Sieviete un vīrietis Latvijas kinoprocesā

Attīstot starptautiskā kinofestivāla “2Annas” šāgada tēmu “Vīrietis: varonis, mīļākais, āksts”, Kino Rakstu diskusijā tiekas kinovides profesionāļi, mēģinot noskaidrot, vai sieviešu un vīriešu attiecības Latvijas kinovidē ir vai nav problemātiskas – gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi.

Sarunā piedalās kinokritiķe Daira Āboliņa, kinorežisore Kristīne Želve, žurnāla Kino Raksti galvenā redaktore Kristīne Matīsa, kinofestivāla 2Annas komandas pārstāve Marta Herca, kinorežisors un kinozinātņu doktors Dāvis Sīmanis un kinorežisors Juris Poškus.

 Marta Herca: - Ideja runāt par kino un kinokritiku Latvijā no dzimumu līdztiesības aspekta nāk no filmu festivāla 2Annas, kura tēma šogad ir Vīrietis: varonis, mīļākais, āksts. Ar dažādu sarunu, interviju, diskusiju palīdzību mēģinām aktualizēt jautājumu, vai vīrieši cieš no kādām dzimuma lomām un stereotipiem, vai viņi ir iesprostoti tajās vai arī, tieši otrādi, jūtas ļoti ērti, un kā tas galu galā ietekmē kino? Šodienas diskusijas fokuss ir – kādā veidā dzimums ietekmē vai neietekmē cilvēka iespējas nodarboties ar kino, saņemt finansējumu un gūt atzinību. Uzstādījums izriet no pieņēmuma, ka arī Latvijā mēs neesam gluži pasargāti no diskriminācijas šajā jomā, un jautājums ir, vai ar to vajadzētu kaut kā cīnīties, un kā to darīt.

Tātad jautājuma pirmā daļa ir par kino industriju un cilvēkiem tajā. Jautājuma otra daļa ir par kino naratīvu – kāda veida stāsti un kāda veida varoņi dominē; vai ir kaut kāda korelācija starp to, kas veido kino, un kādi ir šie stāsti. Un trešā daļa, kas, iespējams, sākumā šķiet varbūt ne pārāk saistīta ar tēmu – kinokritika un dzimumu sadalījums tajā.

Bet tas ir tikai tāds lielais uzstādījums, sarunu vadīs Kristīne, un viņa droši vien uzdos ļoti konkrētus jautājumus.

Kristīne Matīsa: - Tātad,

vai Latvijas kinovidē vīriešu un sieviešu proporcija vispār ir problēma?

Skandināvijā par to uztraucas, izgudro kvotas – cik procenti valsts finansējuma viena konkursa ietvaros jāsaņem režisorēm sievietēm. Taču Latvijā, es domāju, nekādi nevar teikt, ka sievietes režisores netiktu pie darba, es speciāli pašķirstīju jaunākos Latvijas filmu katalogus, un arī projektu konkursi nerāda nekādu satraucošo ainu. Piemēram, šovasar Nacionālais Kino centrs rīkoja debijas filmu un projektu attīstīšanas konkursus, un visrožainākais skats paveras spēlfilmu projektu laukā – no 27 projektiem desmit iesniegušas sievietes režisores, tā taču ir normāla proporcija!

Attēlā: "Ķino Rakstu" galvenā redaktore Kristīne Matīsa

Kristīne Želve: - Būtiski ir tas, cik no viņām tika atbalstītas!

Dāvis Sīmanis: - Anna Viduleja, Laila Pakalniņa...

Kristīne Matīsa: - Nu jā, un vēl dokumentālajā kino Inese Kļava, šajā konkursā tas viss. Toties debijas filmu konkursā no trim atbalstītajām dokumentālajām filmām divas režisē sievietes.

Juris Poškus: - Tātad fakti nekādu diskrimināciju neapliecina, fakti klusē.

Kristīne Želve: - Man savukārt liekas, ka Latvijā jau nu tieši visās garīgajās profesijās ir tāds sieviešu dempings, tāds pārsvars, ka tad jau būtu jāuzliek kvotas pavisam pretējā virzienā. Dzejnieces mums ir jaudīgas, dramaturģes jaudīgas, gleznotājas ļoti jaudīgas, skolotājas ir vispār bez vīriešu atbalsta, un bibliotēku darbinieces, tas ir atsevišķs stāsts. Bet, ja nu mums vajag ļoti šauri specifiski orientēties uz kinorežiju, īpaši uz spēlfilmu režiju – man šķiet, ka to vēl joprojām ir pieņemts uzskatīt par vīriešu profesiju. Un arī dominē tur tomēr vīrieši, neskatoties uz to, ka Laila Pakalniņa regulāri strādā un tiek atbalstīta.

Dāvis Sīmanis: - Es piekrītu. Man šķiet, ja kaut kāda veida diskriminācija notiek, tad ļoti slēptā formā un tā neattiecas uz oficiālajiem konkursiem, tādā ziņā, ka tur nav nekāda aktīva atbalsta vīriešiem iepretim sievietēm. Varbūt vienīgi pastāv slēpta iekšējā diskriminācija, balstīta pieņēmumā, ka noteiktas kinoprocesa sadaļas ir uz visiem laikiem deleģētas vīriešiem. Piemēram, spēlfilmas režijā ir jāstrādā ar 40 cilvēku grupu, kurā tev ir gaismotāji, operatoru pulciņš, nu, tādi īsti veči, un tad skaidrs, ka ir ļoti grūti, kur nu vēl sievietei.

Tomēr, manuprāt, latviešu kino ļoti labi uzrāda to, ka latviešu režisores dažreiz ir vīrišķīgākas nekā tie vīrieši, kas nodarbojas ar kino režiju.

Kristīne Želve: - Tie, man liekas, ir stereotipi. Vispirms par režisora profesiju – režisoram jābūt enerģiskam, ar skaļu balsi, valdonīgam...

Kristīne Matīsa: - ... ar beisbola cepuri un ūsām, kā tu reiz rakstīji žurnālā Kino Raksti...

Kristīne Želve: - Un otrs stereotips - par dzimti. Man šķiet, Latvijā bieži tiek jaukts dzimums un dzimte – dzimums ir bioloģisks un par to daudz runāt vai diskutēt nav interesanti, atšķirības starp dzimumiem ir acīm redzamas un neviens tās nenoliedz. Bet attiecībā uz dzimti stereotipi pastāv, un viens no šiem stereotipiem, protams, ir profesijas, kas ir piemērotas vīrietim un kas savukārt sievietei. Ir vesels profesiju kopums, kas īpaši attiecas uz biznesu, politiku un arī uz mākslu, tās ir profesijas, par kurām tiek uzskatīts, ka tās kaut kādu iemeslu pēc ir vairāk piemērotas vīrietim.

Dāvis Sīmanis: - Problēma ir tā, ka šie

stereotipi bieži vien pastāv jau sabiedriskā līmenī, gandrīz kā abpusējs līgums starp sievietēm un vīriešiem, ka tā tas ir.

Ja salīdzinām situāciju ar Skandināvijas valstīm – man, piemēram, ir personiska pieredze ar Somiju, tur par to vispār nevar būt ne runa. Jebkura ar kino saistīta profesija un vispār jebkura profesija ir vienlīdz iespējama gan sievietēm, gan vīriešiem, tas vispār nav apspriežams. Tas pat vairs nav kvotu jautājums, kvotas pēc tam kļūst par formālu elementu izvērtējumā. Tas nozīmē, ka cilvēks iekšēji sevi vairs necenzē, ko viņš drīkst vai nedrīkst, ko kāds cits var vai nevar.

Attēlā: kinorežisors Dāvis Sīmanis

Kristīne Matīsa: - Tieši tas, ko es gribēju piebilst - mums jau arī viss ir iespējams, bet sākas kaut kāda iekšēja pašcenzūra – es jau tur nelīdīšu, jo tā nav mana dzimuma profesija.

Juris Poškus: - Nu, ir jau profesijas, kas tipiski vienmēr būs vīriešu profesijas, jo tās prasa lielāku fizisko spēku.

Kristīne Želve: - Kuras, piemēram?

Juris Poškus: - Gaismotāji, visi tie krāvēji...

Dāvis Sīmanis: - Es to varu apstrīdēt tieši ar Somijas piemēru, tur pilnīgi jebkura profesija, kas saistīta ar smagu fizisku darbu, piemēram, kameras asistents, gaismu meistara asistents, nevienā brīdī netiek nošķirta īpaši sievietei vai vīrietim. Bieži var redzēt ļoti spēcīgas sievietes, kas nes kastes, liek objektīvus vai gaismas, un neviens to neapspriež. Latvijā uzreiz domātu – vai, nē, nu laikam jāskrien palīgā!

Daira Āboliņa: - Manās kinoinstitūta atmiņās ir tāda epizode, ka man vienu reizi bija iespēja filmēt kā režisorei, un man iedeva ļoti labu meiteni par operatori. Visa grupa apjuka, visi pieteicās viņai palīdzēt, jo tolaik vēl uzņemšanas tehnika svēra vismaz 25 un 35 kilogramus. Bet viss beidzās labi – meitene atteicās no palīdzības, viņa saprata, ka tas ir pašcieņas jautājums - neļaut visai grupai nest viņas tehniku -; viņa darīja savu darbu un kļuva par lielisku operatori.

Attēlā: kinokritiķe Daira Āboliņa

Bet minēšu arī piemēru no Latvijas Televīzijas – tur gadu gadiem montāža skaitījās vīriešu profesija, mums joprojām ir tikai viena meitene montāžiste un, kad viņa parādījās, visi runāja - kas tad te tagad notiek, kā tas tagad būs?! Un otra vīriešu profesija televīzijā ir operators, visā televīzijas pastāvēšanas laikā ir bijusi tikai viena meitene operatore.

Kristīne Matīsa: - Interesanti, ka Rīgas kinostudijā padomju laikā montāžistes bija tikai sievietes, tur neviena vīrieša nav bijis.

Dāvis Sīmanis: - No kino vēstures pirmsākumiem sieviete jau ļoti agri kļūst par montāžas režisori, visiem Holivudas klasiskajiem režisoriem blakus vienmēr ir kāda ļoti spēcīga montāžas režisore sieviete.

Kristīne Matīsa: - Ivars Seleckis un Maija Selecka...

Daira Āboliņa: - Ko es gan gribētu teikt –

ja radošajā grupā ir tikai sievietes vai, nedod dievs, tikai vīrieši, tad tur var prognozēt kaut ko ekstrēmu - ja nav dzimumu saspēles, tur kaut kas iet bojā. Nav līdzsvara.

Piemēram, filmas, kurās nav nevienas sievietes uz ekrāna, tās īstenībā ir diezgan garlaicīgas filmas. Savukārt, kā zināms, pasaulē visnežēlīgākās filmas ir spējīgas uzņemt tieši sievietes.

Dāvis Sīmanis: - Pirms gadiem desmit Pompidū centrā Parīzē notika izstāde ar nosaukumu Viņas Pompidū, tāds kā apkopojums par 20. gadsimta māksliniecēm, kas tikušas pie iespējas izstādīties Pompidū, kaut kādā veidā pārvarējušas stereotipizāciju un vīriešu dominanci mākslā. Tur bija acīmredzams, ka viņas šos stereotipus pārvar, izmantojot radikālas tēmas un izteiksmi. Es domāju, veidojas kaut kāda zināma iekšēja radikalizācija, lai nomāktu pašcenzūru;

ekstrēmāka izteiksme sievietēm ir nepieciešama, lai pārvarētu sajūtu, ka ieiet vīriešu pasaulē viņām ir aizliegts.

Kristīne Želve: - Domāju, tas jāskata vēsturiskā kontekstā, kas tagad ir pavisam cits. Kādreiz taču sievietei vispār bija jāpierāda savas tiesības strādāt kaut jelkādā profesijā, vēl jo vairāk tādā, kas tiek uzskatīta par vīriešu teritoriju. Esmu bijusi neskaitāmās izstādēs, kur apskatāmi darbi, kas mākslinieces dzīves laikā netika izstādīti tāpēc, ka viņa bija sieviete. Tāpēc arī aug vēlme pierādīt, ka viņa arī to var.

Dāvis Sīmanis: - Es saprotu, ka mēs runājam par citiem laikiem, mēs runājam par mūsdienām, bet tajā pašā laikā kaut kādā atavistiskā formā tas joprojām varbūt pastāv.

Daira Āboliņa: - Kāpēc, piemēram, Laima Kota, agrāk Muktupāvela, parakstīja savu pirmo romānu kā vīrietis? Tādu gadījumu ir diezgan daudz – tāpēc, ka viņai bija bail. Latvijā, ja pie apvāršņa parādās intelektuāli spēcīgs vīrietis, viņam ir vieglāk izkonkurēt tikpat intelektuālās sievietes, kas ir līdzās. Un

sieviete, īpaši tad, ja nav piedzimusi par bārbiju, visticamāk vēlas sevi intelektuāli attīstīt, lai tādējādi konkurētu pasaulē. Es nezinu, kā tas ir vīrietim, kā viņš to kompensē, ja viņš nav piedzimis par Bredu Pitu vai Švarcenēgeru.

Paskatieties, kas notiek augstskolās – meiteņu pārsvars, kas grib iestāties, vienmēr ir lielāks, bet atliek tikai parādīties vienam vai diviem spožiem puišu prātiem – īpaši filologos, filozofos, literatūras teorijā vai mākslas vēsturē –, tad principā viņiem ir vieglāk pašķirt tikpat labu, spožu meiteņu pūļus un izcelties. Es domāju, tas nav dzimumu līdztiesības jautājums, tur problēma ir faktā, ka sievietes intelektuālo darbu garīgajā jomā vairāk izvēlas kā sev piemērotu, nekā vīrieši.

Dāvis Sīmanis: - Nezinu tik labi par citām nozarēm, bet, kas attiecas uz kino izglītību, manuprāt, Latvija atrodas ļoti labā situācijā vīriešu un sieviešu līdzsvara ziņā. Pēdējos gados Kultūras akadēmijā, kas ir galvenā kino izglītības iestāde Latvijā, vienmēr, pat operatoru kursos, dzimumu īpatsvars ir izlīdzināts, nepastāv viena dzimuma dominance. Turklāt, skatoties pēc paveiktajiem darbiem, talanta pazīmes un izteiksme gan formas, gan satura ziņā ir līdzīgas, nevar teikt, ka kāds dominētu. Tas ir labs piemērs, izglītībā izlīdzinātība pastāv. Toties pēc tam, kad autori nonāk ekonomiskajā modelī un sākas filmu ražošana, kas prasa lielus finansiālus ieguldījumus, tur parādās stereotipizācija un iekšējā cenzūra.

Kristīne Želve: - Mēs jau šobrīd runājam atrauti no vispārējās Latvijas ekonomikas attīstības vai sociālās domas attīstības, tomēr viens no iemesliem, kāpēc garīgajās profesijās dominē sievietes, diemžēl ir tas, ka tās ir salīdzinoši maz apmaksātas. Te atkal parādās stereotips vai tas, kas mums ir ieaudzināts, - ka vīrietim jāpelna, vīrieti interesē bizness, citi izaicinājumi, bet sievietes it kā ir gatavas samierināties ar to, ka viņām ir regulāri, kaut arī mazi ienākumi, un miers mājās.

Kristīne Matīsa: -

Tie ir divi atšķirīgi domāšanas modeļi. Viens ir brīvmākslinieka modelis - tev kaut kad nauda ir, un varbūt pat daudz, bet tu nezini, kad un vai vispār būs nākošā, un tā ir tipiska situācija kino vidē.

Otrs modelis ir cilvēki, kas tā vienkārši nevar dzīvot, viņi krīt panikā, ja kontā nauda nebirst regulāri. Es piederu pie otrā modeļa, bet nezinu, vai tas noteikti ir saistīts ar stereotipisko pieņēmumu, ka tā domā tikai sievietes, jo viņām zemapziņā rosās rūpes par bērniem, kam jādod ēst katru dienu.

Dāvis Sīmanis: - Nē, es domāju, ka šis aspekts ir svarīgs abiem dzimumiem.

Juris Poškus: - Jā, tas ir drīzāk sociāls, nevis dzimumiem pakļauts, jo patiesībā visi bērni, kas aiziet pa intelektuālo ceļu, tomēr nāk no dinastijām un ģimenēm, kur ir kāds materiāls nodrošinājums. Cilvēki, kas vispār izvēlas šādas profesijas, rēķinās ar to, ka viņi kaut kā citādi būs daudzmaz nodrošināti, vai arī viņi ir dzimuši ģimenēs, kas var finansiāli atbalstīt.

Attēlā: kinorežisors Juris Poškus

Puiši no Ludzas nebrauc uz Rīgu, lai studētu teātra kritiku.

Daira Āboliņa: - Es pilnīgi nepiekrītu šim. Protams, ja liktenis kādam lēmis piedzimt gleznotāju ģimenē vai ķirurga ģimenē, vai, nedod dievs, kinokritiķa ģimenē, tam ir sava nozīme – bērni, gluži dabiski, līdz kaut kādam vecumam savus vecākus idealizē un saprot vecāku nodarbošanos kā jēgpilnu, būtisku, svarīgu un cienījamu, tāpēc viņi var loģiski vai nu iet pa šo dinastijas ceļu vai arī saceļas pret to. Bet Latvijā – kur tad mums ir tās bagātās dinastijas?

Dāvis Sīmanis: - Vizuālajā mākslā pēctecība notiek daudz aktīvāk, bet kinomākslā – izņemot dažus topošo dinastiju piemērus, es studentu vidū redzu visdažādākos sociālos slāņus. Pamatā studenti, kas vēlas studēt kino, lielā mērā ir ieinteresēti tajā kā mākslas žanrā; cits jautājums, cik viņiem pašiem ir spēja mācīties un talants veidot filmas.

Intereses avots, protams, var būt banāls – piemēram, vēlme atrasties uz filmēšanas laukuma, kur dzīve šķiet skaista un patīkama.

Notiek profesijas romantizēšana, kurā cilvēki dzīvo ļoti ilgi; process var patikt, kamēr neizjūt šī procesa smago pusi.

Juris Poškus: - Studiju procesā man likās, ka daudzi jaunieši rēķinās ar vecāku atbalstu, un, ja vecāki paši nāk no radošām profesijām, viņi savu bērnu izvēli par labu garīgam darbam saprot daudz vienkāršāk un arī uztver to nopietnāk nekā tad, ja vecāki strādā celtniecībā vai biznesā.

Bet man daudz interesantāka ir mazliet cita tēma – par sieviešu naratīvu; man šķiet, ka tur gan ir zināmas likumsakarības. Naratīva veidošana ir pats grūtākais kinomākslā, bet

latviešu prozas tradīcija, īpaši mūsdienu, ir totāli feministiska – vesela plejāde sieviešu rakstnieču, es pat nevaru nosaukt nevienu otra dzimuma pārstāvi!

Un šim sieviešu naratīvam ir zināmas tendences, īpaši Latvijā – tas nav naratīvs klasiskā izpratnē, kā trīsdaļīgs stāsts, nav īsti dramatisks, tas ir vairāk aprakstošs, niansēts un dzejisks, tā vairāk ir apziņas plūsma, tāpēc mūsdienu latviešu literatūru adaptēt ekrānam ir ļoti, ļoti grūti. Es nesaku, ka tā ir nevērtīga vai slikta literatūra, bet forma ir cita. Liela atšķirība, piemēram, no Blaumaņa laika, kad ir absolūti cits naratīva veidošanas modelis, kas vairāk tēmēts uz rezultātu, nevis uz procesu – un tas, man šķiet, ir raksturīgi sieviešu domāšanai, tās vairāk piemērotas procesam, nevis rezultātam. Sievietes ir stiprākas tieši tur, kur svarīgas nianses, dekoratīvisms. Daudzas sievietes ir valodnieces, jo valodā ir svarīgas nianses, kaut kādā veidā tas ir tipisks sievietes domāšanas veids. Un mēs taču nevaram noliegt, ka arī psiholoģiski dzimumu atšķirības pastāv.

Kristīne Želve: - Man liekas, tu šobrīd vispārini, un tas ir viens dzimtes stereotipu veidošanas pamatiem – kaut kāds vispārinājums par sievietēm un vīriešiem.

Juris Poškus: - Ja mēs nevispārinām, mēs neko ar šo sarunu nevaram iesākt. Tad sanāk, ka mēs visi esam vienādi, atšķirību nav, varam mierīgi iet mājās.

Kristīne Matīsa: - Es piekrītu, ka ir domāšanas atšķirības starp dzimumiem, to nevar noliegt.

Marta Herca: - Jautājums ir par to, vai tas ir sociāli iemācīts, ka attiecīgais domāšanas veids ir katra dzimuma dabīgais stāvoklis.

Kristīne Želve: - Es pieļauju, ka atšķirības ir. Piemēram, kāpēc kinomākslas studiju laikā sieviešu un vīriešu skaits ir 50 / 50, bet pēc tam proporcija mainās un aktīvi kļūst vīrieši. Man liekas, viens no iemesliem ir prioritāšu maiņa, cilvēks izvēlas citu profesiju, lai var vairāk nopelnīt; sievietes gadījumā šī prioritāšu maiņa patiešām bieži vien ir ģimene un bērni.

Dāvis Sīmanis: -

Vīriešiem būtiska ir pašizteiksme vai pašrealizācija, kas radikālos gadījumos spēj dominēt pār eksistenciālo līmeni, viņi ir gatavi sevi pakļaut iespējamam riskam – nabadzībai vai badam -, jo viņiem svarīga kaut kāda veida izteiksme.

Kristīne Želve: - Latvijas sabiedrībā joprojām dominē divi muļķīgi pārspīlējumi – pirmkārt, tiek vispārināts, ka ģimeni kā prioritāti noteikti izvēlētos jebkura sieviete, un otrkārt, kas man šķiet daudz kaitīgāk, tiek kultivēts uzskats, ka tas ir pareizi – ja sieviete tā dara, tad viņa ir normāla. Savukārt, ja sieviete neizdara šāda veida izvēli prioritātēs, tad noteikti kaut kas ar viņu nav kārtībā, viņa ir dīvaina, jukusi vai ļoti nelaimīga.

Juris Poškus: - No otras puses, mēs varam vadīties nevis no teorijas, bet no faktiem – cik zinu, kinogrupās parasti cenšas par administratoriem un grāmatvežiem ņemt meitenes, tikai tāpēc, ka viņas ir pacietīgākas, uzmanīgākas.

Kristīne Želve: -

Jūs noteikti visi atceraties Arsenāla harizmātisko Augustu Sukutu; pie viņa vienmēr strādāja tikai sievietes, un daudzi par to brīnījās. Un tad kāds teica – nu, ko jūs par to brīnāties, taču tikai sievietes ir spējīgas par mazu naudu visu laiku pildīt citu pavēles.

Dāvis Sīmanis: - Stereotipu problēma ir tāda, ka tā ir tāda dīvaina sociāla līguma forma – konvencija, no kuras, protams, ideālajā variantā mēs cenšamies atbrīvoties, bet diemžēl šie stereotipi jau ir reāli klātesoši sabiedrībā. Mēs nevaram tā pēkšņi saprast, ka tie, lūk, ir stereotipi, un viss – tagad mēs to saprotam un tūlīt no tiem atbrīvosimies. Ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks, lai mēs šāda veida stereotipus patiešām varētu katrs iekšēji reflektēt un no tiem atbrīvoties, tas nav vienas dienas pasākums.

Kristīne Matīsa: - Nav jau arī nekādas ekstrēmas vajadzības no tiem atbrīvoties, jo tā ir ļoti ērti dzīvot – viss sakrāmēts pa plauktiņiem.

Dāvis Sīmanis: -

Ja mēs fiksējam problēmu, ka Latvijā pilnmetrāžas spēlfilmu ražošanā aktīvi darbojas viena vai pusotra sieviete...

Kristīne Matīsa: - Jautājums – vai tā vispār ir problēma? Vai tieši tāpēc mums ir arī sliktas filmas? Skatītājam vajadzētu būt pilnīgi vienalga, vai režisors ir sieviete vai vīrietis, skatītājam būtu svarīga normāla filma.

Kristīne Želve: - Jautājums – kas ir normāla filma?

Juris Poškus: - Drīzāk vajadzētu uztraukties par prozas tradīciju, jo ar literatūru kino ir daudz vairāk saistīts nekā ar citām profesijām.

Ja ir daudzmaz sakarīgs scenārijs, tad nav starpības, vai režisors ir vīrietis vai sieviete, no tā kaut cik jēdzīgu filmu var uztaisīt jebkurš.

Kristīne Želve: - Pēdējo gadu filmas, ko varam nosacīti uzskatīt par labākajām, kas mums ir, - Jura Kursieša Modris vai Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu – tie ir puišu pieaugšanas stāsti, tie ir puišu naratīvi.

Daira Āboliņa: - Un viņiem ir problēmas ar sievietēm.

Kristīne Želve: - Sievietes pieaugšanas stāstu mūsu filmās nav.

Dāvis Sīmanis: - Piebilde par prozā dominējošām sievietēm – manuprāt, toties kino, kas Latvijā nonāk līdz skatītājiem, ir vīriešu proza, paši vīrieši raksta scenārijus par sevi, par tēmām, kas, viņuprāt, ir svarīgas; skaidrs, ka vīrietis varonis vismaz šobrīd dominē Latvijas filmās.

Daira Āboliņa: - Bet viņš vispār dominē, visur pasaulē. Sieviešu filmas – tādā nozīmē, ka tajās ir ļoti spēcīga varone sieviete – jāiet meklēt atpakaļ uz film noir laikiem, tad varone bija ļoti slikta, bet spēcīga un jaudīga personība.

Kristīne Želve: -

Spēcīgs sievietes naratīvs ir Signes Baumanes Akmeņi manās kabatās – tas tiešām ir sievietes naratīvs, sievietes izstāstīta filma, turklāt viņa neņemas ar savu dzimumu, bet runā tieši par dzimtes stereotipiem.

Dāvis Sīmanis: - Te mēs varētu minēt Latvijā visaktīvāk strādājošo režisori sievieti Lailu Pakalniņu – viņas filmās specifiskā naratīva uzbūve un vērsums uz formu bieži vien izslēdz varoni, pati filma ir kā tāds varonis, kuram nav dzimuma. Bet pagājušogad ir noticis tas, ka parādījušās abu Sigņu filmas [Signes Baumanes pilnmetrāžas animācija Akmeņi manās kabatās un Signes Birkovas spēles īsfilma Es atgriezīšos kā kvēlojoša roze. –  red. piez.], kas liek domāt par to, ka pašas sievietes, kad viņas veido filmas, tomēr ir ieinteresētas mēģinājumā kaut ko saprast par sevi.

Kristīne Želve: - Tāpat kā Nords un Kursietis runā par vīriešu problēmām un vīriešu identitāti.

Daira Āboliņa: - Bet viņi, manuprāt, ļoti uzkrītoši runā par to, ka tieši ģimenes sievietes ir problēma viņu dzīvē.

Kristīne Želve: - Te vēl tikai vajadzētu Viesturu Rudzīti...

Ir filmas, kur nezinot nav iespējams noteikt, vai tās uzņēmusi sieviete vai vīrietis, vai scenārija autors ir sieviete vai vīrietis. Turpretī, Signes Baumanes filmas skatoties, ir diezgan skaidrs, ka tas ir sievietes stāsts.

Kristīne Matīsa: - Vai mums Latvijā tā pietrūkst? Mums, izņemot jau minētās filmas, nav pārāk labas pieredzes ar īpaši kvalitatīvu sieviešu naratīvu, lai gan ir bijuši mēģinājumi nolikt stāsta centrā sievieti un viņas problēmas, pat ņemot palīgā populāras sievietes rakstnieces. Tas, ka sieviete parādās uz ekrāna, jau arī vēl neko nenozīmē – man ļoti patīk, kā formulēts tā sauktais Bekdelas tests, par kuru uzzināju, gatavojoties šai sarunai;

testa kritēriji ir – vai filmā ir vismaz divas sieviešu dzimuma varones, kuras tiek nosauktas vārdā un kuras savā starpā sarunājas par kaut ko, kas nav vīrietis.

Tātad – vai mums ir pietiekami daudz filmu, kas iztur Bekdelas testu, un vai kino stāstu kopējā ainā sieviete ieņem pietiekamu vietu?

Dāvis Sīmanis: - Es noteikti uzskatu, ka nav pietiekami. Ja skatāmies kaut kādas kopējās tendences, šobrīd Latvijas filmās dominē sociāli degradēts, margināls tēls, kura izdzīvošana ir ļoti sarežģīta, viņš dzīvo tajā eksistences pusē, no kuras izrauties un mēģināt sevi kaut kā sociāli pacelt ir ļoti grūti. Šo perspektīvu adaptējuši vairāki latviešu jaunie režisori, bet man būtu pat ļoti interesanti uz to paskatīties, ja tā būtu sieviete, kas mēģina izrauties. Tas pat varbūt būtu daudz dramatiskāks stāsts, kur sociālā problemātika varētu pacelties vēl augstākā līmenī. Skaidrs, ka tā pietrūkst.

Daira Āboliņa: - Man liekas, vienkārši pietrūkst daudzveidības, dažādības, dažādu rakursu, dažādu paaudžu viedokļu. Es nedomāju, ka tas ir pietiekams risinājums, ja vienas paaudzes režisori dominē un taisa visu filmu spektru vairāku gadu garumā; nedomāju, ka tas ir auglīgi.

Dāvis Sīmanis: - Mēs esam apgājuši tādu dīvainu apli. Mēs sakām, ka pietrūkst sieviešu perspektīvas, un tad nonākam pie tā, ka šo sievietes perspektīvu īstenībā varētu nodrošināt tikai sieviete režisore.

Vīrietis režisors, kurš pilnā nopietnībā uzņemtos pētīt sievietes psiholoģiju vai iekļautu sievieti kā galveno tēlu filmā un mēģinātu saprast viņas pasauli, manuprāt, tomēr beigtos ar karikatūru,

bet es runāju par Latvijas kontekstu.

Daira Āboliņa: - Skatīsimies, kā Viesturs Kairišs būs uztaisījis Melānijas hroniku, kas nevar būt nekas cits kā sievietes stāsts. Bet tādu filmu mums nav daudz, lai neteiktu, ka nav vispār. Nu, vienīgi vecajos laikos Dzidra Ritenberga savā veidā taisīja sieviešu stāstus.

Dāvis Sīmanis: - Viestura Kairiša pilnīgi episkā Melānijas hronika ir kaut kas cits; jāsaprot, ka tur tiek izmantots varonis, lai runātu par lielu vēsturisku parādību, traģēdiju. Protams, tur kaut kādā ziņā ir svarīgs tieši sievietes mikrokosms, kas atspoguļo kādu lielāku tēmu – ar to jau Viesturs Kairišs vienmēr ir izcēlies, ka cenšas pacelt tādas lielas tēmas.

Taču es šajā gadījumā, runājot par sievietes pasauli, domāju apmēram ko tādu – ja vīrietis uzņemtos veidot filmu, kur censtos rekonstruēt kaut ko no tā, ko Signe Baumane dara savā animācijas filmā... Manuprāt, tas ir diezgan sarežģīti.

Daira Āboliņa: - Mums arī būtu grūti saprast šā vīrieša motivāciju to darīt.

Dāvis Sīmanis: - Tas, visticamāk, nāk tieši no šiem stereotipiem – kā tad es kā vīrietis taisīšu filmu par sievieti!

Daira Āboliņa: - Ja tu kā vīrietis gribētu taisīt šo filmu, tad būtu interesanti zināt, kāpēc tev to vajag.

Juris Poškus: - Man liekas, sievietes pasauli tieši vīrietim ir vieglāk uztaisīt, jo tas ir skats no malas – ir ļoti daudz piemēru, kur tas ir izdevies.

Skats no malas vienmēr ir dziļāks – ļoti grūti zivij uztaisīt filmu par to, kas ir ūdens, jo viņa tajā ir pilnīgi iekšā un neko citu nepazīst.

Tāpēc filmēt filmu par sieviešu pasauli, piemēram, Seleckim, noteikti bija vieglāk nekā par vīriešu pasauli.

Kristīne Matīsa: - Kinozinātniece Inga Pērkone, kura uzrakstījusi grāmatu par sievietes tēlu Latvijas kino, saka – Selecka filmā Sieviete, kuru gaida? (1978) un tās scenārista Andreja Dripes piezīmēs ir apkopots totāls diskriminējošu stereotipu komplekts...

Daira Āboliņa: - Par „vieglāk” un „grūtāk” es Jurim varētu piekrist, bet vai vienmēr tas ir dziļāk, to gan es apšaubu.

Kristīne Želve: - Es esmu dzirdējusi viedokli, ka sievieti filmēt ir vieglāk un savā ziņā interesantāk, jo viņa ir emocionālāka un vairāk iet uz atklātību, īpaši dokumentālos darbos, ko no vīriešiem grūtāk sagaidīt. Man šķiet, sieviešu stāstus var izstāstīt gan vīrieši, gan sievietes, bet būtu interesanti redzēt Latvijas filmās, kā sievietes stāsta sieviešu stāstus.

Juris Poškus: - Pasaulē vispār dominē varoņstāsts, kas tomēr vairāk piemērots vīrietim.

Kristīne Želve: - Es tikai nesaprotu, kur tu pamato visus šos apgalvojumus. Ir kaut kāds pētījums, vai tev vienkārši tā liekas?

Juris Poškus: - Nu, tā ir tāda vispārzināma statistika, piemēram, paskatoties, cik daudzās pasaules filmās galvenais varonis ir vīrietis, cik daudzās sieviete, un kāpēc tas tā ir. Skaidrs, ka vīriešu lomas dominē, gluži vienkārši tāpēc, ka tādas filmas ir vieglāk pārdot, tām ir plašāka auditorija.

Kristīne Matīsa: - Tas būtu neapstrīdami, ja kinoteātru pamatauditorija būtu puiši, kas grib redzēt nebeidzamu mašīnu dauzīšanu, bet savulaik Atis Amoliņš stāstīja, ka Forum Cinemas apmeklētāju pamatmasa ir 13-15 gadus vecas meitenes...

Juris Poškus: - Bet nav taču tā, ka tās meitenes grib redzēt filmas tikai par sievietēm.

Kristīne Želve: - Tāpēc jau ir izdomātas šīs kvotas un atbalsts kādiem specifiskiem stāstiem, kas varbūt negūs tirgus atbalstu, jo būs citādāki, ne tik pieprasīti. Tas ir jautājums par kvotām, kino politiku un mērķtiecību kino plānošanā.

Dāvis Sīmanis: -

Ļoti apšaubu, ka šobrīd kāds latviešu režisors sēž mājās un domā – man būtu izdevīgāk taisīt filmu par vīrieti, jo es to labāk pārdošu.

Domāju, ka šādu apsvērumu nav.

Juris Poškus: - Tā jau neviens nedomā – taisīšu par vīrieti vai par sievieti. Tev ienāk prātā ideja, tu to mēģini attīstīt, varbūt sanāk kaut kas interesants. Man Monotonijā galvenā varone bija sieviete vienkārši tāpēc, ka tā sagadījās. Kasavetis izvēlējās varoni sievieti lomu, jo viņam savu sievu vajadzēja ielikt kādā labā lomā. Viss radošais process ir nemitīgi pakļauts kaut kādām nejaušībām.

Daira Āboliņa: - Intelekta un instinkta diktētām nejaušībām.

Dāvis Sīmanis: - Ja pieņemam, ka ir iespējams kāds kvalitātes rādītājs, tad tas varētu būt, pieņemsim, festivālu oficiālās programmas. Sieviešu režisoru skaits, kuru filmas tiek atlasītas, ir kopumā mazāks – tas tā ir, un starp balvu ieguvējiem arī ir daudz mazāk sieviešu. Ir, protams, kaut kādi izcilie piemēri – Klēra Denīza, Lukrēcija Martela, kas tiešām ir izcilas režisores, ieguvušas patiešām lielu starptautisku rezonansi, taču kopskaitā vīriešu, kas ieguvuši līdzīgu rezonansi, ir nesalīdzināmi vairāk.

Juris Poškus: - Bet tajā pašā laikā festivālos ir tās subsekcijas – Women in Cinema –, vai vesels festivāls, kas veltīts sievietēm.

Kristīne Matīsa: - Tas, man šķiet, ir ļoti riskants ceļš.

Kā savulaik teica tēlnieks Gļebs Panteļejevs, es izturos ar lielām aizdomām pret to, ko izceļ pēc kaut kādām formālām pazīmēm – ukraiņu māksla, geju māksla vai sieviešu māksla.

Tas nozīmē, ka viņi vispārējo konkurenci neiztur, viņiem vajag savu nišiņu, kur sacensties savā svara kategorijā.

Juris Poškus: - Tas nav riskants, tas ir vienkārši seksistisks paziņojums – lūk, sievietes ir kaut kādā veidā nepilnvērtīgas, viņām vajag festivālā kaut kādu īpašu sadaļu, lai mēs būtu politkorekti un liberāli.

Kristīne Želve: - Nē, tas nav tāpēc, Juri. Tas ir tāpēc, ka sieviete ir margināla grupa un viņa jūtas kā margināla grupa, tāpat kā, piemēram, seksuālās minoritātes, viņi ir margināla grupa. Tas ir viens no instrumentiem, kā šīs grupas, pirmkārt, cenšas sevi parādīt un cīnīties par savām tiesībām un otrkārt, visos šajos nosacīti sieviešu festivālos – vai kara filmu, vai dabas, vai minoritāšu festivālos – tur iekšā norit arī ļoti spēcīga teorētiskā diskusija, socioloģiskā diskusija tieši par to, kā cīnīties par savām tiesībām, kā sievietēm apvienoties kustībās. To var vērtēt ne tikai no mākslas, bet arī no sociāla skatījuma. Tādēļ jau tas viss ir vajadzīgs. Kāpēc notiek sieviešu gājieni vai geju gājieni – tā ir tieši tā pati marginālu grupu manifestācijas forma.

Juris Poškus: - Tas savā ziņā ir diezgan liekulīgi, uz to arī ļoti daudzi spekulē, jo saprot, cik lielu atbalstu var saņemt šī tēma, kas ir it kā sabiedrībai ļoti vajadzīga. Kā mēs smejamies –

ja māksliniece ir meitene, turklāt melna, afrikāņu izcelsmes, un vēl labāk, ja viņa ir arī lezbiete, tad viņai karjera garantēta jebkurā mākslas jomā, jo viņa ir no trim apspiestajām grupām, ko vajag īpaši atbalstīt.

Līdz ar to rodas tāda pseidomāksla, kas it kā ir politkorekta un liberāla, bet tajā pašā laikā tukša no satura viedokļa. Tomēr es zinu, ka ir valstis, kur finansējuma konkursos pieņem tikai anonīmus scenārijus un ekspertu komisija nedrīkst zināt, kas to ir rakstījis. Bet, skatoties filmu, nav iespējams nezināt, kas to ir veidojis.

Dāvis Sīmanis: - Ir skaidrs, ka emancipācija nav sasniegusi vēl to nulles punktu, kur mēs varam teikt – tagad mēs esam visi līdztiesīgi, sieviete vairs neietilpst marginālā grupā, viņai vairs nav nekādas vajadzības sevi izcelt, bet vienkārši jāpierāda. Es domāju, līdz tādam stāvoklim, kur tiesību un pienākumu līmenis ir līdzvērtīgs, mēs esam vēl krietni tālu. Tāpēc es Kristīnei arī piekrītu.

Kristīne Želve: - Vīrietim jau nekad nav bijis sevi jāpierāda.

Dāvis Sīmanis: -

Problēma ir tā, ka sieviešu festivāli, tāpat kā geju filmu festivāli, kļūst par tādām karikatūrām un pārspīlējumiem.

Tomēr viena no spēcīgākajām Berlīnes filmu festivāla sekcijām ir panorāma, kas pamazām jau kļūst par geju un lezbiešu programmu, tur ļoti maz ir ar seksuālajām minoritātēm nesaistītu filmu. Manuprāt, tas ir tikai šīs minoritātes panākums, ka viņi spējuši sevi atzīmēt tik augstā līmenī kā Berlīnes festivāls un likt runāt par šāda veida problemātiku. Mēs varam apspriest, ka šīs filmas varbūt pēc kvalitātes nav salīdzināmas ar citu sekciju filmām, bet te jau tiek atzīmēta noteiktas sociālas grupas manifestācija, ne jau kino kvalitātes.

Kristīne Želve: - Kino bieži ir instruments, lai runātu par kaut kādām sociālām problēmām. Ja runā par konkursiem, es, protams, uzskatu, ka sievietei būtu jākonkurē ar vīrieti – līdzvērtīgos apstākļos uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Ja būtu kaut kāds kvotu princips, ka šogad obligāti jāatbalsta desmit sievietes, varētu gadīties, ka nav desmit kvalitatīvu sieviešu projektu un komisija spiesta piešķirt naudu sliktam tikai tāpēc, ka to iesniegusi sieviete. Tas, protams, nebūtu pareizi. Bet, ja jūtams, ka sievietei nav kaut kādu priekšnosacījumu, lai strādātu profesijā līdzvērtīgi vīrietim, tad ir vērts domāt par speciāliem atbalsta mehānismiem.

Dāvis Sīmanis: - Kaut kādā mērā tā var izrādīties pilnīgi banāla problēma, kas saistīta ar finansiālo drošību, kuru autori vēlas izjust...

Kristīne Želve: - Bet tie arī ir stereotipi – ja sieviete, kas studē kinorežiju, jau studiju laikā saskaras ar attieksmi, ka viņa nav tik perspektīva, jo ir sieviete... Teiksim, kādam jāizvēlas starp asistentu meiteni vai puisi, un tu redzi, ka paņem puisi – lai gan jūs abi esat pilnīgi iesācēji, bez pieredzes, sevi nepierādījuši, tomēr puisim nezin kāpēc uzticas vairāk, ka viņš tiks ar to galā, kaut vai tās somas un statīvus labāk panesīs. Ja tu visu laiku kopš agras jaunības saskaries ar šādu attieksmi, es pieļauju, ka tā arī iesēžas.

Sievietēm liekas – nu kā tad es tur iešu strādāt ar tādu milzīgu aktierfilmas projektu, vai tad es to varēšu...

Daira Āboliņa: - Tu pati esi sieviete režisore, vai tu tā domā? – ko tad es iešu un to darīšu, ja tur ir priekšā Juris Poškus...

Kristīne Želve: - Šobrīd es nevarētu tā teikt, bet es jau esmu citā vecuma kategorijā, man ir cita pieredze, gan dzīves, gan profesionālā. Tomēr tad, kad biju studente un jauna režisore, es tomēr izjutu atšķirīgu attieksmi, lai gan man grūti šobrīd nošķirt, vai tas bija tāpēc, ka biju jauna, nepieredzējusi, sevi nepierādījusi, vai arī tāpēc, ka sieviete...

Juris Poškus: - Tas bija kaut kāds padomju laika mantojums, kas vilkās līdzi. Šobrīd ir daudz labu režisoru sieviešu – Una Celma, Signe Baumane...

Kristīne Matīsa: - Atcerēsimies, ka abus šābrīža latvju kino lielākos kases grāvējus Mans tēvs baņķieris un Ručs un Norie uzņēmušas režisores sievietes – Ieva Ozoliņa un Ināra Kolmane...

Dāvis Sīmanis: - Mēs jau te līdz šim dokumentālo žanru nemaz nepieminējām, visu laiku runājām par sievieti kā pilnmetrāžas spēlfilmas režisori.

Dokumentālajā žanrā Latvijā galīgi nevar runāt par kādām dzimumu līdztiesības problēmām, drīzāk problēma ir tā, ka jauni vīrieši režisori nemaz nevēlas taisīt dokumentālo kino, viņi uzskata to par zemāku klasi.

Viņiem nepatīk būvēt pasauli no realitātes fragmentiem, viņi grib uzreiz radīt pilnīgi jaunu pasauli. Turklāt dokumentālā kino konjunktūra pasaulē, neskatoties uz to, ka tā būs visaugstākajā un vislabākajā līmenī, tomēr vienmēr būs zemāka nekā tā konjunktūra, kas saistīta ar spēlfilmām. Skaidrs, ka kino nozīmē arī kaut kādu atzinību, un spēlfilmas iespējamais atzinības apjoms ir lielāks.

Juris Poškus: - Sievietēm ir lielāka pacietība, un dokumentālais kino prasa lielāku pacietību. Tas ir ļoti piņķerīgs darbs, īpaši ar arhīviem – piemēram, Ināra Kolmane, es ļoti apbrīnoju viņu, man šādas pacietības pietrūkst.

Daira Āboliņa: - Es drīzāk teiktu, ka dokumentālais materiāls prasa emocionālu pieslēgšanos, saplūšanu ar varoņiem, un tas varbūt vīrietim ne vienmēr ir ērti.

Dāvis Sīmanis: - Ja vispār notiek kaut kāda diskriminācija, slēpta vai neapzināta, tad, iespējams, tā ir producentu līmenī – producents piekrīt strādāt ar sievieti režisori vai nepiekrīt.

Latvijā divas aktīvākās režisores ir Laila Pakalniņa un Una Celma, un viņas pašas ir sev producentes, viņas nestrādā ar kādu citu producentu, kurš Latvijā visbiežāk arī ir vīrietis.

Juris Poškus: - Jā, producentam vienmēr pēdējais glābiņš ir izkauties ar režisoru, bet ar sievieti kauties būtu grūti, tāpēc viņi ir mazliet piesardzīgi.

Daira Āboliņa: - Bet, lūk, Alise Ģelze un Aija Bērziņa ļoti strikti stāv producentu pozīcijās.

Dāvis Sīmanis: - Un viņu studijā strādā varbūt nozīmīgākais šīs paaudzes režisors Jānis Nords, vēl arī Dāvis Kaņepe un Madara Dišlere – viena sieviete tur ir, kas attīsta savu pilnmetrāžas projektu.

Bet es domāju, ka beigu beigās problēma, ja mēs to pavisam reducētu, varbūt izrādītos apslēpta faktā, ka Latvijā filmu ir tik maz. Ja mums būtu lielāks filmu skaits, iespējams, mēs arī redzētu vairāk sieviešu veidotu filmu.

Kristīne Želve: - Tas, ka filmu skaits ir tik neliels, problēmu nevis aktualizē, bet tieši slēpj, jo konkurence ir ne tikai starp dzimumiem, bet starp paaudzēm, personālijām; tur vienkārši nepietiek telpas, lai vēl pērtos par kaut kādām dzimumu lietām.

Kristīne Matīsa: - Jā, varbūt Skandināvijā un citur dzimumu līdztiesības aktualizēšana rodas no labas dzīves – visas problēmas atrisinātas, nu tad paņemsimies ar tām sieviešu tiesībām...

Dāvis Sīmanis: - Es nezinu, cik Zviedrijā uzņem filmu gadā, bet iespējams, ka tur var runāt par problēmu, ja, piemēram, gadā top 35 filmas un kvota ir 50 / 50, bet sievietes taisa tikai 17 filmas... Latvijā savukārt, ja atbalsta divas spēlfilmas un viena no tām ir Lailas Pakalniņas filma, tad kvota tiek izpildīta.

Daira Āboliņa: - Lailas Pakalniņas gadījums ir personības faktors; mēs arī labi saprotam, ka viņa ir arī viena no disciplinētākajām producentēm, kāda Latvijas valstī zināma.

Dāvis Sīmanis: - Varam šajā aspektā paskatīties uz šāgada spēlfilmu ražošanas konkursu – tur, ja atmiņa mani neviļ, nebija neviena sievietes-režisores projekta.

Un mēs pilnīgi varam atmest domu, ka komisijā sēž nelieši un saka – re, kur atnāca sieviete, noteikti naudu nedosim, jo ko tad viņa tur uztaisīs, vīriešiem noteikti iznāks labāk.

Tas nenotiek tik tieši, tās ir ļoti slēptas psiholoģiskas struktūras, kuras darbojas sabiedrībā, un tam nav tieša sakara ar kino, tam ir sakars ar vispār kaut kādu priekšstatu par dzimumiem.

Kristīne Želve: - Priekšstati, kas tiek kultivēti ģimenēs, skolā, sabiedrībā. Mēs te cenšamies formulēt problēmu par dzimumu vai dzimtes lomām filmu nozarē, bet vispār sabiedrībā diskusija jau nemaz nenotiek. Citās profesijās tā nav tēma numur viens, ir pārāk daudz visādu citu tēmu, kaut vai kultūras nozarē – sākot ar valsts budžetu un Kultūrkapitāla fonda finansējumu, ar radošo personu statusu, kas varētu kaut cik sakārtot sociālās lietas... Dzimumu jautājums ir ļoti tālā plānā.

Daira Āboliņa: - Ne tik sen sociālajos tīklos pavīdēja diskusija, kurā figurēja arī Merila Strīpa, - aktieri pasaulē cīnās par vienādiem honorāriem vīriešiem un sievietēm.

Dāvis Sīmanis: - Latvijā šajā ziņā nav atšķirības starp dzimumiem, aktieru honorārs vienkārši ir kopumā vienādi zems. Holivudas problēma ir, ka atpelnošo aktieru sarakstos dominē vīrieši.

Kristīne Želve: - Tas ir tas, ko teica Juris – publika grib redzēt filmas par vīriešiem un vīriešu stāstus. Attiecīgi, visticamāk, vairāk pelna gan šādas filmas, gan aktieris vīrietis.

Juris Poškus: - Atceros sarunu ar divām producentēm par līdzīgu tēmu, viņas apgalvoja interesantu lietu – sievietēm vairāk patīk process, viņām nepatīk stresa situācijas, kur jāpieņem radikāli lēmumi; vīriešiem savukārt tas ir tīri ģenētiski iedzimts, vairāk uz to velk. Ņemsim vērā to, ka scenāriji tomēr balstās kaut kādos iespaidos no reālās dzīves, un tur aktīvākā grupa tomēr ir vīrieši.

Madara Melberga teica, ka Antikrists esot pirmā filma, kur režisors izpratis sievietes dabu – tā ir destruktīva, iznīcinoša, viņai ar nāvi vajag atbrīvot ceļu jaunai dzimšanai, nākamajai paaudzei.

Līdz ar to interesantāka ir saruna par dzimumu psiholoģiskajām attiecībām, jo par socioloģiju mēs neko jaunu nepateiksim. Ir kaut kāda zināma likumsakarība, kāpēc Latvijas literatūrā tiešām ir tik ļoti daudz autoru sieviešu, un šim naratīvam piemīt savas konkrētas iezīmes – tas ir vairāk dzejisks un aprakstošs, tātad filmai maz piemērots.

Kristīne Želve: - Man šķiet, nu jau ir arī vesela plejāde vīriešu – Māris Bērziņš, Jānis Joņevs, Arno Jundze....

Dāvis Sīmanis: - Filma pēc Joņeva darba Jelgava ‘94 tieši šobrīd ir scenārija attīstības fāzē.

Juris Poškus: - Nu, tas būs pamatīgi jāattīsta, jo darbs ir ciklisks, nevis dramatisks, tas ieturēts tieši tajā pašā sieviešu romānu tradīcijā.

Kristīne Matīsa: - Pievērsīsimies kinokritikai.

Vai Latvijā ar kinokritiku vairāk nodarbojas sievietes, un vai tas kaut ko ietekmē? Vai sievietes vērtējums par filmu ir atšķirīgs no vīrieša vērtējuma?

Daira Āboliņa: - Man šķiet, teātra kritikā ir daudz lielāks matriarhāts. Vienīgi Normunds Naumanis bija dominējoša personība, viņš noteica daudzus kritērijus, kurus sievietes pēc tam tikai pielāgoja savām interesēm. Par kino – cik tad vispār šobrīd ir cilvēku, kas specifiski studē kinozinātni augstākajā līmenī? Zani Balčus mēs pazīstam, arī Dāvi Sīmani, kurš gan, protams, ir tendēts uz režiju, bet tas nemaina viņa izglītības virzienu. No jaunākās paaudzes vienīgā ir Kristīne Giluce. Un vēl mums ir vesela plejāde kinoblogeru, kuri kinokritiku uztver pilnīgi citādāk...

Dāvis Sīmanis: - Interesanti, ka Kultūras akadēmijas kritiķu kursā, atšķirībā no kinorežijas vai operatoriem, patiešām dominē sievietes. Es esmu mēģinājis domāt par iemesliem un nospriedu, ka vainīgs ir perspektīvas trūkums – tirgus ir ļoti kondensēts, bet vīrietis, kurš plāno savu dzīvi, negrib tikai iegūt izglītību izglītības pēc, viņš ļoti konkrēti grib redzēt savu nākotnes pozīciju tur vai citur. Lielā atšķirība, protams, ir tā, ka pēc teātra kritiķiem pieprasījums ir daudz lielāks – teātru mums Latvijā ir ļoti daudz, izrāžu daudz, par katru izrādi jāraksta, tātad cilvēku skaits, kas raksta par teātri, var būt ļoti liels. Savukārt kino laukā – ja atceramies, ka kritiķu aktīvākā nozīme Latvijā būtu tieši Latvijas filmu kritika – vienkārši nav jau ko kritizēt, filmu nav tik daudz un kritiķis vienkārši nevar sev nodrošināt darba apjomu. Tāpēc pietiek ar šiem nedaudzajiem cilvēkiem, autoritātēm un ekspertiem, kurus mēs zinām.

Kristīne Matīsa: - Vai kritiķa dzimums ietekmē to, kā viņš skatās uz filmu, kā viņš to vērtē un ko viņš raksta?

Daira Āboliņa: -

Tajos gadījumos, kad man televīzijas raidījumam ir vajadzīga ekspertu grupa, kas varētu analizēt kādu filmu, es vienmēr ļoti sekoju, lai šajā grupā būtu arī vīrieši.

Bet varbūt tas būtu jāvērtē kādam no malas, vai tas, ko raksta, piemēram, Dita Rietuma, ir sievišķīgi kaut kādā īpašā veidā.

Dāvis Sīmanis: - Latviešu kino kritika ir tik ļoti atsevišķi gadījumi, ka ļoti grūti fiksēt kādas tendences, dzimumu atšķirības viedokļos. Starp citu, filmas, kas Latvijā vispār izpelnās kritiku, parasti ir mākslinieciski augstvērtīgākas, jo mūsu mediji kinokritikai neatvēl tik daudz vietas – atšķirībā no amerikāņu medijiem, kas apraksta burtiski jebkuru filmu, kas iznāk uz ekrāniem. Tādā režīmā, iespējams, nevar fiksēt, kādā veidā konkrētajai filmai pieiet vīrietis vai sieviete, jo viņi filmas vērtē tikai pēc kaut kādiem profesionāliem kritērijiem un sevi ar konkrēto filmu nekādi neidentificē. Latvijas kontekstā identifikācija varētu būt spēcīgāka, un tiešām kāda modifikācija starp vīriešu un sieviešu skatījumu varētu rasties.

Kristīne Želve: - Es diezgan daudz lasu kritikas ne tikai par savām dažām filmām, bet par izrādēm, izstādēm, notikumiem, un autorus, protams, pazīstu – es zinu, kā raksta Naumanis, kāds ir Radzobes stils, un tā tālāk, tomēr man šķiet, ka tādā labā un profesionālā kritikā nav atšķirības, vai tas ir vīrietis vai sieviete, kas to raksta. Piekrītu, ka vīrietis vai sieviete redz varbūt dažādas lietas vienā un tajā pašā darbā; atšķiras tas, kas viņus vairāk emocionāli uzrunā vai ko viņi akcentē, bet vienkārši sašķirot, ka šis, lūk, ir ļoti sievišķīgi un šis ļoti vīrišķīgi – profesionālā kritikā es to nejūtu. Var just personīgas lietas, kas autoram ir sāpējušas, kas viņu personīgi ir mudinājis redzēt darbu tieši tā, bet tas nav dzimuma jautājums.

Dāvis Sīmanis: - Skaidrs, ka par vienu filmu vai izrādi var būt radikāli atšķirīgi viedokļi, bet tas vairāk veidojas atsevišķu kritiķu personību dēļ.

Kristīne Želve: -

Jā, nu es neatceros, ka būtu bijis kāds ekstrēms gadījums – piemēram, kritiķis vīrietis izņirgātos par režisores sievietes filmu, ka tā ir pārāk sievišķīga vai blonda; vai otrādi – ka sieviete kaut kā agresīvi attiektos pret mačo tipa mākslinieku.

Dāvis Sīmanis: - Tā jau tieši varētu būt problēma, ka vīrietis neuzraksta par kādu, viņaprāt, pārāk sievišķīgu filmu, vienkārši neuzdrošinās, jo domā, ka tiks nodēvēts par seksistu; sākas kāda iekšējā cenzūra.

Es domāju, Latvijas kontekstā daudz lielāka problēma ir tā, ka visi kritiķi tādā vai citādā veidā ir arī saistīti ar kino sabiedrību, piedalās dažādu lēmumu pieņemšanā, un tāda totāla atklātība nav iespējama.

Daira Āboliņa: - Jā, pietrūkst profesionālas atsvešināšanās, ko nevaram panākt, atrodoties tik šaurā vidē. Lai vērtētu kinokritiķa intelektuālo varēšanu, ir jāredz, ko viņš raksta par kādu režisoru pasaules kontekstā, jo Latvijas kontekstā ir tik daudz iekšēju aizspriedumu, ka tie traucē objektīvi izvērtēt filmas. Starp citu, ir interesanti paskatīties, kurš kritiķis par kura autora filmām vispār nekad neko nav izteicies, tie ir tīri subjektīvi iemesli, ne gluži profesionāli. Ir cilvēki, kas enerģētiski tik ļoti nesaprotas, ka nav jēgas rakstīt – pats nevarēsi būt pilnīgi objektīvs, savukārt tas otrs cilvēks neuztvers adekvāti.

Dāvis Sīmanis: - Agrāk pietiekami regulāri rakstīju Rīgas Laikam par pasaules kino, un man bija vairākkārt jāatsakās no piedāvājuma rakstīt par aktuālām latviešu filmām vai parādībām – tieši tādēļ, ka pārāk tuvu ir tas šausmīgi bīstamais rāmis, kur tu tūlīt sāksi sevi cenzēt, sāksi domāt par to, ko kāds sapratīs vai nodomās. Jau tuvojoties šādai nojausmai, ir skaidrs, ka viss – šim rakstam nav nekādas jēgas, tu esi pazaudējis iespēju uzrakstīt šo tekstu.

Kristīne Želve: - Esmu dzirdējusi no kolēģēm, kas raksta par teātri, ka ļoti bieži pēc negatīvas recenzijas seko ļoti spēcīga pretreakcija no režisoriem un aktieriem, un

par vienu no iemesliem, kāpēc recenzija ir negatīva, protams, pasludina apgalvojumu, ka autore ir neapmierināta un nedabūjusi vecmeita, kas visur saskata kaut ko sliktu.

Tā ka seksistiskais motīvs, protams, pastāv.

Dāvis Sīmanis: - Asa reakcija ir loģiska, jo vismaz kino jomā režisors Latvijā var cerēt uz pavisam nedaudzām kritikām par savu filmu un, ja mēs pieļaujam, ka kritikai ir kaut kāds spēks un viedokļu noteicēja statuss, tad rakstītais, protams, var filmu stipri pazemināt vai arī pacelt publikas acīs. Protams, latviešu kino skatītāju skaits ir ļoti mazs un grūti novērtēt, cik lielā mērā tieši kritika ir ietekmējusi publikas attieksmi.

Kristīne Želve: - Jā, bet runa ir par argumentiem – kritiķis uzrakstījis negatīvu recenziju tāpēc, ka viņš ir stulbs un neko nesaprot, vai kritiķe neslavē tāpēc, ka viņa ir vecmeita un viņu nekas neapmierina.

Juris Poškus: - Dažreiz, Latvijā kinokritiku lasot, ir tā sajūta – it kā par mirušajiem, vai nu labu, vai neko. Pateikt konstruktīvas lietas, uzdrīkstēties izaicināt uz kaut kādu konfliktu – tas notiek ļoti reti.

Dāvis Sīmanis: - Jā, ja gadās kādas pozitīvas lietas, tad par tām raksta sakāpinātos toņos, bet, kad parādās kāds kritizējams darbs, par ko vajadzētu atklāti runāt, tad attieksme ir nogludinoša – izlasi rakstu un pat nesaproti, kāda bija kritiķa attieksme. Tas ir slikti pašai industrijai, kino videi.

Daira Āboliņa: -

Vārdu sakot, ir jārunā par pamatproblēmu – industrijas mazspēju, kas nodara pāri gan vīriešiem, gan sievietēm.

Kristīne Želve: - Tomēr man liekas, ka arī runāt par feministisko vai maskulīno aspektu ir svarīgi, jo, pirmkārt, es uzskatu, ka pietrūkst vispār kaut kādas teorētiskas domapmaiņas kino vidē, turklāt tieši par šo tēmu sabiedrībā ir ļoti maz diskusiju. Es atceros divas tādas – viena bija 8.marta sakarā par dzimtes stereotipiem, otra – Viesturs Rudzītis ar savu teoriju publicēšanu, - bet filmas šādas diskusijas nav raisījušas.

Foto: Publicitātes foto



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi