā ūdens šalts tuksneša svelmē sakarsušam prātam. Pārējās filmās atkal jau tēlota nesaprašanās, atšķirtība, tiekšanās pēc dažādiem mērķiem un nespēja rast kopīgu valodu – tie paši vēži dažādās kulītēs.

Luksemburgas, Lielbritānijas un Latvijas pārstāvji Palazzo del Cinema telpās pirms Braiena de Palmas godināšanas pasākuma

Ir skaidrs, ka kino funkcionē kā likumsakarīgs sabiedrības spoguļattēls, filmas nes sava laikmeta DNS un tātad kopējo cilvēces fizisko un garīgo noskaņojumu, un tomēr mans iekšējais skatītājs alkst pēc monumentalitātes, pēc lielo tēmu atspoguļojuma kinematogrāfā, kura miesa arvien tiek plosīta ar katra režisora subjektīvu pārdzīvojumu, mazo sadzīves problēmu un patoloģisku tieksmju preparēšanu.

Džonijs Deps ar ķiršiem

Tomēr Venēcijā ilgi filozofēt par kino žanru kultūras liktenī nebija laika. Dienas, notikumiem pārbagātas, apgriezienus uzņēma jau septiņos no rīta, bet noslēdzās trijos naktī. Katrs no mums brīvos brīžus pavadīja citādi: viens – pludmales smiltīs, otrs – klabinot klaviatūras taustiņus preses istabā, trešais – mēģinot izlauzties cauri telšu pilsētiņai, kas Džeika Džilienhola gaidās izaugusi festivāla teritorijā.

Raksta autore Zane ar filmas Jēru klusēšana / The Silence of the Lambs (1991) režisoru Džonatanu Demmi

Pazīstamas sejas vienmēr apgrozījās saldējuma kafejnīcā, kur starp vaniļu un kļavu sīrupu vitrīnā gozējās arī Džonijs Deps jeb šokolāde ar ķiršiem. Agrie rīti nereti bija vienīgais laiks, kad apmeklēt festivāla konkursa programmas seansus. Vienā no šādiem rītiem ar akreditācijas karti kaklā un litru kafijas padusē devos noskatīties intriģējošo Holivudas scenārista Čārlija Kaufmana stopkadru animācijā uzņemto filmu Anomalisa.

Tas izvērtās par vienu no festivāla pārsteidzošākajām pieredzēm. Filma ir atšķirīga, unikāla un (atsaucoties uz tās nosaukumu) brīnišķīga anomālija, kurā Being John Malkovich scenārists atgriežas pie leļļu teātra idejas. Paradoksāli, ka aizkustinājums un šķietami tīrākā cilvēciskā emocija ir panākta ar virkni dīvainību un lellēm, nevis dzīviem cilvēkiem. Un vērot šo leļļu intimitāti uz lielā ekrāna... tas ir jāpieredz. Ļoti ceru, ka Anomalisa sasniegs Latvijas kinoteātrus.

Pie viesnīcas Excelsior ieejas, kur, gaidot zvaigznes, nepārtraukti pulcējās pūlis.

Desmit stundas vēlāk ar to pašu kafijas krūzi rokās jau sēdēju Palazzo Del Cinema lielākajā zālē De Palma seansā, lai dzīvē redzētu vecmeistaru Braienu de Palmu, saņemot Goda balvu. Noa Baumbaha dokumentālā filma De Palma gan ir manai gaumei pārāk klasiski un hronoloģiski veidota, tomēr tā, protams, uzjundī vēlmi noskatīties visu de Palmas daiļradi (kas arī ir filmas sasniegums).

Filma Early Winter tiek kronēta par Venice Days balvas ieguvēju. Žūrijas pienākums izpildīts!

Gaidot LUX filmu dienas

Notikumu virpulī sastapu arī rīdziniekiem labi pazīstamo Sergeju Lozņicu, kurš, sekojot filmai Maidans, Venēcijā prezentēja savu jaunāko veikumu Notikums / Событие par 1991. gada augusta puču Padomju Savienībā. Lozņica izmanto kinematogrāfa jaudu un samontētus arhīva materiālus, lai tieši šodien – 25 gadus vēlāk – uzrunātu pasauli ar filmu par ne vien Krievijas, bet arī Baltijas valstu vēsturē tik nozīmīgu brīdi.

