Savējie sapratīs – grandiozs sākums!

Gada sākumā bez īpašas ažiotāžas pirmizrādi piedzīvoja Kristiana Luhaera, Mareka Bērenta un Igora Lingas dokumentālās triloģijas “Savējie sapratīs” 65 minūšu garā pirmā daļa, kas vēsta par rokmūzikas pirmsākumiem Latvijā. 8. decembra vēlā vakarā filma piedzīvos pirmizrādi LTV ēterā un paredzams, ka tā daudziem interesentiem raisīs pamatīgu izsalkuma sajūtu pēc drīza turpinājuma.

Par jauniem cilvēkiem

Stāsts par to, kā džeza un orķestra pavadītas estrādes pārņemtajā Padomju Latvijā (kā precīzi var noprast pēc apakšnosaukuma, 20. gadsimta sešdesmitajos gados) pēkšņi uzrodas rietumnieciski laikmetīgā rokmūzika, uz ekrāna sākas ar radio pogas grozīšanu. Saklausījušies pirmās rokenrola vēsmas, kas “to melnumu, kas bija apkārt, izsmērēja”, Latvijas mūzikas leģendas atceras, kā sperti pirmie soļi, lai izpaustos modernā, līdz šim nepieredzētā veidā. Jauni Eolikas džeki dzied šķietami izdomātā angļu valodā un Boriss Rezņiks atceras, kā kopējis The Beach Boys vokalīzes; leģendārais skaņu plašu pavairotājs Juris Lapinskis stāsta par saules atstarotiem radio viļņiem, ar kuriem ieradās aiz dzelzs priekškara skanējušais; Pīts Andersons atceras pirmo lenšu magnetofonu, ar kura palīdzību iemūžināts radio pārraidītais rokenrols...

Grupa "Eolika" muzicē Bastejkalnā, sižets no kinožurnāla "Padomju Latvija" 1966. gadā

Kristians Luhaers, kura balss aizkadrā paskaidro vēstures notikumus, kamēr tos ilustrē ekrānā redzamais, Latvijas populārās mūzikas vēsturi cenšas izklāstīt tik objektīvi, cik vien tas ir iespējams – ar scenāristes Daigas Mazvērsītes palīdzību tapusi skrupuloza vēstures mācību stunda, kuras virsuzdevums (izskaidrot, kāpēc Latvijā 60. gados tika spēlēta tieši tāda rokmūzika, kāda tika spēlēta) ir izpildīts uz desmit ar plus.

Mūsu tautas un valsts vēstures dēļ gan jebkurš stāsts par 20. gadsimta mākslu bez jebkādām iespējamām atkāpēm veikli pārtop stāstā par politiskai iekārtai traucējošiem disidentiem, kas komunistiskās ideoloģijas vietā atražo rietumu visatļautību un brīvdomāšanu. Arī filma Savējie sapratīs galu galā ir stāsts par jauniem cilvēkiem, kuriem netiek dota tieši jauniem cilvēkiem tik nepieciešamā iespēja kaut uz mirkli darīt tikai to, kas tiem ienāk prātā.

Pita Andersona grupa un fani pie Pareizticīgo katedrāles, tolaik Planetārija

Rokenrola nosacītībā

Diemžēl bieži pasaulē plaši novērtētas populārās mūzikas tēmām veltītās dokumentālās lentes mēdz būt vāji īstenotas tieši no kino kvalitāšu viedokļa. Šo filmu centrā vienmēr ir harizmātiskas personas, kuras visbiežāk stāsta pilnīgas muļķības, un nepalīdz nekādas filmu veidotāju pūles izmantot jelkādus īpašus paņēmienus. Taču, ņemot vērā īsta rokenrola patieso nosacītību un stāvokli, kādā ierasti atradušies daudzu svarīgu notikumu aculiecinieki,

popmūzikas vēsture ir vienīgā man zināmā mākslas vēstures nozare, kurā absolūto patiesību nekad neviens nav pat mēģinājis noskaidrot, bieži pieņemot par ticamām pat ļoti aptuvenas leģendas.

Luhaera kamera ļauj atmiņu stāstus stāstīt tiem, kas tos piedzīvojuši, un notikumu pasniegšana īpaši dramatiskos toņos arī šajā filmā kļūst par nenoliedzamu formas elementu.

Neticami apjomīgs darbs ieguldīts, strādājot ar kinoarhīva liecībām, laiku, vidi un cilvēkus ilustrējot ar veikli montētiem dokumentāliem kadriem, kuru kopā savākšana, pieļauju, prasījusi pamatīgu laiku un enerģiju. Daži speciālie ilustratīvie piefilmējumi ir profesionāli, īstajā vietā un laikā, un lieliski iekļaujas kopējā noskaņā.

Nelaiķis Pīts Andersons kādā mirklī kamerai vēstī, ka viņam “nāk vēmiens” no gremdēšanās atmiņās (pieļauju, tas ir tāpēc, ka jau neskaitāmas reizes nācies atkārtot savulaik piedzīvoto). Luhaers, Bērents, Linga un Mazvērsīte ir pārliecināti, ka šī ir pēdējā iespēja no pašmāju roka dinozauriem tomēr izspiest daudzmaz precīzu vēstures atspoguļojumu, un autoru centība, smalki nostrādājot filmu, ir patiesi iedvesmojoša. Pirmās daļas fināla titri vēsta, ka redzētais ir veltījums Latvijas rokmūziķiem, un tiešām – ikvienam 60. gadu mūziķim, kura stāsts šeit kaut nedaudz parādīts, ir jābūt ļoti pateicīgam filmas veidotājiem.

Un ne jau tāpēc, ka viņi ir uzklausīti un beidzot viņu ieguldījums izstāstīts viegli uztveramā formā, bet tāpēc, ka šādi darbi ļauj un ļaus nodarboties ar Latvijas populārās mūzikas teorijas un vēstures interpretēšanu un skaidrošanu arī ļoti tālā nākotnē. Vēl šobrīd manis teiktais kādam var izklausīties pēc pekstiņiem, taču nebūt tāla nav nākotne, kad populārās mūzikas vēsture, teorija un analīze būs vispārpieņemts akadēmisks priekšmets.
Šo filmu esmu noskatījies vairākkārt ar patiesu apbrīnu, un ar patiesu apbrīnu to ieteikšu noskatīties ikvienam jaunam cilvēkam, kuram radusies plašāka interese par populāro mūziku.

Mazuma piegarša

Par stāsta Savējie sapratīs galvenajiem varoņiem pelnīti kļuvuši “Latvijas roka pamatlicēji” (to atzīst pat Raimonds Pauls), leģendām apvītā grupa Katedrāle, kuras ieraksti līdz mūsdienām nav saglabājušies. Tieši Vilņa Šmīdberga un Gunāra Šimkus atmiņās visspilgtāk iekrāsojas laikmeta traģikomisms un bezpalīdzība, ar kuru bija jāsastopas neformālu muzikālu ideju piekritējiem.

Grupa "Katedrāle" - Gunārs Šimkus un Vilnis Šmīdbergs

Diemžēl Luhaera un komandas lielākais panākums – Katedrāles atdzīvināšana tās pirmajā studijas ierakstā, kas tapis tieši šīs filmas vajadzībām, – paliek nepaskaidrots. Jo, acīmredzot, savējie sapratīs...

Grupas "Katedrāle" ieraksta restaurācijā - Gunārs Šimkus un brāļi Sējāni

Gan filmas, gan vēstures izklāstā līdz ar Katedrāles likvidāciju beidzas vesela rokmūzikas ēra – vien dažos teikumos iezīmējot Latvijas roka septiņdesmito gadu pamattendences, skatītājs tiek pamests ar pamatīgu mazuma piegaršu, kuru, cerams, stāsta Savējie sapratīs turpinājumi jau pavisam drīz remdēs.

Tomēr tāda mazuma piegarša šoreiz nav nekas pozitīvs, ja runājam par šī darba iespējamo vietu Latvijas dokumentālā kino vēsturē.

 Filmas garums un forma vairāk atgādina nevienu vien rietumu TV ekrānos redzētu mūzikai veltītu dokumentālo televīzijas raidījumu – gan, neapšaubāmi, ļoti nostrādātu. Nesen Nobela prēmijas sakarā atkal paskatījos Skorsēzes režisēto Bobam Dilanam veltīto dokumentālo lenti No Direction Home, kuras kopējā hronometrāža ir gandrīz precīzi četras stundas, un tās kinematogrāfiskais paņēmiens ir gandrīz identisks Luhaera & Co izraudzītajam. Šis ir jautājums, par kuru digitālā kino uzņemšanas laikmetā ir jādiskutē – kur beidzas lielisks TV materiāls un sākas grandiozs dokumentālais kino? Manuprāt, par otro varēsim runāt, ja visas trīs Savējo… daļas reiz ar veiklu režisora tvērienu tiks samontētas vienotā lieldarbā. Ko arī no sirds novēlu realizēt!

Toms Grēviņš, Latvijas Radio, speciāli Kino Rakstiem

Saistītie raksti



Komentāri:





Šim rakstam vēl nav komentāru


Atbalstītāji

Partneri

Biedrība "Ekrāns"

Draugi