Raksta autore Zane ar Venice Days uzvarētājfilmas Early Winter režisoru Maiklu Rovu

Ņemot vērā šodienas politisko un ekonomisko situāciju Krievijā, melnbaltajos kadros iemūžinātais apjukušais Ļeņingradas pūlis šķiet vēl jo vairāk simbolisks. Nevienā citā seansā nejutos ciešāk saistīta ar filmas saturu.

Vēl viens būtisks notikums bija diskusiju cikls ar Eiropas Parlamenta Kultūras un Izglītības komitejas pārstāvjiem. Protams, ir naivi uzskatīt, ka filmas spēj izmainīt pasauli, tomēr kino ir potenciāls būt par noteiktu procesu ierosinātāju, par domas virzītāju. Ar tādu mērķi Eiropas Parlaments organizē trīs LUX balvai izvirzīto filmu izrādīšanu 28 Eiropas Savienības valstīs, veicinot diskusijas par filmās aplūkotajiem jautājumiem.

Latvijas un Luksemburgas pārstāves bukoliskajā žūrijas sapulcē Lorāna Kantē dārzā

Šīgada finālistes ir Denīzas Gamzes Ergūvenas Mustang, Kristīnas Grozevas un Petara Valčanova Urok / Mācība un Jonas Karpiņano Mediterranea, skaļākā no LUX filmām, kas pievēršas tik ļoti aktuālajai imigrantu tēmai. Par filmu kvalitātes līmeni šaubīties nevajadzētu (iepriekšējos gados starp finālistēm bijušas gan Tabu, gan Ida), tādēļ garantēju, ka drīzumā gaidāmās LUX filmu dienas Latvijā būs ārkārtīgi vērtīga kino pieredze. Arī Džonatans Demme, kurš sēdēja man blakus Mediterranea seansā, atzina, ka „filma ir absolūti lieliska”.

Žūrijas pienākumu pildīšana var būt traki nogurdinoša

Humānisti joprojām tic

Venēcijas festivālam ieejot finiša taisnē, pienāca laiks nosaukt Venice Days balvas laureātu. Pēc divu nedēļu karstasinīgām diskusijām mūsu žūrija nonāca pie verdikta. Fināla apspriedes (kuru bija iespēja vērot tiešraidē) aizklātajā balsojumā par Venice Days balvas un 20 000 eiro ieguvēju tika pasludināta mana programmas favorīte – austrāliešu režisora Maikla Rova (Michael Rowe) filma Early Winter.

Rīts sākas ar Wi-Fi pieturu Autoru Villā. Luksemburgas, Dānijas, Latvijas, Igaunijas un Austrijas pārstāves

Gandrīz meditatīvi lēnu tempu ieturošā filma par mūžīgo tematu – cilvēku attiecībām – žūrijā izraisīja diametrāli pretējus viedokļus. Manā skatījumā, Early Winter ir brīnišķīgs kinodarbs, kas sava ritma dēļ gan nesakļaujas ar mūsdienu kino skatīšanās paradumiem. Šodien cilvēks dzīvo zināmā emocionālā vakuumā, kas izskaidro, kādēļ brīžiem ir grūti nosacītajā saskatīt skaisto, jo sevišķi tādā kino, kur nesprāgst, nelamājas, nešķaida ķermeņa daļas un nerāda cilvēka viszemiskākās izpausmes kā absolūto etalonu. Early Winter kā viena no retajām festivāla filmām spēja saglabāt un parādīt to ārkārtīgi humāno cilvēka šķautni, kura – uzdrošinos teikt – šodien lēnām noasiņo zem masīvā ārišķību pārblīvējuma. Tāpēc ārkārtīgi priecājos, ka abstraktā Venice Days balva ar gondolas stilizāciju tika nodota tieši Maikla Rova rokās, kurš, būdams ārkārtīgi aizkustināts un laimīgs, dejoja Villā līdz rīta gaismai.

Mazāk oficiāla 28 Times Cinema kopbilde

Skumjš bija svētdienas rīta skats, kad tika demontētas visas konstrukcijas, plēsti nost plakāti un cilvēki masveidā pameta Lido salu. Lai arī Venēcija man ir devusi neizsakāmi daudz zināšanu un festivālu pieredzes, būtiskākais ieguvums ir tur sastaptie cilvēki. Ar zināšanu plašumu tomēr nepietiek. Mēs atgriežamies katrs savā Eiropas valstī, un, pat apzinoties, ka būtiskākās lietas kino jau ir pateiktas, kā īsteni humānisti turpinām ticēt cilvēka dabas lielajam potenciālam.

Foto: no personiskā arhīva

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi